860247 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2017. gada 28. aprīlis, plkst. 16.00

2017-04-28T16:00:05Z

Andrejs : 2017. gada 27. aprīlis, plkst. 07.40

2017-04-27T07:40:54Z

Andrejs : 2012. gada 23. jūlijs, plkst. 14.51

2012-07-23T14:51:06Z

Ilmars: Set original images

2012-05-15T10:50:14Z

Set original images

Andrejs : 2012. gada 12. aprīlis, plkst. 22.11

2012-04-12T22:11:08Z

Andrejs : 2012. gada 12. aprīlis, plkst. 22.07

2012-04-12T22:07:27Z

Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/12/24 |Issue number=245 |Page number=4 |Original title=Patiesā gaišuma svētkos |Source file=paja1988n245_004_03 |Ab...

2012-04-12T22:06:39Z

Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/12/24 |Issue number=245 |Page number=4 |Original title=Patiesā gaišuma svētkos |Source file=paja1988n245_004_03 |Ab...

Jauna lapa

{{Newspaper Article
|Article in=Padomju Jaunatne
|Published on=1988/12/24
|Issue number=245
|Page number=4
|Original title=Patiesā gaišuma svētkos
|Source file=paja1988n245_004_03
|Abstract=

}}
{{Written by|Roberts Feldmanis}}
{{About year|1988}}

@@ 12. rindiņa: / 12. rindiņa: @@
 {{About topic|Luterāņu baznīca}}
 {{About domain|Reliģija, baznīca}}
 {{About person|Roberts Feldmanis}}
 {{About event|E1988122400}}

@@ 11. rindiņa: / 11. rindiņa: @@
 {{About topic|Ziemassvētki}}
 {{About topic|Luterāņu baznīca}}
-{{About domain|Baznīca un reliģija}}
+{{About domain|Reliģija, baznīca}}
 {{About event|E1988122400}}
 {{About year|1988}}

