Apskatīt 740760 izejas kodu

{{Memoir
|Article in=Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011)
|Published on=2011/10/27
|Original title=Pirmā Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa aizliegšana 1968. gadā: latviešu trimdas organizāciju protesti
}}
{{Written by|Kārlis Kangeris}}
Dr. hist. ''Kārlis Kangeris dzimis 1948.&nbsp;gada 14.&nbsp;jūnijā Augustdorfā, Vācijā, kur dzīvojis līdz 1982.&nbsp;gadam, kad pārcēlies uz Zviedriju. Kopš 2008.&nbsp;gada dzīvo Latvijā. Minsteres Universitātē (''Westfälische Wilhelms-Universität'') studējis psiholoģiju, Austrumeiropas un moderno laiku vēsturi. Vēstures studijas turpinājis Stokholmas Universitātē Zviedrijā un Latvijas Universitātē Rīgā. No 1983. līdz 2008.&nbsp;gadam strādājis Stokholmas Universitātes Baltijas pētniecības centrā, pēdējos gadus&nbsp;— arī Stokholmas Universitātes Vēstures institūtā, no 1997. līdz 2004.&nbsp;gadam bijis mācībspēks un pētnieks Stokholmas dienvidu augstskolā (''Södertörns högskola''). No 2008.&nbsp;gada 1.&nbsp;februāra strādā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā. Kopš Latvijas Vēsturnieku komisijas (LVK) izveidošanas pie Latvijas Valsts prezidenta 1998.&nbsp;gada 13.&nbsp;novembrī ir šīs komisijas loceklis. Galvenie pētniecības virzieni: Baltijas jūras baseina valstu diplomātiskās attiecības starpkaru posmā un Otrais pasaules karš, īpaši pievēršoties vācu okupācijas laika izpētei Baltijā, kā arī padomju varas represīvās struktūras Latvijā un latviešu trimda Rietumos. Līdz 2011.&nbsp;gada 1.&nbsp;jūlijam publicēti 89 zinātniskie raksti par vēstures tēmām, bijis līdzautors četrām grāmatām.''


Pirmo Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu (VLJK) bija ieplānots rīkot Rietumberlīnē 1968.&nbsp;gadā no 26. līdz 31.&nbsp;jūlijam, bet tas, kā zināms, nenotika. 

Īsumā kongresa aizliegšanas gaita bija šāda: 18.&nbsp;jūlijā rīcības komiteja caur Berlīnes Informācijas centru saņēma Vācijas valdības un Berlīnes Senāta saskaņotu lūgumu kongresu Berlīnē nerīkot. Rīcības komiteja šo lūgumu noraidīja. 19.&nbsp;jūlijā rīcības komitejai bija saruna ar Berlīnes Senāta kancelejas vadītāju Horstu Grābertu (''Horst Grabert''), kurš mēģināja izskaidrot lūguma nopietnību. Viņš arī piedāvāja palīdzību kongresa pārcelšanai uz citu vietu.

Rīcības komiteja par savu tiesisko pozīciju bija droša, jo Senātam neesot līdzekļu to Berlīnē noliegt. Ar savu juridisko pozīciju kongresa rīkotāji bija pārrēķinājušies. Pēc vēlreizējas apspriešanās ar rīcības komiteju, kas palika pie sava uzskata, ka kongresu nevar pārcelt, Berlīnes Senāts, respektīvi, Vācijas Ārlietu ministrija savā stratēģijā izmantoja jau ieplānoto Berlīnes statusu, skaidrojot, ka aizliegumu kongresam izsaka sabiedrotie, kuru lēmumu tiesā vairs nevar pārsūdzēt. Tā arī notika. 24.&nbsp;jūlija vakarā Berlīnes Senāta kancelejas vadītājs, pilsētas galvas Klausa Šica (''Klaus Schütz'') prombūtnes laikā augstākais Berlīnes valdības ierēdnis Horsts Grāberts rīcības komitejas priekšsēdei Rasmai Šildei Britu militārās misijas uzdevumā paziņoja, ka kongress Berlīnē «nenotikšot», citiem vārdiem izsakoties, tas nozīmēja, ka ir vai tiks aizliegts rīkot kongresu Berlīnē, neminot nekādus iemeslus. 25.&nbsp;jūlijā šo mutisko paziņojumu iesniedza rakstveidā. Līdz ar to Vispasaules latviešu jaunatnes kongress Berlīnē bija beidzies&nbsp;— vispār neiesācies.

