Latvija pa vertikāli

No Barikadopēdija

Viena no sociālās ģeoekoloģijas problēmām Latvijā ir tās administratīvi teritoriālais, sociāli un ekonomiski ģeogrāfiskais iedalījums.

Mēs, ģeogrāfi, Latviju dalām dažādos telpiskās diferenciācijas līmeņos un dažādās attiecībās gan uz ārpasauli, gan uz iekšējām teritoriālām vienībām un apzīmējam kā sistēmu dažādos taksonomiskajos līmeņos, kur katram līmenim atbilst savs taksons jeb ģeoekoloģiskā vide.

Pirmais, mazākais taksons visā sistēmā ir pašreizējā ciema padome ar pārvaldāmo teritoriju un ļaudīm. Bet, manuprāt, varētu padomāt par vecā nosaukuma «pagasts» atdošanu, saprotot tā izcelšanos un vēsturisko būtību.

Pirmajos padomju varas gados nebija ciema padomes, bija tikai pagasti. Un to vēsturisko robežu ignorēšana mums ir nodarījusi lielu ļaunumu. Bet galvenais iemesls, kāpēc mums neder termini — ciems, ciema padome, ciema teritorija, ir cits. Latvijā ir ļoti plašs apdzīvoto vietu tipu spektrs, no kuriem viens ir ciems. Ja būtu tikai ciemi, kā tas ir daudzos PSRS reģionos, tad ciema padome ar zināmiem nosacījumiem derētu. Bet mums ir laukcentri, viensētas, sētkopas, bijušie muižu centri, miesti. Liela ir pašu ciemu daudzveidība: laukciemi, zvejniekciemi, mežciemi, dārzciemi. Tādējādi nonākam līdz tādai situācijai kā, piemēram, mans kolēģis, kas ir dzimis Abriņu ciema Briežciema ciemā!

Kas tad ir pagasts? Paskatīsimies uz to kā uz ģeogrāfisku objektu! Pagasts ir funkcionāls veselums ar savu vadības struktūru. Pagastvaldēm (ciemu padomēm) jārealizē tāda valsts politika, kas labvēlīgi ietekmētu demokrātiskās kooperācijas zelšanu laukos gan lauksaimniecībā, gan sociālajā sfērā. Pagastvaldes uzdevums būtu turēt savās rokās vietējās darba biržas — iekārtošanas birojus, veikt kontroles funkcijas tās teritorijā esošajās iestādēs, fabrikās, kolhozos, kooperatīvos, skolās. Zemju iznomāšana jāsāk no pagastvaldēm. Nodokļiem par zemes lietošanu, peļņu jāienāk pagastvaldes kasē. Finansiāli pagastvaldei jābūt tik stiprai, lai tā varētu uzturēt un tālāk attīstīt visu aprūpes struktūru pagasta teritorijā.

Domāju, ka dažās vietās pagastiem būtu nepieciešami teritoriālie grozījumi atbilstoši sociāletniskajam sastāvam, vēsturiskām tradīcijām, konkrētiem dabas apstākļiem un ekonomģeogrāfiskam novietojumam. Viena otra sēta viņpus purva, meža, upes varētu pāriet kaimiņpagasta teritorijā. Kāpēc? Katrai sētai jābūt labai saitei ar pagasta centru, un kādas pūles, teiksim, būs jāliek lietā vietējiem varas orgāniem, lai caur purvu uzbūvētu ceļu uz vientuļo sētu! Dabiskie un ekonomiskie apstākļi var būt dažādi, taču robežkonfliktos vienmēr jāsāk ar lokālu plebiscītu, lai noskaidrotu, kurā pagastā tās iedzīvotāji vēlas dzīvot.

