794846 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2015. gada 10. decembris, plkst. 14.06

2015-12-10T14:06:45Z

Andrejs : 2013. gada 20. aprīlis, plkst. 09.33

2013-04-20T09:33:46Z

Andrejs : 2013. gada 20. aprīlis, plkst. 09.32

2013-04-20T09:32:30Z

Edgars : 2013. gada 20. aprīlis, plkst. 09.21

2013-04-20T09:21:44Z

Edgars: Atcēlu Andrejs (Diskusija) izdarīto izmaiņu 24676

2013-04-20T09:20:48Z

Atcēlu Andrejs (Diskusija) izdarīto izmaiņu 24676

Rādīt izmaiņas

Andrejs : 2013. gada 20. aprīlis, plkst. 08.58

2013-04-20T08:58:36Z

Rādīt izmaiņas

Andrejs : 2013. gada 20. aprīlis, plkst. 08.57

2013-04-20T08:57:36Z

Ilmars: Set original images

2012-05-15T10:49:49Z

Set original images

Andrejs : 2012. gada 23. februāris, plkst. 23.57

2012-02-23T23:57:54Z

Andrejs : 2012. gada 4. februāris, plkst. 21.29

2012-02-04T21:29:44Z

Rādīt izmaiņas

@@ 16. rindiņa: / 16. rindiņa: @@
 {{About topic|Buržuāziskais nacionālisms}}
 {{About topic|Staļins, staļinisms}}
-{{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}}
+{{About topic|Sarkanbaltsarkanais karogs}}
 {{About domain|Milicija un kārtības sargi}}
 {{About domain|Politika}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2013. gada 20. aprīlis, plkst. 09.33
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Newspaper Article \|Article in=Padomju Jaunatne \|Published on=1988/09/03 \|Issue number=169 \|Page number=4 \|Original title=Es ticu veselīgajiem spēkiem \|Alternate title=Polemiskas pārdomas, lasot presi, kā arī piedaloties Latvijas politiskajā dzīvē \|Source file=paja1988n169_004_01 }} {{Source image\|articles/794/846/794846.jpg}} {{Written by\|Jānis Peters}} {{About topic\|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About topic\|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} {{About topic\|Partijas XIX Vissavienības konference}} {{About topic\|Starpnacionālās attiecības}} {{About topic\|Buržuāziskais nacionālisms}} {{About topic\|Staļins, staļinisms}} {{About topic\|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About domain\|Milicija un kārtības sargi}} {{About domain\|Politika}} {{About domain\|Tautas izglītība}} {{About domain\|Tautsaimniecība}} {{About domain\|Vides aizsardzība}} {{About person\|V. I. Ļeņins}} {{About person\|Mihails Gorbačovs}} {{About person\|Aleksandrs Jakovļevs}} {{About person\|Vitālijs Korotičs}} {{About person\|Andrejs Saharovs}} {{About person\|Ludmila Azarova}} {{About person\|Džemma Skulme}} {{About person\|Jānis Stradiņš}} {{About person\|Edvīns Inkēns}} {{About person\|Jānis Lucāns}} {{About person\|Marina Kosteņecka}} {{About person\|Ādolfs Šapiro}} {{About person\|Aleksandrs Ņikonovs}} {{About person\|V. Sanders}} {{About person\|Andrejs Višinskis}} {{About person\|Vera Muhina}} {{About person\|Krišjānis Barons}} {{About person\|Krišjānis Valdemārs}} {{About person\|Frīdrihs Canders}} {{About person\|V. Iļjins}} {{About person\|Vjačeslavs Molotovs}} {{About person\|Joahims fon Ribentrops}} {{About person\|Kārlis Baumanis}} {{About person\|Jurijs Čurbanovs}} {{About person\|Nikolajs Ščolokovs}} {{About person\|Šarafs Rašidovs}} {{About person\|Adilovs}} {{About