Kongresa aizliegšana izraisīja plašu masu mediju uzmanību. Tā vairākas dienas bija Vācijas televīzijas, radio un preses ziņu pirmajā vietā. Arī pasaules presē ziņas par kongresa aizliegšanu un Berlīnes jautājumu rada lielu ievērību. Pēc Otrā pasaules kara tā bija pirmā reize, kad Latvijas jautājums tik plašā mērā parādījās pasaules ziņās. Kongresa rīkotāji, izvēloties Berlīni par sava sarīkojuma vietu, bija gan cerējuši gūt ievērību&nbsp;— ja ne plašākā mērogā, tad vismaz pašā Berlīnē, pulcējoties šai komunistu ielenktajā «brīvības salā» un reizē «paužot latviešu tautas prasības pēc cilvēktiesībām un pašnoteikšanās», bet par to, ka kongress varētu nonākt «lielajā politikā», neviens nebija uzdrošinājies pat sapņot. Tāpēc, sastopoties ar prasībām kongresu Berlīnē nerīkot, rīcības komiteja bija pārsteigta un, protams, arī nesagatavota.

Doma par Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu radās 20.&nbsp;gadsimta 60.&nbsp;gadu sākumā, kad sāka palielināties personiskie kontakti starp Ziemeļamerikas, Kanādas un Eiropas jauniešiem (mazākā mērā arī ar Austrālijas jauniešiem). Jau vairākus gadus Eiropas latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) kongresos bija piedalījušies daži latviešu jaunieši no ASV, kas Vācijā dienēja ASV armijā, savukārt pirmie ELJA pārstāvji ASV viesojās 1962.&nbsp;gadā. Tomēr galvenā plūsma bija no Ziemeļamerikas uz Eiropu. Gadu vēlāk, 1963.&nbsp;gadā, 10. Eiropas latviešu jaunatnes apvienības kongresā jau piedalījās 90 jauniešu no ASV, kas Eiropā ieradās ar speciālu lidojumu. Līdzīgs ASV un Kanādas latviešu jauniešu skaits bija arī 1964.&nbsp;gada ELJA kongresā Hamburgā. 1965.&nbsp;gada ELJA kongresā ar referātiem uzstājās bijušais Amerikas latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) priekšsēdis Valters Nollendorfs un bijušais «Jaunās Gaitas» un esošais žurnāla «Mēs» redaktors Aivars Ruņģis. 1966.&nbsp;gadā doma par Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa rīkošanu jau bija nobriedusi, un ELJA 13. kongresa pilnsapulce izraudzīja tā pagaidu rīcības komiteju, par vadītāju ieceļot Rasmu Šildi. Rīcības komitejā Rasmas Šildes vadībā darbojās arī ELJA pārstāvji Dainuvīte Neimane, Māris Slokenbergs, Valdis Liepiņš, ALJA pārstāvis Ģirts Kaugars (vēlāk Ulvis Grīnvalds) un Latviešu nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā (LNJAK) pārstāve Laima Lange. Berlīnē kongresa rīkošanai izveidoja arī tehnisko sekretariātu. Jau līdz 1966.&nbsp;gada 4.&nbsp;decembrim Rasma Šilde Berlīnē bija sarunājusi telpas kongresam.

Vispasaules latviešu jaunatnes kongresam bija definēti šādi mērķi: vienot latviešu jaunatni visā pasaulē, analizēt pašreizējo latviešu jaunatnes un tautas stāvokli, izstrādāt mērķus un ieteikumus turpmākai darbībai un demonstrēt savu nostāju latviešu sabiedrībai, komunistu varai un pasaulei. Kongresa virstemats: «Latvijas nākotne&nbsp;— izaicinājums un uzdevums». Latviešu jaunatnes apvienības arī vienojās, ka formāli Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu rīko ALJA, ELJA un LNJAK, respektīvi, šo apvienību apstiprinātas rīcības komitejas.

Kongresa sagatavošana visumā ritēja gludi. Līdz 1968.&nbsp;gada 18.&nbsp;jūlijam bija pieteikušies 456 dalībnieki. Pirms kongresa aizliegšanas Berlīnē 1968.&nbsp;gada 24.–25.&nbsp;jūlijā jau bija ieradušies 180 dalībnieki, vairākums galvenokārt no ASV un Kanādas. «Berlīnes Senātu par kongresu un tā programmu Berlīnes informācijas centrs bija informējis jau pirms diviem gadiem. Šī iestāde kongresa dalībniekiem kā Berlīnes pilsētas viesiem bija sagatavojusi Berlīnes apskates braucienus, informatīvus referātus, kā arī apmešanos jaunatnes mītnē.» Pabalstu Berlīnes apciemojumam rīkotāji bija lūguši no piekritīgās Vācijas ministrijas (''Bundesminsterium für Familie und Jugend'') jau 1967.&nbsp;gada maijā, 26.&nbsp;jūlijā saņemot pozitīvu atbildi. 