Nākamais, otrs taksonomiskais līmenis ir novadi, kurus veido vairāku pagastu teritoriju grupas. To veidošanās pamatā var būt valodas izloksne, kultūrvēsturiskā situācija, etnoģeogrāfiskā kopība (bieži tā izpaužas tautas tērpu kopībā). Dažkārt par pamatu ir noteikts dabisko ģeogrāfisko ainavu spektrs. Retāk diemžēl tiem ir ekonomiska un administratīva kopība. Šādu novadu eksistence ir objektīva realitāte. Tā, piemēram, Piebalgas novads, Trikātas novads. Daudziem novadiem trūkst savu nosaukumu vai arī tie ir piemirsti. Nacionālā skleroze, starp citu, jau ir viena no kultūras pagrimuma izpausmēm. Risināmo problēmu loks būtu arī šajā novadu līmenī. Ne jau liels birokrātiskais aparāts tiem nepieciešams, bet noteikta sabiedriskā pašpārvalde. Apskatīsim, piemēram, Liepājas rajonu. Ja to ņemam pašreizējās robežās, tas iedalās: Piemares, Apriķu, Bandavas, Embūtes, Vārtajas (Durbes) un Bārtavas novadā. Turklāt arī Liepājas pilsētai acīmredzot pienāktos novada tiesības (tāpat kā Ventspilij, Jūrmalai un Daugavpilij).

Trešais ir rajonālais jeb reģionālais līmenis. Bieži jautā, kā pareizāk — rajons vai reģions. Atbilde var būt tikai viena: ja tīkamāka ir franču valoda, tad — rajons, ja angļu valoda, tad — reģions. Ja jūs tiem latviski ieliksit dažādas nozīmes, būs grūti saprasties. Ir tendence ģeogrāfijā par reģioniem saukt prāvākas teritorijas, bet par rajoniem — mazākas. Tā, piemēram, administratīvais rajons, bet tam nav loģiska pamata. Domāju, ka rajonu pār dēvēšana par apriņķiem ir vērā ņemams ieteikums gan no ģeogrāfiski zinātniskā, gan arī praktiskā viedokļa. Rajonu (apriņķu) skaits Latvijā ir pārlieku liels — 25 rajoni. Buržuāziskās Latvijas laikā bija 19 apriņķi. Sākotnēji sociālistiskās Latvijas laikā tāpat bija 19 apriņķi, bet jau 1950. gada kartē redzam 58 rajonus. Vai tā bija kļūda? Domāju — jā un nē. Rajonu skaits neapzināti tika tuvināts nepieciešamajam novadu skaitam. Vietām šie sīkie rajoni faktiski pārstāvēja novadus. Tā, piemēram, Gaujienas rajons ar rajona centru Jaunpiebalgā (rajons aptvēra Vecpiebalgu, Liezeri, Jaunpiebalgu un citas vietas), Ērgļu, Aknīstes, Baldones, Smiltenes, Rūjienas, Varakļānu un citi rajoni. Tagad redzam «ne šis, ne tas» variantu. Rajons (apriņķis), tāpat kā novads un pagasts, ir objektīva realitāte ar savu vienoto funkcionālo un teritoriālo struktūru. Piebildīšu, ka ikvienam līmenim ir savas īpašības, kuras nosaka tā veselumu. Tā tas ir arī rajoniem. Ņemsim, piemēram, apdzīvoto vietu struktūru rajonā. Tām jāveido vienota, teritoriāli saistīta sistēma, kurā mazākas apdzīvotas vietas tiecas uz spēcīgāku centru. Kā liecina Ģeogrāfijas fakultātes pasniedzēju pētījumi, daudzas dzīvotnes negrib pakļauties tagadējam administratīvajam iedalījumam. Tā, piemēram, Skrunda nekādi negrib «draudzēties» ar Kuldīgu, latgaliešu pilsētas Varakļāni iekļaušana vidzemnieku Madonas rajonā arī nav attaisnojama. Apšaubu vispār tādu rajonu nepieciešamību kā Dobeles, Limbažu, Ogres (rajonu samazināšanas rezerve). Mākslīgi izveidots ir Stučkas rajons. Vecie apriņķi jau vēsturiski bija izveidojušies kā sociālekonomiskas, urbanistiskas sistēmas, un to voluntāristiska laušana bija ne vien tikumiska, bet arī dziļi ekonomiska kļūda.