organization\|Vides aizsardzības klubs (VAK)}} {{About media\|«Za Rodinu», Baltijas kara apgabala laikraksts}} {{About media\|«Sovetskaja Rossija», laikraksts}} {{About media\|«Orbīta», laikraksts}} {{About media\|«Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts}} {{About media\|«Latvijas Zvejnieks», laikraksts}} {{About event\|E1988090300}} {{About year\|1988}} {{About year\|1957}} {{About year\|1917}} {{About year\|1934}} {{About year\|1959}} {{About year\|1944}} Jo tālāk un jo neatgriezeniskāk virzās pārbūve, jo skaidrāka top doma — tas ir ilgstošs, dialektiski nepārtraukts un dramatisks process. Mūsu sabiedrisko pārbūvi ārkārtīgi sarežģī tas, ka mūsu rīcībā nav un nevar būt projekta, kurš būtu burtiski jāatdarina, no papīra jāpārceļ natūrā. Vēl sliktāk — mums nav pat kārtīgas zinātniskas izpētes par to sabiedrisko sistēmu, kuru pārbūvējam. Pētīt vien nav laika — šis darbs jādara līdztekus ar pārbūvēšanu. Ik brīdi riskējam uzdurties negaidītiem atklājumiem vai pat pārsteigumiem — izrādās, ka mūsu pārbūvējamā sociālisma ēkā vienā gadījumā iepriekšējo gadu nepraša jeb ļaundaris ir paguvis cieši aizmūrēt vai vismaz aizrestot revolūcijas pirmajos gados izcirstu gaišu un platu logu, bet citreiz atklājam durvis, kas ne tikai nav vajadzīgas plašām tautas masām, bet gluži otrādi — tās tiek virinātas tikai tādēļ, lai labi paēdušai birokrātijai būtu ko virināt, lai būtu pa kurām no rīta ieiet un vakarā iziet ārā. Tās nu būtu jāmūrē ciet. Atklājam arī līdz šim nevienam nezināmus apartamentus, kuros valda pilnīgs tukšums un visaptveroša tumsa. Drupinām nost izkurtējušu apmetumu kādā sociālisma istabā, bet zem tā asā saules gaismā atklājas «buržuāzisks», bet tomēr šedevrs — sienas gleznojums, freska, tautisks ornaments, vēsturiski tradicionālu krāsu salikums, ko «proletāriskā» steigā un korifeja vadībā aizmālējis ciet ne viens vien par komunistu uzdevies namu pārvaldnieks. Visbīstamākās ir mūsu ēkas apakšzemes komunikācijas, jo pagrabos rūs mīnas. Pie pirmās vēja pūsmas tās var sprāgt no vecuma, eksplozijā līdzi paņemot daudz pārbūves laika dzīvību.	+	{{Newspaper Article
		+	\|Article in=Padomju Jaunatne
		+	\|Published on=1988/09/03
		+	\|Issue number=169
		+	\|Page number=4
		+	\|Original title=Es ticu veselīgajiem spēkiem
		+	\|Alternate title=Polemiskas pārdomas, lasot presi, kā arī piedaloties Latvijas politiskajā dzīvē
		+	\|Source file=paja1988n169_004_01
		+	}}
		+	{{Source image\|articles/794/846/794846.jpg}}
		+	{{Written by\|Jānis Peters}}
		+	{{About topic\|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}}
		+	{{About topic\|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}}
		+	{{About topic\|Partijas XIX Vissavienības konference}}
		+	{{About topic\|Starpnacionālās attiecības}}
		+	{{About topic\|Buržuāziskais nacionālisms}}
		+	{{About topic\|Staļins, staļinisms}}
		+	{{About topic\|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}}
		+	{{About domain\|Milicija un kārtības sargi}}
		+	{{About domain\|Politika}}
		+	{{About domain\|Tautas izglītība}}
		+	{{About domain\|Tautsaimniecība}}
		+	{{About domain\|Vides aizsardzība}}
		+	{{About person\|V. I. Ļeņins}}
		+	{{About person\|Mihails Gorbačovs}}
