815842 - Versiju hronoloģija

Ilmars: Set original images

2014-02-17T00:29:29Z

Set original images

Andrejs : 2014. gada 13. februāris, plkst. 23.12

2014-02-13T23:12:26Z

Andrejs : 2014. gada 11. februāris, plkst. 22.24

2014-02-11T22:24:47Z

Andrejs : 2014. gada 11. februāris, plkst. 22.23

2014-02-11T22:23:38Z

Andrejs : 2014. gada 11. februāris, plkst. 21.22

2014-02-11T21:22:25Z

Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1989/11/15 |Issue number=261 |Page number=3 |Original title=Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (1) |Source file=cina1989n26...

2014-02-11T21:10:44Z

Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1989/11/15 |Issue number=261 |Page number=3 |Original title=Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (1) |Source file=cina1989n26...

Jauna lapa

{{Newspaper Article
|Article in=Cīņa
|Published on=1989/11/15
|Issue number=261
|Page number=3
|Original title=Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (1)
|Source file=cina1989n261_003_01
|Abstract=Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (1)
Lejupielādēt attēlu Lejupielādēt PDF
Indulis Ronis
Cīņa, Nr. 261 (1989-11-15)

}}
{{Written by|Indulis Ronis}}
{{About topic|18. novembris, 1918}}
{{About year|1918}}

