Uz robežas starp gaismu un tumsu

No Barikadopēdija


Atceros Aināra Laminska, toreiz uzņēmuma "Agroapgāde" šofera, kuram tas jau bija ceturtais brauciens ar malkas vedumu Rīgas sargātājiem, teikto: "Kas tur sevišķs, ja gribējās kaut ko izdarīt Latvijas labā. Rīgā redzēju, cik cilvēki pateicīgi, draudzīgi, visi kopā, tautībai nav nekādas nozīmes."
Autors - Vilis Bukšs bija LTF Balvu nodaļas priekšsēdētāja vietnieks

1991. gada janvāra un augusta dienu notikumi liek man atcerēties senu atziņu, ka visu notikumu pamatā, to radītājs un ārdītājs ir dzīvs cilvēks. Es vienmēr apbrīnoju mūsu — Baltijas, Latvijas, Latgales, Balvu novada cilvēkus par viņu izturību, pacietību, ticību un sirdsgudrību. Manuprāt, ticība un sirdsgudrība arī bija tās, kas palīdzēja izturēt un izdzīvot.

Tajās izšķirošajās dienās, darbojoties kā LTF Balvu nodaļas priekšsēdētāja vietniekam, man kopā ar citiem bija lemts organizēt Balvu novada tautfrontiešu un labas gribas cilvēku braucienus uz barikādēm Rīgā. LTF Balvu nodaļas koordinācijas centrā tajā laikā dienu un nakti dežurēja nu jau mūžībā aizgājusi mūsu centra koordinatore, mūsu ticības Latvijai stiprinātāja, dzejniece Baiba Voika jeb mūsu Baibiņa. Kopā ar viņu, nedomājot par atpūtu un ģimeni, bija Silvija Zujāne, Irēna Kravale un daudzi citi. Bet galvenais, ka nāca cilvēki — latvieši, krievi, baltkrievi... un piedāvāja savu palīdzību. Latviešu māmuļas nesa rakstainus cimdus un siltas zeķes, zemnieki piedāvāja savas lauksaimniecības tehnikas palīdzību, bet Žīguru MRS vīri malku un transportu. Koordinācijas centrā nepārtraukti gāja un zvanīja dažāda vecuma cilvēki, un visus vienoja viena doma, kā palīdzēt Tēvzemei.

LTF atbalsta grupas, saskaņojot savu braucienu laikus un reģistrējoties koordinācijas centrā, apņēmības pilni ar domu "viņiem mūs nesalauzt" devās uz Rīgu. Aktīvākās bija Šķilbēnu, Tilžas, Vīksnas, Vecumu, Susāju, Rugāju, Lazdukalna, Bērzpils, Balvu pagasta un daudzas citas. Vairākkārt uz Rīgu devās Jura Boldāna vadītās īpašās kārtības sargu vienības puiši.

Gribu atcerēties tos, kuri, paši nevarēdami aizbraukt, dāvāja dažādus ziedojumus. Tādas bija Dulbergu un Ausēju ģimenes, kā arī A. Lietuviete, M. Slišāne, O. Slišāne, L. Kozlovska, J. Porietis, A. Baranovskis, Z. Gruziņa, V. Orlovskis, M. Artmane, Ē. Rēdmanis, G. Ķibule, M. Garais, M. Rudzītis, Pranas Jakimovičus, A. Pušpurs, A. Briedīte, M. Stradiņa, E. Buliņa, R. Kuzmane, A. Pugača, A. Mača, A. Pommers, V. Atvare un daudzi citi. Uz aicinājumu ziedot un palīdzēt atsaucās daudzi kolektīvi un grupas. Piemēram, mazā un attālā Krišjāņu deviņgadīgā skola saziedoja 230 rubļus.

Spilgti atmiņā palicis tautfrontietes, politiski represētās, lielas ģimenes mātes Teklas Pužules teiktais: "Mīļie bērniņi! Ja sirdī būs Dievs, tad nav tāda laicīga spēka, kurš var salauzt cilvēku un tautu."

Atceros, kā LTF koordinācijas centrā Balvos ienāca krievu tautības skolotāja un piedāvāja savu palīdzību. Viņas dzirkstošajās acīs un sulīgajā latviešu valodā, kādā viņa runāja, es uztvēru ticību Gaismas Spēkam, kuram nav tautības un kuram nav paša "nav". Klausoties skolotājā, es vēlreiz pārliecinājos, ka Latvijas galvenā vērtība ir tās brīnišķīgie cilvēki.

Es gribu atkārtot mūsu mīļās Baibiņas LTF Balvu nodaļas laikrakstā "Balvu Atmoda" janvārī iemūžinātos vārdus: "Mīļie rajona cilvēki! Paldies par jūsu atbalstu šajās grūtajās un traģiskajās dienās, par jūsu sirds siltumu, atsaucību un mīlestību. Tikai izturēsim līdz galam. Gaismas saucēja balss mūs ved pretī brīvībai." Šodien Baiba fiziski nav starp mums, bet viņas gara balss mums liek atcerēties, mīlēt un būt.

