Vai mums vajadzīgs Melngalvju nams?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Katrai pilsētai (šim pretrunīgajam civilizācijas auglim) ir sava smarža un garša, savs vēstures notikumu, tos veidojušo vai vērojušo cilvēku likteņu diktēts dramatisms. Bez šaubām, vienu no galvenajām lomām šajā drāmā spēlē ļaužu kaislību un centienu materiālais satvars: ielas, nami, torņi, atspīdumi ūdeņos un logos — visa bagātīgā arhitektūras mūzika. Un katrai pilsētai ir savi vissvarīgākie nami, ielas un laukumi, ir vērtības, kas paceļas pāri trafaretajam, diezgan bezkaislīgajam nosaukumam «arhitektūras piemineklis», iegūstot nacionāla simbola nozīmi. Rīgai tāds, gadsimtu gaitā izveidojies simbols bija Rātslaukums ar Rolanda statuju. Tieši no šī bruņinieka, Hanzas pilsētu aizgādņa tēla senāk tika mērīti visi attālumi «no Rīgas centra». Kaļķu ielas pusē laukumu uzlūkoja lepnais Rātsnams, kurā glabājās arī pilsētas bibliotēkas sējumu tūkstoši, iepretim, uz Mazās Grēcinieku ielas stūra, bija Melngalvju nams, profesora Borisa Vipera vārdiem runājot, — izcilākais Rīgas manierisma laika piemineklis.
Izvairoties no pārmēra emocijām, citēsim arhitektūras vēsturnieku P. Ārendu: «Melngalvju nams gāja bojā 1941. gada 28. jūnijā. Granātu eksplozijās tika saraustīts un nosviests jumta šīfera segums, atsedzot jumta konstrukcijas kokus. Sausā bēniņu koka konstrukcija aizdegusies vēlāk no vēja nestām dzirkstelēm, kas lidojušas no tuvējām degošām ēkām.» Bija sācies Lielais Tēvijas karš, līdz ar desmitiem miljonu dzīvību nebūtībā aizraujot arī daudzu jo daudzu paaudžu radītās materiālās un garīgās kultūras vērtības. Rīgas Rātslaukums pārvērtās kūpošu drupu un kailu, nokvēpušu mūru haosā…
Bet šā gada novembra nogalē LPSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā kādā pēcpusdienā sanāca ap 170 cilvēku — ievērojami zinātnieki, arhitekti, citi entuziasti — ar vienojošu mērķi: akumulēt garīgā spēka lauku Melngalvju nama atdzimšanai. Sanāksmi atklājot, institūta direktors akadēmiķis Edmunds Lukevics teica, ka ir pienācis laiks arī Rīgā uzcelt kaut ko skaistu. Protams, jaunus dzīvojamos namus; protams, skolas, kas vairs neatgādinātu, kā tagad, vienādus tipveida «cietokšņus»; protams, vēl daudz ko. Bet mūsu laika cienīgs devums varētu būt Melngalvju nama atjaunošana. Šai sakarībā akadēmiķis minēja ierosinošus citzemju piemērus, kaut vai VFR visā pilnībā atjaunoto (pirms tam karā līdz pamatiem nopostīto) Freiburgu ar tās slaveno Dombaznīcu.
Te jāpiebilst, ka šādi darbi (arī Varšavas karaļu pils uzcelšana u. c.) atšķiras no tradicionālās restaurācijas. Būtībā tās ir jaunbūves, kas, apliecinot tehniskās un materiālās iespējas, amatnieku meistarību un sabiedrības apziņas briedumu, rekonstruē un nodod nākošajām paaudzēm pašu nacionālā dārguma jēdzienu, nevis tā oriģinālo, vēsturiski piesātināto materiālo faktūru. Tāpēc jautājums par Melngalvju nama uzcelšanu nav šauri zinātnisks vai kultūrvēsturisks, bet gan visas republikas kultūrspējas, sociālās veselības jautājums.
Sanāksmē Organiskās sintēzes institūtā ar plašu ziņojumu par Melngalvju nama būvvēsturi uzstājās arhitekts Andrejs Holcmanis. Nepārstāstot šo pamatīgo referātu, īsumā jāatgādina, ka izcilā ēka, kādu to vēl labi atceras vecāko gadagājumu rīdzinieki, veidojusies pamazām un visai sarežģīti.