		+	{{About person\|Aleksandrs Jakovļevs}}
		+	{{About person\|Vitālijs Korotičs}}
		+	{{About person\|Andrejs Saharovs}}
		+	{{About person\|Ludmila Azarova}}
		+	{{About person\|Džemma Skulme}}
		+	{{About person\|Jānis Stradiņš}}
		+	{{About person\|Edvīns Inkēns}}
		+	{{About person\|Jānis Lucāns}}
		+	{{About person\|Marina Kosteņecka}}
		+	{{About person\|Ādolfs Šapiro}}
		+	{{About person\|Aleksandrs Ņikonovs}}
		+	{{About person\|V. Sanders}}
		+	{{About person\|Andrejs Višinskis}}
		+	{{About person\|Vera Muhina}}
		+	{{About person\|Krišjānis Barons}}
		+	{{About person\|Krišjānis Valdemārs}}
		+	{{About person\|Frīdrihs Canders}}
		+	{{About person\|V. Iļjins}}
		+	{{About person\|Vjačeslavs Molotovs}}
		+	{{About person\|Joahims fon Ribentrops}}
		+	{{About person\|Kārlis Baumanis}}
		+	{{About person\|Jurijs Čurbanovs}}
		+	{{About person\|Nikolajs Ščolokovs}}
		+	{{About person\|Šarafs Rašidovs}}
		+	{{About person\|Adilovs}}
		+	{{About person\|Maksims Gorkijs}}
		+	{{About organization\|Vides aizsardzības klubs (VAK)}}
		+	{{About media\|«Za Rodinu», Baltijas kara apgabala laikraksts}}
		+	{{About media\|«Sovetskaja Rossija», laikraksts}}
		+	{{About media\|«Orbīta», laikraksts}}
		+	{{About media\|«Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts}}
		+	{{About media\|«Latvijas Zvejnieks», laikraksts}}
		+	{{About event\|E1988090300}}
		+	{{About year\|1988}}
		+	{{About year\|1957}}
		+	{{About year\|1917}}
		+	{{About year\|1934}}
		+	{{About year\|1959}}
		+	{{About year\|1944}}
		+	Jo tālāk un jo neatgriezeniskāk virzās pārbūve, jo skaidrāka top doma — tas ir ilgstošs, dialektiski nepārtraukts un dramatisks process. Mūsu sabiedrisko pārbūvi ārkārtīgi sarežģī tas, ka mūsu rīcībā nav un nevar būt projekta, kurš būtu burtiski jāatdarina, no papīra jāpārceļ natūrā. Vēl sliktāk — mums nav pat kārtīgas zinātniskas izpētes par to sabiedrisko sistēmu, kuru pārbūvējam. Pētīt vien nav laika — šis darbs jādara līdztekus ar pārbūvēšanu. Ik brīdi riskējam uzdurties negaidītiem atklājumiem vai pat pārsteigumiem — izrādās, ka mūsu pārbūvējamā sociālisma ēkā vienā gadījumā iepriekšējo gadu nepraša jeb ļaundaris ir paguvis cieši aizmūrēt vai vismaz aizrestot revolūcijas pirmajos gados izcirstu gaišu un platu logu, bet citreiz atklājam durvis, kas ne tikai nav vajadzīgas plašām tautas masām, bet gluži otrādi — tās tiek virinātas tikai tādēļ, lai labi paēdušai birokrātijai būtu ko virināt, lai būtu pa kurām no rīta ieiet un vakarā iziet ārā. Tās nu būtu jāmūrē ciet. Atklājam arī līdz šim nevienam nezināmus apartamentus, kuros valda pilnīgs tukšums un visaptveroša tumsa. Drupinām nost izkurtējušu apmetumu kādā sociālisma istabā, bet zem tā asā saules gaismā atklājas «buržuāzisks», bet tomēr šedevrs — sienas gleznojums, freska, tautisks ornaments, vēsturiski tradicionālu krāsu salikums, ko «proletāriskā» steigā un korifeja vadībā aizmālējis ciet ne viens vien par komunistu uzdevies namu pārvaldnieks. Visbīstamākās ir mūsu ēkas apakšzemes komunikācijas, jo pagrabos rūs mīnas. Pie pirmās vēja pūsmas tās var sprāgt no vecuma, eksplozijā līdzi paņemot daudz pārbūves laika dzīvību.

