Vēsturiska pagrieziena brīdis

No Barikadopēdija


Pierakstījusi I. Bukbārde

Janvāris tika gatavots ne tikai Latvijā, bet arī pārējās Baltijas republikās, lai ar dažādiem asiņainiem notikumiem varētu ieviest tā saukto prezidenta pārvaldi. Rīgā, Smilšu ielā, interfrontiešiem otrajā stāvā bija savs centrs, pa kura logu tie bija izkāruši sarkanu karogu. Tur bija dzīva rosme. Rīgā viņiem bija ļoti daudz dažādu atbalsta organizāciju — Baltijas Kara apgabala štābs, Ādažos karaspēka daļas, strēlnieku korpusa motorizētās vienības, Minskas policijas skolas kursanti. Balstoties uz šiem spēkiem, varēja pat ļoti viegli paņemt kā cāļus Augstākās Padomes deputātus un sarīkot slaktiņu. Tikai pateicoties Anatolija Gorbunova un Ivara Godmaņa prasmei un nosvērtībai, nenonāca līdz tam, ka būtu asiņaina izrēķināšanās.

13. janvāra naktī Lietuvā ieņēma televīzijas torni. Liela nozīme ir Jurim Podniekam, kurš, nevienam nezinot, ieradās Viļņā un visu to nofilmēja videolentē. Un pēc tam atsteidzās uz Rīgu. Juri Podnieku es ļoti labi atceros, jo arī mans hobijs bija filmēšana. Jāteic, ka viņa darbošanās ar kameru satuvināja mūs tieši tad, kad pie Augstākās Padomes cēla aizsargbetona sienas.

Tātad pēc Viļņas notikumiem, tajā pašā 13. janvāra pēcpusdienā Rīgā notika Vislatvijas manifestācija. Tur brauca no visām Latvijas malām. Braucām arī mēs, Jelgavas Dienvidu elektrisko tīklu darbinieki. Pilns autobuss. Aizbraucām uz turieni, piedalījāmies mītiņā. Tur uzstājās arī cilvēki, kuri bija atsteigušies no Lietuvas. Ar to tad arī sākās, Latvijas tauta cēlās uz barikādēm. Atgriezušies atpakaļ, sākām risināt jautājumus, kas saistās ar barikāžu dzīvi. Tajā laikā jau bija nodibināta Latviešu strēlnieku apvienība, un es biju tās domes loceklis.

Saņēmu informāciju no Augstākās Padomes Preses centra, ka ir jānodibina iespējamie sakari un rezerves sakari, ja tiek ieņemti sakaru centri. Paziņoju Barikāžu štābam, ka mums DET pagrabā atrodas lielas jaudas īsviļņu radiostacija, ar kuru, paceļot antenu, var raidīt līdz pat Austrālijai. Šī stacija nebija darba kārtībā, saņēmām uzdevumu mēģināt to salabot. Izdarījām to, nevienam nezinot, protams, tas bija noslēpums. Paziņojām štābam arī to, uz kāda viļņa varam strādāt, kā var uz rezerves vilni pāriet utt. Ja visi citi sakari tiktu paralizēti, mēs pēc attiecīgā rīkojuma varētu iziet ēterā. Mēs nopeilējām arī, no kurienes raida radiostacija "Sodružestvo". Lai to atklātu — tas prasīja diezgan daudz pieredzes bagātu radistu darba —, braukājām pa Tērvetes šoseju, aprēķinot leņķi, no kuras puses tad strādā. Atklājām, ka tas ir "Šiliņos" — karaspēka daļā. Tur mežā atradās raķešu bāzes sakaru centrs.

Kad es braucu uz Rīgu, noorganizējām, ka atvedām no Jelgavas civilās aizsardzības štāba mūsu gāzmaskas, tad divus maisus ar pārsienamajiem materiāliem, sanitārās somas.