Pirmoreiz, ar nosaukumu Jaunais nams, tā minēta jau 1334. gadā. Šī mājiņa, kur sākotnēji uzturējās tirgotāju un amatnieku ģildes, vēlāk sanāca arī rātskungi un maģistrāts, pēc rekonstrukcijām un analoģijām spriežot, bijusi ļoti vienkārša, iespējams, ka līdzīga vienai no tā saucamo «Trīs brāļu» ēkām. Uz vientelpas otro stāvu vedušas atklātas kāpnes, augšstāvos (bēniņos) bijušas dažādas noliktavas. Par nama cēlāju hipotētiski tiek minēts būvmeistars Dītrihs Krēge. Arhitektūras vēsturnieks R. Malvess savulaik izvirzījis pieņēmumu, ka cēlāji bijuši latviešu amatnieki. Pēc 1477. gada, kad centrālo stāvu izīrēja Melngalvju brālības sapulcēm, sākās nama pārbūves: 1522. gadā uzstādīja tagad Doma muzejā apskatāmos, meistara Reinharda darinātos piedurvju akmeņus; 16. gadsimta beigās sākta fasādes pārbūve, gotiskās formas «paslēpjot» Holandes manierismam raksturīgos ornamentālos rolverka veidojumos, rotājot ar bagātīgiem metāla kalumiem; 1626. gadā tika uzstādīts slavenais astronomiskais pulkstenis. Pamazām veidojās greznā, ažūrā fasāde, 18. gadsimta beigās, ēku paplašinot, tika pagarināts uz abām pusēm fasādes zelminis. Nākamā gadsimta vidū arhitekts J. D. Felsko pārbūvēja ieeju, likvidējot agrāko portālu un atklātās kāpnes. Daudzkārt mainījās fasādes dekors, tas nostabilizējās tikai ap 1890. gadu, kad savu vietu ieņēma tēlnieka A. Folca darinātās Miera, Vienprātības, Merkurija un Neptūna figūras.
A. Holcmanis akcentēja Melngalvju nama izcilo pilsētbūvniecisko nozīmi, tā galveno un organizējošo lomu visā Rātslaukuma ansamblī un detalizētāk pakavējās pie kara sākumā bojā gājušās ēkas tālākā likteņa. Ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1946. gada 3. janvāra lēmumu tika noteikts, ka Vecrīgas centrs (Rātslaukums. Pēterbaznīca u. c.) atjaunojams sākotnējā izskatā. 1948. gadā Maskavā iznākušajā kopkrājumā par Lielā Tēvijas kara gados fašistu izpostītajiem arhitektūras pieminekļiem B. Vipers raksta, ka Melngalvju namu atjaunot nebūs grūti. Patiešām, pēc kara bija saglabājušās sienas (gandrīz pilnīgi — senākā gotiskā aizmugures fasāde, kas bija pavērsta pret Svaru ielu), bija bagātīgs dokumentālais un fotomateriālu kopums, laikā no 1941. gada 14. jūlija līdz 29. novembrim. Pieminekļu valdes izdarītajos izrakumos tika atrasts liels skaits būvdetaļu un rotājuma elementu, kas visi sistematizēti un saglabāti.
Šķiet, Vecrīgas centrālās daļas, arī Melngalvju nama atjaunošana bija tikai laika jautājums. Taču iznāca citādi. 1948. gadā sākās kampaņa pret arhitektūras mantojumu. Toreizējā LPSR ZA Arhitektūras un celtniecības institūtā virsroku guva viedoklis, ka vācu kolonizatoru radītās celtnes (vācu suņu — bruņinieku arhitektūra) bez žēlastības jānojauc, lai to vietā būvētu jaunajai sociālisma republikai atbilstošas, gaišas nākotnes pilis. Nelīdzēja patieso kultūras gaitas izpratēju sašutums, telegrammas uz Maskavu. Un tiek minēti divi datumi: naktis uz 22. un 28. maiju, kad sapieri uzspridzinājuši Melngalvju nama atliekas.
