Pārbūves vilnī

No Barikadopēdija
Versija 2015. gada 28. novembris, plkst. 08.56, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
[[CN19880709|]]

Daži tuvplāna iespaidi par dažām jaunām Igaunijas sabiedriskajām noskaņām un aktivitātēm

 

Šajā atjaunotnes laikā nekur cilvēki negrib vairs dzīvot pa vecam. Cik ir tādu «negribētāju» — vai sabiedrības lielākā daļa, vai mazākā, vai puse? Uzreiz strikti nepateikt — pat nopietnas socioloģijas dati ir pretrunīgi un ļoti mainīgi. Vienīgi redzams, sastopams, jūtams — daudzi vēl ir arī pretī. Arī pēc partijas XIX Vissavienības konferences. Gan atklātāk — gan slēptāk, gan ar savu neticību, šaubām — gan ar savu nogaidi, vienaldzību.

Tāpēc, to izjūtot, mūsu ziemeļu kaimiņu sabiedrība saviļņojusies līdz šim neparastā izpausmē: te top, vēršas plašumā jauna masu kustība — Igaunijas Tautas fronte pārbūves (pārkārtošanās) atbalstīšanai.

Katram vilnim ir sākums

Kur, kad, no kā sākums bija šim vilnim? Vai tiešām tikai no juridisko zinātņu doktora Borisa Kurašvili nepretenciozās korespondences laikraksta «Moskovskije novosti» 6. marta numurā «Pēc brālīgo zemju pieredzes. Vai nav nobriedusi demokrātiskās savienības dibināšana», kuru daudzi ir ar mieru saukt par padomju Tautas frontes idejas autoru?... Pārlasīsim arī mēs:

«… Mums nav sabiedrisku veidojumu, kas apvieno cilvēkus pēc viņu sociālajām un citām interesēm, tos pilsoņus, kuri nesastāv partijā un izgājuši jau no komjaunatnes vecuma. Tādu funkciju pēc vairāku sociālistisko valstu pieredzes varētu pildīt demokrātiskā savienība…

Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Čehoslovakijā ir Nacionālā fronte, Bulgārijā — Tēvzemes fronte. Tās daudzējādā ziņā atšķiras cita no citas, taču tām ir tas kopējais, kas uz sociālistiskā un patriotiskā pamata saliedē dažādas politiskās partijas, sabiedriskās organizācijas un kustības. Piemēram, Tēvzemes fronte apvieno gandrīz visus pieaugušos Bulgārijas pilsoņus…

Varētu būt, piemēram, Sociālistiskās attīstības demokrātiskā savienība, Tautas fronte pārbūves atbalstīšanai vai Sociālisma atjaunināšanas demokrātiskā savienība…

Taču neviena šāda savienība netiek iecerēta kā jauna partija, «bezpartijisko partija». Šādam mērķim mums nav ne reālas sabiedriski šķiriskās bāzes, ne praktiskas nepieciešamības. Nav ne šķiru, ne grupu šķiru ietvaros ar pretējām vai ievērojami atšķirīgām interesēm. Bet ir — būtiskas kāda laika uzskatu atšķirības, pretrunas, slēpti konflikti starp sabiedrības novatoriem, pārbūves piekritējiem un sabiedrības konservatoriem, pārbūves nomaskējušamies pretiniekiem… Demokrātiskā savienība nevar būt «bezpartijisko partija» arī tāpēc, ka tai pēc pašas savas dabas jābūt atvērtai visiem pilsoņiem — gan bezpartijiskajiem, gan komunistiem, gan komjauniešiem, visiem, kas vēlas piedalīties tās darbā.

Dabiski, jaunā savienība darbotos vispārējā partijas vadībā, kas vada visas valsts un sabiedriskās organizācijas. Partijai šāda savienība kļūtu par vēl vienu politiskās darbības lauku… būtībā tā kļūtu par sen pasludināto komunistu un bezpartijisko bloka tālāku izvērsumu un organizatorisko noformējumu… »

Nenoliedzami, šādi rosinājumi varēja saistīt un saistīja daudzus. Taču laikam pats būtiskākais bija tas, ka cilvēkos pašos jau pārāk bija samilzis īstas, dabiskas sabiedriskās aktivitātes un pašizteiksmes deficīts. Ka cilvēkos atmodās nepieciešamība personiski piedalīties politiskajā dzīvē, iedarboties uz sabiedrībā notiekošajām norisēm, aktīvi veicināt pārbūves gaitu. Ka cilvēki izjuta reālu iespēju kļūt par tā procesa dalībniekiem, kuru tagad saucam par pārbūves revolūciju.

Tāpēc vairs nav jābrīnās par tālāko. Igaunijas iedzīvotāji saprata: 1985 —1986. gadā mēs esam iemācījušies droši domāt, 1987. gadā — droši runāt, nu pienācis 1988. gads. kad jāsāk droši rīkoties Mihaila Gorbačova norādītā kursa virzienā. Un vilnis — tā saucamais aprīļa vilnis — sākās, kas Igaunijas Tautas frontes hronista Lembita Koika izklāstā cēlās, raisījās un izskatījās sekojoši.

