329499

Inga Helmane, Vilis Krūmiņš

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 1. novembris, Nr. 208

70 gadi jaunības zīmē

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 208 Datums: 01.11.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 2 Virsraksts: Laika pakāpienus skaitot (3) Rubrika: 70 gadi jaunības zīmē Tēmas: Himna «Dievs, svētī Latviju!» Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā Leģionāri Nozares: Politika Vēsture Organizācijas: Komjaunatne, VĻKJS, LĻKJS Latvijas Komunistiskā partija (LKP) Mediji: Cilvēki: Lilita Bērziņa, Detlavs Brantkalns, Pauls Dzērve, Pēteris Griško, Žermēna Heine-Vāgnere, Augusts Kirhenšteins, Jēkabs Mediņš, Venta Vecumniece, Jānis Vilhelms Vietas: Blīdene, Cēsis, Daugavpils, Madona, Rēzekne, Staraja Rusa, Volhova Notikums: "Padomju Jaunatne" sāk publicēt Ingas Helmanes un Viļa Krūmiņa apceri «Laika pakāpienus skaitot» Gads: 1943, 1944, 1946, 1988

(3. turpinājums)

Savu likteni izvēlējās katrs pats. Bet aplam ir domāt, ka buržuāziskās Latvijas armija vai tās virsniecība, jo sevišķi augstākā virsniecība, būtu pilnīgi pārgājusi vāciešu pusē. Nebija tā. Gandrīz visi buržuāziskās armijas divīziju komandieri, kurus aicināja komandēt leģionu, atteicās. Un viņus nosūtīja uz Vāciju darba nometnēs. Daudzi no viņiem atgriezās Latvijā 1946. gada rudenī. Viņiem par godu jāsaka: kā cilvēki viņi pelnījuši atzinību, jo bija brīdināti, kas būs, ja nepiekritīs. Daļa no vidējās virsniecības arī piekrita, bet vecākie virsnieki maz, jo viņi taču jau pirmajā pasaules karā bija karojuši pret vāciešiem, un iet kopā ar vācu armiju — to pat iedomāties nevarēja!

Leģions sākumā bija kā nacionāls grupējums. Bet šādu ievirzi drīz likvidēja. Pat veco Latvijas himnu nedrīkstēja dziedāt.

 — «Dievs, svētī Latviju»?

— Jā, nedrīkstēja! Ne runa nevarēja būt.

Viņiem bija jāsaprot, ka leģions ir hitleriskās Vācijas armijas daļa. Ar 1943. gada sākumu nedrīkstēja oficiāli pat lietot vārdu — Latvija, Vispirms sauca Baltland, tad — Ostland. Nekāda Latvija, tas bija jāaizmirst.

Leģionārus mums pretī nelika gandrīz līdz pat kara beigām. Un nelika apzināti. Vācieši ļoti labi zināja, kur mēs karojam. Tur, pie Staraja Rusas, un arī te, Kurzemē, bija vācu 24. infantērijas jeb kājnieku divīzija. Vācieši leģionāriem lāgā tomēr neticēja. 1944. gada decembrī, gatavojoties Džūkstes kaujām, kas sākās divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem, daudzi pārnāca mūsu pusē. Pārnākšana bija samērā viegla, jo nekādu tranšeju nebija, reti ložmetējnieku posteņi. Leģionāri pārnāca pa grupām, reiz, vienā naktī, viņu bija ap astoņdesmit. Vācu pavēlniecība ātri reaģēja — galvenās daļas aizsvieda aizmugurē kādus 30 kilometrus.

— Vai jūsu armijas vadība uzticējās tiem, kuri pārnāca mūsu pusē, un vai vēlāk nebija nekādu represiju pret viņiem?

