880366 - Versiju hronoloģija

Ilmars: Set original images

2012-05-15T10:50:24Z

Set original images

Andrejs : 2012. gada 11. maijs, plkst. 17.34

2012-05-11T17:34:46Z

Andrejs : 2012. gada 11. maijs, plkst. 17.33

2012-05-11T17:33:51Z

Andrejs : 2012. gada 28. marts, plkst. 17.39

2012-03-28T17:39:11Z

Andrejs : 2012. gada 28. marts, plkst. 17.38

2012-03-28T17:38:01Z

Ilmars : 2012. gada 15. janvāris, plkst. 21.13

2012-01-15T21:13:21Z

Ilmars: Migrate data to 'Written by' and 'About domain' templates

2012-01-03T13:24:07Z

Migrate data to 'Written by' and 'About domain' templates

Jauna lapa

Kāpēc gan par mūsu pirmo nedēļu uz barikādēm gribas teikt — bija? It kā nekas vairs nedraudētu. It kā viss būtu beidzies. Nē, viss turpinās, tikai katram atkal jāatrod sava vieta. Šobrīd izzudusi baiļu izjūta (nav tiesa, ka bailes ir nodevība, bailes ir tik cilvēciskas), kuplākajās tautas pulcēšanās vietās ienākusi pat tāda kā festivāla gaisotne. (Kurā brīdī līdzpiedalīšanās atbildība kļūst par līdzpiedalīšanās prieku?) Skaidrs gan ir arī tas, ka festivālus taisa sienāži. Bet Sargi joprojām kurina ugunskurus un ceļ jaunas barikādes. No betona.

Vai sestdiena nebija garīgās spriedzes krituma diena tautas kopizjūtā? Doma laukumā skanēja sēru melodijas, Roberta Mūrnieka pēdējo gaitu pieminot. Bet turpat blakus — arī laika un vietas banālās formas. Kāda ekskursantu grupa, kas ierasti fotografējas uz Doma baznīcas fona. Andelmaņi. Interesenti. Aizvien skaidrāk un skaidrāk kļuva redzami tie, kas te augas dienas un naktis ir Sargi, un tie, kas, plānās, firmīgās drēbēs sapucējušies, nāk pašpacierēt. (Uz ielas dzirdēts jautājums: "Kur šovakar iesim paēst?", kāda tīņa sajūsmas sauciens: "Smēķus dod!") Un tie, kas viegli līgojas ziemas vējā… Un teātrī "Kabata", kur nepārtraukti tika vārīta tēja un smērētas maizītes, kādam aktierim pazudusi džinsa jaka… Es iedomājos šālaika zagļus. Es iedomājos tos veselos, stipros, tos, kas ir bez darba un — pie televizoriem… Jādomā arī par visiem mīļajiem, varonīgajiem cilvēkiem — gan tiem, kas pulcējās laukumā un citur, gan īpaši par tiem, kas saprata, ka kādam jābūt arī tālākajās, vientuļajās vietās — bez skatuves un estrādes māksliniekiem. Jādomā par tiem, kas sūtīja pārtiku, kas vārīja tēju, jādomā par šoferiem, kas diennaktis pavadīja mašīnu kabīnēs. Jādomā par visiem tiem, kas klusi darīja savus darbus.

Laiks turpina mutuļot. Aizvien skaidrāk top redzams viss, kas mums ir. Jā, arī sārņi tiek uzmesti virspusē. Bet…
<p style="text-align: right; ">'''Ieva Raiskuma'''</p>
<br />{{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1991/01/20 |Issue number=5 |Page number=4 |Original title=Barikādes tiek nojauktas, lai dzīvo barikādes? |Source file=lajn1991n005_004_06 }}
{{Written by|Ieva Raiskuma}}

@@ 11. rindiņa: / 11. rindiņa: @@
 {{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}}
 {{About domain|Politika}}
 {{About event|E1991011606}}
 {{About year|1991}}

@@ 11. rindiņa: / 11. rindiņa: @@
 {{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}}
 {{About domain|Politika}}
 {{About year|1991}}
 Kāpēc gan par mūsu pirmo nedēļu uz barikādēm gribas teikt — bija? It kā nekas vairs nedraudētu. It kā viss būtu beidzies. Nē, viss turpinās, tikai katram atkal jāatrod sava vieta. Šobrīd izzudusi baiļu izjūta (nav tiesa, ka bailes ir nodevība, bailes ir tik cilvēciskas), kuplākajās tautas pulcēšanās vietās ienākusi pat tāda kā festivāla gaisotne. (Kurā brīdī līdzpiedalīšanās atbildība kļūst par līdzpiedalīšanās prieku?) Skaidrs gan ir arī tas, ka festivālus taisa sienāži. Bet Sargi joprojām kurina ugunskurus un ceļ jaunas barikādes. No betona.

@@ 11. rindiņa: / 11. rindiņa: @@
 {{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}}
 {{About domain|Politika}}
 Kāpēc gan par mūsu pirmo nedēļu uz barikādēm gribas teikt — bija? It kā nekas vairs nedraudētu. It kā viss būtu beidzies. Nē, viss turpinās, tikai katram atkal jāatrod sava vieta. Šobrīd izzudusi baiļu izjūta (nav tiesa, ka bailes ir nodevība, bailes ir tik cilvēciskas), kuplākajās tautas pulcēšanās vietās ienākusi pat tāda kā festivāla gaisotne. (Kurā brīdī līdzpiedalīšanās atbildība kļūst par līdzpiedalīšanās prieku?) Skaidrs gan ir arī tas, ka festivālus taisa sienāži. Bet Sargi joprojām kurina ugunskurus un ceļ jaunas barikādes. No betona.

@@ 7. rindiņa: / 7. rindiņa: @@
 |Source file=lajn1991n005_004_06
 }}
 {{Written by|Ieva Raiskuma}}
 {{About topic|BARIKĀDES, 1991}}

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
 Kāpēc gan par mūsu pirmo nedēļu uz barikādēm gribas teikt — bija? It kā nekas vairs nedraudētu. It kā viss būtu beidzies. Nē, viss turpinās, tikai katram atkal jāatrod sava vieta. Šobrīd izzudusi baiļu izjūta (nav tiesa, ka bailes ir nodevība, bailes ir tik cilvēciskas), kuplākajās tautas pulcēšanās vietās ienākusi pat tāda kā festivāla gaisotne. (Kurā brīdī līdzpiedalīšanās atbildība kļūst par līdzpiedalīšanās prieku?) Skaidrs gan ir arī tas, ka festivālus taisa sienāži. Bet Sargi joprojām kurina ugunskurus un ceļ jaunas barikādes. No betona.
@@ 5. rindiņa: / 14. rindiņa: @@
 Laiks turpina mutuļot. Aizvien skaidrāk top redzams viss, kas mums ir. Jā, arī sārņi tiek uzmesti virspusē. Bet…
 <p style="text-align: right; ">'''Ieva Raiskuma'''</p>