Patiesību, visu patiesību un tikai patiesību

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 15. maijs, plkst. 10.48, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
«Pravdā» nepublicēts raksts

Viena no pārbūves raksturīgākajām iezīmēm ir pašattīrīšanās, atteikšanās no dogmatiskajiem stereotipiem, kuri gadu desmitiem kropļoja mūsu pasaules uzskatu, atteikšanās no vēsturiskās patiesības noklusēšanas un sagrozīšanas sistēmas, kas kalpoja staļiniskās un nestaļiniskās politikas attaisnošanai. Rit vēstures balto plankumu likvidācijas process, ar katru gadu pieņemdamies spēkā.

Pēc ilgiem klusēšanas gadiem beidzot iegūta skaidrība par daudzām Padomju Savienības vēstures tumšajām lappusēm. Pateikta patiesība par kolektivizāciju un staļinisma asiņainajām represijām, par nepamatotajām veselu tautu deportācijām, par PSRS un Polijas attiecībām, par Afganistānas karu, atzīts, ka netaisna bijusi Varšavas līguma valstu rīcība Čehoslovakijā 1968. gadā un tā tālāk. Esam jau atteikušies no daudzām vecajām dogmām, kas ilgus gadus ar varu tika dzītas tautas apziņā. Neviens sevi cienošs vēsturnieks gan laikam vairs neattaisnos Staļina, Hruščova un Brežņeva nelikumīgo vardarbīgo rīcību attiecībā pret kaimiņu valstīm.

Palikusi tikai viena liela mūsu vēstures nodaļa, kuru vēl nav skārusi jaunā domāšana. Tie ir 1940. gada notikumi, kas saistīti ar Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Vistuvāk šīs problēmas patiesajam traktējumam piegāja PSRS Tautas deputātu II kongress, kurš deva politisko un tiesisko novērtējumu PSRS un Vācijas 1939. g. neuzbrukšanas līgumam un atzina, ka slepenie protokoli ir spēkā neesoši, ka tie ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, mīda kājām Baltijas valstu suverenitāti un neatkarību. Taču kongress pie tā arī palika un nedeva sīku vērtējumu minēto protokolu praktiskās īstenošanas procesam.

Šo robu aizpildīja Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR Augstākās Padomes, kas pēdējā pusgadā, balstoties uz kompetentu zinātnieku komisiju slēdzieniem, pieņēma lēmumus par to, ka šo republiku iekļaušanai PSRS sastāvā 1940. gadā trūcis nepieciešamā politiskā un tiesiskā pamata un tāpēc tas bijis antikonstitucionāls akts

Pašlaik avīze «Pravda», kurā attiecīgie Baltijas republiku augstāko valsts orgānu lēmumi nav publicēti, nostājusies uz to diskreditācijas ceļa, dodot savās lappusēs vietu dažādiem apšaubāmiem materiāliem. Ļoti raksturīga bija 1990. g. 22. februārī publicētā 79 vārdā nenosauktu autoru vēstule ar virsrakstu «Mēs cīnījāmies Latvijā par padomju varu», kas radīja pamatotu neizpratni plašās Latvijas sabiedrības aprindās.

Mēs nezinām, kādi ir vēstules autoru bijušie nopelni, bet labprāt ticam, ka tādi ir. Taču jāatzīst, ka ne vien viņu nopelni, bet arī domāšanas veids ož pēc pagātnes. Vēstule visnotaļ ieturēta «īsā kursa» garā, vēstures notikumu staļinisko koncepciju garā. Daudzas vietas burtiski norakstītas no vēstures mācību grāmatām, kuras sakarā ar rupjiem vēsturiskās patiesības sagrozījumiem Tautas izglītības ministrija ir aizliegusi izmantot Latvijas mācību iestādēs. Raksts ir pārpilns ar stabili konstatētu faktu izkropļojumiem un tendenciozu traktējumu. Autori acīmredzot cer uz to, ka krievu valodā runājošie avīzes «Pravda» lasītāji pietiekami neorientējas Baltijas vēsturē.