— Šos leģionārus mēs ne savā divīzijā, ne savā korpusā neņēmām. Pirmām kārtām tāpēc, ka tas cilvēkam pašam ir pazemojums — vispirms tu karo vienā pusē, tad atkal otrā. Parādījām viņiem virzienu uz mūsu štābiem un teicām: kad nonāks līdz sargposteņiem, lai tūlīt jautā, kur var padoties gūstā. Tāpat kā pārējie gūstekņi, viņi nonāca t. s. filtrācijas punktos. Droši varu teikt, ka tiem, kuri bija mobilizēti leģionā, filtrācijas punktos nedraudēja nekādas briesmas. Jo vēlāk tika izdoti arī amnestijas likumi. Filtrācijas punktos bija jāaizpilda dokumenti, pagāja divi trīs mēneši, kamēr noskaidroja, no kurienes katrs ir un vai tiešām bijis mobilizēts, tad varēja braukt uz mājām. Zinu, ka daudzi pēc kara iestājās augstskolās, it īpaši Lauksaimniecības akadēmijā, mācījās, saņēma stipendijas tāpat kā visi pārējie studenti. Uz viņiem neattiecās tas, kas uz šucmaņiem un «jagtferband» grupām, kuras tika gatavotas nosviešanai 1944. gadā Latvijā, mūsu aizmugurē.

Vēl par filmu «Es visu atceros, Ričard!». Ļoti emocionāli parādīts, kā viņi, gribēdami būt piederīgi pie savas tautas, izrādās, greizu ceļu aizgājuši. Liekas, jā, traģēdija. Bet var jautāt: kura traģēdija bija smagāka — vai mūsu gvardes divīzijā karojošajiem vai leģionāriem? Viņiem, karojot pie Volhovas, taču aiz muguras bija Latvija, viņi varēja rakstīt uz mājām un paši saņemt vēstules. Smagi ievainotie pēc hospitāļa brauca uz mājām. Daudzus kritušos, kā man stāstīts, veda uz dzimto pagastu apglabāt. Bet kā mums bija? Kādu vēstuli mēs varējām uz mājām aizrakstīt? Mēs nezinājām, kas noticis ar mūsu piederīgajiem — vai dzīvi, vai ne. Kad es aizgāju karot, manai mammītei par mani nekādu ziņu nebija. Kaimiņš it kā redzējis, ka vācieši nošāvuši pie lielceļa. Mamma bija gājusi daudzus kilometrus pa nakti, neatradusi, kritušais jau bijis aprakts. Viņa visu kara laiku pakrēšļos gājusi uz turieni apkopt un nolikt puķītes.

No 130. strēlnieku korpusa 1944./45. gadā Latvijā vien krita apmēram 10 tūkstoši.

Kad nācām Latvijā iekšā, no pirmā brīvprātīgo sastāva bija palikusi desmitā daļa.

1945. gada kaujās pie Blīdenes no 4. līdz 20. martam mēs pavirzījāmies kādus 20 km, katru dienu 700 — 800 metru. Mūsu gvardes divīzijā vien bija 988 kritušie. Mēs ar Pēteri Griško runājām. Viņš teica, ka strēlniekiem Latvijā nekur tik ilgstoša uzbrukuma nav bijis, arī upuru mazāk.

Bijām ar Jāni Vilhelmu Rēzeknes skolā. Uzstājās mūsu divīzijas dubultkvartets. Puiši vēl labi tais formās izskatās. Pēteris Griško cēlās kājās un teica: «Mēs sakām — mūsu dēliņi. Bet ziniet, šitie dēliņi ir daudz vairāk par mums izcietuši. Mēs redzējām vienu divus ložmetējus bataljonā. Dēliņi redzēja simtiem lidmašīnu gaisā, tūkstošiem automātu pretī. Mūsu palika trīs ceturtdaļas, viņi — viena desmitā.» Neizturēja vecais Pēteris. Es nebiju redzējis tādu auditoriju. Sēdēja kā sastinguši. Trīs četras minūtes man bija tā runāšana. Tādu aplausu vētru es nebiju pieredzējis. Ja jau latviešu jaunieši tik maz zina par mūsu 201., vēlāk 43. gvardes divīziju, ko tad mēs varam prasīt no Latvijā dzīvojošajiem citu tautību jauniešiem?

Aizbraucām uz Madonu — ģenerālis D. Brantkalns, korpusa štāba priekšnieka palīgs, politdaļas priekšnieks un viņa vietnieks komjaunatnes darbā – es, tātad. Sestdienas vakarā notika zaļumballe pie Madonas, meža malā. Mums pastāstīja, ka tur daudz ir tādu, kas iznāk no meža, ballītē padejo un uz rīta pusi aiziet atpakaļ. Ieteicos, ka vajadzētu aiziet uz turieni aprunāties. Brantkalns teica — tevi nošaus. Es domāju, ka nenošaus, kaut gan ieroči daudziem balliniekiem bija līdzi.

