Intervija ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 3. janvāris, plkst. 12.50, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Migrate data to 'Written by' and 'About domain' templates)

– tā domāja visi, kam rūp Latvijas liktenis, LPSR Augstākās Padomes 22. novembra sesijas priekšvakarā. Ļoti ļoti daudziem sirds strauji dauzījās, radio translāciju klausoties. Reizēm bija cerības, reizēm pat bail sametās. Vakar pusnaktī man uz redakciju zvanīja pasaules lielāko telegrāfa aģentūru korespondenti cerībā, ka mēs, republikas žurnālisti, operatīvi varētu izskaidrot sesijā pieņemto lēmumu būtību. Diemžēl arī mums uzreiz pilnīgas sapratnes nebija. Bet vakar sabiedrībā dzirdējām vispretrunīgākos viedokļus. Kā jūs, biedri Gorbunov, vērtējat pieņemtos lēmumus? Vai mēs esam ceļā uz suverēnu Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS sastāvā vai arī esam šādu nodomu atmetuši?

A. Gorbunovs. – Šādu nodomu mēs atmetuši neesam, un šodien it īpaši pasvītrojam, ka citu alternatīvu neizvirzām. Bet vienlaikus arī redzam, cik ērkšķains ir šis ceļš. Un jautājums faktiski ir viens – kā mērķi sasniegt. Augstākās Padomes sesijas lēmums, manuprāt, ir jau pirmais reāli noietais posms šajā ceļā. Sesijā tika akumulētas tās domas, kuras izskanējušas LTF Domē, republikas juristu konferencē, dažādos mītiņos, apspriedēs, darba kolektīvu sapulcēs. Vienlaikus republiku sasniedza pretrunīgi interpretētas vēstis no kaimiņrepublikām. Turpat miljons Latvijas iedzīvotāju savu, galvenokārt negatīvo, attieksmi pret Konstitūcijas labojumiem un izmaiņām Likumā par tautas deputātu vēlēšanām izteica vēstuļu un parakstu veidā...

– Tātad noskanēja tāds skaļi pateikts «nē»!

A. Gorbunovs. – Tieši šis «nē» Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam lika ķerties pie intensīva darba. Šajā reprezentatīvajā namā Komjaunatnes ielā 11 caurām dienām strādāja gan Augstākās Padomes Prezidija Juridiskās nodaļas, LPSR Tieslietu ministrijas darbinieki, gan tie LVU juristi, kas izveidoja sākotnējo Tautas frontes koncepciju par Konstitūcijas labojumiem. Iedzīvotāju tūkstoši nāca šurp, nesot vēstules, telefoni zvanīja nemitīgi. Vārdu sakot, tādu rosību šis nams sen neatceras. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, lai visi zinātu, ka aiz katra likuma burta stāv sasprindzināts darbs.

– Bet kāpēc vajadzēja tā pūlēties? Vai būtu bijis iespējams Maskavai pateikt kategorisku «nē» un likties mierā?

A. Gorbunovs. – Tāpēc ka nav ne mazāko cerību, ka centralizētajā aparātā kāds īpaši centīsies rakstīt tādus likumus, kas aizstāvētu savienoto republiku, šinī gadījumā, Latvijas PSR, intereses. Pie tam tie jāizstrādā tik kvalitatīvi, lai nebūtu argumentu to noraidīšanai. Visas sesijas laikā es no šīs domas ne mirkli nešķīros, jo skaidri apzinos, cik klusu Maskavā izklausīsies mūsu apdullinoši skaļais «nē».

– Tātad sesijas lēmums ir nevis iegribu vai sagadīšanos virknes rezumējums, bet gan mērķtiecīga stratēģija un taktika?

A. Gorbunovs. – Un šīs stratēģijas mērķis ir suverēna Latvijas PSR PSRS sastāvā.

– Pazīstamie Latvijas juristi A. Plotnieks un I. Bišers patlaban atrodas Maskavā...

A. Gorbunovs. – Jā, viņi strādā PSRS Augstākās Padomes Prezidija izveidotajās darba grupās, un no viņu profesionālās prasmes un neatlaidības daudz kas atkarīgs. Mēs esam pārliecināti, ka viņi izdarīs visu, ko varēs.

– Visvairāk mēs uztraucamies par to, ka PSRS Augstākās Padomes sesijā 29. novembrī pieņemtais lēmums var būt liktenīgs mūsu republikas suverenitātei. Vai tiešām tas tā?

A. Gorbunovs. – Tā tas nav divu apsvērumu dēļ. PSRS Augstākās Padomes Prezidija komisija jau ir izdarījusi būtiskus labojumus gandrīz katrā otrajā punktā, un, tos pārlūkojot, redzam, ka iezīmējusies strikta tendence savienoto republiku suverenitātes nostiprināšanai. Ja šāsdienas avīzē, teiksim, būtu publicēts projekts ar šiem izdarītajiem labojumiem, mūsu iespaids par šo dokumentu būtu krietni savādāks.

Otrkārt, jāņem vērā M. Gorbačova Indijā teiktais, ka PSR Savienības un savienoto republiku kompetences un statusa izstrādāšana ir nākotnes jautājums.

– Jūsos klausoties, man viss sāk rādīties aizdomīgi rožainā gaismā!

A. Gorbunovs. – Tiesa, pamats bažām ir. Un diezgan liels. Vienam no republikas patstāvības priekšnosacījumiem – republikas augstākās varas orgāniem – jābūt tiesībām noprotestēt tādus Vissavienības lēmumus, kas būtiski skar republikas vitālās intereses. Es ceru, ka, lasot mūsu priekšlikumus, jūs šo mehānismu ieraudzīsit.

– Manuprāt, samērā neierastā situācijā nokļuva daudzi deputāti. Vismaz nebija nācies dzirdēt, ka viņi agrāk tik loti būtu atsaukušies uz savu vēlētāju norādījumiem.

A. Gorbunovs. – Šī neierastā situācija vēlreiz apliecina to, ka nepieciešama politiskās sistēmas reforma, jo ne vienam vien deputātam nav nedz laika, nedz iemaņu, nedz profesionālās mākas, lai izstrādātu un pieņemtu likumus.

– Tātad nākošās vēlēšanas būs īpaši atbildīgas.

A. Gorbunovs. – Man šķiet, ka tauta tām jau ir gatava. Politiskajā dzīvē iesaistījušies gandrīz visi.

– Vai piketētāji, kas par spīti salam un vējam visu dienu atradās pie Politiskās izglītības nama, jūsu darbu netraucēja?

A. Gorbunovs. – Nebūt ne. Man pat šķiet, ka deputāti izjuta divkāršu atbildību par pieņemamajiem lēmumiem. Atklātības laikā pie daudz kā nākas un nāksies pierast.

– Vai esat iecerējis iekļūt to runātāju skaitā, kas uzstāsies PSRS Augstākās Padomes sesijā?

A. Gorbunovs. – Es ļoti centīšos, lai mūsu republikas iedzīvotāju rūpes un satraukums kļūtu zināms un saprotams visiem PSRS Augstākās Padomes deputātiem.

Paldies par sarunu teica

ANDREJS CĪRULIS