Atšķirības starp "125550" versijām
(Set original images) |
|||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
{{Source image|articles/125/550/125550.jpg}} | {{Source image|articles/125/550/125550.jpg}} | ||
{{Written by|Guntis Eniņš}} | {{Written by|Guntis Eniņš}} | ||
| + | {{About topic|Vēsturisko nosaukumu, apvidvārdu atjaunošana}} | ||
| + | {{About domain|Kultūra un māksla}} | ||
| + | {{About domain|Pilsētsaimniecība}} | ||
| + | {{About person|Jānis Stradiņš}} | ||
| + | {{About person|Pēteris Blūms}} | ||
| + | {{About person|Alfrēds Rubiks}} | ||
Šī iela ir pārsaukta vismaz piecas reizes — Karātavu, Jātnieku, Bruņinieku, Aizsargu un visbeidzot Sarkanarmijas. Un liekas, būs vēl sestā un arī septītā pārkristīšana, ja vēsturisko nosaukumu atjaunošanā netrāpīsim vai neiedrošināsimies izvēlēties vēsturiski iezīmīgāko vārdu. Jānis Stradiņš raksta, ka ar Sarkanarmiju šai ielai nav nekāds sakars. Viņš izsakās, ka tai būtu jāatdod Bruņinieku ielas vārds. Bet vai tad ar bruņiniekiem sakars ir lielāks un mīļāks? Sapratu, ka mani grib izsmiet par vēsturiski visspilgtākā notikuma atspoguļošanu Karātavu ielas nosaukumā, kas it kā nepiedienīgs vai apvainojošs Rīgai un šīs ielas pašreizējiem apdzīvotājiem. Te nu man jādomā, cik senie cilvēki bija praktiski, gudri un neliekuļoti. Palasiet kartēs Tēvzemes vietvārdus, paskatieties vecās Rīgas ielas — Krāmu iela, Zirgu iela, Šķūņu iela, Trokšņa iela, Miesnieku iela, Tirgoņu iela, Mucenieku iela, Mūku iela, Lielā Grēcinieku iela, Peldu iela, Smilšu iela. Cik vēsturiski brīnišķīga aina! Nezinu, kāpēc nevienam nenāk prātā apvainoties par to, ka viņš dzīvo vai strādā Krāmu ielā vai Miesnieku ielā? Tāpēc, ka Vecrīgā ikkatrs nams un mūris ir saglabājams kā unikāls arhitektūras un vēstures piemineklis un kā tādi ir saglabājami arī šo ielu nosaukumi. Bet izrādās, ka mums ir jāsaglabā ne tikai Vecrīgas arhitektūra, bet arī nākamo Rīgas celtniecības loku arhitektūra. Pēteris Blūms stingri iestājās arī par Rīgas veco koka namu saglabāšanu. Tad sakiet, lūdzu, kāpēc mums būtu jāsaglabā Vecrīgas ielu senie nosaukumi, bet Ārrīgā mazliet jaunāki jānoslauka? Domāju, ka nav mums jāgodā ne bruņinieki, ne karātavas, ne sarkanā armija, beidzot ir jāatceras, ka ielu nosaukumi un citi vietvārdi nevienu negodina. Jebkuram vietvārdam ir jāizsaka vēsturiski objektīvā patiesība. Šajā valstī dzīvodami, esam ar meliem arī visas ielas nolīmējuši un joprojām nekādi nevaram no lipīgā melu klīstera tikt ārā, domādami, ka ielas tikai tam vien ir radītas, lai kaut ko godinātu. Mēs pa kaktiem apsmējām personības kulta līdz slimībai sakāpināto pašslavināšanos. Bet tagad mums liekas: ielas pārdēvējot, vienu vadoņu vietā noteikti jāliek citi, vienas armijas vietā jāliek cita, vienu datumu vietā jāliek citi. Tāpēc nevaru piekrist Komjaunatnes krastmalas pārdēvēšanai par Vienpadsmitā novembra bulvāri. Ja arī šo nosaukumu pieņems, es paredzu tā izgāšanos. Pirmkārt — nosaukums ir par garu. Tas sastāv no diviem smagiem vārdiem un viens no tiem ir saliktenis. Otrkārt — mēs paši nonākam pretrunā ar savu koncepciju — neiekļaut vietvārdos datumus. Treškārt — kāpēc mums jālieto svešvārds «bulvāris», ja pavisam ērti varam iztikt ar latvisko krastmalu? Visi Jāņa Stradiņa ideoloģiskie argumenti par labu 11. novembra bulvārim ir pareizi un mīļi un es arī tiem piekrītu. Bet tauta nelietos tik garu nosaukumu un sauks to vienkārši par