Deju pārtraukumā ļoti īsi pateicu, ka visi tie, kuri aizgājuši mežā aiz bailēm vai kuri aizbēguši pēc mobilizācijas izsludināšanas (pēc vācu mobilizācijas bija arī mūsu pavēle), varēs saņemt pases un dzīvot mājās.

Uz rīta pusi apriņķa redakcijas pastkastītē bija iemesta vēstulīte. Tajā bija rakstīts, ka viņi patiešām noticējuši, bet gribētu gan, lai ģenerālis Brantkalns mazā rakstiņā apriņķa avīzītes kārtējā numurā apliecina, ka patiešām izdos pases visiem. Brantkalns tādu rakstiņu arī sagatavoja.

Pēc avīzītes iznākšanas tūlīt pirmajā naktī no mežiem iznāca pāri par 180 vīru ar visiem ieročiem un nākamajā naktī vēl.

Ne mazums nepatīkamu brīžu sagādāja paši mūsējie. Tā, piemēram, vienā pagastā mūsu korpusa karavīri bija spiesti arestēt komsorgu. Armija jau nenodarbojas ar privāto arestēšanu, bet izņēmuma gadījumos mēs rīkojāmies saskaņā ar Ministru Padomes lēmumu.

Mūsu bataljona politdarbinieki bija sākuši interesēties — vairākas dienas atrodas vienā pagastā, bet nekur neredz pagasta vadību. Vietējie pastāstīja, ka kādus trīs četrus kilometrus attālu atrodas lauku mājas, tur var sastapt vadību. Izsūtījuši apkārtrakstu, ko lai viņiem aizved — kādus produktus.

Aizbraucām uz turieni, viss tā arī izrādījās, ka partorgs ar komsorgu dzīvo dzerdami un uzkož atnestos labumus. Tik ātri un tādā veidā sakompromitēt padomju varu — tas mūs ļoti satrauca. Savējos audzinājām stingri. Lai visi redzētu, ar ko atšķiras mūsu armija no vācu armijas. Mūsu korpuss 1944. gada jūlijā ienāca pats pirmais Latvijas teritorijā. Ģenerālis Brantkalns bija izdevis pavēli — nevienu nieciņu nedrīkstēja ņemt bez atļaujas! Patiesības labad jāpiemin: nāves sods nošaujot ierindas priekšā draudēja diviem mūsu zaldātiņiem par to, ka kādās lauku mājās bija izvilkuši divus sivēnus un nokāvuši. Žēl to puisīšu bija, bet Brantkalns uzskatīja, ka mūsu prestiža dēļ neko nedrīkst žēlot.

— 1946. gadā jūs sākāt strādāt komjaunatnes Centrālkomitejā.

— Mani pārcēla no armijas. Sadarbība ar vietējo komjaunatnes vadību sākās, atbrīvojot Latviju.

Tūlīt pēc kara mūsu, 43. divīzijas pulki izvietojās vairākās pilsētās - Daugavpilī, Cēsīs, Rēzeknē. Braucām uz Ilūkstes apriņķi kulšanas darbos. Un tā arī varējām tuvāk iepazīties ar komjaunatnes darbu.

Jaunieši lielā skaitā meklēja iespēju iestāties komjaunatnē. Bija kā pēc marksistiskās mācību grāmatas, jo komjaunatni meklēja tieši trūcīgākā jaunatnes daļa. Viņi patiesi uzskatīja, ka kopā ar visu komjaunatni drīzāk varēs izmainīt dzīvē visu uz labo pusi.

Uz komjaunatnes Centrālkomiteju pārgājām strādāt pēc komjaunatnes V kongresa, kas bija pirmais legālais, vesela grupiņa, arī vairāki apriņķa sekretāri bija no mūsu divīzijas.

— Cik jums toreiz bija gadu?

— Divdesmit seši.

— Tagad, ar lielu laika distanci, visu apdomājot, droši vien šķiet viss skaidrs — kas bija, kā nebija. Bet toreiz — kā varējāt izšķirties, ar ko sākt darbu, kas ir pats būtiskākais, kas mazāk svarīgs?