Viņi apgalvo, ka zinātnieku komisijas informācija, kas likta Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra lēmuma pamatā, esot tendencioza. Par to, cik vērti ir šie anonīmo autoru apgalvojumi, var spriest pēc sekojošiem piemēriem.

Vēstules autori uzskata par nepierādītu apgalvojumu, ka 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu PSRS politiskā vadība uzspiedusi Latvijai ar spēku. Šis paziņojums šķiet visai dīvains pēc tam, kad PSRS Tautas deputātu II kongress jau atzinis, ka 1939. gada slepenos protokolus Staļins un viņa tuvākie līdzgaitnieki izmantoja, lai izvirzītu ultimātus citām valstīm, arī Latvijai, un izdarītu uz tām spiedienu.

Vēstules autori stāsta par PSRS lielo pievilkšanas spēku attiecībā uz latviešu tautu un apgalvo, ka Latvijas kompartijai un tautai nekas neesot bijis zināms par Staļina nelikumīgajām represijām. Pilnīgi iespējams, ka daļa Latvijas komunistu akli ticēja Staļinam un neuzticējās buržuāziskajai presei, kas sniedza materiālus par teroru pret ļeņinisko gvardi, sarkanajiem komandieriem, latviešu sarkanajiem strēlniekiem un miljoniem darbaļaužu. Taču to nevar teikt par vairākumu LKP vadītāju, kas nelegāli tika iesūtīti Latvijā no PSRS, kur bija  liecinieki 30. gadu asiņainajai bakhanālijai, par kuras upuriem krita daudzi viņu tuvinieki un paziņas. Tajos gados tika nošauti apmēram 70 000 no tiem 200 000 latviešu, kuri dzīvoja PSRS. Represēto vidū bija arī LKP CK pirmā sekretāra J. Kalnbērziņa-Zaķa sieva.

Vēstules autori mēģina iztēlot 1940. gada notikumus Latvijā kā iekšpolitisko faktoru rezultātu. Viņi runā par to, ka 1940. gadā bijusi politiskā krīze, par kuras galveno cēloni pasludina ekonomiskās grūtības, ko esot radījis II pasaules kara sākums un ierasto ekonomisko sakaru pārtrūkšana. Jā, tiešām, kara laika apstākļos dažas preces kļuva par deficītu, tika ieviesti cukura un petrolejas taloni. Taču pārējo ikdienas patēriņa preču veikalos bija pietiekami, un paziņojumi par dziļu politisko krīzi šķiet ļoti dīvaini, ja toreizējo stāvokli salīdzina ar vispārējo deficītu un galīgi tukšajiem veikalu plauktiem Latvijā četrdesmit piektajā gadā pēc kara beigām.

Latvijā uzsākto politisko paveidojumu faktiskais cēlonis bija 1940. gada 16. jūnija Molotova ultimāts Latvijas valdībai, kuru vēstules autori atzīst par labāku noklusēt. Acīmredzot ar viņu koncepciju nekā nesaskan šā dokumenta neslēpti rupjais teksts — prasība nekavējoties izformēt esošo Latvijas valdību un izveidot jaunu, kā arī nekavējoties ielaist Latvijas teritorijā simt tūkstoš padomju armijas karavīru un izvietot armiju visos svarīgākajos Latvijas centros. Mums šķiet, ka nemaz nav vajadzīgas juridiskas zināšanas, lai novērtētu šīs toreizējās padomju valdības rīcības prettiesisko raksturu.

Vēstules autori apgalvo, ka karaspēka ievešana bijusi saskaņota ar Latvijas valdību. Tas ir jauns vēsturisks atklājums. Žēl, ka vēstules autori nepaskaidro, ar kādu valdību šis «līgums» ticis noslēgts, — ar to, kuru Molotovs prasīja nekavējoties izformēt, vai ar to, kas tika izveidota jau pēc tam, kad padomju armija bija ieņēmusi «visus svarīgākos Latvijas centrus». Tālāk vēstules autori apgalvo, ka Latvijā toreiz neesot bijis okupācijas administrācijas. Tādā gadījumā rodas jautājums, kā gan lai godā Staļina uzticamo rokaspuisi — PSRS TKP priekšsēdētāja vietnieku Višinski, kurš kopā ar savu komandu ieradās Rīgā 1940. gada 18. jūnijā un faktiski toreiz iemiesoja augstāko varu Latvijā. Viņš sastādīja tā saucamo Latvijas tautas valdību, ar kuras izveidošanu nekāda sakara nebija ne vien Latvijas tautai, bet arī Latvijas Komunistiskajai partijai.

