Atšķirības starp "761736" versijām
(Set original images) |
|||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
|Original title=Īpašums un likums | |Original title=Īpašums un likums | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/761/736/761736.jpg}} | ||
{{Written by|Jānis Rozenfelds}} | {{Written by|Jānis Rozenfelds}} | ||
{{About topic|Privātīpašums, nomas līgumi}} | {{About topic|Privātīpašums, nomas līgumi}} | ||
| 35. rindiņa: | 36. rindiņa: | ||
Protams, vispieņemamākais variants, kā regulēt īpašuma tiesības, ir noteikt PSRS likumā (ja tāds vispār nepieciešams) PSRS īpašuma tiesības, t. i., tās, ko republikas pēc vienošanās nodod centram, reglamentēt visus šos jautājumus republikas civilkodeksā pietiekami detalizēti. Tad nerastos nepieciešamība ne pēc instruktīva rakstura papildinājumiem uz likuma pamatotos normatīvajos aktos, ne arī pēc šobrīd plaši praktizētajiem izskaidrojumiem, kas nereti ietver pilnīgi jaunus noteikumus. | Protams, vispieņemamākais variants, kā regulēt īpašuma tiesības, ir noteikt PSRS likumā (ja tāds vispār nepieciešams) PSRS īpašuma tiesības, t. i., tās, ko republikas pēc vienošanās nodod centram, reglamentēt visus šos jautājumus republikas civilkodeksā pietiekami detalizēti. Tad nerastos nepieciešamība ne pēc instruktīva rakstura papildinājumiem uz likuma pamatotos normatīvajos aktos, ne arī pēc šobrīd plaši praktizētajiem izskaidrojumiem, kas nereti ietver pilnīgi jaunus noteikumus. | ||
| − | |||
<p style="text-align: right; ">'''JĀNIS ROZENFELDS,'''</p><p style="text-align: right; ">juridisko zinātņu kandidāts</p> | <p style="text-align: right; ">'''JĀNIS ROZENFELDS,'''</p><p style="text-align: right; ">juridisko zinātņu kandidāts</p> | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 13. novembris, plkst. 03.12
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kā zināms, problēmas nostādne ietekmē tās risinājuma iespējas. Likuma «Par īpašumu PSRS» nostādne demonstrēta jau virsrakstā. Vārds «īpašums» var apzīmēt ekonomisko sistēmu kopumā. Tieši tādā nozīmē šis jēdziens lietots tādos vispārīga rakstura sacerējumos kā «Komunistiskās partijas manifests», kurā privātīpašuma iznīcināšana formulēta kā komunistiskās partijas programmatiska tēze. Tieši šādā nozīmē šis jēdziens lietots tad, kad aicinājumu to atjaunot saprotam kā tirgus ekonomikas ietekmes sfēras paplašināšanu.
Taču konkrēta likumprojekta ietekme uz ekonomisko attiecību sistēmu kopumā var būt tikai pastarpināta un visai nosacīta. To pierāda kaut vai fakts, ka administratīvais sociālisms daudzviet koeksistē ar visnotaļ «buržuāzisko tiesību» stilā ieturētiem normatīviem aktiem: NEPa periodam piemērotais KPFSR Civilkodekss (1922. g.) «netraucēja» ekonomikas maksimālu centralizāciju; abās vācu valstīs ilgstoši (līdz 1975. gadam) pastāvēja viens un tas pats civillikums (1900. g.). Rumānijā vēl tagad pastāv un tiek piemērots civillikums, kas stājies spēki pirms vairāk nekā simt gadiem. Šā iemesla dēļ nav izdevies neko būtisku par īpašumu kā sabiedrisko attiecību sistēmu pateikt arī apspriežamajā likumprojektā.
Tāpēc acīmredzot nebija nekādas vajadzības lietot virsrakstam tik plašas nozīmes jēdzienu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ar vārdu «īpašums» dažreiz apzīmējam arī lietu, kas pieder konkrētam īpašniekam. Lieki skaidrot, cik nevēlami lietot likumdošanas aktos daudznozīmīgus vārdus.
Likuma nosaukums nav pieņemams arī tāpēc, ka tas nepieļaujami paplašina likuma regulējamo attiecību loku. Šā akta uzdevums taču nav jebkādu īpašuma attiecību regulēšana PSRS, bet tikai to, kas nodotas PSRS pārziņā (PSRS īpašuma tiesības). Ja nu reiz likumprojekts pretendē uz visu īpašuma attiecību regulēšanu, kaut pašos vispārīgākajos vilcienos, tajā jāietver atbildes vismaz uz šādiem diviem svarīgiem Jautājumiem: 1) kam piederēs zeme; 2) vai pastāvēs īpašuma formu līdztiesīgums? Ja nepastāvēs — kādas būs atšķirības?
Ja atzīstam, ka uz pirmo Jautājumu likumprojekta neskaidrie formulējumi vispār dod atbildi, tad tā katrā ziņa ir nepieņemami konservatīva, balstīta uz sen savu laiku nodzīvojušo «visas tautas īpašumu».