Pabalsti jauniešu Berlīnes apciemojumiem bija saistīti ar obligātu programmu&nbsp;— ar pilsētas apskati un informatīviem referātiem. «Rīcības komiteja bija lūgusi vienu no informatīvajiem referātiem atcelt, tā vietā aicinot kādu Berlīnes pilsētas pārstāvi runāt kongresa atklāšanā par Berlīnes politisko stāvokli. Vācu iestādes priekšlikumu akceptēja.»

Šā raksta uzdevums nebūs izsekot kongresa aizliegšanas aizkulisēm (kongresa aizliegšanu un Rietumvācijas valdības, Rietumberlīnes Senāta, ASV, Lielbritānijas, Francijas, PSRS un Austrumvācijas valdību rīcību un rīcības motīvus autors aprakstīs speciālā pētījumā). Lai nu arī kādi būtu bijuši vienas vai otras puses argumenti kongresa aizliegšanas jautājumā, šā raksta mērķis nav tajos iedziļināties. Turpmāk uzskaitītas politiskās tēmas, kas toreiz bija saistītas ar Berlīnes jautājumu un kas parādās 1967.–1968.&nbsp;gada Berlīnes kongresa aizliegšanā iesaistīto valdību dokumentos:

*detante, atslābināšanās politika, ''Entspannungspolitik'';
*Rietumvācijas jaunā austrumpolitika. Tuvināšanās, saprašanās un izlīguma meklēšana ar Austrumeiropas valstīm un PSRS;
*Vācijas&nbsp;— Vācijas tuvināšanās. ''Wandel durch Annaeherung''<ref>Latviski teicienu var tulkot apmēram šādi: «Pārmaiņas tuvinoties».</ref>, kā to definēja jaunās Rietumvācijas austrumpolitikas «arhitekts» Egons Bārs (''Egon Bahr'');
*sabiedroto Berlīnes statuss (četru sabiedroto atbildība par Berlīni);
*triju Vācijas valstu teorija;
*Rietumberlīnes sasaistīšana ar Rietumvāciju (ne tikai ekonomiski, bet arī politiski), Berlīnes dzīvotspējas saglabāšana;
*Rietumvācijas–Berlīnes tranzītceļu jautājums;
*Austrumvācijas tiekšanās pēc valststiesiskas atzīšanas;
*attīstība Čehoslovākijā.

Turpmāk rakstā uzmanība pievērsta individuāliem latviešu un latviešu organizāciju protestiem pret kongresa aizliegšanu, kas tika sūtīti aizliegšanas procesā iesaistītajām Rietumu valdībām. Šis pētījums ietilpst Valsts pētījumu programmas «Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)» projektā, kurā arī tiek pētīta trimdas, t.&nbsp;i., ārzemēs dzīvojošo latviešu iesaistīšanās politiskajā darbībā, sevišķu ievērību veltot «lobēšanas» aktivitātēm, kas galvenokārt notika ar rakstveida iesniegumu starpniecību. Daudzos gadījumos protestu saņēmēji iesniedzējiem atbildēja, tāpēc sevišķi svarīgi ir izvērtēt šo atbilžu saturu, lai redzētu un saprastu, vai šīs atbildes sekoja vispārējai valdības politikas līnijai Baltijas jautājumā vai arī tajās iezīmējās kādas speciālas nianses.

Pirmie protestētāji, pirmo protesta iesniegumu autori bija paši aizliegtā kongresa dalībnieki. Tā jau 1968.&nbsp;gada 26.&nbsp;jūlijā ALJA priekšsēdis Valdis Daiga ASV dalībnieku vārdā nosūtīja protesta telegrammu ASV valsts sekretāram un ārlietu ministram Dīnam Raskam (''Dean Rusk'').<ref>Dokuments publicēts izdevumā Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 32. lpp.; šo vēstuli ar mazliet pārveidotu tekstu LNJAK pārstāvji no Berlīnes nosūtīja savai valdībai Kanādā.</ref> Telegrammas tekstu bija rakstījis Jānis Peniķis.<ref>1968.&nbsp;gadā lektors un docents politikas zinātnē Minesotas Universitātē.</ref> Tajā bija uzsvērts, ka latviešu jaunieši no ASV devušies uz Berlīni, «lai redzētu Rietumberlīni kā brīvības simbolu. Satiekoties šeit, mūsu nolūks bija ne tikai izrādīt godu šim simbolam, bet arī pārrunāt problēmas, kādas ir tautai, kam liedz brīvu nacionālu eksistenci». Tālāk tika norādīts, ka kongresa aizliegums savā veidā robežojoties ar neattaisnotu vārda un pulcēšanās brīvības noliegumu latviešu izcelesmes ASV, Francijas, Lielbritānijas, Kanādas u.&nbsp;c. brīvu valstu pilsoņiem. Vēstules beigās tika pieprasīta kongresa aizlieguma atcelšana. 