Andis Veilands, no sakaru dienesta, Zaķusalā vadīja DET sarunas ar Barikāžu cīņu štābu. Nogādājām pārvietojamo mazgabarīta radiostaciju un nodevām viņa rīcībā, jo radiosakariem bija liela nozīme — īpaši starp Barikāžu štābu, kas atradās pie Augstākās Padomes, un Zaķusalu, jo uz telefonsakariem vien bāzēties nevarēja.

Pienāca ziņa no Vecmīlgrāvja, ka uzbrūk barikāžu dalībniekiem, šauj un dedzina viņu mašīnas. Zaķusalā un arī citur bija pārliecināti, ka uz TV torni, TV studiju arī noteikti būs vērsts uzbrukums. Pa kurieni tad var nākt? Var nākt pāri tiltam, uz kura bija saceltas barikādes, un var arī izcelties ar kuģi krastā. Tāpēc tur valdīja tāds īpašs satraukums, tika kurināti ugunskuri, apsargi bija sevišķi modri. Kā Strēlnieku apvienības domes loceklis biju visur tur klāt un, tā kā biju kinoamatieris, arī daudz filmēju. Divas vai trīs reizes dienā mēs satikāmies Dabas muzejā. Apskatījām, kas katram ir, kur katrs ir bijis. Citi bija tur, kur telegrāfs, es biju pie Ministru Padomes ēkas, Augstākās Padomes ēkas, Doma laukumā, Zaķusalā, braukāju riņķī.

Voldemārs Jaronis bija autors instrukcijai, kā jāizturas barikāžu dalībniekiem ekstremālās situācijās, kā jāpārvar šķēršļu josla, ja ir ugunsgrēks, kā jāaplej sevi ar ūdeni, kā droši jāiet cauri liesmām, kur ir jāpaslēpjas, ja uzbrūk, pa kuru ielas pusi jāpārvietojas, lai mazāk būtu cietušo un ievainoto. Viņš organizēja ap pilsētu aizsardzības joslas, sadalīja aizsardzības posteņus. Pirmais bija Pulvertornis, tad apkārt citi posteņi. Palīdzēja arī Jānis Baškers, kurš bija pieredzējis karavīrs.

15. janvāris pienāca ar to, ka virs Rīgas gaisā nepārtraukti lidoja helikopters, un tas radīja tādu zināmu psiholoģisku spriedzi.

