Apskatīt 522514 izejas kodu

{{Newspaper Article
|Article in=Latvijas Jaunatne
|Published on=1990/01/03
|Issue number=1
|Page number=1
|Original title=Īstenības stunda
|Source file=lajn1990n001_001_05
}}
{{Source image|articles/522/514/522514.jpg}}
{{Written by|Kārlis Gailītis}}
{{About topic|Baznīca, reliģija}}
{{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}}
{{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}}
{{About topic|Luterāņu baznīca}}
{{About topic|Sarkanbaltsarkanais karogs}}
{{About topic|Reliģija}}
{{About domain|Politika}}
{{About domain|Žurnālistika}}
{{About domain|Reliģija, baznīca}}
{{About person|Boriss Šeremetjevs}}
{{About person|Pēteris I}}
{{About media|«Latvijas Jaunatne», laikraksts}}
{{About event|E1990010200}}
{{About year|1940}}
{{About year|1941}}
{{About year|1949}}
{{About year|1987}}
{{About year|1990}}
<span style="font-size:medium;">'''Latvijas Jaunatne -'''</span>

Tu neesi radusies no nekā, tukšā vietā, Tu esi klusi, neredzami dzīvojusi un briedusi ilgajos nospiestības, liekulības un melu gados. Tagad Tu esi atklājusies, uzliesmojusi, un tas ir sākums jaunai gaitai. No sirds vēlu šai gaitai un tās gājējiem savstarpēju saprašanos un iecietību, jo esam ceļā uz demokrātisku Latviju, tāpat arī gara un sirds drosmi un pastāvēšanu patiesībā, jo ir

<span style="font-size:medium;">'''Īstenības stunda.'''</span>

&nbsp;

«Tagad man parādījās manā nakts redzējumā pēkšņi ceturtais zvērs, tas bija briesmīgs un bīstams un ārkārtīgi stiprs; tam bija lieli un vareni dzelzs zobi, kā arī nagi no vara, tas aprija un iznīcināja visu, un, kas atlika, to tas samina ar kājām; tas bija pavisam citāds nekā visi pārējie zvēri…

… es redzēju, kā debess padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā...

Viņam tika piešķirta vara, godība un valdīšana…

… viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.

Tad es … prasīju izskaidrojumu visam tam.

… man atbildēja … „Četri lielie zvēri ir četri ķēniņi, kas celsies virs zemes. Bet Visaugstā svētie pārņems valdīšanu un to paturēs mūžīgi, pat mūžu mūžos.”

(Dan. 7,7,13,14,16—18)

Par laiku, kurā dzīvojam, varam teikt: tas rit, nesot straujas, brīžam negaidītas pārmaiņas. Vēl īstenībā pavisam nesen, tikai pirms trim gadiem, iesākot 1987. gadu, daudziem — to vidū arī Baznīcu vadītājiem — šķita: neatliek nekas cits, kā demonstrēt savu goddevību un padevību pastāvošai varai, pievienoties lozungam «Slava PSKP!». Tas bija melu laiks, melu stunda. Tagad situācija ir kardināli mainījusies, mēs stāvam 1990. gada iesākumā. Ko tas mums nesis? Ar šo vārdu «mums» domāju ne tikai luteriskajai Baznīcai piederīgos, bet visus latviešus un visus dažādu tautību Latvijas iedzīvotājus, kuru Dzimtene ir Latvija, nevis PSRS, un kuriem dārga ir Latvijas brīvības un neatkarības atjaunošana. Sākot ar brīnumaino un pārsteidzošo 1987. gada 14. jūniju, mēs esam izgājuši cauri himnas «Dievs, svētī Latviju!» un sarkanbaltsarkanā karoga atkal godā celšanas laikam, lielo tautas manifestāciju laikam. Bet nu ir jāiet tālāk, un šis tālākiešanas laiks — tuvāk virsotnei, domāju, būs grūtāks, saspringtāks, tas prasīs vairāk konkrēta darba, cīņas un gara spēka. Kaut gan pie mums pastāv viedokļu un partiju dažādība, aicinu šim mērķim — Latvijas neatkarībai — būt vienotiem, itin visiem, kas šodien saskata to kā pašu nozīmīgāko mūsu Dzimtenes Latvijas un mūsu tautas dzīvē.

Pavisam nesen no visai augstas tribīnes tika teikts, ka PSRS ir veidojusies ne tikai pēdējo mazliet vairāk nekā 70 gadu laikā, bet tās veidošanās ir noritējusi vairāku gadsimtu laikā,&nbsp; Krievijas valstij «ņemot savā paspārnē» citas tautas. Līdz ar to tika apliecināta saite, kas vieno carisko Krieviju – Romanovu impēriju, par kuru mums vēsturē, cik atceros, tika mācīts, ka tā ir bijusi Eiropas žandarms un tautu cietums, — ar šo dīvaino valsti, komunistisko eksperimentu — PSRS, kurā savukārt «es nezinu starp zemēm simtām, kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs». Kas tad ir šī «paspārnē ņemšana»? Vai slavenais cariskās Krievijas karavadoņa Šeremetjeva ziņojums caram Pēterim I tūkstoš septiņsimto gadu pašā sākumā, ka Vidzemē no Rīgas līdz Rēvelei vairs nav ko postīt, ka tur pat gaiļus vairs nedzird dziedam? (Jāapbrīno, ka latviešu tauta pēc šādas «paspārnē ņemšanas» vēl spēja atkopties.) Vai arī aizliegums XIX gadsimta beigās latviešu bērniem skolās sarunāties dzimtajā valodā? Vai 1940., 1941., 1949. gadā jau PSRS «paspārnē» izdarītie noziegumi Latvijā un šo noziegumu upuri, kas skaitāmi desmitos tūkstošu? Ir īstenības stunda, un mums skaidri un absolūti nešaubīgi visiem, kam smadzenes un sirdsapziņa nav mankurtizētas, jāpasaka «nē» — mēs šo «paspārni», kurā esam paņemti ne jau mūsu tautas laimes dēļ, bet gan tādēļ, lai mūs daudz ļaunāk par kādām viduslaiku vasaļvalstīm izkalpinātu un ekspluatētu, vairs negribam. Mēs nezinām, ko mums nesīs 1990. gads. Bet mums jāiet šajā gadā ar nešaubīgu drosmi, jo tikai ar tādu mazais Dāvids spēja uzveikt daudz spēcīgāko Goliātu; zinot, ka mums pieder tas, ko mums nespēj atņemt nekāds spēks, nekāda vara, — nemirstīga dvēsele, tautas dvēsele, esot absolūti pārliecinātiem par to, ka ikvienai ar bruņotu spēku, nežēlību un varu veidotai un uz šo spēku balstītai impērijai ir tikai viens vienīgs liktenis: tai jāizirst — tā, kā to liecina pravieša Daniēla grāmatas vārdi. Paliek un paliks tas, kas vienots ar Dievu, kas pastāv patiesībā un godīgumā. «Lēnprātīgie zemi iemantos» (Mt. 5,5).

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!
<p style="text-align: right; ">'''KĀRLIS GAILĪTIS,'''</p><p style="text-align: right; ">Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps</p>