Pašā sākumā, 1. aprīlī, Augstākās Padomes sēžu zālē kā sabiedrības katalizators darbu uzsāka republikas radošo savienību valžu apvienotais plēnums, kurš divās garās dienās gan emocionāli vētraini, gan analītiski lietišķi kopā ar ekspertiem lēma par visu, kas sakrājies tautā un prasa atrisinājumu. Tad arī skaļi tiek izteikta doma par vispārējas demokrātiskas tautas kustības nepieciešamību pārbūves atbalstīšanai.

Bet pēc divām nedēļām sākas konkrētība. 13. aprīļa vakarā Tallinas televīzijas raidījumā «Padomāsim vēl» tiek apspriesta tēma «Kā izmantot pilsonisko iniciatīvu», kurā filozofijas zinātņu kandidāts bijušais republikas Valsts plāna komitejas perspektīvās plānošanas un ražošanas spēku izvietošanas nodaļas vadītājs, viens no republikas saimnieciskā aprēķina idejas autoriem, tagadējais Vieglās rūpniecības ministrijas institūta direktora vietnieks Edgars Savisārs nāk klajā ar ideju par Tautas frontes dibināšanu. To uzreiz atbalsta visi raidījuma dalībnieki un veidotāji, kas tā iedegas jaunajā pasākumā, ka nemaz vairs vēlajā stundā nebrauc mājās, paliek turpat studijā un visu nakti strādā, sacerēdami programmu. Un pret rītu jaunās Tautas frontes deklarācija ar 12 punktiem un 16 iniciatīvas grupas locekļu parakstiem tiek aizvesta uz partijas Centrālo Komiteju un Augstākās Padomes Prezidiju.

Tad nākošajā dienā Tallinas iniciatīvajai grupai jau pievienojas Tartu iniciatīvā grupa ar universitātes žurnālistikas katedras vadītāju docenti filoloģijas zinātņu kandidāti Marju Lauristīnu un organiskās ķīmijas katedras vadītāju akadēmiķi profesoru Viktoru Palmu priekšgalā. Pēc nedēļas iniciatīvo grupu pārstāvji tiek uzaicināti uz sarunām Augstākās Padomes Prezidijā, vēl pēc nedēļas — Centrālajā Komitejā. Un 30. aprīļa rītā Tartu avīze «Edasi» (pēc tam arī avīze «Vperjod») publicē Tautas frontes deklarāciju, bet vēlu vakarā ēterā iziet speciāla televīzijas programma, kas konkrēti spriež par notikušo faktu. Un nākošajā. Pirmā Maija rītā ļaudis demonstrācijā nes lozungus, kas solidarizējas ar tikko dzimušo Tautas fronti pārbūves atbalstīšanai…

Par ko tad nu iestājas šī jaunā sabiedriskā strāva? Acīmredzot uz to visprecīzāk atbildējis būs pats Edgars Savisārs savā programmatiskajā ievadā «Tautas Frontes Vēstneša» 1. numurā, kurš uz četrām žurnāla formāta lappusēm labā poligrāfiskā kvalitātē kā Igaunijas Tautas frontes Pagaidu iniciatīvā centra izdevums 4000 eksemplāros igauņu valodā un 1000 eksemplāros krievu valodā iznāca 17. jūnijā. Tāpēc gribas atļauties tieši nocitēt divas lielākas viņa rindkopas:

«Tautas fronte pārbūves atbalstīšanai veidojas kā visas tautas demokrātiska kustība, kas zem pārbūves karoga veicina Igaunijā dzīvojošo ļaužu prāta, gribas un spēju apvienošanu. Tagad, kad Igaunijā radusies asa uzticības krīze, sevišķi svarīgi ir atgūt tautas ticību tautas varas esamībai, izvairīties no kļūdām demokratizācijas procesu virzībā, visur atklāti un bez demagoģijas atbalstīt PSKP kursu uz mūsu sabiedrības atjaunošanu. Par savu misiju mēs uzskatām pārkārtošanās neatgriezeniskuma  nodrošinājumu un Igaunijas pārvēršanu par vienu no pārkārtošanās priekšposteņiem Padomju Savienībā.

Tautas fronte piedalīsies Igaunijas sociālās attīstības, kultūras progresa. izglītības, etnogrāfijas zinātņu programmu izstrādāšanā un īstenošanā dzīvē. Tā dos savus ierosinājumus republikas ekonomikas un sociālās dzīves kompleksā attīstībā, publisku apspriešanu un referendumu organizēšanā, piedalīsies pārstāvniecības orgānu veidošanā. Neaizstājot Padomes. Tautas fronte nodrošinās pastāvīgu atgriezenisko salti starp deputātiem un vēlētājiem. Tautas frontes uzdevums — būt par deputātu balstu, nodrošināt vēlēšanās to kandidātu izvirzīšanu, kas iemantojuši tautas uzticību, sekmēt priekšvēlēšanu kampaņas iedarbīgumu un saturīgumu. Vēlēšanās Tautas fronte pieprasīs, lai kandidāti izietu publiskās sacensības situācijās, pārbaudīs likumu ievērošanu un nepieļaus manipulācijas ar vēlēšanu rezultātiem.»

