Trīs māsas grib sakļauties

No Barikadopēdija

Uz Lietuvu Latvijas deputāti devās piektdienas pievakarē. Pasvālē, kur mūsu valstis robežojas, kolonnu apstādināja ne jau muitas vīri, bet gan kaimiņu tautumeitas, Latvijas Republikas pilnvarotais lietvedis Lietuvā Alberts Sarkanis, Lietuvas Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Emanuels Zingeris un citi jauki cilvēki. Mūsu delegācijas vadītājam Jānim Kinnam sagaidītāji dāvāja lielu maizes klaipu. Un neviens šajā priecīgajā brīdī nenojauta, ka drīz mūs sagaida traģisks negadījums uz ceļa. Aiz Paņevēžas kolonnas ceturtajā autobusā, kurā atradās kancelejas un preses pārstāvji, ietriecās žigulis. Nākamajā dienā uzzinājām, ka tā vadītājs ir miris, ka viņš bijis mūsu amatbrālis  Lietuvas TV žurnālists.

Paziņas, kas sestdien Viļņu skatījušas televizoru ekrānos, vaicā, vai tur bijis arī kas interesants. Ikviena parasta mūsu Augstākās Padomes plenārsēde katrā ziņā ir aizraujošāka —  tajās ir daudz negaidīta, bet Lietuvā valdīja scenārijs un bija arī mazliet ārišķības, bez kuras starpvalstu pasākumos nevar iztikt.

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamentu ārkārtas plenārsēdes norisi var izstāstīt dažos teikumos. Augstāko padomju priekšsēdētāju — Arnolda Rītela, Anatolija Gorbunova un Vītauta Landsberģa — runas. Ivara Godmaņa uzstāšanās, jo Gorbunova kungs savam premjeram koleģiāli atdeva daļu atvēlētā laika (premjers Savisārs un vicepremjers Brazausks bija tikai klausītāji). Aicinājumu un rezolūciju projektu apspriešana atsevišķās un kopīgā sēdē, debates, dokumentu pieņemšana un svinīga parakstīšana. Nevienā no pieciem dokumentiem nevar atrast kaut ko tādu, par ko Baltijas iedzīvotāji, kas seko savu parlamentu darbībai, nebūtu dzirdējuši.

Taču ne jau no interesantuma aspekta jāvērtē pasākums.

Vēsture un šis laiks liecina: Baltijas valstis «trīs māsas» lielākoties bijušas vien dziesmās. Sadarbojas tautas kustības, radīta Baltijas padome un kopīgs tirgus, bet ar to ir par maz, ja ņemam vērā, ka mūsu vienīgie sabiedrotie neatkarības cīņā ir likumība un morāle.

Un tāpēc pirmo reizi Igaunija, Latvija un Lietuva pasaules parlamentus «uzrunājušas kopīgi». Pirmo reizi pieņemtie dokumenti dod iespēju citām zemēm Baltiju vērtēt kā vienotu reģionu. Mūsu savrupās problēmas tiek internacionalizētas. Savukārt aicinājumā PSRS tautas deputātu IV kongresam ierosināts, lai PSR Savienība atzīst mūsu neatkarību un lai visdrīzākajā laikā tiktu uzsāktas starpvalstu sarunas par Baltijas valstu un PSRS politiskajām un ekonomiskajām attiecībām.

Viena no rezolūcijām paredz izveidot kopīgu parlamenta darba komisiju, kurā būs pieci deputāti no katras valsts. Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš mūsu laikrakstam sacīja:

Komisijas uzdevumu noteiks politiskā un ekonomiskā situācija. Varbūt nāksies domāt par Augstāko Padomju sadarbības veidu krīzes laikā. Bet, ja situācijas attīstība būs mierīga, virzīsimies uz vienota darba orgāna izveidošanu, teiksim, pēc Eiroparlamenta parauga. Vai tikšanās reizē bija iespējams padarīt vairāk? Teorētiski — jā. Taču šajā gadījumā ir tāpat kā Baltijas ceļā, kurā nav ne priekšgājēja, ne atpalicēja — ikviens atrodas tajā situācijā, kurā viņš reāli var būt. Kuluārsarunās deputāti sprieda: Lietuva un Latvija bijušas gatavas veidot Baltijas parlamentu vai vismaz par dažiem soļiem vairāk pietuvoties mērķim, taču Igaunija izteikusi vēlēšanos nogaidīt. Vērojot mūsu ziemeļu kaimiņus, šķita —arī pati kopīgas plenārsēdes ideja viņiem bijusi negaidīta, un būtībā igauņi atradās mazā opozīcijā.

Netrūka arī īstu pretinieku — ne jau velti 13 frakcijas «Līdztiesība» pārstāvji bija ieradušies Viļņā. Viņi satikās ar domubiedriem no Igaunijas un sacerēja paziņojumu, kurā plenārsēde tika nodēvēta par provokatorisku. Vēl balsošana nebija sākusies, jau pārējie mūsu deputāti bija pārliecināti — ikviena dokumenta pieņemšanā vismaz 13 būs «pret». Gandrīz tā arī notika, tikai vienreiz Latvijas velna ducis atturējās. Kad rezolūcijā par nacionālajām kopienām pants, kam bija jānorāda uz cilvēktiesību pārkāpumiem, netika iekļauts. «Līdztiesība» atstāja sēžu zāli. Tas mazliet šokēja lietuviešus, kuri tādas «parlamentāras» metodes nezina. Jāteic, ka nedaudzie Lietuvas parlamenta opozicionāri ne tikai negāja ārā, bet pat nebija parakstījuši iepriekšminēto paziņojumu.

Tagad galvenais, lai parlamenti, sākuši ciešāku sadarbību, savu problēmu jūklī neaizmirstu visu kopīgās.

Vēl mazliet par to, kāda situācija pašlaik ir Lietuvas Augstākajā Padomē, kura bija šā pasākuma iniciatore. Ārlietu komisijas pārstāvis Albins Januška «LJ» pastāstīja:

Galvenokārt strādājam ar ekonomiskajiem likumprojektiem. Darbs parlamentā ris lēni, un daudzi ar mums ir nemierā. Normāli darbs ritēs tad, kad būs beigusies frakciju veidošanās. Jā, līdz šim vairāk nekā divas trešdaļas «balsu» parlamentā kontrolēja «Sajūdis», bet pašlaik tā ietvaros sākusies spēcīga politisko spēku diferenciācija. Atšķēlušies centristi, kuru pārstāvis es esmu, mēreno frakcija, mēreni radikālo… Savukārt pie «Sajūža» palikušie 40–50 deputāti stipri radikalizējas. Un tāpēc parlaments tuvākajās dienās ir nolēmis apspriest, kā panākt efektīvu darbību.

 

Andra Jauce