Visas upes tek uz jūru...

No Barikadopēdija

Vai esam sapratuši, ka, pašu bezrūpības un bezdarbības ievilināti, tuvojamies ekoloģiskai katastrofai? Brīdim, kad vairs nebūs iespējams strādāt un dzīvot — elpot, dzert ūdeni, audzēt maizi. Varbūtībai, ka nerealizēti var palikt mūsu vislabākie pārkārtošanās nodomi — jo nebūs jau, ko kārtot, viss būs iznīdēts. Daudz mums iekrājies samezglotu, šodien risināmu problēmu, un to vidū nav nevienas, kura nebūtu saistīta ar ekoloģiju. Ar vidi, kurā jādzīvo.

Vai spējam rīkoties, nevis tikai šausmināties? Mūsu apņēmības apliecinājumam vajadzētu būt ne vien sadzirdamam, bet arī redzamam, taustāmam. Tomēr pirms pašas darīšanas ir jāzina, kā rīkoties…

* * *

Cēsis. 1988. gada 3. augusta novakare. Darbdiena kā jau darbdiena — ļaudis apskrien veikalus, steidzas mājup. Cauri burzmai virzās jauniešu pulciņi, nesot saukļus:

Tīru Gauju!

Dabas tīrība ir tautas tīrībai

Izsmelsim Gauju ar krūzītēm! Tādu efektu dod attīrīšanas iekārtas.

Dažs garāmgājējs apskatās un pasmaida. Viens labvēlīgi, otrs ņirdzīgi. Retais pievienojas gājienam. Skan arī provinciālas čalas.

— Tā jau ir. Tagad jau katrs dara, ko grib. Bet taisnība jau ir.

— Es tev teikšu: ar to karogu var iet tik uz tualeti.

— Čego ustavilas! Poiģem — čto, durakov ņe viģela?

— Paklausīsimies, mīļā, kādas minūtes desmit — ko tie mūsu līderi teiks. Taisnība, ūdens smird, bet tos karogus saņem...

Nevajadzētu bradāt pa dvēselēm. Bet ko nu dvēseles — dažs dabas draugs mītiņa laikā bradā pa skvēra zaļo zālīti Rožu laukumā, kurā rozes pēdējā laikā vairs nevar ieaudzēt.

Vides aizsardzības klubs rīko Gaujas sargāšanas akciju arī Cēsīs. Vēl esam bikli, vēl balsis skan klusi. Dzied tikai aktīvistu pulciņš, un runātāju balsis bieži vien pārmāc garāmbraucošo motociklu rēkoņa. Jaunieši tur un jaunieši te. Kas nu kuram tuvāk pie sirds…

Ejot uz kultūras namu, kur notiks diskusija, rindas kļūst biezākas. Efekts kā primitīvā ķinīti izdodas sadzīves pakalpojumu kombināta veļas mazgātavai, kuras dūmenis raida virs gājiena dalībnieku galvām īsti melnu un biezu dūmu mutuli. Vēlāk, jau diskusijas gaitā, noskaidrojās — ar laiku, kad pāriesim uz citu kurināmo, kļūs krietni vieglāk. Filtru gan dūmeņiem neesot un nav arī paredzēti…

Zāle sākumā gandrīz pilna. Vakara ritumā tā gan kļuva aizvien tukšāka. Aizgāja galvenokārt tie, kas gaidīja jutekļus kutinošu izrādi — ar lamāšanos un, vēlams, arī nelielu kautiņu, kurā pašam nav jāpiedalās. Palika tie, kas gribēja piedalīties lemšanā un darbā, kā arī tie, kuru tiešais pienākums ir rūpes par dabas aizsardzību. Pilsētas un rajona vadītāji, uzņēmumu direktori. Vien sanitāri epidemioloģiskā dienesta pārstāve, aši nomurminājusi pieprasīto pārskatu, tikpat aši nozuda — tā jo uzskatāmi nodemonstrēdama savas iestādes ieinteresētību Gaujas tīrībā.

Attieksme atklājās diskusijas gaitā. Diemžēl jāteic, ka ar atsevišķiem izņēmumiem tā galvenokārt izpaudās kā divu «komandu» cīņa. «Vadītāji» pret «pārējiem», kuros bija apvienoti Vides aizsardzības kluba biedri un citi diskusijas dalībnieki. Šķiet, ka konfliktsituāciju veicināja arī striktā nodalīšanās vieniem no otriem. Ne velti vadītājiem atsevišķi ierādītās vietas sarunas gaitā viens no viņiem nosauca par «apsūdzēto solu». Nevis atdalītiem, bet līdzās vieglāk kopīgu domu risināt. Taču mēs «alkstam asiņu».