Krastmalu vai Daugavmalu. Un tā jau arī ir: vai latviešu tautai ir vajadzība meklēt vēl stiprāku vārdu par Daugavu? Bet 11. novembris latviešu tautai var zust tikai kopā ar pašu tautu. Tautai svētie datumi nav jābāž acīs ar pirkstu, kā to dara pašreizējā vara ar savām dogmām un elkiem. Svētums jāglabā sirdī un jāpatur vienmēr prātā. | Šī iela ir pārsaukta vismaz piecas reizes — Karātavu, Jātnieku, Bruņinieku, Aizsargu un visbeidzot Sarkanarmijas. Un liekas, būs vēl sestā un arī septītā pārkristīšana, ja vēsturisko nosaukumu atjaunošanā netrāpīsim vai neiedrošināsimies izvēlēties vēsturiski iezīmīgāko vārdu. Jānis Stradiņš raksta, ka ar Sarkanarmiju šai ielai nav nekāds sakars. Viņš izsakās, ka tai būtu jāatdod Bruņinieku ielas vārds. Bet vai tad ar bruņiniekiem sakars ir lielāks un mīļāks? Sapratu, ka mani grib izsmiet par vēsturiski visspilgtākā notikuma atspoguļošanu Karātavu ielas nosaukumā, kas it kā nepiedienīgs vai apvainojošs Rīgai un šīs ielas pašreizējiem apdzīvotājiem. Te nu man jādomā, cik senie cilvēki bija praktiski, gudri un neliekuļoti. Palasiet kartēs Tēvzemes vietvārdus, paskatieties vecās Rīgas ielas — Krāmu iela, Zirgu iela, Šķūņu iela, Trokšņa iela, Miesnieku iela, Tirgoņu iela, Mucenieku iela, Mūku iela, Lielā Grēcinieku iela, Peldu iela, Smilšu iela. Cik vēsturiski brīnišķīga aina! Nezinu, kāpēc nevienam nenāk prātā apvainoties par to, ka viņš dzīvo vai strādā Krāmu ielā vai Miesnieku ielā? Tāpēc, ka Vecrīgā ikkatrs nams un mūris ir saglabājams kā unikāls arhitektūras un vēstures piemineklis un kā tādi ir saglabājami arī šo ielu nosaukumi. Bet izrādās, ka mums ir jāsaglabā ne tikai Vecrīgas arhitektūra, bet arī nākamo Rīgas celtniecības loku arhitektūra. Pēteris Blūms stingri iestājās arī par Rīgas veco koka namu saglabāšanu. Tad sakiet, lūdzu, kāpēc mums būtu jāsaglabā Vecrīgas ielu senie nosaukumi, bet Ārrīgā mazliet jaunāki jānoslauka? Domāju, ka nav mums jāgodā ne bruņinieki, ne karātavas, ne sarkanā armija, beidzot ir jāatceras, ka ielu nosaukumi un citi vietvārdi nevienu negodina. Jebkuram vietvārdam ir jāizsaka vēsturiski objektīvā patiesība. Šajā valstī dzīvodami, esam ar meliem arī visas ielas nolīmējuši un joprojām nekādi nevaram no lipīgā melu klīstera tikt ārā, domādami, ka ielas tikai tam vien ir radītas, lai kaut ko godinātu. Mēs pa kaktiem apsmējām personības kulta līdz slimībai sakāpināto pašslavināšanos. Bet tagad mums liekas: ielas pārdēvējot, vienu vadoņu vietā noteikti jāliek citi, vienas armijas vietā jāliek cita, vienu datumu vietā jāliek citi. Tāpēc nevaru piekrist Komjaunatnes krastmalas pārdēvēšanai par Vienpadsmitā novembra bulvāri. Ja arī šo nosaukumu pieņems, es paredzu tā izgāšanos. Pirmkārt — nosaukums ir par garu. Tas sastāv no diviem smagiem vārdiem un viens no tiem ir saliktenis. Otrkārt — mēs paši nonākam pretrunā ar savu koncepciju — neiekļaut vietvārdos datumus. Treškārt — kāpēc mums jālieto svešvārds «bulvāris», ja pavisam ērti varam iztikt ar latvisko krastmalu? Visi Jāņa Stradiņa ideoloģiskie argumenti par labu 11. novembra bulvārim ir pareizi un mīļi un es arī tiem piekrītu. Bet tauta nelietos tik garu nosaukumu un sauks to vienkārši par Krastmalu vai Daugavmalu. Un tā jau arī ir: vai latviešu tautai ir vajadzība meklēt vēl stiprāku vārdu par Daugavu? Bet 11. novembris latviešu tautai var zust tikai kopā ar pašu tautu. Tautai svētie datumi nav jābāž acīs ar pirkstu, kā to dara pašreizējā vara ar savām dogmām un elkiem. Svētums jāglabā sirdī un jāpatur vienmēr prātā. | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 18. novembris, plkst. 11.38