Līdz ar to neaktuāli kļuva iepriekš arhitektu P. Saulīša (vēlākā Pēterbaznīcas restaurācijas projekta autora) un A. Trofimova piedāvātie atjaunošanas priekšlikumi. Radās dažādas domas: tukšajā vietā uzcelt Valsts bibliotēku. Dailes teātri u. c. Līdz sešdesmitajos gados sākās Latviešu sarkano strēlnieku muzeja celtniecība. Šim nolūkam izsludinātajā konkursā piedalījās vairāki desmiti projektētāju, tikai divos priekšlikumos bija paredzēts uzbūvēt arī Melngalvju namu. Realizācijai ieteiktajā Dz. Dribas un G. Lūša-Grīnberga projektā bija paredzēts muzeja otro kārtu uzcelt pāri apraktajiem Melngalvju nama pamatiem. Tas būtu bijis pēdējais, iznīcinošais trieciens, tāpēc 1968. gadā arhitektu aprindās, arī laikrakstā «Cīņa» atskanēja protests, un 1969. gada 19. februārī tika pieņemts Rīgas pilsētas izpildkomitejas lēmums, kas noteica, ka pagaidām ceļama tikai muzeja pirmā kārta. Šī iejaukšanās bija īsti laikā, jo, piemēram, tai pašā 1969. gadā no 9. līdz 14. aprīlim būvbedre pievirzījās bīstami tuvu Melngalvju nama pamatiem un sabruka 1870. gadā celtās piebūves pagraba stūris.
Tālākā Melngalvju nama «bēdu gaita» saistāma ar 1983. gadā LPSR Ministru Padomē apstiprināto Vecrīgas reģenerācijas projektu. Tajā, ja atceraties Pēterbaznīcā savulaik izstādīto Vecrīgas paredzamās atjaunošanas maketu, Melngalvju nams atkal ir savā vietā... Pagaidām tikai maketā. Bet piesardzīgi un klusiņām jau varam sākt runāt par tālāko, piemēram, par projektēšanas programmas izstrādi. Svarīgākais šai jautājumā ir kompleksās pieejas nepieciešamība. Man, šīs rindas rakstot, gribas pilnā balsī piekrist tiem arhitektiem, kas uzskata, ka atjaunošanas programma nedrīkst aprobežoties ar vienu pašu Melngalvju namu. Ir visā pilnībā jāuzbūvē nami, kas veido Daugavas ielas un I. Sudmaļa ielas fronti, no jauna jāuzceļ tā sauktais Švāba nams un Zilās gvardes nams, tikai tad Melngalvju nams iegūs daudzmaz adekvātu pilsētbūvniecisko skanējumu, ieslēdzot kopējā ansambli arī pašreizējo Latviešu sarkano strēlnieku muzeja pirmo kārtu. Tālākās diskusijas var būt par to, kur izvietot ļoti nepieciešamo Strēlnieku muzeja otro kārtu — Melngalvju namā vai ēkās, kas rindosies gar I. Sudmaļa ielu. Bet šis jautājums ir risināms darba kārtībā. Kaut gan šķiet, ka Strēlnieku muzejam garīgās noslodzes ziņā Melngalvju nams būtu īstā vieta.
Ka tas ir tā, pārliecinājos, Organiskās sintēzes institūta sanāksmē klausoties akadēmiķa Jāņa Stradiņa stāstījumu. Mūsu vadošais zinātņu vēsturnieks pakavējās pie Melngalvju brālības vēstures.
Īsi raksturojot šīs tirgotāju biedrības izveidošanos (Melngalvju noteikumi — šrāgas — apstiprināti 1414. gadā, bet pati biedrība kā Svētā Jura biedrība Rīgā, domājams, eksistējusi jau XIII gadsimtā), J. Stradiņš īpaši uzsvēra melngalvju nozīmīgo lomu Rīgas sabiedriskajā dzīvē. Šie jaunie, neprecētie ārzemju tirgotāji jau sākotnēji izcēlās ar nemierīgu garu, aktīvi piedalījās, piemēram, reformācijas kustībā, cita starpā izpostot Pēterbaznīcā paši savas brālības altāri. Nozīmīga bija melngalvju iestāšanās pilsētnieku pusē Livonijas kara laikā. Kā pretarguments melngalvju slavēšanai nereti tiek minēts fakts, ka jau brālības statūtos minēts: par tās biedriem nevar būt garīdznieki, amatnieki un nevāci. Taču jau sākotnēji, kad Jaunajā namā saimniekoja gan pilsētnieki, gan melngalvji, Rīgas latviešu amati namā rīkoja savas balles, iespējams, ka šajā brālībā arī ietilpa dažs latviešu cilmes tirgotājs. Netieši par to liecina melngalvju altāri Jēkaba un Jāņa baznīcās, kas piederēja latviešu draudzēm.