ASV Ārlietu ministrijas atbilde tika sagatavota līdz 30.&nbsp;jūlijam, un tajā tika norādīts, ka atbilde Valdim Daigam Ārlietu ministrijas vārdā 1.&nbsp;augustā jāsniedz ASV sūtnim Bonnā Kebotam Lodžam (''Cabot Lodge'').<ref>National Archives, College Park, Maryland. RG 59, 1963-1973, Box 2304: telegramma, Department of State&nbsp;— Bonn, Nr. 213118, 01.08.2011. Telegrammas parakstītājs bija ārlietu ministrs D. Rasks.</ref> Nākamajā dienā ASV Ārlietu ministrijas tekstu nosūtīja Valdim Daigam uz Hannoveri, kur bija noticis Vispasaules latviešu jauniešu seminārs, ar kuru aizstāja Berlīnē nenotikušo kongresu.<ref>Telegrammas kopiju skatīt: Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 73. lpp.</ref> 

ASV Ārlietu ministrijas atbildes teksts:

{| class="wikitable"
|style="padding: 7px" | ''The Secretary of State has asked me to reply to your telegram of July 27.''

''Let me say that the U.S. is sympathetic with the position you set forth in your telegram and that I personally understand your dsappointment as well as the disappointment of your membership in having your meeting cancelled under circumstances which arose rather suddenly.''

''Your organization will be able to understand the nature of the considerations that led to the cancellation. Under the circumstances it is possible that the meeting might well have contributed to the defeat of goals your organization supports. With respect to Latvia, U.S. policy is well known and has not changed&nbsp;— the U.S. has consistently refused to recognize the forcible incorporation of Latvia into the Soviet Union.''

''I understand that it was possible for you to make other arrangements to hold your meeting in Hannover. I hope that these arrangements have worked out well, and I am truly sorry for any inconvenience caused to you or your organization by changing events''.
|}

Savā atbildes vēstulē ASV Ārlietu ministrija nepievēršas 1.&nbsp;VLJK aizliegšanas iemesliem, bet, kā ierasts latviešu un baltiešu jautājumos, deklarē, ka tā «konsekventi ir atteikusies atzīt patvarīgo Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā». Šāda atbilde nevarēja apmierināt 1.&nbsp;VLJK dalībniekus no ASV.

Vēl pirms ASV Ārlietu ministrijas atbildes saņemšanas sekoja ASV latviešu jauniešu nākamais protests. 1968.&nbsp;gada 1.&nbsp;augustā aptuveni 60 jaunieši no Hannoveres ieradās Bonnā, lai protestētu pie ASV sūtņa Rietumvācijā Kebota Lodža. Latviešu jauniešu delegācija K. Lodžam iesniedza jaunu protesta vēstuli. To bija parakstījuši, pēc viena avota, 110&nbsp;latviešu jauniešu no ASV<ref>Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 72.–73. lpp.</ref> vai, pēc otra, tikai 75<ref>National Archives (NA), College Park, Maryland. RG 59, 1963-1973, Box 2304: telegramma, Embassy Bonn&nbsp;— Department of State, Nr. 15100, 01.08.1968. </ref>.

Savas protesta vēstules pirmajā punktā «latviešu izcelsmes Amerikas pilsoņi» uzsvēra, ka kongresa aizliegšana «robežojas ar vārda un pulcēšanās brīvības atņemšanu ASV un citu brīvu valstu pilsoņiem». Otrajā punktā tika noraidīti sarunās ar sabiedroto pārstāvjiem dzirdētie apgalvojumi, ka aizliegtā kongresa dalībnieki it kā esot «Latvijas agrākie pilsoņi». No tā izrietēja jautājums sūtnim, vai šādā gadījumā «latviešu izcelsmes ASV pavalstniekiem vairs nav pilnu amerikāņu pilsoņu tiesību». Protesta raksta beigās tika prasīti «autoritatīvi paskaidrojumi» par kongresa aizliegšanas iemesliem.