Vēstules autori kā lielu demokrātijas uzvaru novērtē 1940. gada 14. un 15. jūnija vēlēšanas, kurās saskaņā ar oficiālajiem datiem piedalījušies 94,8% vēlētāju un par vienīgo sarakstu nobalsojuši 97,8% vēlētāju. Domājam, ka ar šādiem skaitļiem nevar pārsteigt nevienu, kam zināms Staļina laiku vēlēšanu mehānisms. Toreiz nevienu nepārsteidza arī daudz augstāki rādītāji. Turklāt, cik var ticēt oficiālajiem avotiem, par to liecina arī apstāklis, ka vēlēšanu rezultātus vietējie un ārzemju masu informācijas līdzekļi paziņoja jau tad, kad centrālā vēlēšanu komisija vēl nemaz nebija saņēmusi ziņas no iecirkņiem.

Vēstules autori apgalvo, ka vēlēšanas notikušas pilnīgā saskaņā ar Latvijas Republikas Konstitūciju un likumiem. Šis apgalvojums neatbilst īstenībai. Vēlēšanas tika rīkotas, pamatojoties uz jauno vēlēšanu likumu, ko bija pieņēmusi tā sauktā tautas valdība. Jau tas vien bija rupjš Latvijas Konstitūcijas pārkāpums, jo tā noteica, ka pieņemt likumu par vēlēšanām un izdarīt tajā grozījumus ir tiesības tikai Saeimai. Taču arī jaunpieņemtais likums ik uz soļa tika pārkāpts. No vēlēšanu komisijām iesniegtajiem 17 kandidātu sarakstiem pie vēlēšanām tika pielaisti tikai «darba tautas bloka» kandidātu saraksti, kuros likums liedza izdarīt jebkurus svītrojumus. Pārkāpjot jauno likumu par vēlēšanām, darba tautas bloka kandidātu sarakstos tika uzņemti vairāki LKP vadītāji, kas nebija Latvijas pilsoņi. Pretēji vēstules autoru apgalvojumiem ir noskaidrots, ka vēlēšanu organizēšanā un norisē aktīvi iejaucās Sarkanās Armijas politdarbinieki. Par to stāsta ne vien liecinieku liecības, bet arī dokumentāli kinohronikas kadri. Pētot arhīvu materiālus, atklājies ne viens vien balsošanas rezultātu viltojums.

Tādējādi tika nodrošināta Saeimas izveide tikai no darba tautas bloka pārstāvjiem. Domājam, ikviens pats var spriest, cik brīvas ir šādas vēlēšanas.

Vēstules autori apgalvo, ka visi Saeimas lēmumi, arī Deklarācija par Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā, esot likumīgi un pieņemti pēc tautas lielumlielā vairākuma prasības. Nav saprotams, kā tauta varēja izteikt savu attieksmi pret bloka vadītāju nodomu iekļaut Latviju PSRS sastāvā, ja viņi šo nodomu rūpīgi slēpa no tautas. Gan "tautas valdība», gan darba tautas bloks visās savās deklarācijās un priekšvēlēšanu platformās atkārtoti paziņoja, ka to mērķis esot tālāk nostiprināt Latvijas valstisko neatkarību, un kādā demonstrācijā nesto lozungu par Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā novērtēja kā provokāciju. Saskaņā ar Latvijas Republikas Konstitūciju tautai sava griba šādā jautājumā bija jāpauž nevis mītiņos un demonstrācijās, bet gan visas tautas balsošanā. Tikai tā var noskaidrot tautas vairākuma gribu. Saskaņā ar Latvijas Konstitūcijas 77. pantu visi Saeimas likumi, kas paredz valsts iekārtas maiņu, ir jānodod visas tautas balsošanai. Tāpēc minēto Deklarāciju nekā nevar atzīt par likumīgu un konstitucionālu aktu.

