Apskatīt 794256 izejas kodu

{{Newspaper Article
|Article in=Padomju Jaunatne
|Published on=1989/06/10
|Issue number=111
|Page number=3
|Original title=PSRS Tautas deputātu kongresā
|Alternate title=Mūsu speciālkorespondents Āris Jansons pa tālruni ziņo no Maskavas
|Source file=paja1989n111_003_01
}}
{{Source image|articles/794/256/794256.jpg}}
{{Written by|Āris Jansons}}
{{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}}
{{About topic|PSRS tautas deputāts}}
{{About domain|Politika}}
{{About person|Nikolajs Rižkovs}}
{{About person|Vilnis Edvīns Bresis}}
{{About person|Gavriils Popovs}}
{{About person|Nikolajs Šmeļovs}}
{{About person|Aleksejs Jemeļjanovs}}
{{About organization|PSRS Tautas deputātu kongresi}}
{{About place|Maskava}}
{{About event|E1989052500}}
{{About year|1989}}
<br />Kongress, manevrēdams iepriekš noteiktā reglamenta skrejceļā, pietuvojies finiša taisnei. Vērojot tā darbu no preses galerijas, sēžu norisi Kremļa Kongresu pilī, pēdējās foruma darba dienas man gribētos raksturot ar aizmirstībā nodoto terminu «paātrinājums». Šķietami mierīgās dzīves paraugiem piesātinātās, krīzes liecībām pārpildītās, citubrīd pašreklāmas un citureiz pašatskaites uzstāšanos nomainījušas karstas debates par politiskās reformas jautājumiem un starpnacionālajām attiecībām valstī.

Pēc respektablās amerikāņu avīzes «The New York Times» komentētāja domām, «valstī, kas sāk pierast pie saspringtas retorikas, aizejošā nedēļa kļuva par savdabīgu šoku. PSRS Tautas deputātu kongress daļēji demonstrē parlamentārās improvizācijas un daļēji – «ļauno garu» izdzīšanu un lugu par morāles tēmu – tā aizgrābj sabiedrību, kā īsajā atklātuma mūžā nav saistījis neviens cits notikums». Tik tiešām, interese par kongresa gaitu, kas it kā sāka mazināties, nobeiguma posmā atkal sasniedza foruma pirmo dienu amplitūdu. Pēc PSRS MP priekšsēdētāja programmatiskās runas sekoja visai saturīgas debates, kurās Nikolaja Rižkova pateiktais un nepateiktais tika analizēts lietišķi un kopumā konstruktīvi – raugoties no mūsu plašās valsts dažādo reģionu visai dažādi domājošo cilvēku viedokļa. Jā, deputātus un visu sabiedrību ietekmēja daudzi pirmoreiz nosaukti skaitļi un fakti, kas raksturo padomju sabiedrības patieso stāvokli. Pārdomām vielu deva kaut vai šodien minētā PSRS ārējo parādu summa – 34 miljardi rubļu…

Bet vairākumu tautas sūtņu Kremļa Kongresu pils zālē, tāpat kā tautas masas pie ieejas metrostacijā «Marksa prospekts», tāpat Lužņikos vai Puškina laukumā, vēl joprojām neapmierina daudzu paziņojumu deklaratīvais raksturs. «Gribētos, lai valdība iepazīstina ar skaidru, reālu, pa realizācijas posmiem sadalītu ekonomikas pārbūves koncepciju,» tā spriež vēlētāji. «Skaistu lozungu daudz, bet kā piepildīt veikalu plauktus? Mūs, strādniekus, šodien visvairāk satrauc, kā nopirkt cukuru, sāli vai svaigu maizi.» Tādas ir maskaviešu domas.

Valdība apstiprinājusi savu uzticību reformu politikai arī laukos. Pats galvenais, kā sacīts PSRS valdības programmā, ir radīt zemniekiem iespēju patstāvīgai saimniekošanai laukos, gan balstoties uz dažādām īpašuma formām, gan izmantojot citas mūsdienu situācijas radītās iespējas. Taču neatbildēts paliek jautājums – kā to izdarīt praktiski?

Diemžēl rodas iespaids, ka ekonomikas problēmu apspriešana valsts augstākajā likumdevējā orgānā neieguva optimāli auglīgo raksturu. No vienas puses, vairākums deputātu neiedomājās vai negribēja ierosināt konstruktīvu, konkrētu ekonomikas atveseļošanas programmu. No otras puses, pēc reglamenta disciplīnas izslāpušie deputāti kongresa pirmajā daļā saprotamu iemeslu dēļ pilnīgi formulētus ekonomiskos priekšlikumus nemaz nevēlējās uzklausīt. Kad kongress ir nonācis līdz noslēguma sēdei, tad garākai sarunai laika vairs nav.

To, kas kongresa gaitā ir paveikts vērtīgs un noderīgs, mēs pieredzēsim lēmumu piepildījumā savā ikdienā. Bet neiespēto, garām palaisto tomēr vajadzētu atcerēties un nepiemirst tālākajā darbā. Vai no kongresa plenārsēdēm varējām prasīt visu lielvalsts akūto slimību izārstēšanas recepti? Protams, ka ne. Pirmo reizi vienkopus sapulcējušies visas Padomju Savienības reģionu pārstāvji ar valsts attīstības perspektīvu atšķirīgu izpratni un atšķirīgām vajadzībām acumirklī vienoties un sākt runāt kopīgā valodā nevar.