Cik zināms, uz šo iesniegumu ASV valdības pārstāvji rakstisku atbildi nav devuši, taču sūtnis K.&nbsp;Lodžs trīs protesta delegācijas pārstāvjus Valdi Daigu, Paulu Lazdu, Ati Lejiņu pieņēma uz pārrunām. Savā ziņojumā Ārlietu ministrijai K.&nbsp;Lodžs raksta, ka viņš neesot mēģinājis latviešu jauniešu pārstāvjiem skaidrot kongresa aizliegšanas iemeslus<ref>Ibid. ALJA priekšsēdis V. Daiga bija solījis plašu aprakstu par notikumiem Berlīnē un braucienu uz Bonnu, bet diemžēļ šo iecerēto darbu nav veicis. Skatīt Laiks, 1968.&nbsp;gada 26.&nbsp;oktobrī. Paredzams, ka par tikšanos Bonnā savās atmiņās rakstīs Pauls Lazda.</ref>, un tas nozīmē, ka protesta vēstules beigu prasība saņemt «autoritatīvu paskaidrojumu» tā arī palika Bonnā un vēlāk neizpildīta.

1968.&nbsp;gada 26.&nbsp;jūlijā par 1. VLJK aizliegšanu uzzināja'' Baltic Appeal to the United Nations ''(''BATUN'') vadība Ņujorkā. Valde nekavējoties sazinājās ar ASV Ārlietu ministrijas Austrumeiropas nodaļu, no kuras saņēma ziņu, ka 1. VLJK aizliegšanas lēmums esot pieņemts Vašingtonā, bet ne no sabiedroto militārajām komandantūrām Berlīnē. Pēc šā paskaidrojuma saņemšanas ''BATUN'' nosūtīja protesta telegrammas ASV prezidentam un ārlietu ministram, Lielbritānijas premjerministram, Francijas prezidentam un Rietumvācijas kancleram.<ref>National Archives (NA), College Park, Maryland. RG 59. 1963-1973, Box 2304: BATUN Press Release No. 208, 02.08.1968.</ref> 

1968.&nbsp;gada 29. julijā 1. VLJK rīcības komitejas priekšsēde Rasma Šilde un Vispasaules latviešu jauniešu semināra Hannoverē vadītājs Juris Reinfelds griezās pie ''BATUN'' vadības ar lūgumu, lai tā ar savu vēstuli 1. VLJK aizliegšanas jautājumā vērstos pie ASV kongresa locekļiem un lūgtu, lai tie no ASV Ārlietu ministrijas pieprasot paskaidrojumus par 1. VLJK aizliegšanu.<ref>National Archives (NA), College Park, Maryland. RG 59. 1963-1973, Box 2304: 29.07.1968.; telegramma atrodama kā pielikums pie BATUN Press Release No. 207, 30.07.1968.</ref> Tā jau tai pašā dienā tika sagatavota vēstule un izsūtīta 535 ASV Kongresa locekļiem<ref>National Archives (NA), College Park, Maryland. RG 59. 1963-1973, Box 2304: 29.07.1968. Teksts publicēts arī: Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 74. lpp.</ref>.

31.&nbsp;jūlijā pusdienu pārtraukuma laikā Ņujorkā, pie ASV, Francijas un Lielbritānijas misijas pie Apvienoto Nācijām, ''BATUN'' sarīkoja demonstrācijas. Izmantojot izdevību, ''BATUN ''pārstāvji iesniedza jaunus protesta memorandus Lielbritānijas un Francijas misijai, kā arī Rietumvācijas konsulātam.<ref>National Archives (NA), College Park, Maryland. RG 59. 1963-1973, Box 2304: BATUN Press Release No. 208, 02.08.1968.</ref> 

15.&nbsp;oktobrī ''BATUN'' apkopoja savu vēstuļu akciju rezultātus. ''BATUN'' protesta vēstules 1. VLJK aizliegšanas jautājumā saņemšanu bija apstiprinājis 21 Pārstāvju palātas loceklis un 16 senatori. 13 Pārstāvju palātas locekļi un 6 senatori bija paskaidrojuši, ka viņi ir pieprasījuši paskaidrojumus no ASV Ārlietu ministrijas par 1. VLJK aizliegšanas iemesliem.<ref>BATUN Press Release No. 213, 15.10.1968, publicēta Notikumi Berlīnē, Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 74. lpp.</ref>

