Rietumu reakcija uz notikumiem Baltijā

No Barikadopēdija
Versija 2015. gada 17. marts, plkst. 18.42, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

13. janvāris Viļņā un 20. janvāris Rīgā izraisīja veselu sašutuma vētru Rietumos. Daudzas valstis izteica protestu PSRS par vardarbību Lietuvā un Latvijā, daudzu valstu pārstāvji Maskavā pieprasīja no Padomju Savienības valdības paskaidrojumus. ASV valdības pārstāvji apliecināja, ka Amerika esot paudusi savu sašutumu "viskategoriskākajos izteikumos", kādus pieļauj diplomātiskā etiķete. Pasaules morāli politiskais atbalsts Baltijai bija ļoti nepieciešams. Šobrīd varam atzīt, ka tam ir bijusi zināma ietekme uz PSRS vadību.

Taču protesti galu galā ir tikai vārdi. Vai Rietumi ir mēģinājuši izdarīt reālu spiedienu uz PSRS? Jā, zināmā mērā ir. Īpaši var minēt Kanādas reakciju — tā iesaldējusi visus kredītus, kas piešķirti PSRS, solījusi ierosināt Baltijas jautājuma apspriešanu ANO Drošības Padomē un citos starptautiskajos forumos. Reālu palīdzību Baltijai sola ziemeļvalstis, mazā Islande pat domājot par Baltijas valstu de facto atzīšanu. Eiroparlaments, gan atceļot humanitāro palīdzību PSRS, ar savu rezolūciju Baltijas jautājumā šādas palīdzības sniegšanu nobloķēja uz nenoteiktu laiku. Eiropas asociācija apturēja zinātniski tehniskās palīdzības sniegšanu PSRS.

Rietumu spiediens bija viens no faktoriem, kas apturēja vai vismaz palēnināja "skrūyju pievilkšanu" Baltijā. Citi ne mazāk būtiski faktori bija lietuviešu un pārējo baltiešu stingrā apņēmība aizstāvēties, Krievijas demokrātu uzstāšanās, Jeļcina ārkārtīgi straujā un Baltijai labvēlīgā rīcība. Un acīmredzot diktatūras nodibināšanas mehānismā kaut kas iesprūda pašā augšā, Maskavā. Grūti pateikt, kādas intrigas un kādu klanu cīņa par varu šajās janvāra nedēļās mainīja Kremļa (vai Lubjankas) scenāriju. Bet šī līnijas mainīšana bija redzama pat programmā "Laiks" — no glābšanas komiteju cildināšanas līdz gandrīz vai to nosodīšanai. PSRS valdošie spēki — kompartijas, VDK un armijas konglomerāts — ir mainījuši taktiku, taču ne stratēģiju. Izskatās, ka padomju režīma nosvēršanās diktatūras pusē tomēr notiks. Taču tā būs drīzāk lēna un pakāpeniska. Un, ja ir uzņemts kurss uz diktatūru, padomju impērijas varenajiem Rietumu protesti un spiediens vairs neliksies vērā ņemami. Šajās satraukuma pilnajās janvāra dienās jaunais PSRS ārlietu ministrs Bessmertnihs izteicās, ka Rietumu nihilistiskā nostāja varot traucēt dialogu Baltijā.

Kad sāksies plaša mēroga sauszemes karadarbība Persijas līcī un sabiedrotie nenovēršami cietīs nopietnus zaudējumus, Baltijas un pat PSRS notikumi nespēs vairs izraisīt Rietumu sakāpinātu interesi.

Rietumi daudz pūlas, lai atbrīvotu okupēto Kuveitu, Rietumi pat ziedo šim mērķim savu karavīru dzīvību. Lai parādītu agresoram, ka nevienam nav ļauts ar spēku paverdzināt citas tautas. Bet 22. janvārī Kuveitas un PSRS pārstāvji parakstīja nolīgumu par miljardu liela ASV dolāru kredīta piešķiršanu PSRS uz septiņiem gadiem. Dokumentu parakstīšanas svinīgajā ceremonijā Kuveitas vēstnieks Padomju Savienībā norādīja, ka tas "ir vēl viens posms PSRS un Kuveitas valsts sadarbības attiecību attīstībā un brīnišķīgo tradicionālo sakaru atspoguļojums".

Oskars Hānbergs