Ceturtā taksonomiskā vienība ir zeme (apgabals). Rajoniem jeb apriņķiem pilnīgi jāiekļaujas vienas zemes teritorijā. Lielā robežlīnija ir Daugava. Tā atdala Zemgali no Vidzemes (izņemot Rīgu ar apkārtni), Augšzemi no Vidzemes, Augšzemi no Latgales. Tāpēc, ņemot Daugavu par robežu. Ogres rajonu vajadzētu sadalīt starp Zemgali un Vidzemi, Stučkas — starp Augšzemi un Vidzemi, Jēkabpils, Daugavpils, Krāslavas rajonus — starp Latgali un Augšzemi, bet Krustpilij un Grīvai būtu jāatdod pilsētas tiesības (paskatieties, par ko tās ir pārvērtušās!), Dobeles rajons jāsadala starp Kurzemi un Zemgali. Tādi būtu pirmie hipotētiskie priekšlikumi rajonu robežu grozīšanā.

Varētu runāt par diviem terminiem — zeme un apgabals. Domāju, ka nosaukums «zeme» ir jau izveidojies vēsturiski (Kuršu-zeme, Viduszeme) un ir perspektīvāks arī no politiskā viedokļa. Latviju objektīvi veido sešas zemes: Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Augšzeme, Latgale un Lielrīga. Pēdējā ir ļoti specifiska zeme. Rīga ar savu tuvāko apkārtni jeb Lielrīga faktiski atrodas Vidzemes teritorijā, bet, ņemot vērā lielo iedzīvotāju skaitu, demogrāfisko sastāvu, ekonomisko potenciālu, vēsturiskās attīstības savdabību (turklāt Hanzas savienības pilsēta), ģeoekoloģisko specifiku, tā būtu jānodala kā atsevišķa zeme. Zeme jau ir taksonomiskais līmenis, kurā katrai vienībai ir lielākas pašnoteikšanās tiesības, augstāka politiskā struktūra. Kultūras dzīvē parādās savas specifiskas iezīmes, sava patstāvība, sava kultūras vēsture, savas tradīcijas, savi apdzīvoto vietu tipi, dabisko ainavu spektri. Katrā zemē jābūt arī saviem mācību priekšmetiem. Tā, piemēram, Zemgales ģeogrāfija, Zemgales kultūras vēsture, Augšzemes ģeogrāfija, Augšzemes kultūras vēsture.

Domāju, ka šī decentralizētā attīstība veicinātu republikas uzplaukumu. Katra zeme būtu jāvirza pa zināmu ekonomiskās un administratīvās patstāvības ceļu. Katrai zemei vajadzētu arī savu politiski administratīvo centru. Kurzemei tā varētu būt Kuldīga vai Liepāja, Zemgalei — Jelgava, Lielrīgai — Rīga, Vidzemei — Cēsis, Latgalei — Rēzekne vai Daugavpils, Augšzemei — Jēkabpils vai Ilūkste. Daugavpils un Liepāja ir lielākās pilsētas savās zemēs, taču kā galvaspilsētas, domāju, tās vāji derēs. Bet tās ir jānodala kā novadi ar savu apkārtni.

Šīs sešas zemes ir teritoriālas vienības ar dziļām kultūrvēsturiskām saknēm un perspektīvā dzīvotspējīgas, jo nav mākslīgi uztieptas republikai, ko diemžēl nevar teikt par pašreizējiem oficiālajiem astoņiem reģioniem: Rīgas, Ventspils, Liepājas, Daugavpils, Jēkabpils, Valmieras, Rēzeknes, Gulbenes. Šie reģioni tā arī palika vēlamajā izteiksmē, jo bija un ir mākslīgi radīti. Tas notika ne visai senā pagātnē — septiņdesmitajos gados. Pēc docentes M. Kasparovicas vadītās grupas pētījumiem, Daugavpils un Liepāja vāji funkcionē kā reģionu centri. Par šiem reģioniem toreiz iestājās profesors A. Kolotijevskis, kas ļoti vāji pārzināja Latvijas teritoriju. Pirms tam padomju ģeogrāfijā eksistēja šāds iedalījums: Kurzemes, Centrālais, Vidzemes un Latgales rajons. Kā redzat, šis iedalījums bija tuvāks ģeogrāfiskajai patiesībai, bet arī ne visai.