Nav ko slēpt — arī es, uz Cēsīm braukdams, cieši biju nolēmis noskaidrot ikvienu, kas Gaujas piesārņošanā vainojams kā pašlaik, tā pirms gadiem, un, uz amatiem un nopelniem neskatoties, saukt šos vainīgos vārdā. Pieprasīt atbildēt par to, kas izdarīts un kas nav izdarīts. Šo prasīgumu, kas brīžiem izvērtās ne sevišķi kulturāla izmeklētāja cienīgos tirdošos un tincinošos jautājumos, visā pilnībā izjutu arī Cēsu kultūras nama zālē. Un — pārdomāju, atteicos no publiskās šaustīšanas, nolemjot šajās rindās neminēt nevienu no strīdīgo pušu pārstāvjiem. Nav nozīmes šaustīt «pārmijnieku», ja viss «vilciens» kopš sākta gala ticis orientēts uz nepareizām sliedēm. Ja sliktais, pret sirdsapziņu ejošais, tev ilgos gados iegalvots kā labs un valsts interesēm atbilstošs.

Gaujas pludmales pie Cēsīm bija peldētājiem jāslēdz jau 1974. gadā. Kopš tā laika pilsētas vadītāji cīnās par atbilstošu attīrīšanas iekārtu būvi. Taču tas ir dārgs pienākums, un gadu no gada Valsts plāna komiteja nespēja šim pasākumam atrast līdzekļus. Slavēti tika siguldieši, kuri uzbūvēja viendienīgas attīrīšanas ierīces — tieši atbilstošas toreizējam notekūdeņu daudzumam. Šī taupības politika, kā visi zinām, beidzās ar katastrofu, pilsētas kanalizācijas šķidrumam ieplūstot tieši Gaujā. Cēsnieki nu beidzot ir izcīnījuši iespēju būvēt iekārtas ar nelielu rezervi nākotnei.

Var saprast vadītājus, kuri bija spiesti pakļauties norādījumiem no augšas. Taču vēl lielākā mērā ir jāsaprot «ierindas» cilvēki, kuriem apnicis būt skrūvītēm nezin kādā veidā regulētā mehānismā. Visa kritika un prasīgums pēdējā laikā vēršas pret administratīvi birokrātisko aparātu, pret tā pieļautajām kļūdām, pārkāpumiem, dažkārt arī noziegumiem. Savu reizi tiek arī nevainīgajam. Nav patīkami, taču — jāpacieš, jāizloba kritikas racionālais grauds. Jo sašutums ir saprotams un kopumā nopelnīts. Bet, tiklīdz sākam rūpēties par savas «komandas», nevis kopīgām interesēm, tā saprašanos panākt nav iespējams.

Atmiņā cieši palikusi replika no zāles: «Pēc līdz šim dzirdēto vadītāju pārskatiem jādomā, ka pie visas Gaujas piesārņošanas vainīgs būs tas, kurš pēdējais tiks pie runāšanas. Vai arī Gauja jau šovakar pat būs tīra...»

Tā nu bija — ikviens, kurš par attīrīšanas iekārtu darbību savā uzņēmuma runāja, vispirms izteica savu mīlestību pret dabu vispār un pret Gauju jo sevišķi, pēc tam zīmējot pašreizējo ainu visai rožainās krāsās. Ja nu kaut kur kaut kas tomēr izplūst ne tā, kā vajag, un ne tur, kur vajag, tad tas ir tikai acumirklīgs pārpratums, pārejošas grūtības, nevis sistēma.

Bet cauri Cēsīm tekošo strautu tagad sauc par Smerdupīti. Tā arī neizdevās noskaidrot nevienu, kurš piedalījies, lai šo upīti, kura varētu kļūt par Cēsu rotu, pārvērstu par kloāku. Vides aizsardzības kluba sarīkotajā pārbaudē tika saskatītas vairāk nekā simt tajā sasviestas autoriepas, nemaz nerunājot par citādu drazu. Netālu no Smerdupītes ietekas Gaujā pasmeltais ūdens tika kolbā demonstrēts diskusijas dalībniekiem, izraisot patiesas šausmas. Bet atbilde: «Vai tiešām jūs domājat, ka tās riepas tur sasviestas ar uzņēmumu direktoru atļauju? Tie ir bērni, kas to izdarījuši.»

