LZP dibināšanas kongress — 13. un 14. janvārī

No Barikadopēdija
Versija 2020. gada 13. novembris, plkst. 03.12, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

Visas tās Latvijas Zaļās partijas atbalsta grupas, kuras, sūtot dalībnieku sarakstus, nav minējušas savu tālruņa numuru, lūdzam līdz 12. janvārim piezvanīt koordinācijas centram pa tālruni 277041 laikā no pulksten 10 līdz 14.

Pa šo pašu tālruni aicinām zvanīt visus žurnālistus, kuri vēlas akreditēties kongresā. Nepieteikušies preses pārstāvji kongresa darbā nevarēs piedalīties.

Kongress notiks Lielupē, Vikingu ielā 3, konferenču zālē, 13. un 14. janvārī.

SADARBĪBA VAJADZĪBAS IZTEIKSMĒ

«Kāda gan jēga mūsu cīņai, ja dabas postītāji tiek cauri ar vieglām izbailēm vai smieklīgi niecīgu soda naudu?» — tā bieži vaicā zaļie — vides aizstāvji. Kā piemērot likumu — tas vislabāk gan zināms prokuratūras darbiniekiem, tāpēc beidzot notikušajā abu pušu tikšanās reizē interese un arī atsaucība rādījās jo liela. Ar Valsts vides aizsardzības komitejas sabiedrisko padomi tikās republikas prokurora vietnieks Aļģis Raups, ar viņu kopā bija vairāki rajonu prokurori.

Prokurora vietnieks domā, ka runām par viņa vadītās organizācijas bezdarbību dabas aizsardzības jomā neesot pamata. Pēc ziņām, kuras attiecas uz 1989. gada pirmo pusgadu, izdarītas vairāk nekā astoņdesmit prokuratūras pārbaudes, dabu sargājot. Pēc to rezultātiem izpildkomitejām, iestāžu vadītājiem iesniegti 28 iesniegumi, 15 priekšraksti, kuros norādīts uz likuma pārkāpējiem. 31 amatpersonai izteikts oficiāls brīdinājums. Pie disciplinārās un materiālās atbildības sauktas 30 personas. Pirmajā pusgadā prokurori tautas tiesās iesnieguši 14 civilprasības par zaudējumu atlīdzināšanu sakarā ar kaitējumu dabai, kopsummā par 50 000 rubļiem.

Slāpēs mirstot, arī piliens ir veldze, taču izdzīvot ar to nevar. Pārlieku mazs šķiet nosauktais veikums, pārlieku liberāli tieši pret dabas postītājiem — kā ļaunprātīgajiem, tā neapzinīgajiem — šķiet prokuratūras darbinieki. Vai tad kriminālatbildība nemaz nepastāv?

Izrādās — arī šajā jomā šis tas ir darīts. Maijā ierosināta krimināllieta un saukts pie atbildības Stendes naftas bāzes operators, kura nolaidības dēļ ar naftas produktiem tika piesārņota apkārtējā vide. Vainīgais notiesāts, materiālais zaudējums piedzīts. Talsu rajona prokuratūra ierosinājusi vēl vienu krimināllietu — pret vainīgajiem Dzelzupītes piesārņošanā ar nepietiekami attīrītiem notekūdeņiem. Tiek risināta lieta par avāriju Ventspils ostas rūpnīcā... 1988. gadā.

A. Raups uzskata, ka pašreizējos apstākļos visefektīvākais dabas kaitnieku sodīšanas līdzeklis ir tieši zaudējumu piedzīšana pilnā apmērā. Tā ir — ja pilsonim Semjonovam nu jāizvēlas, ko darīt: pirkt žiguli vai darba laikā pajauties uz «avosj proņesjot!», tad izvēles būtība šķiet viegli uzminama.

Lietas, kuras saistītas ar apkārtējās vides piesārņošanu, ir sarežģītas, mūsu likumos ļoti nepilnīgi izsvērtas. Prokuratūras aizvien vājumā ejošie spēki bieži vien neriskē tajās iestrēgt un labprātāk risina uzdevumus, kuri ir nesarežģītāki, kuri sola drīzāku, turklāt pozitīvu galarezultātu.

Te, likuma pilnveidošanā, nu ir tas «karstais punkts», pie kura nebūtu jābaidās apsvilināties topošās Zaļas partijas biedriem. Ir jācīnās par precīziem un iedarbīgiem likumiem, lai tad izmeklētāji un prokurori būtu labi apbruņoti.

A. Raups no 25 darba gadus ilgās prakses neatceras, ka vides stāvokli kontrolējošie orgāni būtu piedāvājuši prokuratūrai sadarbību, izsakot konkrētas, pamatotas pretenzijas pret miliciju vai prokuratūru. Nevajag jau rakstīt garas vēstules, vajag tikai piezvanīt un paziņot savu ieskatu, proti, ka tāds un tāds notikums jūsu iestādē tiek risināts aplam.

Latvijas prokuratūra jau ilgāku laiku neliek mieru PSRS prokuratūrai, prasīdama atļauju organizēt republikā dabas aizsardzības prokuratūru. Pagaidām nav darba vietu. Taču cerības paliek, solījumi tiek izteikti, ņemot vērā paredzētās štata 3000 papildvienības.

Tika minēts ari pavisam traģisks gadījums Daugavpils rajonā: jauns kolhoznieks gājis bojā, saindējies ar lauksaimniecības ķimikālijām. Saimniecības vadība, neņemdama protestus vērā, piespiedusi puisi turpināt indēšanos. Bet tagad — vainīgo nav, visi gali ūdeni...

A. Raupam precīzu ziņu par šo notikumu nebija...

Lai kā brīžiem, emocijām uzbangojot, gāja tikšanās reizē, tomēr saruna bija konstruktīva. Starp dabas draugiem un prokuratūru ir vajadzīga saprašanās un sadarbība, lai zaļajiem, kā teica A. Ulme, nebūtu jāorganizē pašiem sava «zaļā prokuratūra» un «zaļie cietumi».

IVARS OŠIŅŠ