Slota, protams, atradīsies

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 21. novembris, plkst. 20.34, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
Replika

Pēc aizvakar TV skatītā raidījuma, kas bija veltīts mūsu papīra problēmām, es pilnīgi ticu, ka Slokas celulozes un papīra kombināta administrācija tik tiešām atradīs slotu un kādu laiku cītīgi noslaucīs sava uzņēmuma durvju priekšu. Tam tic arī daudzi mani kolēģi, ar kuriem vakar Preses namā redzēto un dzirdēto pārrunājām. Tic daudzi, bet ne visi, jo mūsu vidū ir arī tādi, kas uzskata, ka tīrība un kārtība var būt tikai tur, kur cilvēki pie tās radināti jau no mazotnes.

Jūs teiksiet, ka tas par to slotu bija tikai tāds humors? Tā teikt, nervu atslodzei? Atļaujiet nepiekrist. Humors (bet varbūt arī teātris?) bija gandrīz viss pārējais. Es pasvītroju — gandrīz viss, jo, piemēram, LKP CK izdevniecības direktora teiktais par ša brīža situāciju bija nekas vairāk kā ar skaitļiem papildināta informācija.

Vai tad tas, piemeram, nav humors, kad cienījams zinātnieks mums ļoti nopietni cenšas iestāstīt, ka, pateicoties toksiskajām vielām, kas tiek ievadītas Lielupē, upe vispār vēl eksistē. Ka bez šīs indes tā sen jau būtu aizaugusi un pārvērtusies purvā. Ūdens taču sāktu ziedēt, kļūtu pavisam zaļš un tik biezs, ka pat ne ar laivu izbraukt. Un, ja nu patiesi tā notiek, ko tad? Skriesim pa pasauli pieredzi meklēt, kā ar šo dabas stihiju cīnīties? Labi, ja atradīsim. Bet ja nu ne?

Un vai tad arī tas nav humors, kad cits cienījams zinātnieks mums visā nopietnībā, pat diagrammas priekšā likdams, cenšas iegalvot, ka tieši palu laiks celulozes ražotājiem esot vislabvēlīgākais, jo tieši tad notekūdeņi visātrāk aizplūstot prom. Kas nu ir tiesa, tas nu ir tiesa. Aizplūst gan. No kombināta degungala drusku tālāk. Bet ne jau kur citur kā vien tai pašā Baltijas jūrā, pie kuras ik gadu ejam lūgsnu skaitīt. Aizlūgums pie jūras veidojas par skaistu tradīciju, kopsim to.

Un vai tad nav jāsmejas (jāraud?), ja tiekam mierināti ar to, ka citur — tur, kur papīru balinot — esot vēl ļaunāk. Tur tiekot lietotas vēl briesmīgākas vielas, tāpēc te pie mums, Slokā, salīdzinoši nemaz tik traki vēl nav. Protams, protams! Viss šai pasaulē ir relatīvs…

Un vai tad nav jasmejas (jāraud?), kad redzi, kā cienījams speciālists ekologs minstinās un meklē īstos vārdus, lai paskaidrotu (attaisnotu?), kāpēc viņš līdz šim domājis tā, bet tagad, kad sākusies krīze ar papīru — šitā? Un vai nav jāpasmaida, kad redzi — arī viņš pats taču apzinās, ka šāda «pārkārtošanās» ne autoritāti, ne ticību cilvēkos nevairo.

Protams, arī tas, ka mēs, žurnālisti, savulaik Slokai ne esam piegājuši no visām pusēm (vai īstās puses?), ir tikai humors. Žurnālisti, manuprāt, vispār neko nav izdarījuši. Gadiem ilgi runājot, viņi nav spējuši «pacelt» kaut vai to pašu slotas un durvju priekšas jautājumu, kur nu vēl citus.

… Es domāju, pietiks uzskaitīt. Ne jau šādu «humora» vakaru mēs visi gaidījām, bet gan lietišķu un konstruktīvu dialogu. Un ne jau ar zinātniekiem, ne jau par to — aizaugs vai neaizaugs Lielupe, kad Slokā pārstās ražot celulozi, bet gan ar republikas premjeru. Gaidījām… Nesagaidījām…

 

Aina KOZLOVA