Bet te nu arī parādās pirmie zemūdens un virsūdens akmeņi jaunās kustības ceļā: tā grib uzņemties tādas funkcijas, kuras jau pilda citi sabiedriskie institūti — partija, Tautas deputātu padomes, sabiedriskās organizācijas. Tāpēc tajā pašā laikā sabiedrībā iezīmējas arī pretreakcija.

 

 

Jaunā viļņa pretviļņi

 

Pirmā disonanse atskanēja Pērnavas pusē. Sākumā to nebija viegli uztvert, bet tad atšķetinājās pavediens, kurš ieguva «Dombrovska deklarācijas» nosaukumu.

Lūk, Pērnavā citi iniciatori gandrīz kā pretreakcijā bija radījuši savu «PSRS visu tautu internacionālās vienības un brālības aizsardzības centru», kura vārdā vietējā meža kombināta inženieris Vladimirs Dombrovskis, neviena neaicināts, uzņemoties it kā citu tautību pārstāvju aizbildņa lomu, laikraksta «Sovetskaja Estonija» redakcijai 29. aprīlī piesūtīja savu pirmo vēstījumu. Tajā tika satraukti prasīta nekavējoša rīcība nacionālo attiecību nokārtošanai republikā. Bet redakcija to neuzskatīja par iespējamu publicēt, jo vēstules tonis bija aizskarošs citu cilvēku nacionālajām jūtām un cilvēciskajai cieņai.

Tad 13. maijā sāk cirkulēt «Dombrovska deklarācijas» jauns variants. To apspriež un noraida vairākas Tautas frontes atbalsta grupas. Tikai drīz atklājas pavisam neizprotamas lietas — šī vēstule kopijās un norakstos nonāk citu apgabalu vadošajās organizācijās, no rokām rokās sāk ceļot tālu aiz Igaunijas robežām un sāk satraukt citu reģionu cilvēkus. Bet republikas pilsoņu acis vēstules apelācija pie kara veterānu padomes un karavīru — internacionālistu padomes, līdz galam neizprotot, sāk likties kā Dombrovska «Centra» aicinājums pārdislocēt no Afganistānas izvedamās karaspēka daļas Igaunijā…

Līdz beidzot 27. maijā avīze «Pērnavas komunists» vēl publicē «Centra» «manifesta» «uzsaukuma» vai «programmas», kā nu to nosaukt, trešo variantu, ko Vladimirs Dombrovskis ar G. Sokolovu un pārējiem domubiedriem adresējis IKP Centrālajai Komitejai un Igaunijas PSR darbaļaudīm, ar to pašu apliecinot, cik arī sarežģīta var izrādīties Tautas frontes darbība un jebkura tautas kustība, ja tā ar īpašu uzmanību neiedziļinās nacionālajās un internacionālajās finesēs. Pēc tam tikai ar lielām izskaidrošanas, pārliecināšanas un organizatoriskajām pūlēm partijas komitejām izdodas «salikt visu pa plauktiem»…

Tāpat zināmas pretrunas, izrādās, var ieskanēties Tautas frontes attiecībās ar citām organizācijām, piemēram — ar darba kolektīvu padomēm. Tās, piemēram, V. I. Ļeņina rūpnīcā «Dzinējs», H. Pegelmaņa elektrotehniskajā rūpnīcā, Civilās aviācijas pārvaldē un daudzviet citur, noteikti atbalsta jauno kustību ar tik vitāli svarīgu mērķi — sabiedrības pārbūves veicināšanu. Tomēr pret atsevišķiem programmas formulējumiem strādnieku kolektīviem rodas arī savas «atsevišķās domas». Tā rūpnīca «Dzinējs», principā atbalstot Tautas fronti kā vienu no tautas pašpārvaldes formām, nāk klajā ar atklātu vēstuli visiem republikas darba kolektīviem, kurā ir arī šādi apsvērumi:

«Par Tautas frontes pirmorganizācijām jākļūst nevis tās atbalsta grupām, bet darba kolektīvu padomēm, kas ir pilntiesīgas darbaļaužu pārstāves un spējīgas risināt visus saimnieciskos un sociālos uzdevumus, lemt un atbildēt savu kolektīvu priekšā.