Meta skrejlapas, aicināja uz interfrontes mītiņu. Savu mītiņu viņi bija izplānojuši Smilšu ielas štābā, ka tas notiks Doma laukumā vai Krastmalā, tuvāk barikāžu vietām. Tad viņi saprata, ka tur ir barikāžu dalībnieki, ka tur nevar, un, ja kaut kas tāds notiktu, būtu asiņains kautiņš un interfrontieši diez vai varētu gūt virsroku, jo Rīgā jau bija tik daudz spēku ieradušies no visām Latvijas malām. Ja sāktos sadursme, lietā tiktu likti arī dzelzs stieņi, degpudeles, uguns mucas, kannas, kas bija mašīnās aiz bortiem noslēptas. Tos nelika redzamā vietā, lai neatklātu. Tā ka varēja tos interfrontiešus izklīdināt un apdauzīt, ja viņiem tur armija nebūtu nākusi palīgā nekavējoties, tāpēc viņi savu mītiņu pārcēla uz ASK stadionu un tur aktīvi uzstājās Viktors Alksnis, Aleksejevs, tajā laikā arī Alberts Kauls. No stadiona bija paredzēts organizēt, un tūdaļ saņēmām signālus, mūs brīdināja, nezinājām, ko darīt, gatavoties, ka nāks demonstrācija un taisīs masu mītiņu. Tie nāca, nāca, cik tie gājēji tur bija, pa ceļam viņi visi izklīda un pazuda, un tā līdz tam Ļeņina piemineklim neatnāca. Bet nu skaidrs bija tas, ka ir nodibināta Vislatvijas glābšanas komiteja, un tūdaļ šī ziņa nonāca Maskavā. Pa visiem Krievijas TV kanāliem "laida gaisā", ka nu, lūk, Latvijā ir jāieved prezidenta diktatūra un ka Vislatvijas glābšanas komiteja jau pārņem varu un oficiāli, kategoriski pieprasa Augstākās Padomes deputātiem nolikt savas pilnvaras. Viņi aicināja palīgā Baltijas Kara apgabalu, OMON, lai ar to atbalstu varētu nodibināt savu varu. Rubiks kā kompartijas pirmais sekretārs arī pieņēma, ka ir jādarbojas, jāizvērš kaut kāds liels troksnis Rīgas centrā, ka vajadzētu paaicināt žurnālistus no Maskavas — tātad ir vajadzīga liela šaušana, liela karošana, kaut kas liels cīņā pret šiem nemierniekiem — barikāžu dalībniekiem, kas nekādi negribēja pakļauties. Tā tika gatavots uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Pirms tam ieņēma, atbruņoja Policijas skolu, tā kā zaķus iekaustīja visus. Milicija bija paralizēta. Minskas Policijas skolas kursanti vispār nelīda laukā no savām kazarmām, jo tas uz viņiem it kā nemaz neattiecās. Jāsaka paldies DET administrācijai, kas neko netraucēja, neiebilda, ja brauca liels skaits darbinieku, jo saprata, ka šobrīd svarīgākais ir piedalīties tādā pasākumā un ka darba uzdevumus varēs pabeigt agrāk vai vēlāk. Tāpēc braucām uz Rīgu rītā, vakarā, mainījāmies, mums pieveda no ēdnīcas ēdamo vai paši ņēmām maizītes līdzi. Vispār ar ēdamo tur nebija nekādu problēmu, jo Rīgas centrā vien bija deviņas ēdnīcas, bija arī no Tukuma, Valmieras, Bauskas. Meitenes tikai smērēja maizītes, vārīja lielos armijas katlus. Šādi katli katrā ēdināšanas centrā bija rezervē, jo toreiz tādas lauka virtuves tika turētas civilās aizsardzības vajadzībām. Ēdināja arī Ģildē, Politehniskā institūta pagalmā, centrā, Zaķusalā pie TV studijas. Kur kurināja ugunskurus, tur arī cepa desiņas.

Mežrūpnieki no Jelgavas, Bauskas veda ar lielajām, smagajām baļķvedējmašīnām malku. Uz vietas zāģējām un kurinājām. Rīdzinieces — jaunas, vecas, mammītes nāca ar cimdiem, šallītēm, cepurītēm un zeķēm, vai tik jums pa nakti nebija auksts. Nu nebija auksts, jo bija ugunskuri. Ministru Padomes logi tika aizmūrēti, ēka pārvērsta par cietoksni, ap Augstāko Padomi bija žogs, caurlaižu punkts. Ap Radiokomiteju, TV studiju, TV torni tapa dzeloņdrāšu aizsprosti. Tas viss rādīja, ka cilvēki ir gatavi arī uz jebkuru asiņainu kauju un nebūt nebaidās no tādiem tankiem un bruņutransportieriem.

Zaķusalā visu rūpīgi novēroja, skatījās uz Daugavu, vai tik tur kaut kas neparādās, turēja ieslēgtas rācijas, nepārtraukti pienāca informācija. Dažreiz nejauši pieslēdzās kāds informētājs. No Vecmīlgrāvja puses pēkšņi pienāca informācija, ka tur jau brauc bruņutransportieri un pēc stundas viņi jau būs Doma laukumā. Tā bija trauksme. Tūdaļ visi sarosījās, ko nu darīsim. Bija izveidotas ejas, kur pārvietoties, tās tūdaļ aizsprostoja ciet, lai nevarētu ienākt iekšā. Fotografēju. Tikāmies ar Podnieku, ar tiem, kas tur bija.