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šī iela ir pārsaukta vismaz piecas reizes — Karātavu, Jātnieku, Bruņinieku, Aizsargu un visbeidzot Sarkanarmijas. Un liekas, būs vēl sestā un arī septītā pārkristīšana, ja vēsturisko nosaukumu atjaunošanā netrāpīsim vai neiedrošināsimies izvēlēties vēsturiski iezīmīgāko vārdu. Jānis Stradiņš raksta, ka ar Sarkanarmiju šai ielai nav nekāds sakars. Viņš izsakās, ka tai būtu jāatdod Bruņinieku ielas vārds. Bet vai tad ar bruņiniekiem sakars ir lielāks un mīļāks? Sapratu, ka mani grib izsmiet par vēsturiski visspilgtākā notikuma atspoguļošanu Karātavu ielas nosaukumā, kas it kā nepiedienīgs vai apvainojošs Rīgai un šīs ielas pašreizējiem apdzīvotājiem. Te nu man jādomā, cik senie cilvēki bija praktiski, gudri un neliekuļoti. Palasiet kartēs Tēvzemes vietvārdus, paskatieties vecās Rīgas ielas — Krāmu iela, Zirgu iela, Šķūņu iela, Trokšņa iela, Miesnieku iela, Tirgoņu iela, Mucenieku iela, Mūku iela, Lielā Grēcinieku iela, Peldu iela, Smilšu iela. Cik vēsturiski brīnišķīga aina! Nezinu, kāpēc nevienam nenāk prātā apvainoties par to, ka viņš dzīvo vai strādā Krāmu ielā vai Miesnieku ielā? Tāpēc, ka Vecrīgā ikkatrs nams un mūris ir saglabājams kā unikāls arhitektūras un vēstures piemineklis un kā tādi ir saglabājami arī šo ielu nosaukumi. Bet izrādās, ka mums ir jāsaglabā ne tikai Vecrīgas arhitektūra, bet arī nākamo Rīgas celtniecības loku arhitektūra. Pēteris Blūms stingri iestājās arī par Rīgas veco koka namu saglabāšanu. Tad sakiet, lūdzu, kāpēc mums būtu jāsaglabā Vecrīgas ielu senie nosaukumi, bet Ārrīgā mazliet jaunāki jānoslauka? Domāju, ka nav mums jāgodā ne bruņinieki, ne karātavas, ne sarkanā armija, beidzot ir jāatceras, ka ielu nosaukumi un citi vietvārdi nevienu negodina. Jebkuram vietvārdam ir jāizsaka vēsturiski objektīvā patiesība. Šajā valstī dzīvodami, esam ar meliem arī visas ielas nolīmējuši un joprojām nekādi nevaram no lipīgā melu klīstera tikt ārā, domādami, ka ielas tikai tam vien ir radītas, lai kaut ko godinātu. Mēs pa kaktiem apsmējām personības kulta līdz slimībai sakāpināto pašslavināšanos. Bet tagad mums liekas: ielas pārdēvējot, vienu vadoņu vietā noteikti jāliek citi, vienas armijas vietā jāliek cita, vienu datumu vietā jāliek citi. Tāpēc nevaru piekrist Komjaunatnes krastmalas pārdēvēšanai par Vienpadsmitā novembra bulvāri. Ja arī šo nosaukumu pieņems, es paredzu tā izgāšanos. Pirmkārt — nosaukums ir par garu. Tas sastāv no diviem smagiem vārdiem un viens no tiem ir saliktenis. Otrkārt — mēs paši nonākam pretrunā ar savu koncepciju — neiekļaut vietvārdos datumus. Treškārt — kāpēc mums jālieto svešvārds «bulvāris», ja pavisam ērti varam iztikt ar latvisko krastmalu? Visi Jāņa Stradiņa ideoloģiskie argumenti par labu 11. novembra bulvārim ir pareizi un mīļi un es arī tiem piekrītu. Bet tauta nelietos tik garu nosaukumu un sauks to vienkārši par Krastmalu vai Daugavmalu. Un tā jau arī ir: vai latviešu tautai ir vajadzība meklēt vēl stiprāku vārdu par Daugavu? Bet 11. novembris latviešu tautai var zust tikai kopā ar pašu tautu. Tautai svētie datumi nav jābāž acīs ar pirkstu, kā to dara pašreizējā vara ar savām dogmām un elkiem. Svētums jāglabā sirdī un jāpatur vienmēr prātā.