Bērni jāaudzina, tas tiesa. Mēs atzīstam arī, ka jāaug pašiem, jāceļ savs kultūras līmenis, jāprot gan kritizēt, gan kritiku uzklausīt. Tur nav ko piebilst — līdz tam brīdim, kad runa ir tieši par mani. Tad gan «nepamatotie» apvainojumi ir jānoraida vai, vislabāk, jāpārspēlē uz cita ādas…

Statistika, kā teikts, zina visu. Tā zina arī to, ka no Cēsu pilsētas kopējā Gaujas piesārņojuma tikai 30 procenti ir dažādu uzņēmumu rēķinā, bet par atlikušajiem 70 procentiem atbildība jāuzņemas pašiem iedzīvotājiem. Precīzāk tomēr — tautas varas izpildorgānam, kurš nav iespējis panākt attīrīšanas iekārtu savlaicīgu būvi.

Kā visām medaļām, tā arī šai ir divas puses. Viena — varas orgānu nepaveiktais, par ko pašlaik bargi un visumā taisnīgi prasām atbildību. Otra puse — mūsu pašu darītais. Jo viens no pozitīvākajiem ieguvumiem Cēsīs bija uz sevi centrētu pārdomu rosināšana. Apjēgšana, gluži kā pamatskolas ģeogrāfijas stundā. No kā rodas jūra? No lielajām upēm. Kā rodas lielās upes? No mazajām upēm? Bet mazās upes? No strautiņiem.

Tā dabas netīrība iztek arī no ikviena mūsu vidū.

Uz smagām pārdomām rosināja Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārskats par Cēsu rajona ciemos un saimniecībās reidos vēroto. Savu tiesu netīrības mazupēs ieplūdina vai ikviena apdzīvota vieta. Kādu nieku... Bet galu galā mūsu Baltijas jūrā peldēties ir veselībai bīstami. Un šajā bīstamībā ir arī mana nieka tiesa.

Tas nevar būt, jo esmu apzinīgs, jo pats cīnos pret dabas piesārņotājiem? Diemžēl sintētiskos mazgāšanas līdzekļus mēs ikviens lietojam, ne vienmēr padomājot par nepieciešamā daudzuma regulēšanu. Elektrību atstātā telpā arī mēs paši vien nodzēšam — vai nenodzēšam. Ir milzums komponentu, ar kuriem cilvēks postoši iedarbojas uz dabu, pats to nezinādams un sevi par dabas draugu turēdams. Lūkosim uzzināt un nešķiedīsimies, kā līdz šim paraduši.

Šis motīvs «Dabas aizsardzība sākas ar katru no jums (vai mums)!» Cēsu diskusijā plīvoja visai bieži. Diemžēl galvenokārt — kā modīgs aizbildinājums amatpersonas neizdarībai. Sak, ko nu es viens varu iespēt, ja jau visa tauta vēl nespēj. Tā ir vēlēšanās iejukt pūli, kļūt par pilienu masā, kura kopumā taču nevar būt atbildīga, jo inerti plūst pa kopīgu gultni…

Diskusijā spalgi izskanēja aicinājums modināt darba tikumu, atbildības izjūtu par visu, kas apkārt. Kādreiz šis īpašības darba ļaudīm bijušas, taču gadu gaitā iznīdētas. Notikumus vērojot, gan jāteic, ka atbildības izjūta līdz ar atklātību un prasīgumu mostas. Laiks ir ķerties pie darba!

Šķiet, Rīgas piemēram attīrīšanas iekārtu būvē, izvēršot to kā vissvarīgāko pasākumu, jābūt labam paraugam visas Latvijas mērogos. Arī cēsnieki varbūt jau šoruden, bet visvēlākais — nākamajā pavasarī — sāks darbus savas pilsētas tīrībai. Taču tas nenozīmē, ka vairs nebūs nekādu problēmu. Tiek sargātas tēlnieku Jansonu memoriālās «Siļķu» mājas. Tiek apšaubīta pašreizējā projekta lietderība. Tiek gandrīz vienprātīgi apgalvots, ka pilsētas attīrīšanas ierīces neatbrīvos uzņēmumu vadītājus no rūpēm par vietējām attīrīšanas ietaisēm.

* * *

Ir sācies lielās atbildības laiks, kad vairs nav iespējams vairoga vietā aizsegties ar pavēles papīru. Kad vadītājs, kurš tautas priekšā ko apsolījis, arī tiks turēts pie vārda. Taču laiks negaida, Latvijas upes vēl joprojām netīras tek uz jūru…

IVARS OŠIŅŠ