Jo tumsa ir tikai tur, kur nav gaismas. Gaisma vienmēr izkliedē tumsu.

Manuprāt, arī 1991. gada augusta notikumi mūs nepārsteidza ar savu pēkšņumu un draudiem. Mēs bijām gatavi šim brīdim. Mēs ticējām, ka nakts paies un saule uzlēks tik un tā. Tajā augusta rītā, kad Maskavā notika apvērsuma mēģinājums, mūsos, pašiem par izbrīnu, valdīja dziļš un nesatricināms miers. Varētu teikt, kā vienotas veselas klints majestātisks miers.

Kad man vajadzēja kāpt divdesmit metrus augstajā televīzijas antenas tornī, lai noņemtu dažu vietējo interfrontiešu atbalstītāju nakts aizsegā uzkarināto padomju Lietuvas (!!! — iespējams, ka steigā padomju Latvijas simbolus neatrada) karogu, kuram klāt pieliktās lietas bija Balvu nozīmīte un lapiņa ar krievu valodā rakstīto apsveikumu "Apsveicam, atjaunojot padomju varu", es biju pārliecināts, ka nekas nenotiks, jo reakcijas spēki izsīkst un zaudējuši ticību paši sev. Manī šie cilvēki izsauc līdzjūtību, jo viņi nezina, kam ticēt, kam sekot un ko darīt.

Tajās augusta dienās cilvēkos izkusa pēdējais "apziņas ledus", kurš stindzināja, iedvesa bailes un bija sasaldējis radošos spēkus. Pavērās bezgalīgu iespēju izvēle, ko apzīmē ar vārdiņu BRĪVĪBA.

Savā dienasgrāmatā, atgriezies no Baltijas Ceļa, ierakstīju: "Esmu bezgala noguris, bet neizsakāmi laimīgs. Laimīgs, ka dzīvoju, ka man līdzās ir tik jauki cilvēki, ka esmu Latvijā un šajā pasaulē."

Nevaru pateikt par citiem, bet man atmiņā palikusi divu barikāžu dienu vīru saruna. Viens, gados jaunākais, teica: "Beidzot būsim brīvi..." Otrs pārjautāja: "No kā "brīvi"?" "No valsts," atbildēja jaunākais. Tad vecākais no viņiem piebilda: "Ja atjaunosim savu valsti, tad mums jābūt par saimniekiem, un saimnieks ir "brīvs" tikai no bezatbildības un muļķības."

Pats es jēdzienu "brīva un neatkarīga Latvija" saprotu ar mūžīgās patiesības meklējumu ceļu. Brīvība ir mūžīgais ideāls, vienmēr esošais un bēgošais apvārsnis. Mana svētākā pārliecība ir, ka šis mūžīgais, vienmēr bēgošais horizonts ir šobrīd un šeit, jeb vienmēr esošais tagad. Ja es to apzinos, tad atbildu — brīvība ir, lai apzinātos savu brīvību. Tāpēc jēdzienu "brīva un neatkarīga Latvija" uztveru kā apziņā brīvus un garā neatkarīgus Latvijas iedzīvotājus.

Barikādes, manuprāt, ļoti pārliecinoši simbolizēja šo neapzināšanās un apzināšanās robežu. Barikādes vienmēr ir gaismas un tumsas, maldu un patiesības meklējumu robeža. Arī janvāra barikādes bija robeža, un mēs to apzinājāmies un izturējām.

Uzskatu, ja tajās dienās pietrūktu kaut vienas malkas pagales un tējas krūzes no tām, kas tur bija, tad nebūtu tā, kā notika un kā ir. Bez viena niecīga gaismas stara nebūtu saules un pasaules. Ir tikai "ir", un tas ir jāapzinās. To neapzinoties, var domāt: "Ko tur mēs... Gan jau bez mums." Tā domā nepamodusies apziņa, kas raksturīga vergam.

Atceros Aināra Laminska, toreiz uzņēmuma "Agroapgāde" šofera, kuram tas jau bija ceturtais brauciens ar malkas vedumu Rīgas sargātājiem, teikto: "Kas tur sevišķs, ja gribējās kaut ko izdarīt Latvijas labā. Rīgā redzēju, cik cilvēki pateicīgi, draudzīgi, visi kopā, tautībai nav nekādas nozīmes."

Arī šodien ir un būs arī rīt katram savas un kopīgas barikādes. Un vienmēr mēs esam un būsim uz barikādēm, starp "šeit" un "tur", starp ausmu un rietu. Mēs esam vidus, dienas un gaismas nesēji. Tādi ir visi, kuri to apzinās, un tikai neapziņa rada šaubas, draudus un bailes.

Tajās "karstajās" 1991. gada janvāra dienās mazs bērniņš jautāja mātei: "Māmiņ! Vai tu dzirdi, kā cīrulītis dzied?"

"Dzirdu! Savu cīrulīti dzirdu arī vistumšākajā gadalaikā," atbildēja māte.