Asiņainajā 20. janvārī Rīgā nebiju, jo biju pārguris, neēdis, nomelnējis. Taču nākamajā dienā biju liecinieks visam tam, kas bija noticis. Jo tūlīt mēs Strēlnieku apvienības uzdevumā sākām izmeklēšanu. Tobrīd nezinājām, kas, ko, cik izmeklēs. Daudzi fakti mūs pārsteidza. 18. janvārī uz Iekšlietu ministrijas ēkas apsardzi bija ieradušies Bauskas, arī Ludzas miliči. Neliels skaits, kaut gan Rīgā miliču ir ai, ai, cik daudz. Arī jelgavnieki bija tur izbraukuši, lai palīdzētu. Analizējot notikumus, pārsteidza: ja tika šauts no viesnīcas "Rīdzene" puses, Raiņa bulvāra, zem ieroču ugunīm nebija 4. stāvs, kur atradās ministra Indrikova kabinets. Notika nežēlīga šaušana, šāva arī no pretējā nama 2. stāva loga, kur kaut kāds inventarizācijas birojs bija apmeties. Bija sašautas, saārdītas dzelzs restes, ar kurām bija aiztaisītas ciet durvis, pēc apmetuma varēja redzēt, ka šauts slīpi no "Rīdzenes" puses. Omonieši bija izvērsušies un ņēmuši savās krustugunīs arī Bastejkalnu, šauts tika arī Komunāru laukuma, kur Raiņa piemineklis. No Raiņa bulvāra līdz kanālam un Bastejkalnam. Kāpēc? Skaidrs bija tas, ka, sākot šādu bruņotu trauksmi, vienīgais taisnais ceļš no Augstākās Padomes apsardzes daļas, no tiem miličiem, kas bāzējās pie Augstākās Padomes, varēja būt taisni pa Smilšu ielu, gar Bastejkalnu, pāri tiltiņam. Pa šo tiltiņu tajā pašā brīdī bija arī skrējuši gan Slapiņš, gan Zvaigzne. Tur bija parādījies arī Podnieks. Smagi sašautie Zvaigzne un Slapiņš tika ienesti Doma baznīcā. Mūsuprāt, omonieši negribēja sašaut cilvēkus, kas strādāja ar kamerām, tie viņus tik daudz nebaidīja kā tie, kas tajā nakts tumsā, cik nu tā gaismiņa tur bija no laternām, varēja nākt ar granātmetējiem, ar kādu smagāku tehniku, jo nezināja jau, kurš ar ko ir bruņots.

Visi cilvēki bija satraukti un pārliecināti, ka tuvojas X stunda, kuru varēja ievadīt šis notikums. Arī Ministru Padomē bija ieiets un atbruņota tur esošā apsardze, paņemtas nost pistoles, tā ka X stunda varēja notikt. Tomēr, pateicoties valdības prasmīgai rīcībai, ka tauta nestājās ar ieročiem pretī, negāja sist omoniešus, šī stunda nepienāca.

Ļoti svarīgi bija tas, ka Rīgā bija ieradušies Dānijas, Somijas, Zviedrijas žurnālisti, operatori, kas filmēja visu notiekošo un informēja pasauli. Un Gorbačova kungam Maskavā bija jāatkāpjas no šīs ieceres un jāsaprot, ka Latvija tomēr iziet no Padomju Savienības. Arī Baltijas Kara apgabala komandējošais sastāvs nemaz tik ieinteresēts asinīs nebija, jo katrs tomēr ir cilvēks un domā par savu likteni, veselību un dzīvību.

Tas bija tāds laiks. Ļoti nozīmīgs vēsturiska pagrieziena brīdis, pēc kura varēja redzēt, cik latviešu tauta ir nelokāma — un ne tikai latviešu tauta, bet visi demokrātiski un progresīvi noskaņotie cilvēki, jo, ja mēs sakām, ka mums ar krieviem ir šādas tādas nesaprašanās arī valodas ziņā, tad uz barikādēm runāja gan latviski, gan krieviski. Tur bija gan latvieši, gan krievi. Nemaz nešķiroja un neteica: "Tu, krievs, vācies prom no barikādēm! Tu esi ienaidnieks!" Nē, tā nemaz nebija. Kopā bija visi.

 

Pierakstījusi  I. Bukbārde