Melngalvju brālība Rīgā pastāvēja līdz 1939. gadam, kad notika vācu tautības iedzīvotāju repatriācija (saskaņā ar paritāro līgumu, uz Vāciju tolaik tika izvesta arī daļa melngalvju vērtību, galvenokārt slavenie sudraba izstrādājumi). Un gadsimtiem melngalvji, kuri bijuši gan bagāti, bet ne skopi, urdījuši birģeriskās Rīgas omulību, viešot tajā dzīvesprieku un piedzīvojumu garu. Ar šīs brālības darbību Rīgā atnāca civilo turnīru tradīcija, faktiski — sporta aizsākumi. Puritāniskajai Rīgai kā brīnums šķita melngalvju «fašingi» vastlāvjos, kad visa pilsonība tika aicināta uz dejām un dzīrēm. Populāri bija arī Maija grāfa svētki. Akadēmiķis Stradiņš atzīmēja, ka arī pirmās dambretes un šaha spēles Rīgā sākušās pie melngalvjiem. Nozīmīga ir Melngalvju nama politiskā loma. Namā viesojas visi Zviedrijas karaļi un Krievijas ķeizari, kam gadījās būt Rīgā. Pēteris I tur ciemojies pat divreiz, un saglabājušās ziņas, ka tieši Melngalvju namā cars izpaudis, ka viņam piedzimusi ārlaulības meita, vēlākā cariene Elizabete II. Jaunāko laiku vēsturē ārkārtīgi svarīgs notikums ir sarunas par Polijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanu, kas norisinājās Melngalvju namā 1920. gadā martā un oktobrī. Padomju delegāciju vadīja A. Jofe.
Par nama nozīmību un izcilo stāvokli liecina arī tas, ka tur viesojies ievērojamais zinātnieks Rūdolfs Virhovs, 1937. gadā lekciju nolasījis Maksis Planks. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados divus koncertus tur sniedzis Rihards Vāgners, vairākkārt namā uzstājušies tādi mākslinieki kā Klāra Vīka-Šūmane, Nikolajs un Antons Rubinšteini, Hektors Berliozs. Jo Melngalvju namā atradās Rīgas mūzikas biedrība.
Melngalvju dzīvesprieks, plašā sirds, kas apvienojās ar politisku aktivitāti un kultūras centieniem — vai tas viss neradīja gaisotni, īsti atbilstīgu latviešu strēlniekiem, citas tautas un vēsturiskās tiecības cilvēkiem, kuriem tomēr nevarēja būt svēts jauno, neprecēto tirgotāju gars?
Sanāksmes dalībnieku noskaņojums nepārprotami liecināja, ka Melngalvju nama un tam piegulošās apbūves atjaunošana ir mūsu tautas, tās inteliģences un garīguma brieduma pārbaudes akmens. Akadēmiķis Jānis Stradiņš šai sakarībā izteica apsvērumus, ko lietas labā varētu darīt Latvijas Kultūras fonds. Tā kompetencē varētu būt atjaunošanas idejas reklāma, kas cieši saistās ar Fonda programmu, kas veltīta sarkanajiem strēlniekiem. Kultūras fonds varētu uzņemties arī aizgādību par paredzamo teritorijas arheoloģiskās izpētes finansēšanu, ievadīt sarunas ar baltvācu organizācijām VFR par melngalvju sudraba likteni, kā arī sagatavot akmeņkaļus nama atjaunošanas vajadzībām (Fonda amatniecības programmas ietvaros). Pēdējais punkts ir īpaši svarīgs. Iespējams, ka tiks panākta vienošanās ar poļu firmām par gaidāmajiem celtniecības darbiem. Taču nedrīkstam aizmirst, ka Melngalvju nams, Rīgas Rātslaukums vispār, kā jau norādīju raksta sākumā, paceļas pāri parasta arhitektūras pieminekļa statusam. Vai nebūtu likumsakarīgi, ja šādu nacionālo bagātību atjaunot līdzētu pašu sagatavoti kvalificēti amatnieki?