Pārstāvju palātas locekļi, kuri atbildēja ''BATUN'' un no Ārlietu ministrijas pieprasīja paskaidrojumus<ref>BATUN saraksts papildināts ar vairākiem vārdiem no Ārlietu ministrijas materiāliem.</ref>: republikāņi ''Frances P. Bolton'' (22.&nbsp;apgabals, Ohaio), ''Paul A. Fino'' (24. apgabals, Ņujorka), ''Gerald R. Ford, Jr''. (5. apgabals, Mičigana), ''George V. Hansen'' (2. apgabals, Aidaho), ''Charles R. Jonas'' (3. apgabals, Ziemeļkarolīna), ''Donald E. Lukens'' (24. apgabals, Ohaio), ''Charles McC. Mathias, Jr.'' (6. apgabals, Merilenda), ''Howard W.&nbsp;Robison'' (33. apgabals, Ņujorka), ''Charles W. Sandman, Jr.'' (2. apgabals, Ņūdžersija), ''Robert Taft, Jr.'' (1. apgabals, Ohaio), demokrāti ''James A. Burke ''(11. apgabals, Masačūsetsa), ''Jeffery Cohelan ''(7. apgabals, Kalifornija), ''Thaddeus J. Dulski ''(41. apgabals, Ņujorka), ''John S. Monagan'' (5. apgabals, Konektikuta), William Fitts Ryan (20. apgabals, Ņujorka), ''Clement J. Zablocki'' (4. apgabals, Viskonsina).

Senāta pārstāvji, kuri atbildēja ''BATUN'' un solījās pieprasīt izziņas no Ārlietu ministrijas: republikāņi ''Clifford P. Case'' (Ņūdžersija), ''Peter H. Dominick'' (Kolorādo), ''Charles H. Percy ''(Ilinoisa), ''Hugh D. Scott, Jr.'' (Pensilvānija), demokrāti ''Birch E. Bayh'' (Indiana), Philip A. Hart (Mičigana).

Daudzi ASV Kongresa pārstāvji savām vēstulēm ''BATUN'' bija pievienojuši arī ASV Ārlietu ministrijas atbildes, kuras viņi bija saņēmuši sakarā ar saviem pieprasījumiem. Ārlietu ministrijas atbildes bija ļoti līdzīgas. Ievadā bija uzvērts, ka šī atbilde līdzinoties tai, kuru ASV prezidents Lindons Džonsons (''Lyndon B. Johnson'') nosūtījis 3.&nbsp;augustā ''BATUN''. Ārlietu ministrija nožēlojot, ka ar kongresa aizliegšanu rīkotājiem radušās neērtības. Tā noraidīja apgalvojumus, ka aizlieguma pamatā bijuši PSRS protesti un brīdinājumi, bet kongresa aizliegums patiesībā bijis neatkarīgs ASV, Lielbritānijas un Francijas valdības lēmums, kas saskaņots ar Rietumvācijas valdību. Tāpat Ārlietu ministrijas atbilžu rakstos tika uzsvērts, ka ASV konsekventi atteikusies atzīt Latvijas varmācīgo iekļaušanu PSRS sastāvā.

ASV Ārlietu ministrijas vēstules paraugs&nbsp;— Frensisai P. Boltona kundzei sūtītā atbilde:

{| class="wikitable"
|style="padding: 7px" | [..] ''I fully understand your disappointment, and that of members of the United Baltic Appeal, Inc., over the cancelation of the meeting. While it is true that the dates for the Congress were made known well in advance, a combination of other circumstances came to a critical head very shortly before the opening of the Congress which led to the difficult decision that the meeting not be held in Berlin. It was the view of the responsible Allied and German authorities that, had the meeting taken place as scheduled, the consequences might have been contrary to objectives that we all support. I can assure you that this action was not taken as the result of any suggestion or action of the Soviet Union. Rather, it was an independent decision made by the United States, British and French governments, with which the German government was in complete agreement.''

''With respect to Baltic states, and Latvia in particular, United States policy is well known and has not changed. The United States has consistently refused to recognize the forcible incorporation of the Baltic states into the Soviet Union. ''[..]<ref>National Archives (NA), College Park, Maryland. RG 59, 1963-1973, Box 2304: John P. White&nbsp;— Frances P. Bolton, 15.08.1968.</ref>
|}

No Rietumu valstu vadītājiem, kuriem ''BATUN'' bija nosūtījusi protesta telegrammas, atbildēja ASV prezidents Lindons B. Džonsons (1968.&nbsp;gada 3.&nbsp;augustā), nosūtot Ārlietu ministrijas sagatavotu standarta tekstu, kā arī Lielbritānijas premjers Herolds Vilsons (''Herold Wilson''), kurš savā atbildē bijis visai tiešs, norādot, ka «šāda veida un apjoma sanāksme Berlīnē pašreizējos apstākļos palielinātu politiskos saspīlējumus šajā reģionā»<ref>BATUN Press Release No. 213, 15.10.1968. Publicēta Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 74. lpp.</ref>. Par to, vai uz ''BATUN ''telegrammu reaģējuši arī Francijas prezidents un Rietumvācijas kanclers, ziņu nav.

