Krievu meiteņu pankūkas

No Barikadopēdija


Pierakstījusi E. Zvanberga

Bija mitrs, nemīlīgs 1991. gada janvāris, darbdiena. Strādājām, kā parasti, Grobiņas Lauktehnikā. Nekas neliecināja, ka notiks kas sevišķs. Bet pēcpusdienā pie mums ienāca Tautas frontes līderis Vitkovskis un sacīja, ka stāvoklis Rīgā kļūst kritisks un tie, kuri vēlas, var doties uz turieni. Rīgā gatavojas barikādēm, tādēļ var gadīties, ka būs jāaizstāv valdības nams vai Radionams.

Nākamā rītā sēdāmies autobusā un ap 60 cilvēku devāmies ceļā. Sajūta bija neparasta, jo katrs no mums piedalījās sava veida revolūcijā, savas Dzimtenes neatkarības aizstāvēšanā pirmoreiz. Uzzinājām, ka jābrauc uz Doma laukumu. Pa ceļam, kaut kur pie Durbes, saplīsa autobuss. Kādu stundu stāvējām, kamēr to salaboja, bet galapunktā nonācām laikā.

Tuvojoties Rīgai, arvien biežāk ceļā panācām smago tehniku, traktorus, kravas auto, arī autobusus ar cilvēkiem, kuri, tāpat kā mēs, devās uz barikādēm. Rīgā iebraucot, viss ap mums bija ne tā kā parasti. Visur cilvēki ar karogiem, plakātiem. Lielākā daļa bija sadalījusies pulciņos, it kā pēc piederības tai vai citai organizācijai. Bija jūtams tāds kā iekšējs nemiers, it kā visi kaut ko gaidītu.

Autobusu atstājām kādā sānu ielā un devāmies uz Doma laukumu. Visas pieejas tam un arī valdības ēkai bija aizbarikādētas. Barikādēm noderēja gan traktori, gan dzelzsbetona bluķi, metāla gabali — viss, kas der, lai aizsprostotu ielas, atstājot tikai šauras ejas.

Pēc laiciņa visus mūs nostādīja ierindā un paskaidroja, kam un kur jāatrodas un kas jādara. Kad instruktāža gāja uz beigām, virs māju jumtiem parādījās krievu armijas helikopters un no tā sāka birt lejā skrejlapas. Tajās bija aicinājums doties uz ASK stadionu, kur notikšot komunistu mītiņš. Nedaudz vēlāk "lidonis" atgriezās vēlreiz, un no tā atskanēja tas pats aicinājums ar piebildi, ka stadionā jau esot sanākuši ap 60 tūkstoši cilvēku un mūsu barikādēm neesot nekādas jēgas. Tauta šo paziņojumu uzņēma ar svilpieniem. Tad devāmies uz vietām, kur bija norādīts uzturēties.

Vakarpusē piebrauca divas vai trīs automašīnas. No tām deva cigaretes, tēju, kafiju, arī sviestmaizes un desiņas. Tuvojoties tumsai, vairākās vietās tika iekurti ugunskuri, jo bija auksts un drēgns laiks. Laiku pa laikam no Radiomājas pa skaļruni atskanēja informācija par pilsētā notiekošo.

Vakarā pie barikāžu aizstāvjiem nāca daudz cilvēku, kuri bija no mājām paņēmuši līdzi gan ēdienu, gan karstu tēju un kafiju. Viņi staigāja no vienas grupiņas pie otras, cienāja ar to, kas nu kuram bija. Cienātāju bija daudz, lai gan arī bez tā mums pietika visa kā. Atteikt arī bija neērti. Tā kādu brīdi pienāca divas jaunas sievietes, kuras bija atnesušas kafiju un pankūkas, bet mums vairs negribējās ēst. Pieklājīgi atteicāmies, bet viņas sāka raudāt un teikt, vai tad viņas esot sliktākas, ja esot krievietes? Protams, nē. Neko darīt, bija jācienājas atkal.

Visu nakti aukstumā ārā grūti nostāvēt, tāpēc bija vietas, kur pārmaiņus aiziet sasildīties. Mēs aizgājām uz "Kabatu". Tur varēja pasēdēt, paklausīties, kā dzied jaunie aktieri. Bija ienākuši arī pazīstami mākslinieki — I. Kalniņš, J. Paukštello, I. Akurātere.

Naktī bija informācija, ka no savām kazarmām izbraukuši omonieši un dodas uz centra pusi. Cilvēki atgriezās savās vietās, gaidīja, kas būs, bet ar apņēmību — nepadoties. Uz rīta pusi mūs informēja, ka viņi atgriezušies kazarmās.

Diena pagāja mierīgāk. Tajā laikā, kad nebija jāatrodas laukumā, pastaigājāmies pa citām vietām, kur arī bija barikādes. Visur cilvēki noguruši, bet apņēmības pilni. Pienāca vakars, un atbrauca nākamā maiņa. Mēs braucām mājās izgulēties un sagatavoties nākamajai dežūrai.

Pierakstījusi E. Zvanberga