Saimnieciskajā darbībā Tautas fronte nedrīkst aprobežoties tikai ar tādām liela apjoma problēmām kā pilns republikas saimnieciskais aprēķins, tai vajadzētu uzņemties kārtējās dienas problēmas, piemēram — iedzīvotāju aizsargāšanu no nepārtrauktas cenu celšanās, pārņemt savā kontrolē atsevišķus kooperatīvus un tirdzniecības organizācijas, kā arī citus jautājumus, kuri skar darbaļaužu dzīves līmeni…»

Savukārt Padomju kara veterānu komitejas Tallinas sekcijai ir savi apsvērumi. Tās uzskata, ja jau šī ir Tautas fronte pārbūves atbalstīšanai, tad šajā atbalstīšanā jāsakļauj pēc iespējas visa Igaunijā dzīvojošā tauta – gan strādniecība, zemniecība un inteliģence, gan darba un kara veterāni, gan armijas un flotes karavīri, gan visas sabiedriskās organizācijas un partija bez nacionalitātes šķirojuma. Tautas frontei jāpasludina skaidrs politiskais mērķis un stratēģiskā līnija, kas izriet nevis no radošo savienību plēnuma dokumentiem, bet no PSKP XXVII kongresa lēmumiem. Nevar pilnībā pievienoties tā saucamajai Tautas frontes vadošajai idejai, kas ir šaura un vairāk atspoguļo nelielas inteliģences grupas pārstāvju uzskatus, nevis visas tautas, visu tautību vēlmes. Viņuprāt, frontes sociāli politiskā rīcības programma ir pretrunā ar IPSR Konstitūcijas 3. nodaļas 19. pantu, kas paredz, ka «valsts sekmē sabiedrības sociālā viendabīguma pastiprināšanos — šķirisko atšķirību, pilsētas un lauku, garīgā un fiziskā darba būtisko atšķirību izzušanu, visu PSRS nāciju un tautību vispusīgu attīstību un tuvināšanos».

Taču vēl nepieņemamākas kara veterānu uztverē ir Tautas frontes paredzētās attiecības ar partiju. Saskaņā ar PSRS Konstitūciju, PSKP ir padomju sabiedrības vadošais un virzošais spēks, tās politiskās sistēmas, valsts un sabiedrisko organizāciju kodols. Tātad — tai jābūt arī Tautas frontes kodolam. Patlaban frontes iniciatīvas grupa iestājas par to, lai Tautas fronte nebūtu pakļauta nevienai citai organizācijai un orgānam, līdz ar to veterāni secina, ka Tautas fronte grib stāvēt pāri partijai un konstitucionālajiem orgāniem (padomēm), ka tā izvairās no partijas vadošās lomas atzīšanas mūsu sabiedrībā.

Jā, Tautas fronte grib būt pilnīgi patstāvīga: ar savām atbalsta grupām kolektīvos un dzīves vietās un to pilnvarotajiem, ar vienojošiem reģionālajiem centriem, ar pilnvaroto kopsaietu jeb koptautas kongresu un republikas pilnvaroto padomi. Tāpēc Igaunijas Tautas frontes iniciatoriem nākas skaidrot un skaidrot savu kustību. Tartu no universitātes mācību spēkiem izveidojies jau vesels kolektīvais lektorijs. kurā izstrādātas tādas tēmas kā Tautas fronte (TF) un demokrātija, TF un cīņa pret staļinismu, TF un nacionālās attiecības, TF un mūsu politiskā sistēma, TF un pašpārvaldes tradīcijas Igaunijā, TF un ekonomiskās reformas, TF un partija, TF un Igaunijas saimnieciskais aprēķins, TF un senatnes pieminekļu aizsardzība un citi dažādām auditorijām aktuāli jautājumi.

Un republikas pagaidu iniciatīvā centra loceklei Marju Lauristinai pašai nākas publiski atbildēt uz daudzajiem principiālajiem jautājumiem, kā to viņa darījusi arī Igaunijas vadošajā laikrakstā «Rahva Hääl».

— Kāpēc Igaunijas Tautas fronte neseko PSKP XXVII kongresa lēmumiem, bet savā politiskajā platformā vadās no radošo savienību apvienotā plēnuma materiāliem?

— Jau pirmajā deklarācijā tika pasludināts, ka Tautas frontes mērķis ir ar aktīvu darbu atbalstīt pārbūves kursu, kuru pasludinājis PSKP XXVII kongress, tāpēc nepastāv jautājums, vai mēs atbalstām partijas XXVII kongresu. Bet uz radošo savienību apvienotā plēnuma materiāliem mēs daudzējādā ziņā balstāmies tāpēc, ka tajos visprecīzāk tika uzrādīti mūsu republikas sāpju punkti. Uzskatīt, ka šī plēnuma lēmumu atbalstīšana izslēdz partijas kongresa lēmumu atbalstīšanu, ir bezjēdzīgi.

— Kāpēc Tautas fronte atspoguļo tikai nelielas inteliģences grupas uzskatus?

— Šāds jautājums norāda tikai sliktu informētību vai informācijas greizu skaidrojumu. Patlaban puse no daudzajām Tautas frontes atbalsta grupām ir tieši ražošanā.