@@ 10. rindiņa: / 10. rindiņa: @@
 {{Written by|Roberts Feldmanis}}
 {{About topic|Ziemassvētki}}
 {{About domain|Baznīca un reliģija}}
 {{About event|E1988122400}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 12. aprīlis, plkst. 22.11
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Newspaper Article \|Article in=Padomju Jaunatne \|Published on=1988/12/24 \|Issue number=245 \|Page number=4 \|Original title=Patiesā gaišuma svētkos \|Source file=paja1988n245_004_03 ~~\|Abstract=~~ }} {{Written by\|Roberts Feldmanis}} {{About year\|1988}}Šie skaistie svētki, kurus tagad līdz ar kristīgajiem svētī gandrīz vai visa pasaule, mūsu tautā ieguvuši nosaukumu, kas īstenībā neizteic to patieso, dziļāko nozīmi un sākotni. Tie īstenībā nav gadalaika — ziemas — svētki. Šo svētku sākums ir tumšajā ziemas naktī, kad izbiedētos ganus uzrunāja debesu spožuma apmirdzētais debesu vēstnesis: «Nebīstaities, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks, jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.» Šī eņģeļa vēsts, kas ievadījusi jaunatdzimšanu visā cilvēcē, pārsteidz ar savu neparastumu, pat paradoksalitāti. Vai tad ir iespējams kāds liels prieks, kas spētu aptvert visus cilvēkus? Vai vispār ir kaut kas, kas varētu skart vienlīdz visus? Bēdas, kuras pazīst katrs cilvēks, ir tūkstošveidīgas, individuālas, «katram savas». Un tomēr ir kādas dziļi būtiskas lietas, kas guļ katra cilvēka dvēseles dziļākajās dzīlēs. Nav cilvēka pasaulē — ne pagātnē, ne tagad — vienlīdz pie visaugstākām kultūrām piederīgajos, kā visprimitīvākajās, kas neatskārstu, neizjustu Dieva esamību un kas nevēlētos Viņu iepazīt — «ielūkoties Dieva vaigā». Un tikpat dziļi un smeldzīgi guļ katra cilvēka apziņā «es neesmu tāds, kādam man jābūt» — labošanas, izlīguma, pilnības un vainas labošanas un grēka piedošanas meklēšana. Domātāju atziņās, dziļos, sāpīgos dvēseles pārdzīvojumos un izjūtās cilvēks ir meklējis atbildi un skaidrību. Simts visdažādāko reliģiju un ticējumu senatnē un mūsdienās arī nav spējuši vairāk par minējumiem un vēlējumiem.	+	{{Newspaper Article
		+	\|Article in=Padomju Jaunatne
		+	\|Published on=1988/12/24
		+	\|Issue number=245
		+	\|Page number=4
		+	\|Original title=Patiesā gaišuma svētkos
		+	\|Source file=paja1988n245_004_03
		+	}}
		+	{{Written by\|Roberts Feldmanis}}
		+	{{About topic\|Ziemassvētki}}
		+	{{About domain\|Baznīca un reliģija}}
		+	{{About event\|E1988122400}}
		+	{{About year\|1988}}
		+	Šie skaistie svētki, kurus tagad līdz ar kristīgajiem svētī gandrīz vai visa pasaule, mūsu tautā ieguvuši nosaukumu, kas īstenībā neizteic to patieso, dziļāko nozīmi un sākotni. Tie īstenībā nav gadalaika — ziemas — svētki. Šo svētku sākums ir tumšajā ziemas naktī, kad izbiedētos ganus uzrunāja debesu spožuma apmirdzētais debesu vēstnesis: «Nebīstaities, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks, jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.» Šī eņģeļa vēsts, kas ievadījusi jaunatdzimšanu visā cilvēcē, pārsteidz ar savu neparastumu, pat paradoksalitāti. Vai tad ir iespējams kāds liels prieks, kas spētu aptvert visus cilvēkus? Vai vispār ir kaut kas, kas varētu skart vienlīdz visus? Bēdas, kuras pazīst katrs cilvēks, ir tūkstošveidīgas, individuālas, «katram savas». Un tomēr ir kādas dziļi būtiskas lietas, kas guļ katra cilvēka dvēseles dziļākajās dzīlēs. Nav cilvēka pasaulē — ne pagātnē, ne tagad — vienlīdz pie visaugstākām kultūrām piederīgajos, kā visprimitīvākajās, kas neatskārstu, neizjustu Dieva esamību un kas nevēlētos Viņu iepazīt — «ielūkoties Dieva vaigā». Un tikpat dziļi un smeldzīgi guļ katra cilvēka apziņā «es neesmu tāds, kādam man jābūt» — labošanas, izlīguma, pilnības un vainas labošanas un grēka piedošanas meklēšana. Domātāju atziņās, dziļos, sāpīgos dvēseles pārdzīvojumos un izjūtās cilvēks ir meklējis atbildi un skaidrību. Simts visdažādāko reliģiju un ticējumu senatnē un mūsdienās arī nav spējuši vairāk par minējumiem un vēlējumiem.

