«Rīgas Balss» žurnālisti piedzīvojuši trauksmainas dienas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Klau, kas tajā «Rīgas Balsī» notiek? — Preses nama liftā prašņā kolēģi un rausta plecus.
— Dzird, ka pieprasot vēlēšanas visu līmeņu amatos un redakcijas kolēģijā, pat runā par laikraksta pašfinansēšanas principa ieviešanu, esot nez kāpēc izveidojuši darba kolektīva padomi…
Tas viss atbilst patiesībai. Pavisam cita runa — kā līdz šādai situācijai vispār nonācām.
Jau vairāk nekā pirms gada bijušais laikraksta redaktors ne reizi vien informēja kolektīvu, ka viņam darbs šai amatā ir par grūtu un ka viņš ne reizi vien ir lūdzis partijas pilsētas komiteju pārcelt viņu citā darbā. Manuprāt, šādu nostāju veicināja arī arvien skaidrāk iezīmējusies «Rīgas Balss» žurnālistu vēlēšanās saskatīt, kas īsti «notiek aiz loga kopš 1985. gada aprīļa». Jāteic, tas saistījās ar dažādu atklātuma jēdziena izpratni, kurā gan daži mūsu kolēģi, gan redaktors nereti diemžēl izvēlējās neizlēmīguma un noklusēšanas ceļu pat tādos jautājumos, par kuriem vairākums lielāko republikas laikrakstu rakstīja un arī šodien raksta principiāli, tieši, ar pilnu atbildības izjūtu. Mūsu redakcijas kolēģijas locekļi savukārt atzina, ka viņu centieni laikrakstu padarīt dzīvīgāku bieži atdūrušies pret vairāk vai mazāk maskētu principu «lai vispirms citi par to uzraksta, tad varbūt — arī mēs». Šādā atmosfērā arī dažam labam biedram pietrūka spējas strādāt ar pilnu atdevi. Žurnālistu mēģinājums demokrātiski ievēlēt redakcijas kolēģiju no pašu spējīgāko mūsu darbinieku vidus beidzās neveiksmīgi. Jo redaktors nepārprotami vēlējās ar pavēli iecelt vairākumu tās sastāvā pēc saviem, kaut arī tradicionāliem, tomēr konkrētā gadījumā sevi neattaisnojušiem ieskatiem. Tā redakcijas kolēģijai arī bija jāpaliek tādai, kāda tā bijusi — pietiekami rutinētai, nemobilai, lai arī turpmāk būtu par redakcijas galvenā vadītāja beztiesisku padomdevēju.
Republikā šogad ļoti strauji attīstījās sabiedriskā doma. Tai līdzi nevarējām neiet arī mēs. Jūnijs ar PSKP CK tēzēm XIX Vissavienības konferencei un Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnuma Rezolūcija, kura tapa ar visu radošo savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos, lika mūsu kolektīvam izteikt savu nostāju attiecībā uz šajos dokumentos formulētajām problēmām. Tā tapa 16. jūnija publikācija «Vairāk sociālisma!», pēc kuras, kā man šķiet, partijas pilsētas komitejas vadība pamanīja, ka redakcijā nevis vārdos, bet darbos ir sākušies pārbūves procesi. Par to liecināja tūlītējā partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmā sekretāra A. Klaucēna un tobrīd nule ievēlētā ideoloģijas sekretāra I. Daudiša vizīte redakcijā, kuras laikā varbūt pirmo reizi vismaz pēdējos desmit gados notika žurnālistu minstināšanās nesastērķelēta saruna ar pilsētas komitejas vadību. Dažādus jautājumus apspriežot, tika izteikta arī nepārprotamā attieksme pret turpmāku redaktora atrašanos amatā.