— Vai galvenā vaina nav tajā apstākli, ka neskaidra ir Tautas frontes attieksme pret citām, neigauņu tautībām?

— Tautas fronte apvieno visas tautas, kas dzīvo Igaunijā, līdzdalība kustībā netiek ierobežota ne ar partijas piederību, ne ar ticību, ne ar nacionalitāti.

— Kāpēc Tautas fronte nekur nepublicē savu programmu nacionālajā jautājumā?

— Galīgi izstrādātas Tautas frontes programmas vispār vēl nav, ir tikai darba skices. Un arī nacionālie jautājumi patlaban tiek uzmanīgi izstrādāti. Šajā programmā, bez šaubām, tiks ievērotas nacionālās republikas īpatnības, bet tas tiks darīts tā, lai nebūtu nekādas nacionālās nevienlīdzības. Diemžēl tagad daudzi, ieradušies Igaunijā, neapzinās, ka viņi ir šķērsojusi valsts robežu, iebraukusi suverēnā savienotā republikā, kurai ir savas nacionālās īpatnības, ar ko vajag rēķināties. Taču mēs iestājamies par visu Igaunijā dzīvojošo tautu kultūras autonomiju un iespējām veidot savu kultūru šeit, mūsu republikā, lai dzimtu līdztiesīgi kultūras kontakti starp tautām… Centieni iztēlot Tautas fronti pirmām kārtām par nacionālo fronti ir — provokatīvi.

— Tallinā dzīvo 115 tautību pārstāvji, un viņiem visiem ir atvērts ceļi uz Tautas fronti. Bet neigauņus aizvaino termins «migranti», kas it kā pielīdzināts jēdzienam «nekulturāls, mazizglītots, zemi profesionāls atbraucējs».

— Jā, ar terminoloģiju mums kaut kas nav kārtībā. «Migrants» bieži tiek lietots, lai apzīmētu neigauni. Taču ne katrs neigaunis ir migrants, tāpat kā ne katrs migrants ir neigaunis. Vārdu sakot, «migranti» ir pirmās paaudzes ienācēji. Ne visi Igaunijā dzīvojošie nepamatnācijas ļaudis ir migranti. Un nekā aizvainojoša zinātniskajā terminā «migrants» nav. Bez šaubām, migrantu vidū ir arī nekulturāli ienācēji, tomēr tie vārdi nav sinonīmi.

— Kāpēc Tautas fronte nepakļaujas nevienam orgānam vai organizācijai, kāpēc Tautas frontes publicētajos materiālos ierakstīts, ka partija var iespaidot šo kustību, bet nevar tajā būt vadoša?

— Tautas fronte ir demokrātiska kustība, kas balstīs uz pilsoņu iniciatīvu. Pārliecība, ka tautai vai tās iniciatīvai obligāti kādam jābūt pakļautai, sakņojas stagnācijas laikā. Atrasties partijas virsvadībā ne vienmēr nozīmē organizatorisku pakļautību partijai. Mūsu deklarācijā teikts, ka PSKP ietekme tiek panākta ar demokrātiskām metodēm, ka tā balstās uz Tautas frontē sastāvošo komunistu politisko autoritāti, uz viņu prasmi pārliecināt. Mūsuprāt, vienīgais demokrātiskas tautas kustības ceļš — stāvēt pretī birokrātijas centieniem saglabāt un jaunradīt vadības dogmas un formas, kas raksturīgas stagnācijas laikam.

— Kāpēc jums ir tāds ierobežojums, ka Tautas frontes orgānos vadošās funkcijas nedrīkst apvienot ar vadošiem amatiem partijas, komjaunatnes, arodbiedrības un valsts aparātā?

— Atbildētu ar līdzību: viens un tas pats cilvēks taču nevar būt vienlaikus partijas organizācijas sekretārs un arodbiedrības organizācijas priekšsēdētājs… Bet neviens neliedz vadošam darbiniekam kā katram cilvēkam piedalīties Tautas frontes atbalsta grupas darbā.

— Strādniekiem ir ierosinājums, lai Tautas fronte neaprobežotos tikai ar vispārējām republikas saimnieciski aprēķina problēmām, bet pievērstos arī aktuālām konkrētam ekonomiskās darbības problēmām.

— Tas neizslēdz viens otru. Tikai visam ir savas robežas. Nebūs īsti pareizi, ja Tautas fronte, piemēram, sāks meklēt iespējas, kā saremontēt kāda ceha ventilāciju…

… Kā pareizi, kam taisnība, kādi būtu optimālie rīcības varianti? — daudzi to vēl nevar pateikt, jo viss process, šī kustība vēl ir tikai pašā sākumā. Vēl līdz pilnam vilnim un viļņa galotnei tālu.

 

Tautas frontes niša

Dabā katrai augu un katrai dzīvnieku sugai ir sava stabila niša. Līdzīgi ir arī katram sabiedrības institūtam savas iekārtas sabiedriskajā sistēmā. Bet kur lai «liekas» jaunā kustība?