	Mūsu tautas garamantās ir kāda pasaciņa, kas spilgti raksturo nepiepildāmo vēlēšanos. Tā ir pasaciņa par garo pupu, kas iedēstīta izaugusi līdz debesīm. Bārenīte nu, pa tās zariem kāpdama, iekāpusi debesīs un tur redzējusi mīļo Dieviņu un mirušos tētiņu un māmiņu… Šī pasaciņa ir skumja, jo tādas garās pupas nav… Tā rāda reizē dziļo vēlēšanos «iekāpt» paša spēkiem debesīs un reizē arī šādas vēlēšanās nepiepildāmību.		Mūsu tautas garamantās ir kāda pasaciņa, kas spilgti raksturo nepiepildāmo vēlēšanos. Tā ir pasaciņa par garo pupu, kas iedēstīta izaugusi līdz debesīm. Bārenīte nu, pa tās zariem kāpdama, iekāpusi debesīs un tur redzējusi mīļo Dieviņu un mirušos tētiņu un māmiņu… Šī pasaciņa ir skumja, jo tādas garās pupas nav… Tā rāda reizē dziļo vēlēšanos «iekāpt» paša spēkiem debesīs un reizē arī šādas vēlēšanās nepiepildāmību.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article
+{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/12/24 |Issue number=245 |Page number=4 |Original title=Patiesā gaišuma svētkos |Source file=paja1988n245_004_03 |Abstract= }} {{Written by|Roberts Feldmanis}} {{About year|1988}}Šie skaistie svētki, kurus tagad līdz ar kristīgajiem svētī gandrīz vai visa pasaule, mūsu tautā ieguvuši nosaukumu, kas īstenībā neizteic to patieso, dziļāko nozīmi un sākotni. Tie īstenībā nav gadalaika — ziemas — svētki. Šo svētku sākums ir tumšajā ziemas naktī, kad izbiedētos ganus uzrunāja debesu spožuma apmirdzētais debesu vēstnesis: «Nebīstaities, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks, jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.» Šī eņģeļa vēsts, kas ievadījusi jaunatdzimšanu visā cilvēcē, pārsteidz ar savu neparastumu, pat paradoksalitāti. Vai tad ir iespējams kāds liels prieks, kas spētu aptvert visus cilvēkus? Vai vispār ir kaut kas, kas varētu skart vienlīdz visus? Bēdas, kuras pazīst katrs cilvēks, ir tūkstošveidīgas, individuālas, «katram savas». Un tomēr ir kādas dziļi būtiskas lietas, kas guļ katra cilvēka dvēseles dziļākajās dzīlēs. Nav cilvēka pasaulē — ne pagātnē, ne tagad — vienlīdz pie visaugstākām kultūrām piederīgajos, kā visprimitīvākajās, kas neatskārstu, neizjustu Dieva esamību un kas nevēlētos Viņu iepazīt — «ielūkoties Dieva vaigā». Un tikpat dziļi un smeldzīgi guļ katra cilvēka apziņā «es neesmu tāds, kādam man jābūt» — labošanas, izlīguma, pilnības un vainas labošanas un grēka piedošanas meklēšana. Domātāju atziņās, dziļos, sāpīgos dvēseles pārdzīvojumos un izjūtās cilvēks ir meklējis atbildi un skaidrību. Simts visdažādāko reliģiju un ticējumu senatnē un mūsdienās arī nav spējuši vairāk par minējumiem un vēlējumiem.
-}}
+Mūsu tautas garamantās ir kāda pasaciņa, kas spilgti raksturo nepiepildāmo vēlēšanos. Tā ir pasaciņa par garo pupu, kas iedēstīta izaugusi līdz debesīm. Bārenīte nu, pa tās zariem kāpdama, iekāpusi debesīs un tur redzējusi mīļo Dieviņu un mirušos tētiņu un māmiņu… Šī pasaciņa ir skumja, jo tādas garās pupas nav… Tā rāda reizē dziļo vēlēšanos «iekāpt» paša spēkiem debesīs un reizē arī šādas vēlēšanās nepiepildāmību.
-{{Written by|Roberts Feldmanis}}
-{{About year|1988}}
+Atbildi ir atnesis Jēzus Kristus. Viņš pats ir šī atbilde. «.. bet, kad laiks bij piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas...» Dieva laikrādis tumšajā ziemas naktī rādīja šo piepildījuma stundu, Patiesais Gaišums bij nācis pasaulē, un lielais prieks, kas aptver visus, ir cilvēcei uzausis. Ne cilvēks no cilvēkiem, ne filozofs, ne ideālists sapņotājs, ne ārējas varas nesējs, bet Dieva paša Vārds, kurš bij&nbsp; tapis Miesa un kura dievišķā godība atklājās Viņa žēlastībā un Patiesībā. Viņa patiesība ir neapstrīdama. To nevar ne papildināt, ne izlabot, ne atcelt. Viņa vērtējumi un spriedumi ir nepārsūdzami un absolūti.