Tomēr mūs uz laiku it kā aizmirsa. Nāca 18. jūnijs un LKP CK plēnums, kurā apsprieda politisko situāciju republikā, žurnālistiem ļoti nozīmīgā, trauksmes pilnā tikšanās ar partijas XIX konferences delegātiem D. Īvānu un Ē. Hānbergu, vai nu jāpārstāsta, kas vēl… Pēc neveiksmīgajām redakcijas kolēģijas vēlēšanām žurnālistu iniciatīvas grupa ierosināja ievēlēt darba kolektīva padomi, kas formulētu mūsu kolektīva radošās un tehniskās problēmas un kopā ar vadību, partijas organizāciju un redakcijas kolēģiju tās risinātu. Pirms tam jau jūnijā bija atrisināta visai savdabīga konfliktsituācija starp laikraksta partijas biroja sekretāri J. Kiriļuku un redakcijas komunistiem, kurā viņi atsauca sekretāri no amata kā uzticību zaudējušu. Pēc šā notikuma redakcijas komunisti rīkojās, manuprāt, ļoti pārdomāti un mērķtiecīgi, lai kolektīvā nostiprinātu partijas organizācijas autoritāti, — partijas biroja vadībā tika veikta plaša redakcijas darbinieku aptauja par to, kuru no redakcijas komunistiem kolektīvs uzskatītu par viscienīgāko stāties partijas biroja priekšgalā. Aptaujas rezultāti tika rūpīgi apkopoti. Partijas organizācijas pārskata un vēlēšanu sapulci es nosauktu par demokrātijas paraugstundu, ko mūsu komunisti sniedza kolektīvam. Tiesa, šī «stunda» bija vairāku astronomisko stundu garumā. Tajās nobalsojuši nevis par slēgtu, bet par atklātu sapulci, komunisti lietišķi, korekti partijas pilsētas komitejas pirmā sekretāra, LKP CK preses sektora vadītāja, Ļeņingradas rajona komitejas pārstāvja un LATINFORM korespondenta klātbūtnē pārrunāja, kā dzīvojuši un kas darāms turpmāk. Paužot atbalstu komunistiem, runāja arī bezpartijiskie. Aptaujas rezultāti rādīja, ka par spēcīgām komunistu kandidatūrām biroja sekretāra amatam atzīti vairāki komunisti. Gadījās arī kuriozs, proti, tika nosauktas divas aktīvu bezpartijisko kandidatūru.
Tomēr aptauja par līderi vienprātīgi izvirzīja Valdu Krūmiņu, laikraksta atbildīgo sekretāri. Jaunais birojs viņu ievēlēja par savu sekretāri. Bijušo redaktoru komunisti birojā neievēlēja. Vārdu sakot, kolēģim no LATINFORM, kas bija saņēmis šis aģentūras vadības uzdevumu, radās visai interesants raksts, kurš pēc saskaņošanas augstākās instancēs dienasgaismu tomēr neieraudzīja.
Nevaru gan teikt, ka pilsētas komitejā nepievērsa uzmanību norisēm redakcijā. Pastāvīgi to jutām no sekretāra I. Daudiša puses. Tieši viņš, ar izpratni un takta izjūtu analizēdams situāciju, mūsu vadības, partijas biroja, redakcijas kolēģijas un darba kolektīva padomes un pilsētas komitejas sekretāru un nodaļu darbinieku tikšanās reizē viennozīmīgi iestājās par principiālu risinājumu.
Kad pilsētas komitejā izkristalizējās attiecīgs lēmums, dabiski, radās jautājums par redaktora amata kandidatūrām. Sekretāra I. Daudiša nostāja arī te bija (man nav nekāda pamata apšaubīt, ka ir arī šobrīd) ļoti godīga. Jo viņš ierosināja, lai kandidatūras, kuras piedāvā partijas pilsētas komiteja, būtu cilvēki, kas «nebūtu alerģiski redakcijas kolektīvam». I. Daudišs, piemēram, izteica priekšlikumu aicināt uz pārrunām publicistu Viktoru Avotiņu.