Pašreizējie reģioni galvenokārt ir ekonomiskie reģioni, kuros ielikti arī atsevišķi sociālās sfēras rādītāji, bet lielākoties pēc pātagas principa — uz teātri tev būs jābrauc uz turieni, pēc mēbelēm — uz turieni utt. Rajonēšanas pamatā bija administratīvisma princips, kas mākslīgi tika uzspiests ģeogrāfiskai objektīvai realitātei. Priekšplānā palika vēlamā ekonomiskā struktūra. Bet pats galvenais — cilvēks, sociāletniskā struktūra, vēsturiskās psiholoģiskās saknes, kultūrvide, sociālās tradīcijas, sociālās robežas, sociāletnisko grupu saistība ar dabas ģeoekoloģisko vidi netika vērā ņemtas. Jā, ekonomiskā struktūra ir ļoti svarīga, bet tai jāpakļaujas cilvēkiem un ekonomiskajai attīstībai jānotiek, pamatojoties uz sociocentrisko viedokli. Ģeogrāfiskai rajonēšanai jābūt kompleksai. Uzskatu, ka ģeogrāfiem paliem jāizlabo šī kļūda. Kritērijs: kurš kur brauc strādāt, iepirkties vai mācīties — ir svarīgs, bet tas jau drīzāk ir kļūdu rezultāts, nevis izejas punkts rajonēšanai.

Ar lieliem burtiem jāuzraksta: pagastu, novadu, apriņķu, zemju robežu nodalīšanā vērā jāņem dabiskās ģeoekoloģiskās robežas. Diemžēl šobrīd skatīt Zemgali, Augšzemi un citas zemes kā ekonomisku veselumu ir neiespējami, bet, jo drīzāk šo kļūdu labosim, jo labāk būs.

Pārbriedusi ir Rīgas superkoncentrācijas un tātad decentralizācijas problēma. Pilsētas infrastruktūra nespēj un nespēs izturēt pašreizējo slodzi, un nekādi «puķkāpostu» solījumi, kā, piemēram, metro, nelīdzēs. Lietuvā Viļņas centralizāciju izdevās novērst ar Klaipēdas, Šauļu, Panevēžas, Kauņas palīdzību. Rīgas ekonomiskajā struktūrā nepieciešama inventarizācija. Jādomā par nevajadzīgo rūpnīcu likvidēšanu, dabas vides un kultūrvides sakopšanu.

Piektais taksonomiskais līmenis — republika. Pirms to apskatām, jāatgādina, ka LPSR Konstitūcijas 68. pantā teikts: «Latvijas PSR ir suverēna padomju sociālistiska valsts.»

Tās ārējos sakarus varam iedalīt politiskajos, ekonomiskajos un kultūras. Sakari kopumā jāiedala Vissavienības, starprepublikāniskajos un ārvalstu. Manuprāt, nepieciešama lielāka politisko sakaru attīstība ar ārvalstīm. LPSR Konstitūcijas 74. pantā rakstīts, ka Latvijas PSR ir tiesības stāties attiecībās ar ārvalstīm, noslēgt ar tām līgumus un apmainīties ar diplomātiskajiem un konsulārajiem pārstāvjiem, piedalīties starptautisko organizāciju darbībā. Jau 1944. gadā kļuva iespējams PSRS Konstitūciju papildināt (18.a pants) ar saturu, kas ekvivalents pašreizējās LPSR Konstitūcijas 74. pantam. Pārkārtošanās toreiz bija vērsta uz to. lai republikas plaši jo plaši izvērstu savus ārējos sakarus. Diemžēl tēze «vairāk sociālisma» nerealizējās. Ārlietu ministriju nodibināja, bet tās darbība bija ļoti ierobežota. Pat tādas elementāras lietas kā ārzemju komandējumus, speciālistu stažēšanos nevarēja atrisināt bez papīru caurskatīšanas Maskavā.

Republikā vispirms ir nepieciešamas sociālistisko valstu, Skandināvijas valstu, kā arī to valstu, kurās mums ir sadraudzības pilsētas vai atsevišķi sadraudzības štati un provinces, diplomātiskās pārstāvniecības.