Kas vēl notika tajā novembra sanāksmē? Dažus vārdus teica Latvijas Kultūras fonda pārstāvis Vello Remmerts, pēc tam runāja dramaturgs, profesionāls arhitekts Gunārs Priede, pastāstot arī par citiem, ar šodienas acīm skatoties, noziedzīgiem faktiem arhitektūras mantojuma vēsturē, piemēram, par Rīgas Rātsnama drupu iznīcināšanu 1954. gadā. Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītājs profesors Jānis Freimanis pēc tam, it kā rezumējot sanāksmes gaitu, teica, ka Zinātņu akadēmijas institūtu darbinieku uzdevums, bez šaubām, nav Melngalvju nama tieša restaurēšana, nav jādublē arhitektu un celtnieku funkcijas. Bet zinātnieki var darīt daudz vairāk — var atmodināt sabiedrisko domu. Pēc tam profesors Freimanis aicināja klātesošos ziedot līdzekļus Melngalvju nama atjaunošanai, iemaksājot tos Kultūras fondā. Uzstājās arī vairāki citi zinātnieki, to starpā ķīmijas zinātņu kandidāte I. Vosekalna, kuras aprūpē bija komisija ziedojumu vākšanai un iemaksai Kultūras fondā. Par labdarības akciju izteicās kaimiņu — ZA Fizikāli enerģētiskā institūta — pārstāvis, fizikas un matemātikas zinātņu doktors, profesors E. Siliņš. Viņa runa bija lakoniska: «Būsim tādi kā melngalvji. Nebūsim skopi…»
Ziedojumu vākšana turpinājās arī nākamajā dienā. Organiskās sintēzes institūta kolektīvs iemaksāja Kultūras fondā Melngalvju nama atjaunošanai 1000 rubļu. ZA Fundamentālās bibliotēkas darbinieki šim nolūkam atvēlēja 249 rubļus. Līdzīgi pasākumi notiek un vēl notiks citos Zinātņu akadēmijas institūtos.
Vai Melngalvju nams reiz atkal skanēs kopīgajā, traģiskām pauzēm pārbagātajā Rīgas arhitektūras mūzikā? Ja spriežam pēc zinātniskās un tehniskās inteliģences aktivitātes, tad skanēs. Un man šķiet, ka tieši Zinātņu akadēmijas kolektīvu sirdssāpe šobrīd ir visbūtiskākā. Ne tikai kā grēku nožēlošana pēc postījumiem, kas nodarīti iepriekšējās desmitgadēs, pēc tehnokrātiskajām ilūzijām dzenoties vai vēstures interpretācijās kūleņojot. Man šķiet, ka eksakto zinātņu pārstāvju aizsāktais cīniņš par garīgās kultūrvides saglabāšanu un atjaunošanu liecina par lūzumu sabiedriskajā apziņā, par to, ka sākas jauns laikmets, kurā tehnoloģija un politika vairs nebūs iedomājamas bez patiesa, vēsturiskā nepārtrauktībā un visu tautu kopdarbā veidota kultūras potenciāla aktīvas klātbūtnes. Vismaz es ceru.
Bet Melngalvju namam Rīgas Rātslaukumā ir jābūt. Ja neticat, pajautājiet trim granīta strēlniekiem Daugavmalā. Viņu aizsāktā cīņa turpinās, un kultūras laukā tā nebeigsies nekad.
PĒTERIS BANKOVSKIS
Attēlos:
- Melngalvju nams 19. gadsimta beigās.
- Melngalvju nams 1941. gada jūnija pēdējās dienās.
- Cara Aleksandra II portrets. Šis 1858. gadā Georga Vilhelma Timma gleznotais portrets līdz ar citām divdesmit gleznām (lielākoties valdnieku portretiem) greznoja Melngalvju nama lielo zāli. Visas gleznas sadegušas.
ATA IEVIŅA reprodukcijas