Par to arī spriežam ar Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāru Viktoru Vahtu. Un vispirms atkal ņemam rokā Konstitūciju.

Kā zināms, politiskā sistēma ir vienots organizāciju un līdzekļu kopums, kas nodrošina sabiedrības politisko vadību un pārvaldi. Un mūsu politiskās sistēmas pamats tiek nosaukts: tā ir partija, valsts organizācijas un orgāni, sabiedriskās organizācijas — arodbiedrības. komjaunatne, profesionālās, radošās un brīvprātīgās savienības, biedrības, apvienības, kooperatīvās organizācijas un darba kolektīvi. Kurā «plauktā» likt Tautas fronti?

Viktors Vahts pagaidām to atrod vienīgi starp sabiedrības pašdarbīgajiem orgāniem, kuriem nav savas centralizētas sistēmas, savu līdzekļu un trūkst vairāku citu parametru. Tādas jau ir biedru tiesas, veterānu padomes, brīvprātīgo kārtības sargu vienības, sieviešu padomes, vecāku, namu, ielu, kvartālu komitejas un citi pašdarbīgie formējumi.

Bet tie nav mūsu politiskās sistēmas daļa! Tie ir tikai pie politiskās sistēmas. Tāpēc, piemēram, arī vietējo Tautas deputātu padomju vēlēšanu likumā, saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 100. pantu, skaidri un gaiši ir uzskaitīts: «Tiesības izvirzīt vietējo Tautas deputātu padomju deputātu kandidātus ir PSKP, arodbiedrību un VĻKJS organizācijām, kooperatīvajām un citām sabiedriskajām organizācijām un darba kolektīviem, kā arī karaspēka daļu karavīru sapulcēm.» Un tikai!

Taču Tautas frontes iniciatori par galveno lozungu izsludina «Visu varu — padomēm!» un par vienu no vissvarīgākajām savas kustības aktivitātēm uzskata enerģisku dalību tautas deputātu vēlēšanās. Viņu deklarācijas 7. punkts tā arī paredz: «Tautas frontes galvenie virzieni un formas ir vēlētāju un deputātu sadarbības organizēšana (tikšanās ar deputātiem, pieprasījumi utt.), piedalīšanās vēlēšanu kampaņās (kandidātu izvirzīšana, norādījumu sastādīšana utt ). rakstisku ziņojumu un priekšlikumu iesniegšana padomju orgānos, projektu un lēmumu publiska apspriešana, referendumu gatavošana u. c. Tautas fronte aktīvi piedalās vēlēšanu sistēmas pilnīgošanā, vēlētāju klubu pārveidošanā par pastāvīgi darbojošamies publiskām instancēm. Tautas frontes pārstāvji piedalās vēlēšanu komisiju darbā.»

Tātad — vesels cikls funkciju, kuras tagad Konstitūcija un likumi nešaubīgi garantē Tautas deputātu padomēm vai konstitucionētām sabiedriskām organizācijām. Kādēļ lai tās atdotu šīs savas tiesības Tautas frontei? Un vai līdz ar to neiznāk daudzu centienu, kaut labu, dublēšana? Un vai nevar iznākt tā, ka Tautas fronte «ar savu lielu galvu», sevišķi aktīvi un tendenciozi rīkodamās, aizvirza «vēlēšanu ratus» sev vēlamajā virzienā un panāk tikai sev vēlamu cilvēku ievēlēšanu? Un vai, distancējoties no PSKP un īpaši aktivizējoties Tautas deputātu padomju veidošanā, Tautas fronte kādā brīdī tomēr nevar kļūt par «bezpartijisko partiju» un tādējādi sairdināt sabiedrību?… Tie ir jautājumi, par kuriem jādomā jau tagad, kaut arī vēl ir tikai deklarāciju, rezolūciju un iesniegumu laiks.

Bez šaubām, tauta savu Tautas Konstitūciju un likumus var grozīt, kā uzskata par vajadzīgu un gudru. Tā var savā politiskajā sistēmā līdzās sabiedriskajām organizācijām ierādīt vietu arī Tautas frontei. Tādā gadījumā — pavisam cita runa. Bet līdz tam — vispirms jāapliecina sevi, jāapliecina konkrētos centienos, rīcībā, darbā. Pretējā gadījumā, kā saka Viktors Vahts, Tautas frontes iniciatīvām vai atbalsta grupu vēlmēm, iesniegumiem, prasībām ir vienīgi tas juridiskais spēks, kas parastām pilsoņu grupām vai pilsoņu grupu vēstulēm. Un viņa acīs Tautas frontes kā savdaba formējuma griba piedalīties vēlēšanu organizēšanā pagaidām ir problemātiska vai nosacīta. Jo vēlēšanu likums pat apgabalu un iecirkņu vēlēšanu komisijām pārstāvjus pagaidām pieļauj izvirzīt gan sabiedriskajām organizācijām, darba kolektīviem. ciemu, ielu, kvartālu un namu sabiedriskajām komitejām, sieviešu padomēm, kara un darba veterānu padomēm, karaspēka daļu karavīru sapulcēm, bet ne citiem sabiedriskiem veidojumiem. Lai gan vienlaikus Tautas deputātu padomju konstitucionāls uzdevums ir arī attīstīt iedzīvotāju sabiedrisko pašdarbību.