Par to, cik mazu nozīmi Padomju valdība piešķīra šai vēlēšanu komēdijai, liecina tas, ka jau 1940. gada martā PSRS tika iespiestas ģeogrāfijas kartes, kurās Baltijas valstis bija attēlotas kā PSRS sastāvdaļa. 11. jūlijā (t. i., 3 dienas pirms vēlēšanām) PSRS aizsardzības tautas komisārs Timošenko izdeva pavēli par Baltijas kara apgabala izveidošanu ar centru neatkarīgas valsts galvaspilsētā Rīgā.

79 anonīmo autoru vēstulē var saskaitīt vēl vairāk vēstures faktu izkropļojumu, taču domājam, ka jau minētie apliecina, cik greizā spogulī viņi rāda Latvijas vēsturi.

Mēs šeit nerunāsim par neskaitāmajiem upuriem un ciešanām, kas bija lemtas Latvijas tautai līdz ar citām PSRS tautām staļinisma un fašistiskās okupācijas laikā. Mēs — ne sliktāk kā vēstules autori — zinām, cik daudz traģisku peripetiju bijis mūsu daudz cietušās republikas vēsturē, mēs godinām padomju karavīrus, kas krituši cīņā par Latvijas atbrīvošanu no fašistiskajiem okupantiem, kuri iznīcināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku un īstenoja genocīda politiku attiecībā uz mūsu republikas ebreju un čigānu tautības iedzīvotajiem. Taču mēs — tāpat kā Latvijas tauta — nevaram samierināties ar mēģinājumu atjaunot staļiniskos melus par latviešu tautas brīvu gribas izpaudumu un ceļa izvēli 1939. un 1940. gadā, kad Latvijas un visas Baltijas likteni noteica Staļina kliķe, ko pamatoti nosoda tagadējā Padomju Savienības vadība.

Mēs uzskatām, ka sava tālākā ceļa galīgā izvēle ir jāizdara Baltijas republiku tautām. Nevar būt runa par to, lai tiktu izmantots likums par izstāšanos no PSRS, — šo ceļu var iet tikai tās republikas, kuras likumīgi iestājušās PSRS un parakstījušas attiecīgās līgumsaistības.

Attiecības jānoregulē līdztiesīgās un labvēlīgi noskaņotās sarunās starp PSRS Augstākās Padomes un Baltijas republiku parlamentu pilnvarotiem pārstāvjiem.

Mēs uzskatām, ka pienācis laiks likvidēt pēdējo lielo balto plankumu Padomju Savienības vēsturē un pateikt patiesību, visu patiesību un tikai patiesību par 1940. gada notikumiem Baltijā. Tagadējā padomju vadība nav atbildīga par Staļina un viņa kliķes starptautiskajiem noziegumiem. Taču, ja tagadējā valsts vadība atbalstīs tādu sacerējumu izplatīšanu, kāda ir 79 anonīmo autoru vēstule, tad tā uzņemsies atbildību arī par pagātnes nodarījumiem. No otras puses, atklāti atzīstot Staļina kliķes noziedzīgo darbību un norobežojoties no tās, valsts valdība gūtu izpratni un atzinību ne vien Baltijas republiku iedzīvotāju vidū, bet visā pasaules sabiedrībā. Nedrīkst aizmirst, ka viena no problēmām, kas sarežģī PSRS attiecības ar Rietumu valstīm, ir tas fakts, ka šīs valstis neatzīst Baltijas valstu — Nāciju Līgas bijušo pilntiesīgo locekļu — varmācīgo inkorporāciju PSRS sastāvā. Tikai atzīstot šo faktu un piekrītot tam, ka tiek atjaunota Baltijas valstu kā starptautisko tiesību subjektu valstiska neatkarība, var radīt nepieciešamo pamatu, lai noslēgtu līdztiesīgu, savstarpēji izdevīgu un Baltijas valstu tautu atbalstītu līgumu starp šīm valstīm un PSRS. Tikai šāds līgums var sekmēt mieru un saskaņu konkrētajā reģionā.

PSRS tautas deputāti

I. BIŠERS, M. VULFSONS, J. PETERS, N. NEILANDS