– Kā tu domā, vai šodien mēs ātri beigsim sēdi? – pie pusdienu galda spriež divi deputāti, metalurgs no Ukrainas un šoferis no Ziemeļkazahijas. – Atlikuši dažādi jautājumi.

– Tad jau aizsēdēsimies, tie ir pārāk plaši.

– Gan jau beigsim ātri, jo par Karabahu komisija ir izveidota, par Gdljana lietu arī. Jā, un šķiet, ka par Baltiju arī tiks izveidota komisija.

– Un Uzbekija?

– Gan jau viņi paši izlems...

Tālāk saruna virzās uz ekonomiku.

– Kā tu domā, – prasa biedram puisis no Kazahijas, – vai veikali pēc kongresa būs pilnāki?

– Jābūt! Varbūt ne tūlīt, bet jābūt. Esmu pārliecināts, ka būs, citādi nevar.

– Saki, ko gribi, bet vislabāk tomēr ir būt par karavīru! Tur par ēšanu nav jādomā, viss vienmēr būs uzlikts uz galda.

Ir jautājumi, kurus kongresa sēžu zā1ē uzreiz nemaz nevar izlemt, ko lietderīgāk izspriest, analizēt un izlemt komisijās. Liels darbs jāveic Augstākajai Padomei. Kongresam acīmredzot jābūt orientētam tieši uz galvenajām problēmām – uz tiem valsts attīstības mezglu punktiem, kas jāatšķetina pēc iespējas ātrāk.

Patīkami, ka mūsu republikas MP priekšsēdētāja Viļņa Edvīna Breša runa šodienas sēdē bija nopietns mēģinājums paraudzīties uz tuvāko attīstības perspektīvu no mūsdienu Padomju Latvijas pozīcijām. Runa bija brīva no naivitātes; ilūzijām un politiskās uzspēles. Un jau īsu brīdi pēc mūsu premjerministra uzstāšanās viesnīcā «Moskva», kur dzīvo republikas deputāti, pienāca steidzama telegramma no Jēkabpils rajona TIN vēlētājiem: «V. E. Bresim. Pateicamies par jūsu konstruktīvo un saturīgo uzstāšanos PSRS Tautas deputātu kongresā, mūsu intereses aizstāvot!» Sekojot diskusijām Kremļa Kongresu pilī, man vistrāpīgākie šķiet pazīstamā ekonomista G. Popova vārdi: «Ja cīnās pret slimību, nedrīkstētu karot pret termometru vai slimnieku, ir jāapkaro slimības cēloņi.» Daudzi deputāti, un to jūs varējāt redzēt TV translācijā, Maskavas zinātnieku N. Šmeļova un A. Jemeļjanova runas noklausījās ar vaļā pavērtām mutēm. Kongresā vēl nebijis precedents – auditorija gandrīz vienbalsīgi pieprasīja pagarināt N. Šmeļova runu ārpus reglamentā noteiktā laika vēl par 10 minūtēm... Beidzot kongresa finiša taisnē deputāti ir secinājuši, ka arī ekonomistos tomēr der ieklausīties, ka viņu secinājumos un priekšlikumos ir iezīmētas reālas rīcības kontūras visas valsts labklājības sekmēšanai.

Gan kongresa sēžu zālē, gan tā kuluāros rit strīdi par dažādiem jautājumiem, pašlaik galvenokārt par ekonomiskām problēmām. Ne velti arī PSRS MP priekšsēdētāja apstiprināšana un daudzu citu augstu amatvīru kandidatūru apspriešana pat pēc diskusijām visu deputātu klātbūtnē Kongresu pils zālē nebūt neizvērtās tik gludi, kā to varēja domāt.

Un vēl viens akcents – patīkami, ka kongress uzmanību veltījis ekoloģijas jautājumiem. Man gribas domāt, ka premjerministra N. Rižkova piektdien izteiktā atziņa «Katram no mums ir jākļūst «zaļākam» – sākot ar MP priekšsēdētāju», turpmāk mūsu republikā kalpos kā varas iestāžu lielākās labvēlības principa apliecinājums Vides aizsardzības kluba un visu citu ekoloģisko grupu ierosmēm un konkrētai rīcībai.

Cilvēki dažādi reaģējuši uz to, kas kongresā notiek. Gan kritiski, gan cildinoši. Mani pašu šobrīd visvairāk satrauc tas, ka vēl joprojām diemžēl nemācāmies no savām kļūdām, iepriekšējām, pašreizējām, jau pārbūves gados pieļautajām. Šķiet, tas ir viens no iemesliem, kāpēc Rietumu prese atturas sniegt kategoriskus padomju foruma izvērtējumus.

Tautas deputātu foruma gaitā radies jauns parlaments. Padomju valsts vēsturē nav bijis līdzīga. Es piekrītu Rietumu kolēģiem, ka ar plašiem un globāliem secinājumiem varbūt šobrīd steigties vēl nevajag. Bet viens ir skaidrs – tas, ka padomju politiskā dzīve nekad vairs neritēs pa veco gultni.
<p style="text-align: right;">(9. jūnijā)</p>
&nbsp;