Vārdu lūdz strēlnieks
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Kāpēc Interfrontes kongresā jūs (t. i., muzeja darbinieki) ļāvāt zaimot mana tēva piemiņu? — jautāja strēlnieka meita medicīnas zinātņu doktore Ilga Zītare. Zvana daudzi, visiem skaidrojam, ka Latviešu sarkano strēlnieku memoriālajam muzejam nav nekāda sakara ne ar Interfronti, ne ar cilvēkiem, kuri tur uzstājās, ka neviens latviešu sarkanais strēlnieks nav Interfrontē, ka Artura Liberta uzstāšanās izsaukusi sašutumu arī mūsu muzeja darbiniekos un pašos latviešu strēlniekos. Pēteris Šmidre savu attieksmi jau ir izteicis radio un televīzijas žurnālistiem. Mēs varam vēlreiz apstiprināt, ka neviens no strēlniekiem vai viņu bērniem nebija lūdzis A. Libertu uzstāties viņu vārdā un izteikt apvainojumus A. Barkānam, Z. Brenčevam, Tautas frontes darbiniekiem, dot absurdu 1959. gada notikumu traktējumu.
Mēs zinājām, ka uz kongresu ielūgti Pēteris Griško un Pēteris Šmidre, ka viņus abus mājās apmeklējuši Interfrontes pārstāvji. P. Griško saslima un uz kongresu devās P. Šmidre. Viņš arī izteica vēlēšanos uzstāties, sākumā tā tika apsolīta. Un tomēr P. Šmidrem vārdu neiedeva. Te nu mūsu izbrīns ir vairāk nekā liels — komunistam ar 77 (!) gadu partijas stāžu, latviešu sarkanajam strēlniekam, II latviešu strēlnieku pulku delegātu kongresa (1917. g. maijā) delegātam, kurā viņš kopā ar citiem pieredzējušiem boļševikiem aicināja savus biedrus nostāties padomju varas pusē, republikas darbaļaužu Internacionālās frontes (pasvītrojums mūsu) kongresā netika atvēlētas ne 5, ne 10 minūtes. (Aizmirsa nosaukt pat P. Šmidres vārdu un uzvārdu…) Žēl gan, jo Pēteris Šmidre vārda — internacionālisms — būtības skaidrojumu nemeklētu ar vārdnīcas palīdzību…
Mums, muzeja darbiniekiem, zināms, ka tie latviešu strēlnieki, kuri 20. — 30. gados dzīvoja Padomju zemē, netika izvirzījuši prasību, lai latviešu valoda būtu valsts valoda, piemēram, Krievijas PFSR. Latviešiem toreiz (līdz 1937. g.) tāpat kā krieviem tagad Latvijā bija savas skolas un kultūras iestādes. Tad kāpēc šobrīd interfrontieši apšauba latviešu valodas kā republikas valsts valodas statusu? Te viņu uztraukums ir tāds, it kā latviešu valodu pasludinātu par valsts valodu, kā to atzīmējis republikas tieslietu ministrs V. Skudra, Voroņežas apgabalā… Neviens no runātājiem neizteica rūpi par poļu, ukraiņu, ebreju un citu tautību bērniem, kuriem vēl šobrīd nav skolu dzimtajā valodā. Mēs gan ticam, īpaši pēc Latvijas tautu foruma, ka šādas skolas būs. Mūsu muzeja kolektīvam, izzinot latviešu strēlnieku vēsturi, kurā ir daudz patiesu tautu draudzības piemēru, vārda — internacionālisms — jēga ir pilnīgi skaidra.
Mēs izsakām arī savu protestu pret tiem nepelnītajiem apvainojumiem, ko interfrontieši adresējuši mūsu republikas partijas un valdības vadītājiem, īpaši pirmskongresa sapulcēs.
Mūsu muzeja kolektīvam savā darbā iznāk bieži sadarboties ar preses, radio un televīzijas žurnālistiem. Nepiekrītam arī pret viņiem izvirzītajiem apvainojumiem. Domājam, ka LĻKJS prēmijas piešķiršana raidījuma «Labvakar!» veidotājiem būtu godam pelnīts žurnālistu darba novērtējums.
Bet ko mēs lai atbildam Zelmai Baudei, Kremļa komandanta, strēlnieka un komunista, 1938. gadā nošautā Miķeļa Baudes meitai, uz viņas jautājumu: — Kas devis tiesības šiem cilvēkiem, kas uzdodas par internacionālistiem, tik briesmīgi apvainot manu tautu? Nosaukt mūs par fašistiem…
— Kam gan tas viss bija vajadzīgs pēc Latvijas tautu foruma? — Neizpratnē plēnums griezās Nikolajs Meisters, arī strēlnieka dēls, 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas veterāns. Jā, kam?
Mēs domājam, ka saprašanās nāks caur kultūru, caur esošajām un topošajām mūsu republikā dzīvojošo tautu kultūras biedrībām. Un vietā bija vēl viens Z. Baudes jautā jums:
— Kāpēc kongresā nebija neviena dzejnieka, rakstnieka, aktiera, mākslinieka?
Jā, daudz ir «kāpēc» pēc šī kongresa mūsos.
Latviešu sarkano strēlnieku memoriālā muzeja
zinātniskie darbinieki:
V. STINKULIS, E. SONDOVIČA,
M. BREMZE, V. GĻEZEROVA,
I. ROMANOVSKA, M. CAUNE,
I. PEIKA