Un vēl šeit pat gribētos pateikt, ka tautas simbolu (piemēram. Staburaga vai 18. novembra) vārdā nevajadzētu nosaukt ne kolhozus, ne ciemus, ne restorānus, ne fabrikas, ne ziepes, ne ansambļus. Pēc manām domām, labi, ka šīs ielas netika vēl pārdēvētas, būs iespējas apsvērt visus argumentus par un pret. Iznāk, ka Alfrēds Rubiks ir arī kaut ko labu izdarījis, šoreiz pretim turēdamies. Tagad notiek vēsturisko nosaukumu atjaunošana visā Latvijā. Pirmajā brīdī tas liekas ļoti vienkārši. Bet patiesībā ir grūti un sarežģīti. Rīga ir bijusi visu laiku visādu iekarotāju un varu caurbrauktuve. Katrs te ir kaut ko atstājis — kādu kaktu pieķēzījis, kādu stenderi izlauzis, kādu logu izcirtis — kultūru nesdams, vecāku kultūru noslaucījis. Katrs pārdēvējis ar vieglu roku. Bet tagad atrast veco, patieso nosaukumu vairs nav tik viegli. Te vēsturniekiem, ģeogrāfiem un valodas zinātniekiem galva jāpalauza. Un ne jau Rubiks vai cits kāds dižpriekšnieks ir tiesīgs izlemt — šo pārdēvēs, to nepārdēvēs. Visā Latvijā īsto vietvārdu atgriešanās vilnis sāk velties ļoti strauji. Tomēr nebūtu labi, ja mēs pārsteigsimies un atkal kaut ko saputrosim vai pazaudēsim dārgus, vēsturiskus vārdus. Bet Latvijai ir vislielākie vietvārdu dārgumi pasaulē — gan pēc skaita, gan pēc senuma. Tāpēc ir jāizstrādā zinātniski pamatots «Tēvzemes vietvārdu aizsardzības un saglabāšanas kodekss», kas iesniedz Latvijas PSR Augstākajai Padomei izskatīšanai un apstiprināšanai. Tad arī kļūs skaidrāks un vienkāršāks vēsturisko vietvārdu atjaunošanas darbs. Lai tās nebūtu tikai tukšas runas vien, lai lielais vezums sāktu ātrāk kustēties uz priekšu, mēģināju sagatavot pirmo uzmetumu projektam «Tēvzemes vietvārdu aizsardzības kodekss». Pēc manām domām, šīs idejas pēc iespējas ātrāk ir jānodod zinātniekiem un visai tautai apspriešanai.
GUNTIS ENIŅŠ
P.S. Pārdēvētajām ielām tagad nākas mainīt ļoti daudzas uzrakstu tāfelītes. Domāju, ka nav nekāda vajadzība ielu nosaukumus rakstīt atkārtoti divas reizes, dublējot tos latviešu un krievu burtiem. Nosaukums taču tik un tā nav tulkojams, bet izrunājams arī citās valodās tāpat. Pie kam latviešu valodā taču vārdu izruna praktiski sakrīt ar to rakstību. Un arī tie iebraucēji, kas nav latviešu valodu iemācījušies, ielu nosaukumus varēs izlasīt, jo latiņu alfabēta burtus taču zin katrs cilvēks, kas ir apmeklējis skolu vismaz dažus gadus. Rakstot ielu nosaukumus tikai vienā valodā, iegūsim vairākas priekšrocības: 1) ielu nosaukumu tāfelītes būs vieglāk izgatavot, jo teksts kļūs divas reizes īsāks. 2) Uzraksts būs skaidrāks un labāk saredzams, jo tas būs divas reizes lielāks. 3) Tas izslēgs visādus muļķīgus pārpratumus un vietvārdu kropļojumus, pārrakstot tos krievu valodā, kā, piemēram. Krišjāņa Barona iela krievu valodā tiek iztulkota kā uļica Krasnogo Barona. 4) Varbūt, ka tas mazdrusciņ stimulēs kūtrākiem migrantiem spert pirmos solus uz iepazīšanos ar latviešu valodu.
Tas pats attiecas arī uz visiem citiem vietu nosaukumiem ceļa zīmēs.
Šī paša iemesla pēc, nav saprotams, kāpēc pie mūsu lielā papīra trūkuma mēs vilcienu un autobusu sarakstus padarām gandrīz divreiz biezākus, dublēdami tur visus vietvārdus arī krievu valodā. Pilnīgi pietiktu ar to, ka šajos sarakstos dublētu tikai paskaidrojumu daļu.