— Jūs gribat teikt — kā no frontes pārnākušie vispār kaut ko sajēdza no privātās dzīves?

Pauls Dzērve līdz karam bija studējis universitātē, es arī biju sācis mācīties matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. Nevarētu teikt, ka nebija izglītības, bet turpinājām mācīties. Sapratām, ka tas ir nepieciešami un arī prestiža jautājums.

Būtībā viss bija pašu iniciatīva. No Maskavas — kādu tur direktīvu saņemsi! Viņiem pret frontiniekiem bija respekts — dariet, kā redzat!

Strādājām patstāvīgi arī tādēļ, ka partijas Centrālkomitejai nebija daudz laika ar mums nodarboties — jo bija jārisina dažādi ekonomiski svarīgi uzdevumi.

Mēs arī labāk zinājām, kas raksturīgs jaunatnei, jo paši nācām no vietējiem jauniešiem.

Atšķirībā no partijas un padomju vadošajiem orgāniem, komjaunatnes Centrālkomitejas aparātā gandrīz simtprocentīgi visi bijām vietējās jaunatnes pārstāvji.

Veiksmīgi sadarbojāmies ar Izglītības ministrijas vadību. Mēs ne tikai zinājām, ko tur dara, bet arī paši daudz rosinājām, piemēram, rīkot kopīgas komjaunatnes Centrālkomitejas un ministrijas kolēģijas izbraukuma sēdes, kur tas nepieciešams. Jau toreiz mums likās, ka Izglītības ministrijā parādās birokrātisms, un par to mēs viņus atklāti kritizējām. Tā kā komjaunatnes Centrālkomitejas vadībā diviem sekretāriem bija pedagoģiskā izglītība, tad varu teikt, ka mūsu pieeja nebija diletantiska.

Tieši komjaunatnes Centrālkomitejai radās ideja organizēt lauku sporta biedrību «Vārpa», no savienotajām republikām tā bija otrā vai trešā. Pie tam devām kadrus šai biedrībai.

Visi sekretāri bija uzņēmušies šefību par vairākām organizācijām. Man bija Operas un baleta teātris, Dailes teātris, Filharmonija, Lauksaimniecības akadēmija, arī vairākas skolas. Rīgas 3. vidusskolā bija pavisam maz komjauniešu, kādi divi vai trīs. Satikos ar Lilitas Bērziņas meitu, viņa mācījās 9. klasē. Aprunājos. Meitene padomāja un pēc kāda laika iestājās komjaunatnē. Nu bija orientieris — ja jau gudrā un glītā Lilitas Bērziņas meita bija komjauniete, jaunieši sāka stāties ne pa vienam, bet desmitiem.

Dailes teātrī, man šķiet, bija tikai viena komjauniete — Venta Vecumniece. Ar Ventiņas palīdzību izveidojās komjaunatnes pirmorganizācija.

Tas arī ir pats patīkamākais, kas saglabājies atmiņā no tā laika, — sadarbība ar radošo jaunatni.

— Tā jau acīmredzot sāka veidoties kara laikā, kad daudzi mūsu mākslinieki brauca ar koncertiem uz fronti.

— Jā, bet arī tādēļ, ka komjaunatnes Centrālkomitejā strādāja cilvēki, kam bija tuva gan literatūra, gan arī mūzika.

Latvijā pazīstamais komponists, toreizējais Konservatorijas rektors Jēkabs Mediņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri atradās tālu no politikas, bet ar komjaunatnes Centrālkomiteju gan labprāt sadarbojās. Mums bija ļoti svarīgs viņa atbalsts un vērtējums, sevišķi par topošajiem radošās jaunatnes pārstāvjiem. Tā, piemēram, Žermēnas Heines-Vāgneres pirmā noklausīšanās, man šķiet, labu laiku pirms Berlīnes festivāla, notika Konservatorijā. Mūsu pārliecība bija tāda, ka tas ir īpašs talants. Profesors Mediņš to visā pilnībā apstiprināja.

Attēlā: Vidusāzijas republiku pionieru delegācija pie A. Kirhenšteina (augšējā rindā pirmais no labās Pauls Dzērve, pirmais no kreisās V. Krūmiņš).

 

(Turpmāk vēl)