Protestētāju rindās no ASV latviešu puses pēdējie iesaistījās Amerikas latviešu apvienības (ALA) pārstāvji. Tās priekšsēdis Pēteris P. Lejiņš protesta vēstuli ASV ārlietu ministram Raskam nosūtīja 2.&nbsp;augustā. Savā vēstulē viņš cita starpā arī norādīja uz ASV Latvijas okupācijas neatzīšanas politiku un vārda brīvības aizstāvēšanu. Tieši tāpēc kongresa aizliegšana neesot saprotama.<ref>National Archives (NA), College Park, Maryland. RG 59, 1963-1973, Box 2304: ALA&nbsp;— Dean Rusk, 02.08.1968.</ref>

Atbildi ASV Ārlietu ministrija sniedza 15.&nbsp;augustā. Tajā teikts, ka atbildīgās iestādes Vācijā uz pieejamās informācijas pamata izlēmušas, ka kongress Berlīnē varētu ietekmēt Rietumvalstu mērķus. Vēstules beigās ir parastā norāde uz ASV konsekvento politiku&nbsp;— neatzīt Latvijas varmācīgo iekļaušanu PSRS sastāvā.

No šīs uzskaites redzams, ka pie ASV valdības ar protestiem par 1.&nbsp;VLJK aizliegšanu vērsās kongresa dalībnieki, kuri bija ASV pilsoņi, ''BATUN'' un ALA. No 435 Pārstāvju palātas locekļiem 16 atsaucās un griezās pie ASV Ārlietu ministrijas pēc izziņas kongresa aizliegšanas jautājumā (3,7%). To vidū bija arī Džeralds Fords (''Gerald R. Ford''), vēlākais ASV prezidents. 10 no atbildētājiem bija republikāņu pārstāvji, kas Pārstāvju palātā bija mazākumā (187 vietas), bet seši&nbsp;— demokrātu partijas pārstāvji (248 vietas). Arī no sešām senatoru atbildēm vairāk bija republikāņu: 4 vēstules. Gan senatoriem, gan Pārstāvju palātas locekļiem skaidrojumus par 1. VLJK aizliegšanu sniedza ASV Ārlietu ministrija. Atbildes bija vienveidīgas: netika skaidroti kongresa aizliegšanas iemesli, bet vēstules beigās tika deklarēts, kas ASV konsekventi turpina neatzīt Latvijas varmācīgo iekļaušanu PSRS sastāvā (šo apgalvojumu ASV valsts iestādes izmantoja visos gadījumos&nbsp;— vai nu apsveicot Latvijas diplomātus valstssvētkos, vai izsakoties citos ar Latviju saistītos jautājumos). Latvieši (baltieši) tika uztverta kā «maza, bet skaļa grupa»<ref>National Archives (NA), College Park, Maryland. Proposal Regarding Our Baltic States Policy, 30.10.1967.</ref>, kuras protestus nevarēja tā vienkārši «paslaucīt zem tepiķa». 

Rietumvācijas latviešu organizāciju darbā nebija izstrādāts lobēšanas mehānisms, kā ietekmēt parlamentāriešus&nbsp;— gan lokālajos vēlēšanu iecirkņos ievēlētos politiķus, gan tos, kas parlamentā nokļuvuši caur partiju valsts mēroga vēlēšanu sarakstiem. No latviešu organizācijām Rietumvācijā protestu pret 1. VLJK aizliegšanu Berlīnē iesniegusi vienīgi Latviešu centrālā padome (LCP).<ref>Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 72. lpp.</ref> Par to, vai uz šo iesniegumu atbildēts, Rietumvācijas Ārlietu ministrijas materiālos ziņu nav.

