Atbildes, kas balstītas uz pieņēmumiem

No Barikadopēdija

Vai apvērsuma mēģinājums ir noticis ar Gorbačova ziņu?

Kas tagad būs galvenā figūra Padomju Savienībā — Gorbačovs vai Jeļcins?

Vai padomju tauta ir gatava jaunai politiskās attīstības pakāpei?

Kuru aprindu intereses būs dominējošās, proti — kurām piesliesies valdība?

Informācijas aģentūras vairumam ziņu par notiekošo piebilst, ka tās nav pārbaudītas. Analīzes un komentāri balstīti uz pieņēmumiem. «LJ» vakar par avīzes vadmotīvu izvēlējās premjera Godmaņa citēto: «Vēl cīņa nav galā…» Nemākam teikt, kāds liktenis piemeklēs pučistus un vai ir gaidāma viņu rīkotā pasākuma agonija.

Ja vēl aizvakar no rīta visus uztrauca jautājums, vai Mihails Gorbačovs maz vēl ir dzīvs, tad jau pēcpusdienā tika spriests par prezidenta lomu notikušajā. Jo arī viņam varētu būt apnicis izdot «ukazus», kurus neviens nepilda, un vēl vairāk — «ukazu» ietekmes sfēra otrdien varēja samazināties par sešām republikām. Pēc neveiksmes Londonā Gorbačovam varēja būt «morālas tiesības» nomaldīties no demokratizācijas kursa. Bet, atstājot kuģa stūri, būtu ļoti grūti pie tās atgriezties. Viceprezidents Janajevs savā preses konferencē nonāca atklātā pretrunā pats ar sevi, vienlaikus liecinādams par labu PSRS prezidentam. Lūk, šī pretruna: «runa ir par prezidenta pagaidu nespēju veselības stāvokļa dēļ izpildīt savus pienākumus», un nedaudz vēlāk — «līdz ar situācijas normalizēšanos mēs sarīkosim tiešas Padomju Savienības prezidenta vēlēšanas».

Ja versija par pučistu pastāvīgu rīcību apstiprinās, tad viņu galvenā kļūda bija nepietiekami noteiktā rīcība, bloķējot masu informācijas līdzekļu darbību un, galvenais, — Krievijas prezidenta rīcībspēju. Viņš savu jau tā lielo autoritāti ir palielinājis vairākkārt. Līdzšinējais tautas atbalsts Jeļcina populistiskajiem saukļiem pāraudzis apbrīnā un ticībā viņa varēšanai. Interesanti, kas gūs pārsvaru — šī attieksme vai Gorbačova mocekļa statuss. Pārāk daudz Jeļcins ir sagrābis — televīziju, daļu armijas, vissavienības uzņēmumus. Kamēr vēl pastāv draudi demokrātijai, ir acīmredzama nepieciešamība pēc kompromisa. Tātad pirmajā laikā — tandēms Gorbačovs—Jeļcins. Bet pēc tam? Līdzšinējie Jeļcina izteikumi liek secināt, ka viņam normālos apstākļos jācenšas realizēt princips: stipras republikas, vājš centrs. Lielākas bažas rada iespējamā autoritātes pāraugšana autokrātā. Homo soveticus politiskais briedums vēl nav pietiekams normālām, pasaulē pieņemtām demokrātijās normām, joprojām un atkal dominē emocijas. PSKP kā daudzskaitlīgākā partija ir spiesta pamazām noiet no skatuves. Jaunajām partijām vēl nav ietekmīga noteiktu sabiedrības slāņu atbalsta, lai gūtu vērā ņemamu pārsvaru. Runājot Viktora Alkšņa vārdiem, «demokrātija deģenerējas anarhijā» («LJ», 20.08.91.), un vienīgais līdzeklis ir «stingra roka».

Krievijā un savienībā veidojas ietekmīgs spēks — biznesa aprindas. Nerunāsim šoreiz par to, no kurienes nāk sākotnējais kapitāls — komunistiem «kapitalizējoties» vai «mazgājot» Vidusāzijas naudu. Uzņēmēji ir tie, kuri rada pārveidojamās valsts ekonomisko pamatu. Neatkarīgo uzņēmēju prese kļūst arvien populārāka, cilvēki tai tic. Arī dramatiskajās dienās uzņēmēju aprindas izteica vislielāko atbalstu Krievijas valdībai un Jeļcinam personīgi. KPFSR premjers Ivans Silajevs vakardienas mītiņā Maskavā uzsvēra apņēmību «padziļināt ekonomiskās reformas». Izskaidrot stāvokli valstī trešdienas preses konferencē uzņēmās Vladimirs Ščerbakovs — gan pašmāju, gan ārzemju ekonomiskajās aprindās atzinību guvis reālpolitiķis un varbūt — PSRS jaunais premjers.

 

Guntis Trekteris