Šis uzdevums — aktivizēt visus tautas sabiedriskos centienus, spēkus, grupas, slāņus, celt ļaudis cīņā par mūsu dzīves pārbūvi — tāpat aktuālākais ir partijai. Un kā IKP CK partijas organizatoriskā darba nodaļas vadītāja vietnieki Jevgeņijs Doroņins un Donalds Visnapu, tā inspektors Anatolijs Uralovs un instruktors Aleksandrs Stoļarovs neslēpj: «Tautas frontes ideja atmodinājusi ļaudis, atraisījusi iniciatīvu, darboties gribu.» Un pastāsta kādu saistošu gadījumu.

Tallinā turpina sekmīgi būvēt Jauno F. R. Kreicvalda bibliotēkas namu. Tikai pusgada saistībās radās kāda aizķeršanās ar vairāk nekā 2 kilometru kabeļa ieguldīšanu. Celtnieki paziņoja, ka tas viņiem prasīs vēl vismaz 2 mēnešus. To uztvēra iniciatīvās grupas, un, lūk, vienu pievakari, pēc pulksten 17.00. Tautas frontes aicināti, ar mūziku, karogiem, lāpstām un laužņiem ap 2 tūkstoši cilvēku izgāja trasē. Pa divi cilvēki uz metra, jau pirms krēslas stundas bija izlauzuši dziļu tranšeju. Aizkavēšanās iznāca vienīgi celtnieku dēļ, kas nevarēja tik ātri atgādāt pašu kabeli, taču beigās arī tas uzradās un ap pulksten 2.00 naktī viss darbs bija nodarīts…

Arī IKP Tallinas pilsētas komitejas otrais sekretārs Pāvels Panfilovs sarunā atzīst, ka Tautas fronte var kļūt par radošu, sabiedrību demokratizējošu un aktivizējošu spēku. Tagad šajā kustībā, pēc republikas pagaidu iniciatīvā centra datiem, ir ap 140 tūkstoši cilvēku. (Igaunijas Komunistiskās partijas rindās — 112 tūkstoši biedru.) Bet tas nesola vieglas dienas ne partijas orgāniem, ne atsevišķiem komunistiem, ne uzņēmumu organizāciju, iestāžu vadītājiem, ne deputātiem.

Tikko pat — sekretāra durvīs mēs sastapāmies ar deputāti, kura nāca pēc padoma: ko darīt? — viņu uzaicinājusi sniegt pārskatu par savu deputātes darbību un uz sarunu Tautas frontes atbalsta grupa. Un Pāvels Panfilovs ieteica: noteikti iet! Dabiski, Tautas frontes grupai pagaidām nav tiesību prasīt viņas atskaiti, bet šie ļaudis kā viņas izvirzītāji un vēlētāji var aicināt vai lūgt to darīt. Un tīri no taktikas viedokļa tas ir jādara: komunistiem ir jāiet. Jāpiedalās Tautas frontē, un partijai ir jāatgūst cīņas prasme par savu varu, par autoritatīvu iespaidu masās. Ar savu pārliecību, vārdu, rīcību, stāju.

Šī kustība sabiedrības priekšā vēlas nostāties kā Tautas fronte pārbūves atbalstīšanai, tādēļ tās pirmajiem «baušļiem» savos «ticības galdiņos» arī jābūt acīmredzot tiem pašiem, ko izvirza partija, XXVII kongress, XIX konference, pati pārbūve, atjaunošanās.

Izvadot uz Maskavas konferenci republikas delegātus, Igaunijas Tautas frontes pagaidu iniciatīvā grupa Tallinas Dziesmusvētku laukā organizēja milzu manifestāciju, kas pulcēja ap pusotra simta tūkstošu cilvēku. Delegācijas platformas pamattēžu vidū bija arī tāda: «Uzskatīt par likumsakarīgu, ka sabiedriskās dzīves demokratizācijas apstākļos darbaļaužu un jaunatnes politiskās aktivitātes pieaugums izpaužas dažādu kustību formās, kuras atbalsta sociālisma attīstību. Noteikt sabiedrisko organizāciju un citu pilsoniskās iniciatīvas izpausmes formu statusu un to līdzdalības tiesiskās garantijas politiskā kursa un valsts un sabiedrisko lietu pārvaldes izstrādē.»

PSKP XIX Vissavienības konference to atbalstījusi, un mūsu sacensības partneri un ziemeļu kaimiņi šo ceļu, kā bija redzams un izjūtams, jau iet.