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1989/11/15 |Issue number=261 |Page number=3 |Original title=Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (1) |Source file=cina1989n261_003_01 }} {{Written by|Indulis Ronis}} {{About topic|18. novembris, 1918}} {{About domain|Vēsture}} {{About person|Spricis Paegle}} {{About person|P. Kalniņš}} {{About person|E. Skubiķis}} {{About person|Kārlis Ulmanis}} {{About person|Fricis Menders}} {{About person|M. Valters}} {{About year|1918}}
+{{Newspaper Article
 |Article in=Cīņa
 Iegrieztais vēsturiskās patiesības rats neapturami sliecas aizvien tuvāk atzīmei «patiesība». Arī tuvojoties Latvijas Republikas proklamēšanas dienai — 18. novembrim. Ceļš uz patiesību nav bijis viegls, bet tādēļ varbūt dziļāk izsāpēts un pārdomāts. Viegluma nebūs arī turpmāk, lai gan tautas vēsturiskajā atmiņā vienmēr dzīvā diena tagad ir leģitimizēta arī valstiskā līmeni.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article
+{{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1989/11/15 |Issue number=261 |Page number=3 |Original title=Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (1) |Source file=cina1989n261_003_01 }} {{Written by|Indulis Ronis}} {{About topic|18. novembris, 1918}} {{About domain|Vēsture}} {{About person|Spricis Paegle}} {{About person|P. Kalniņš}} {{About person|E. Skubiķis}} {{About person|Kārlis Ulmanis}} {{About person|Fricis Menders}} {{About person|M. Valters}} {{About year|1918}}
 |Article in=Cīņa
-|Published on=1989/11/15
+Iegrieztais vēsturiskās patiesības rats neapturami sliecas aizvien tuvāk atzīmei «patiesība». Arī tuvojoties Latvijas Republikas proklamēšanas dienai — 18. novembrim. Ceļš uz patiesību nav bijis viegls, bet tādēļ varbūt dziļāk izsāpēts un pārdomāts. Viegluma nebūs arī turpmāk, lai gan tautas vēsturiskajā atmiņā vienmēr dzīvā diena tagad ir leģitimizēta arī valstiskā līmeni.
 |Issue number=261
-|Page number=3
+. novembris ir Latvijas valstiskuma dzimšanas diena. Kaut gan grūti noliegt arī to, ka šī valstiskuma nesēja — neatkarīgā Latvijas Republika — apmēram līdz 1919. gada vasarai vēl nebija guvusi tautas vairākuma atbalstu: paralēli pastāvēja vairākas citas Latvijas valstiskuma alternatīvas, izveidojās un juridiski noformējās pat suverēna Latvijas SPR.
 |Original title=Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (1)
-|Source file=cina1989n261_003_01
+Neatkarīgā Latvijas valsts vainagoja ilgo un pašaizliedzīgo latviešu tautas nacionālās atbrīvošanās cīņu. Daudzi Tautas padomes 18. novembra svinīgā akta dalībnieki ir dalījusies savās dziļākajās izjūtās par šo latviešu tautas vēsturē pirmreizīgo notikumu. Acīmredzot pie tā atgriezīsies arī mūsu preses izdevumi, tādēļ šoreiz gribētos vairāk parunāt par saspringto politisko cīņu, kas ievadīja dzīvē jauno Latvijas valsti.
 }}
-{{Written by|Indulis Ronis}}
+Jau pati Latvijas Tautas padome bija ne visai stabils veidojums, radies kompromisā starp Latviešu pagaidu nacionālo padomi un Rīgas demokrātisko bloku (turpmāk: LTP, LPNP un RDB). Zīmīgs ir LPNP valdes 1918. gada 24. novembra lēmums: «Nelikt šķēršļus Latvijas Tautas Padomei, kurā apvienojušās visas latviešu politiskās partijas, viņas centienos nodibināt un nostiprināt patstāvīgu Latviju, bet pabalstīt šos centienus, cik viņi uzskatāmi par pašas Nacionālpadomes darbības turpināšanu, cik viņi ies tai pašā politiskā virzienā, kurš atbalstās vienīgi tikai uz sabiedrotiem, un cik ilgi Tautas Padome norobežosies no virzieniem un personām, kuras varētu jaukt šos centienus.»
 {{About topic|18. novembris, 1918}}
-{{About domain|Vēsture}}
+Kas tad izraisīja LPNP nopietnās bažas? Citētajā sēdes protokolā minēti 8 punkti. Nosaukšu tikai daļu: «1) Tautas Padomē ietilpst arī sociāldemokrāti – '''internacionālisti''', no kuriem sagaidāma nevis līdzdarbība, bet pretestība Latvijas valsts izbūvei uz '''nacionāliem''' pamatiem, 2) visu Tautas Padomē apvienoto sociālistu tieksmes pēc ciešāku sakaru nodibināšanas ar tagadējo Vāciju, kā sociālistisku republiku, izpaužas viņu rezolūcijā par starptautisku orientāciju, kurā gan ir runa par draudzīgām attiecībām pret ārvalstīm, tā tad arī pret Vāciju, bet netiek atzīts — pretēji pilsonisko partiju rezolūcijai — Nacionālās Padomes līdzšinējais virziens starptautiskā politikā, 3) līdz galīga miera noslēgšanai interešu kopība starp Vāciju un sabiedrotiem ir izslēgta, un. cenšoties pēc draudzīgām attiecībām pret Vāciju, minētās sociālistu grupas varētu Tautas Padomes labās attiecības, cik tālu tās nodibinātas no Nacionālās Padomes un pārgājušas kā mantojums uz Tautas Padomi, tikai sabojāt 5) sociāldemokrāta Mendera paziņojums tautas Padomes sēdē, ka pēc Strādnieku Padomes nodibināšanās arī tā prasīs attiecīgas vietas Tautas Padomē, runā pretim tam no sociāldemokrātiem pašiem uzstādītam un aizstāvētam principam, ka Tautas Padomē var piedalīties tikai politiskas partijas, pielaižot kā nepieciešamus izņēmumus vienīgi nacionālās minoritātes un novadus, kuros vēl nepastāv politiskas partijas, 6) sociāldemokrāts Dr. Kalniņš nolasīja Tautas Padomes atklātā svinīgā sēdē 18. novembrī š. g. savas partijas 23 prasības, kuras iepriekš pilsoniskām partijām nebija zināmas darītas un pa daļai runā pretim Tautas Padomes politiskai platformai un partiju apvienošanās līgumam…»
 {{About person|Spricis Paegle}}
-{{About person|P. Kalniņš}}
+LTP loceklis Spricis Paegle (no Latvijas neatkarības partijas) par 18. novembra svinīgo aktu vēlāk rakstīja: «Visi» runātāji pakavējās pie šī nopietnā un svarīgā vēsturiskā brīža un tikko proklamētās neatkarīgās Latvijas valsts un brīvās latvju tautas jauniegūtām tiesībām un pienākumiem citu brīvo tautu saimē. Visas runas bija īsas un noteiktas, bet pilnas visdziļākās sirsnības un aizgrābtības, un tās visi klātesošie uzņēma ar skaļiem, nerimstošiem aplausiem. Tikai abu sociālistisko partiju priekšstāvju – P. Kalniņa un E. Skubiķa — runu tās daļas, kurās viņi uzsvēra, ka neatkarīgo Latvijas valsti viņi ieskatot tikai kā pārejas stadiju uz zociālistisko valsti, pretēji pilsonisko priekšstāvju vēlojumiem (tā tekstā — I. R.) — neatkarīgai, demokrātiskai un nacionālai Latvijai nodzīvot saules mūžu, atstāja šinī svinīgā brīdī kā uz pārējiem Tautas Padomes locekļiem, tā arī uz visiem citiem klātesošiem visai nepatīkamu iespaidu.»
 {{About person|E. Skubiķis}}
-{{About person|Kārlis Ulmanis}}
+Pastāvēja arī citas pretrunas. Tāpēc bija nepieciešams kāds vienotājs, kas meklētu un atrastu kopsaucēju. Par tādu kļuva Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1905. gadā būdams aktīvs Latvijas autonomijas idejas aizstāvis, kurš tās īstenošanas garantu saskatīja revolūcijas uzvarā Krievijā. Kārlis Ulmanis bija nonācis (un ne vienmēr taisnvirziena ceļā) līdz nacionālās atbrīvošanās cīņas augstākā mērķa izpratnei. Strādājis lauksaimniecības biedrībās, bēgļu apgādā, vadījis lauksaimniecības žurnālus, pēc Februāra revolūcijas bijis Vidzemes guberņas vicekomisārs un Latviešu zemnieku savienības dibinātājs, darbojies RDB — K. Ulmanis bija ieguvis lielu dzīves pieredzi arī kā politiķis. To padziļināja studijas un darbs Eiropā un Amerikā, kā arī pusgads Pleskavas cietumā. Būdams centra politiķis, viņi saprata, ka Latvijas valsts ideja var kļūt par vienotāju visdažādākajiem politiskajiem spēkiem un novirzieniem.
 {{About person|Fricis Menders}}
-{{About person|M. Valters}}
+K. Ulmaņa lielais politiskais nopelns, manuprāt, slēpjas tieši tajā apstākli, ka viņš meklēja to, kas vieno, nevis šķir. Pat minētie fragmentārie izteikumi par F. Mendera, P. Kalniņa un E. Skubiķa nostāju sniedz papildus netiešas liecības par to, ka latviešu tautā tolaik dominēja centieni pēc sociālistiska tipa valsts. Par to liecina arī LSDSP un Latvijas revolucionāro sociālistu partijas (LRSP) svārstības Latvijas SPR atbalstīšanas virzienā, sociālrevolucionāriem pat legalizējot savas partijas darbību P. Stučkas valdības laikā. Un K. Ulmanis spēja saskatīt, ka tieši LTP sociālistiskais spārns bija tas, kas saistīja Latvijas pirmsparlamentu ar plašiem, sociālā ziņā zemāk stāvošiem tautas slāņiem.
 {{About year|1918}}