Domu dalīšanās dažādos līmeņos padarīja mums neiespējamas pārrunas ar Viktoru Avotiņu, notikumi republikā ievirzījās tā, ka ne tikai mēs, bet arī «Jūrmalas» kareivīgās kolēģes, kuras vienreiz no savas puses kādā preses konferencē naivi mēģināju pabīdīt malā par pēkšņo «publisko abordāžu» Dainim Īvanam, palika bešā.
Kad minējumos un pārspriedumos pazuda vēl kāda kolēģa kandidatūra, kad sirsnīgās šaušalās noskurinājāmies par nez no kurienes mūsu valodās ieklīdušām divām iespējamām kandidatūrām, kas izgājušas Preses namā (un ne tikai tur vien) nepopulāras avīzes skolu, mēs apstājāmies. Radās jautājumi: vai turamies pie kādas nesaprotamas tradīcijas, ka redaktoram it kā jānāk no malas kā varjagam senslāvu kņazistē? Vai mums pašiem būtu kāds mazvērtības komplekss? Ja jau veidojam jaunu, demokrātisku tradīciju, kāpēc vispirms nelūkojamies pēc pašu kolektīvā strādājoša cilvēka? Domstarpības neradās. Mēs nobalsojām par Valdu Krūmiņu.
Pienāca novembra ceturtā nedēļa. Dažas dienas pirms partijas Rīgas pilsētas komitejas plēnuma uzzinājām, ka komiteja savukārt redaktora amatam izvirzījusi «Cīņas» korespondentu Jāni Mozuli. Mūs šī izvirzīšana mazliet izbrīnīja, jo tas notika negaidīti gan mums, gan, kā vēlāk noskaidrojās, arī kolēģim no «Cīņas». Lai pilnīgi noskaidrotu kolektīva vairākuma viedokli, aizklāti balsojām. Tā 25 balsts tika atdotas Valdai Krūmiņai, 4 — Jānim Mozulim, 9 cilvēki biļetenos nenosvītroja nevienu uzvārdu, uzskatīdami, ka abas kandidatūras varētu tikt tālāk apspriestas.
Tomēr pilsētas komitejas plēnumam pilsētas komitejas birojs apstiprināšanai piedāvāja… Jāņa Mozuļa kandidatūru, tiesa, informējot plēnumu, ka kolektīvs izvirzījis savu kandidatūru. Kā laikrakstā «Sovetskaja molodež» pirms dažām dienām rakstīja pilsētas komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs, neviena no kandidatūrām netika apstiprināta tāpēc, ka ne vienai, ne otrai no tām neesot bijis savas programmas. Tas ir visai dīvains vērtējums mūsu kandidātei ne tikai kā laikraksta vadības pārstāvei, bet arī kā nupat ievēlētai partijas organizācijas sekretārei. Pa kuru gan laiku pilsētas komitejā ir pagūts pārliecināties par šādu trūkumu? Cik noprotu, redakcijas komunisti, ievēlējot V. Krūmiņu par biroja sekretāri, taču redzēja viņā ne tikai lielu vēlmi strādāt, bet arī partijas pirmorganizācijas līderi, kas vislabāk spēs kolektīvu rosināt pārbūves ideju īstenošanai. Viņi zināja, ka sekretāre māk strādāt, un vairākums nešaubās par viņu. Pēc pārvēlēšanas sapulces laikraksts no pilsētas komitejas nav dzirdējis neapmierinošus vērtējumus. Jāpiebilst vēl, ka ne birojā, ne plēnumā mūsu kandidātei par viņas programmu nemaz nepavaicāja. Uzaicinātajiem mūsu laikraksta pārstāvjiem radās iespaids, ka par viņu nemaz nevēlas runāt. Maskavas rajona komitejas pirmais sekretārs, noraidot V. Krūmiņas kandidatūru, uzstājīgi apgalvoja, ka redakcijā notiekot kaut kas nelāgs. Tiesa, viņš gan redakcijā nekad nav red2ēts. Proletāriešu rajona komitejas sekretāre biroja sēdē pirms plēnuma vēstīja, ka viņa kandidatūras gana labi nepazīstot, bet ka darbaļaudis no lielākajiem uzņēmumiem, piemēram, no «Alfas» un vēl dažiem, zvanot un iestājoties par J. Mozuļa kandidatūru… Uz mūsu redakciju viņi vēl nav zvanījuši. Nevaru gan saprast, kāpēc viens darba kolektīvs (vai daži) negribētu jaut arī citam kolektīvam strādāt pa jaunam?