 

Vilnis ceļas arī Latvijā

. . . Bet tad atgriežos mājās un pats savā «Cīņā» svētdien lasu, ka 27. jūnijā pēc vairāku darba kolektīvu padomju un jaunatnes organizāciju ierosinājuma arī Rīgā jau bijusi sarīkota zinātnieku, kara un darba veterānu, darba kolektīvu un sieviešu padomju, sabiedrisko un reliģisko organizāciju un formējumu pārstāvju tikšanās, kas sākusi veidot darba grupu un apspriest ieteikumus partijas pārkārtošanās līnijas atbalstīšanai un jaunās kustības organizatoriskajai struktūrai.

Tātad — šis vilnis, līdzīga patriotiskā kustība sākusi virmot arī pie mums, Latvijā. Kādu ceļu tai iet, kādās formās izpausties, kādā konkrētībā darboties?

Daudz mums gudru prātu un kaismīgu siržu, acīmredzot katram būs savi apsvērumi, centieni, griba. Tomēr, liekas, bez dažām aksiomām arī mēs nez vai varam kopā nākt.

Jo mūsu augstākajam mērķim taču ir jābūt — aktīvai darbībai savas republikas ekonomikas atveseļošanā, politiskās sistēmas kardinālā reformēšanā, sabiedriskās dzīves tālākā demokratizēšanā, atklātuma attīstīšanā.

No tā tad izriet nākošais — tautas labklājības svarīgāko problēmu paātrināta atrisināšana, šajā sakarā vispirms veicot lauku sociālo pārkārtošanu, būtisku pārtikas apgādes uzlabošanu un tirgus piesātināšanu ar daudzveidīgām precēm un pakalpojumiem, kā arī dzīvokļu celtniecības apjomu, tempu un kvalitātes palielināšana un dzīvokļu taisnīgas sadales kontroles nodrošināšana.

Tāpat — ne mazums darāma mums gara dzīvē: būtu visnotaļ veicināma tautas kultūras un tās intelektuālā un tikumiskā potenciāla attīstīšana un republikas ļaužu sociālistiskā un internacionālistiskā dzīves veida stiprināšana.

Un Šodien neviens nevaram malā palikt no tādām problēmām kā apkārtējās vides aizsardzības konsekventa nodrošināšana un republikas ekoloģiskās situācijas nodrošināšana.

Bet kā pilsoņiem mums svarīga to tiesību un iespēju vēl pilnīgāka nodrošināšana, ko garantē Konstitūcija gan pašpārvaldes, gan sabiedriskās kontroles jomā…

Skatoties Igaunijas Tautas frontes aktivitātes, dzirdot par Lietuvas Tautas fronti, Maskavas, Irkutskas, Jaroslavļas un citu novadu sabiedrisko kustību, vienlaikus iezīmējas arī diezgan skaidri tie spēki, kas varētu šoreiz iet kopīgā straumē. Acīmredzot tā varētu būt komjaunatne un arodbiedrības, darba kolektīvu padomes un kooperatīvie veidojumi, radošās savienības un brīvprātīgās biedrības, dažādi sabiedriskie pašdarbības formējumi un reliģiskās organizācijas. Un komunisti, kas jau ieiet šajos sabiedriskajos institūtos, varētu īstenot visas kustības virzošo funkciju.

Ar laiku, guvusi konstitucionālo atzīšanu, šī kustība iegūtu arī tiesības: likumdošanas iniciatīvas tiesības, tiesības piedalīties valsts orgānu sastādāmajās tautsaimniecības, sociālajās un kultūras programmās, tiesības izvirzīt savus kandidātus republikas vietējiem un augstākajiem varas orgāniem, tiesības būt pārstāvētiem likumdošanas un izpildu orgānos un piedalīties šo orgānu pieņemto lēmumu izpildes kontrolē, tiesības veikt sabiedriskā viedokļa izzinu par iedzīvotāju vajadzībām, ar kurām tad griezties valsts, padomju, partijas orgānos un meklēt kopīgu, optimālu risinājumu. Tāpat tad kustība iegūtu tiesības organizēt sabiedriski politiskus pasākumus (kas, likumsakarīgi, nepārkāptu sociālisma ietvarus un sociālistiskās sadzīves pamatus), organizēt masu sabiedriskos darbus, kas saistīti ar ekoloģiskās situācijas uzlabošanu, pilsētu, ciematu un ciemu labiekārtošanu, kultūras pieminekļu celšanu, labdarības pasākumu organizēšanu. Un laika gaitā, uzkrājoties pieredzei, iespējams, šo tiesību loks vēl vairāk paplašinātos…

Tā mēs patiesi tad darbos apliecināsim savu īsto patriotismu. jo šai kustībai gan pēc būtības, gan pēc vārda jābūt — patriotiskai — savu Padomju Latviju. Padomju valsti, sociālismu augstākajā godā turošai un visa tā labā nekādas pūles nežēlojošai.

O. Gerts,

«Cīņas» redaktora vietnieks, speciālkorespondents