Nav skaidri norobežota federācijas, republikas un vietējās varas kompetence pat zemes lietošanas jautājumos, bet īpašumtiesības nepārprotami atzītas tikai federācijai kopumā. Skaidrs, ka pieņemama var būt tikai tāda koncepcija, kas balstās uz republikas pilnīgu noteikšanu pār visu tās teritoriju. Saskaņā ar likumu «Par Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību», republikai piekrīt valsts ekskluzīvās īpašuma tiesības uz zemi, tās dzīlēm un gaisa telpu. Tas, protams, ir liels solis uz priekšu, nepieciešams ekonomiskās patstāvības nosacījums. Tomēr konsekventai tirgus ekonomikas ieviešanai ar to ir par maz. Šīs tiesības jādod tālāk fiziskām personām (zemniekiem) un organizācijām (vietējās varas kontrolē), republikai paturot, pirmkārt, tiesības lemt par jebkura īpašuma tiesisko regulējumu republikā (republikas jurisdikcija) un, otrkārt, īpašuma tiesības uz valsts vajadzībām izmantojamo zemi, rezerves fondu, municipālo (komunālo) īpašumu u. tml.
Pavisam neveiksmīgs likumprojektā ir trešā jautājuma risinājums. It kā pasludināta visu īpašuma formu līdztiesība. Tomēr tas, ka likumprojekts paredz dažādas īpašuma formas, jau norāda uz iespējamām atšķirībām to tiesiskajā regulācijā. Ja tādas atšķirības ir neizbēgamas, tad acīmredzot tieši šāda ranga aktā jānorāda, kāds būs šo atšķirību raksturs.
Viena no atšķirībām pilsoņu (fizisku personu) un organizāciju (juridisku personu) īpašuma tiesiskajā regulācijā iespējama jautājumā par to, kādi objekti var būt šo personu īpašums. Šim jautājumam likumprojektā veltīts gandrīz vai visvairāk vietas. Objekti ar nelielām variācijām uzskaitīti likumprojekta 10., 11.. 12., 15., 16., 20., 21., 27., 29. un 31. pantā. Taču, desmit(!) reizes atkārtojot gandrīz vienu un to pašu, likumprojekta autoriem tā arī nav izdevies skaidri noteikt — kas var būt to vai citu personu īpašums. Tā, piemēram, uzsvērts, ka ražošanas līdzekļi var būt gan PSRS, gar ārvalstu pilsoņu īpašums, gan arī piederēt sabiedriskajām organizācijām. Taču tikai attiecībā uz vienu no šīm personu kategorijām — ārvalstu pilsoņiem — likumprojektā norādīts, ka viņiem var piederēt vesels uzņēmums (protams, ja neskaitām pilsoņu tiesības būt par kolektīvā īpašuma līdzīpašniekiem, kuru tiesības formulētas ārkārtīgi izplūdušās frāzēs).
Ja projekta autoru mērķis tiešām bija īpašuma formu vienlīdzības nodrošināšana — tas, par ko būtībā cīnās arī privātīpašuma atjaunošanas piekritēji, tad visvienkāršāk šo mērķi būtu bijis sasniegt, vispār nenorādot uz īpašuma tiesību objektiem. Savukārt, ja mērķis bija fiksēt kādas būtiskas atšķirības, piemēram, pilsoņu un juridisko personu īpašuma tiesības, tad tas panākams, tieši un skaidri norādot, kādi objekti (cik lieli utt.) nevar būt, teiksim, pilsoņu vai reliģisku kopienu īpašums. Tā ietaupītos arī vieta un papīrs. Vismaz puse apjomīgā teksta kļūtu nevajadzīga, toties satura skaidrības ziņā likumprojekts tikai iegūtu.
Neraugoties uz to, ka projektā ir visai daudz atkārtojumu un retorikas, nav skartas tādas īpašuma tiesību problēmas, kā īpašnieka tiesību ierobežojumi, tiesību iegūšana un izbeigšanās un citi jautājumi, bez kuru noregulēšanas nevar iztikt. Būtu jau labi, ja šāda noklusēšana atspoguļotu likumdevēju vēlmi atstāt visus šos jautājumus pašu republiku ziņā. Tomēr pašreiz centrā valdošās tendences liecina pavisam ko citu.
Protams, vispieņemamākais variants, kā regulēt īpašuma tiesības, ir noteikt PSRS likumā (ja tāds vispār nepieciešams) PSRS īpašuma tiesības, t. i., tās, ko republikas pēc vienošanās nodod centram, reglamentēt visus šos jautājumus republikas civilkodeksā pietiekami detalizēti. Tad nerastos nepieciešamība ne pēc instruktīva rakstura papildinājumiem uz likuma pamatotos normatīvajos aktos, ne arī pēc šobrīd plaši praktizētajiem izskaidrojumiem, kas nereti ietver pilnīgi jaunus noteikumus.
JĀNIS ROZENFELDS,
juridisko zinātņu kandidāts