Uzskatu, ir pienācis laiks izveidot Latvijas PSR pastāvīgu pārstāvniecību ANO. Tādas nav arī Krievijas PFSR, Igaunijas PSR, Lietuvas PSR un nav visām citām republikām. Izņemot Ukrainu un Baltkrieviju. To, ka Latvijas PSR pati var uzturēt ārējo sakaru sistēmu, liecina Ārlietu departamenta darbība divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Ar iestāšanos PSRS šajā jomā notika zināma inversija, kas atpakaļ tika konstitucionēta jau pēc četriem gadiem, diemžēl praktiski dzīvē vairs neieviešas. Protams, līdz ar to rodas jautājums par diplomātisko kadru sagatavošanu republikā, Latvijas Valsts universitātē.

No politiskajiem sakariem pāriesim pie ekonomiskajiem. Arī šajā jomā ir nepieciešama jauna domāšana. Kāpēc? Latvijas kā augstākas organizācijas sistēmas būtība atspoguļota LPSR Konstitūcijas 70. pantā: «Latvijas PSR nodrošina kompleksu ekonomisko un sociālo attīstību republikas teritorijā…»

Šobrīd mums jāatzīst, ka A. Pelšes un A. Vosa vadībā republikas ekonomika gāja nepareizu, ekstensīvās attīstības ceļu. Biedrs B. Pugo savā referātā LKP CK maija plēnumā atzina:

«Taču neapstrīdams ir arī tas, ka pēdējos gados migrācija būtiski pārsniedza saprātīgās robežas un tā ir jāsamazina. Rūpniecības ekstensīvās attīstības gados mēs faktiski nevarējām iztikt bez ievestā darbaspēka, jo republikā praktiski ir izsmelti darbaspēka resursi. Tagad, kad uzņemts stingrs kurss uz ražošanas intensifikāciju un zinātņietilpīgu nozaru attīstīšanu, mēs nevaram izdabāt tiem saimnieciskajiem darbiniekiem, kas pieraduši kāpināt ražošanas apjomu ar strādājošo skaita palielināšanu» («PJ» 1988. g. 7. maijā).

Otrkārt, ļoti perspektīva, manuprāt, ir B. Pugo minētā Vieglās rūpniecības ministrijas ierosme: «Atbalstu pelna tās iniciatīva izveidot savu uzņēmumu filiāles tajos reģionos, kur ir darbaroku pārpalikums.»

Treškārt, mums ir jāatzīst, ka arī Latvija ir vainīga kaimiņrepubliku lauksaimniecības pagrimumā, kultūrainavas renaturalizācijā. Dzejnieks J. Peters LKP CK maija plēnumā teica: «Cik ilgi mēs noskatīsimies, kā Latvija izsūc Pleskavas apgabala un Baltkrievijas dzīvo spēku? Tur paliek pamestas sādžas..., kas atbildēs par Krievijas lauku iztukšošanu?»

Kā tos atkal atdzīvināt? Domāju, ka ar dzīvokļu celtniecību pamestās sādžās būs par maz. Ar to mēs neatpirksimies, vajadzīga ar citām republikām saskaņota vesela atgriešanās politika. Laikraksta «Komsomojskaja pravda» galvenais redaktors G. Seļezņovs saka: jau esot 100 000 gribētāju pārcelties uz Krievijas nemelnzemi, jau vairāk nekā 20 000 aizbraukuši («Ļiteraturnaja gazeta» 1988. g. 11. maijā). Uz citu tautu rēķina risināt savas ekonomiskās problēmas ir vairāk nekā netikumiski un neinternacionālistiski. Līdzīga situācija ir arī ar Latvijas iztukšotajiem laukiem.

Tāpēc, manuprāt, lielīties, ka mēs saražojam tik un tik autobusu, telefoncentrāļu, vagonu, radioaparātu no visiem PSRS saražotajiem, ir netikumiski. Pirmkārt, šo ražojumu mums pašiem ļoti trūkst, kaut vai telefonu. Arī pēc saražoto autobusu skaita varētu domāt, ka mums vai katrai ģimenei ir savs mikroautobuss. Otrkārt, cik mēs republikai ražojam lieka? Treškārt, un to var saukt vienīgi par ģeogrāfisko analfabētismu. Mums ir «ekspluatatoriskie» uzņēmumi, kuri patērē republikā jau tā trūkstošo darbaspēku. Runa ir par uzņēmumiem, kuru izejvielas ieved un produkciju aizved.