Taču ne jau par šiem argumentiem man gribējās runāt. Plēnumā pavīdēja doma, ka kandidatūras būtu apspriežamas atklāti, masu informācijas līdzekļos. To tad arī daru, aizstāvot mūsu ievēlēto redaktori. Viņa ir beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, ieguvusi marksisma-ļeņinisma filozofijas pasniedzējas diplomu. Redakcijā strādā kopš 1975. gada. Par atbildīgo sekretāri — kopš 1983. gada.
Partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs A. Klaucēns referātā konferencei izsaka domu, ka tagad stāvoklis redakcijā uzlabojas un ka pēc konferences mūsu redakcijas kolēģijā būtu jāiekļauj vairāki partijas pilsētas komitejas locekļi. Viņu labie padomi, protams, būs noderīgi, taču žurnālisti vienmēr vēlas galveno — lai viņiem dod daudz labu rakstu. Atceros, ka pēdējos gados ne visai bieži tiekoties ar pilsētas komitejas sekretāriem, kolēģi allaž aicināja partijas darbiniekus vairāk rakstīt pilsētas avīzei. Par to, kā šie lūgumi ievēroti, liecināja mūsu publikācija «Pārkārtošanās un prese» šā gada 14. jūnijā. Tajā viens no mūsu kolēģiem rakstīja tā: «Kur gan jūs esat, draugi un domubiedri no partijas aparāta0 Kāpēc nesteidzaties pavairot vārdos atlietās bruņucietās domas? (. .) Aktuāls jautājums: kāpēc partijas komiteju aparātu darbinieki lielum lielajā vairumā izvairās no praktiskas sadarbības ar presi? Partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs A. Klaucēns uz manu jautājumu atbildēja šādi: «Viens nejūt nepieciešamību, otrs neredz iespēju, trešais raujas vaiga sviedros un neredz neko, ceturtais armijā iesīkstējušo uzskatu par bezšķēršļu karjeru dēļ baidās…» (..) Pienācis laiks uzdot jautājumu: vai atbilst savam amatam tāds aparāta darbinieks, kuram «nav interesanti» sadarboties ar savu avīzi? (..) Jūs esat aprobežojies ar mutvārdu propagandu, bet praktiski neizmantojat rakstīto vārdu. Vai tas ir ļeņiniski?» No redakcijas puses šī nostāja tātad ir skanējusi gana skaidri. Vai tie, kas mūs kritizējuši, šos aicinājumus sadarboties ir jau aizmirsuši?
Par mūsu kandidāti aizvakar Vissavienības televīzijas programmā «Laiks» balsoja Frīda Brauna, visas pasaules sieviešu tiesību aizstāve: «Biju ļoti pārsteigta, kad, pāršķirstot padomju avīzes un žurnālus, atklāju, ka galveno redaktoru parakstos tikpat kā neredzēju sieviešu uzvārdus. Toties smagajos fiziskajos darbos sievietes pie jums nodarbina ļoti daudz…» Te nu savukārt es aicinātu džentlmeņus sievietes, ceru, arī bez pierunāšanas būs solidāras), kuri balsos konferencē, atkāpties, tas ir, es gribēju teikt, panākties soli pretī mūsu kandidātei un balsot par viņu.
Uz sadarbību!
Savu kolēģu pēdējā laika pārdzīvojumus summējis
JĀNIS RIMŠĀNS,
laikraksta «Rīgas Balss» korespondents
