Apskatīt 167683 izejas kodu

{{Newspaper Article
|Article in=Padomju Jaunatne
|Published on=1988/12/06
|Issue number=232
|Page number=4
|Original title=«Mēs — Latvijā»
|In section=Fotosalons
|Source file=paja1988n232_004_01
|Abstract=Fotosalons
}}
{{Source image|articles/167/683/167683.jpg}}
{{Written by|Anžils Remess}}
{{About topic|Fotogrāfijas, fotoizstādes, fotogrāfi}}
{{About domain|Žurnālistika}}
{{About person|Uldis Briedis}}
{{About person|Aivars Liepiņš}}
{{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}}
{{About place|Liepāja}}
{{About year|1988}}
Ceturtdien Liepājas Vēstures un mākslas muzejā atklāja Ulda Brieža fotoizstādi «Mēs — Latvijā». Bija daudz ļaužu, daudz puķu, no sala pasargātu, daudz asprātību, smieklu un smaidu, un — daudz nopietnības par mums Latvijā. Fotogrāfijās. Aizejošo sejās. Tādi mēs esam, mēs Latvijā, un tādiem mums būt — stipriem, spītīgiem un kopā.

Izstāde atvērta visu decembri katru dienu, izņemot pirmdienas, no pulksten 11 līdz 19.

&nbsp;
<p style="text-align: center;">***</p>
&nbsp;

'''Priekšvārds Ulda Brieža fotoizstādei «Mēs — Latvijā»'''

Kas tad viņš tāds ir, tas Uldis Briedis, kas rauc pieri, ja dzird sevi dēvējam par Latvijas fotožurnālistikas līderi, un netīksminās, ka piedalījies izstādēs visos piecos kontinentos? Modinātājs, kas kūris mūsu sirdis ticības un cerības pavardus tautas atdzimšanai jau tad, kad iesūnošanas gadu straume nesa lejup arvien bezcerīgāk? Bet varbūt pavisam vienkārši — romantiskais patiesības ceļa gājējs, kas savas Latvijas balto sāpi nekad nav turējis iekšā, bet licis tai iekāpt fotogrāfijās. Tieši un godīgi. Saki, kā ir, un rādi, kā ir. Un darījis to ar dzimtās Kurzemes mežu plašumu, ar zvejnieku gaitās izbraukātās Baltijas jūras skarbumu, ar fotokorespondenta darbā iegūto apziņu, ar ceļos un arī neceļos iemantoto putojošo daudzkrāsainību.

Viņš varēja vienā jaukā pavasara dienā kāpt uz velosipēda un sešus mēnešus rullēt uz Vladivostoku. Viņš varēja savā Jāņa ielas mītnē, sauktā par «vāgūzi», guļas vietu uztaisīt uz federratiem un goda vietā turēt zārku. Viņš varēja tajā pašā dzīvokli savākt pussimt kuģu zvanu un iemācīties uz tiem izzvanīt «Dievs, svētī Latviju!». Tā, ka aiz loga apstājās garāmgājēji, un dažreiz apstājās ne jau tikai tie vien. Viņš varēja protestā pret tolaik modē nākušajiem svešzemju uzrakstiem uz krekliem lūgt māksliniekam uzmālēt uz sava krekla skaidrā latviešu valoda «Tas viss ir sūc» un izstaigāt ar to pusi Liepājas. Un kaimiņi vaimanāja: atkal tas dullais fotogrāfs taisa pekstiņus! Un domubiedri plātīja rokas: draudziņ, draudziņ, kaut ko tādu tikai tu vari izstrādāt!

Bet tā nebija uzspēlēta bravūra vai cenšanās apžilbināt ar savu oriģinalitāti. Ja Briedis laiku pa laikam izspēlēja ēverģēlības, tad tā bija neiecietība pret ierastības rāmajiem ūdeņiem un sevis sapurināšana, bet visvairāk citu iedegšana meklēšanas priekam. Taču kāpēc — bija? Ja Briedis tagad ir «Padomju Jaunatnes» fotokorespondents, saņēmis Latvijas žurnālistikas augstāko prēmiju, nēsā kaklasaiti un atvaļinājumus kopā ar dzīvesbiedri pavada ārzemju kūrortos, vai tas nozīmē, ka savā dvēselē viņš nebūtu palicis tas pats Briedis no «vāgūža», kur pavadītas tik omulīgas pievakares?

'''P. S.''' Viņš ir cilvēks un audzina divas meitas — Līnu un Anci.

&nbsp;
<p style="text-align: right;">'''ANŽILS REMESS'''</p>
&nbsp;

'''AIVARA LIEPIŅA''' foto

''* O. Kalpaka bataljona kareivis Sīmanis Eglītis.''

''* Airītēs.''

'''ULDA BRIEŽA '''foto