Toties Rietumvācijas latviešiem vēl neredzētu protesta vēstuļu akciju sarīkoja tie 1. VLJK kongresa rīkotāji, kas dzīvoja Rietumvācijā vai Rietumberlīnē. Tā Rasmas Šildes vadībā visiem Rietumvācijas Bundestāga locekļiem 1968.&nbsp;gada septembrī tika piesūtīta Hannoverē, Vispasaules latviešu jauniešu seminārā 31.&nbsp;jūlijā pieņemtā deklarācija sakarā ar 1. VLJK aizliegšanu Berlīnē un pavadvēstule.<ref>Deklarāciju vācu un latviešu valodā, kā arī pavadvēstuli skatīt Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 75.–76. lpp.</ref>

Bundestāgā bija 496 locekļi. Uz piesūtīto deklarāciju atsaucās 31 Bundestāga loceklis (6,2%), vai nu tikai pateicoties par deklarācijas saņemšanu, vai izsakot simpātiju par latviešu jauniešu rīcību, vai arī pievienojot kādu paskaidrojumu par notikušo&nbsp;— par 1. VLJK aizliegšanu.<ref>Rakstot šo pārskatu, autoram diemžēl nav pieejamas visas 31 Bundestāga locekļa atbildes.</ref> 

Atbildētāju vidū bija visu Bundestāgā pārstaāvēto partiju frakciju vadītāji: Rainers Barcels (''Rainer Barzel'', Kristīgo demokrātu partija (''CDU'')), Volfgangs Mišniks (''Wolfgang Mischnick'', Brīvo demokrātu partija (''FDP'')) un Karls Vīnands (''Karl Wienand'', Sociāldemokrātu partija (''SPD'')), kurš rakstīja saziņā ar frakcijas priekšsēdi Helmūtu Šmidtu (''Helmut Schmidt''). R.&nbsp;Barcels (''CDU'') un V. Mišniks (''FDP'') atbildot izteicās vispārīgi, turpretim K.&nbsp;Vīnands pievērsās Berlīnes jautājumam: «[..] es pilnā mērā atbalstu Berlīnes triju Rietumvaru un Berlīnes Senāta nostāju. Domāju, ka, mierīgi apsverot, arī Jūs un Jūsu draugi atzīsit, ka bija pareizi nepieļaut Berlīnē šāda veida sarīkojumu, kas dotajos apstākļos Berlīnei un Rietumu varām varētu sagādāt grūtības.»<ref>K. Vīnanda vēstuli skatīt: Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 79. lpp.</ref> 

Par Berlīnes jautājumu izteicās arī kristīgais demokrāts ''Dr. ''Verners Markss (''Dr. Werner Marx''): «Es gan zinu, ka Rietumberlīnes problemātika kļuvusi smagāka, un mums, pašiem vāciešiem un vācu Bundestāgam, nepārtraukti bez mēra uzbrūk, ja sapulcējamies mūsu pašu galvaspilsētā, bet es domāju, ka Jūsu Vispasaules kongresa aizliegums no jauna norāda uz sekmīgo sistemātisko Padomijas spiedienu, lai nogrieztu šo pilsētu arvien vairāk no pārējās pasaules. Visnotaļ jāšaubās, vai reklāmas sauklim «Berlīnes brauciens atmaksājas!» Jūsu kongresa dalībniekos vairs piemīt pievilcības spēks.»<ref>Marksa vēstuli skatīt: Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 77. lpp.</ref>

Interesanti, ka, salīdzinot ar ASV valdību un Ārlietu ministriju, Rietumvācijas Bundestāga locekļi nerunā par Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā&nbsp;— ka Rietumvācijas valdība šo varmācīgo iekļaušanu neatzīst. Tomēr ASV senatou un Rietumvācijas Bundestāga locekļu reakcijās varam arī atrast kaut ko kopēju, proti, ka ne viena, ne otra parlamentāriešu grupa nesniedz vai arī nespēj sniegt ziņas par patiesajiem 1. VLJK aizliegšanas iemesliem.

Visas protesta akcijas saistībā ar 1. VLJK aizliegšanu sasniedza «galapunktu» 1968.&nbsp;gada 21.&nbsp;oktobrī, kad Rietumvācijas bundeskanclera personīgais pārstāvis Berlīnē Ernsts Lemers (''Ernst Lemmer'') tikās ar 1. VLJK rīcības komitejas pārstāvjiem Rasmu Šildi, Gustavu Šildi un Tālivaldi Medni.<ref>Sarunu pierakstu skatīt: Notikumi Berlīnē&nbsp;— dokumentācija. Izdevēja Rasma Šilde. [Berlīne], 1968, 80. lpp.</ref> Vai Lemera sniegtie paskaidrojumi 1. VLJK pārstāvjus pārliecināja vai ne, joprojām ir atklāts jautājums. Skaidrs ir tikai tas, ka pēc šīs tikšanās protesta akcijas pret 1. VLJK aizliegšanu vairs neturpinājās.


<references />