Tā esam nonākuši pie jaunas tautsaimniecības plānošanas koncepcijas, kur galvenais ir cilvēku, republikas iedzīvotāju reālo vajadzību apmierināšana, kur pirmā vajadzība un tiesības ir pēc darba. Pirmkārt, darba vietu skaitam, pamatojoties uz reālo iedzīvotāju skaitu, jānosaka ražošanas apjoms. Parādoties jaunām darba rokām, jārūpējas par to nodarbināšanu, un tikai tas dod iespēju atvērt jaunu uzņēmumu. Protams, pastāv darbaroku pārdalīšanas iespējas, un tās ir sociālistiskās plānošanas priekšrocības. Uzņēmumu atvēršanai jābūt sociāli pamatotai. Darba resursi jāsadala tā, lai to, ko patiešām var saražot, saražotu tepat. Protams, republikā daudz kas jāražo vairāk, nekā pašiem vajag, jo tas nepieciešams apmaiņai pret izejvielām. Uz to virza arī ekvivalentā preču apmaiņa. Otrkārt, un tikai otrkārt, paliek pārējie tautsaimniecības attīstības dzenuļi. Vēlreiz uzsveru, ka šīs koncepcijas pamatā ir cilvēks un tā vajadzību apmierināšana, nevis valsts monopolistiskās ekonomikas attīstība. Tāpēc republikai būtu pilnīgi jāpāriet uz pašekonomisko attīstību jeb pašfinansēšanos. Jārepublikānisko visi Vissavienības uzņēmumi, jo tieši šādas rūpnīcas republikām nodara vislielāko ļaunumu. Tās nepakļaujas mūsu valdībai, patērē mūsu darbaspēku, kas savukārt izmanto pilsētas transportu, mājokļus, slimnīcas un daudz ko citu, bet šo materiālo vērtību veidošanā pats nav piedalījies. Pavisam cita forma ir kopuzņēmumi, piemēram, Rīgas—Maskavas, Rīgas—Erevānas, Latvijas— Moldāvijas, Latvijas—Zviedrijas kopfirmas. Atšķirība ir milzīga.

Republiku specializēšanās vienmēr paliks, jo Latvijā neaug rīsi un neganās kamieļi, bet līdzšinējā specializēšanās administratīvi ekonomiskajā sistēmā izvērtās par ekonomisko monokulturizēšanu šā vārda vissliktākajā nozīmē.

Īsumā esam izgājuši cauri Latvijai pa vertikāli. Tāda tā ir. Tādai tai vajadzētu būt. Jo spēcīgāka būs katra taksonomiskā vienība, jo spēcīgāka būs visa valsts kopumā.

VALDIS ŠTEINS

LVU ģeoekoloģijas un ģeomorfoloģijas katedras docents

ULDA BRIEŽA foto

P. S. Vēl noteikti jāmin arī sestais līmenis, kas noteiktu Latvijas kā suverēnas republikas atrašanos kādā noteiktā ūnijā, savienībā, federācijā. Šobrīd Latvijas PSR atrodas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā. Tā izveidojās uz federālisma pamatiem, kur katra republika saglabā suverēnas valsts tiesības, bet federācija kopumā — jaunu valsti. Diemžēl staļiniskās diktatūras laikā šīs federācijas saturs ir deformējies. Mazajām republikām sociāli ekonomiskajā dzīvē ir apgabala statuss. Manuprāt, Latvijas tālāko attīstību varētu iedalīt divos posmos. Pirmais — atjaunot Konstitūcijā noteikto politisko, ekonomisko suverenitāti, realizēt valsts federācijas principu. Otrais, konfederācijas attīstības posms, kur PSRS republikas (kuras vēlas) un citas sociālistiskās valstis veidotu vienotu Eiropas sociālistisko valstu konfederāciju (ESVK). Ekonomiskā bāze jau ir — SEPP. Politiskajā jomā eksistē Varšavas līguma valstu militārpolitiskā aizsardzības savienība. Tātad ievirze šādas konfederācijas izveidošanai jau eksistē. Latviju ar citām valstīm konfederācijā saistītu ESVK vienotais tirgus, vienotā militārā aizsardzības sistēma.