	Tāpēc apakšzemē nebūtu laižami pārbūves karstgalvji, bet gan — profesionāli atmīnētāji, kuri strādā ar vismodernākajām XX gadsimta elektroniskajām atmīnēšanas ierīcēm, tātad — ar intelektu.		Tāpēc apakšzemē nebūtu laižami pārbūves karstgalvji, bet gan — profesionāli atmīnētāji, kuri strādā ar vismodernākajām XX gadsimta elektroniskajām atmīnēšanas ierīcēm, tātad — ar intelektu.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article
+{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/03 |Issue number=169 |Page number=4 |Original title=Es ticu veselīgajiem spēkiem |Alternate title=Polemiskas pārdomas, lasot presi, kā arī piedaloties Latvijas politiskajā dzīvē |Source file=paja1988n169_004_01 }} {{Source image|articles/794/846/794846.jpg}} {{Written by|Jānis Peters}} {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} {{About topic|Starpnacionālās attiecības}} {{About topic|Buržuāziskais nacionālisms}} {{About topic|Staļins, staļinisms}} {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About domain|Milicija un kārtības sargi}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Tautas izglītība}} {{About domain|Tautsaimniecība}} {{About domain|Vides aizsardzība}} {{About person|V. I. Ļeņins}} {{About person|Mihails Gorbačovs}} {{About person|Aleksandrs Jakovļevs}} {{About person|Vitālijs Korotičs}} {{About person|Andrejs Saharovs}} {{About person|Ludmila Azarova}} {{About person|Džemma Skulme}} {{About person|Jānis Stradiņš}} {{About person|Edvīns Inkēns}} {{About person|Jānis Lucāns}} {{About person|Marina Kosteņecka}} {{About person|Ādolfs Šapiro}} {{About person|Aleksandrs Ņikonovs}} {{About person|V. Sanders}} {{About person|Andrejs Višinskis}} {{About person|Vera Muhina}} {{About person|Krišjānis Barons}} {{About person|Krišjānis Valdemārs}} {{About person|Frīdrihs Canders}} {{About person|V. Iļjins}} {{About person|Vjačeslavs Molotovs}} {{About person|Joahims fon Ribentrops}} {{About person|Kārlis Baumanis}} {{About person|Jurijs Čurbanovs}} {{About person|Nikolajs Ščolokovs}} {{About person|Šarafs Rašidovs}} {{About person|Adilovs}} {{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}} {{About media|«Za Rodinu», Baltijas kara apgabala laikraksts}} {{About media|«Sovetskaja Rossija», laikraksts}} {{About media|«Orbīta», laikraksts}} {{About media|«Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts}} {{About media|«Latvijas Zvejnieks», laikraksts}} {{About event|E1988090300}} {{About year|1988}} {{About year|1957}} {{About year|1917}} {{About year|1934}} {{About year|1959}} {{About year|1944}} Jo tālāk un jo neatgriezeniskāk virzās pārbūve, jo skaidrāka top doma — tas ir ilgstošs, dialektiski nepārtraukts un dramatisks process. Mūsu sabiedrisko pārbūvi ārkārtīgi sarežģī tas, ka mūsu rīcībā nav un nevar būt projekta, kurš būtu burtiski jāatdarina, no papīra jāpārceļ natūrā. Vēl sliktāk — mums nav pat kārtīgas zinātniskas izpētes par to sabiedrisko sistēmu, kuru pārbūvējam. Pētīt vien nav laika — šis darbs jādara līdztekus ar pārbūvēšanu. Ik brīdi riskējam uzdurties negaidītiem atklājumiem vai pat pārsteigumiem — izrādās, ka mūsu pārbūvējamā sociālisma ēkā vienā gadījumā iepriekšējo gadu nepraša jeb ļaundaris ir paguvis cieši aizmūrēt vai vismaz aizrestot revolūcijas pirmajos gados izcirstu gaišu un platu logu, bet citreiz atklājam durvis, kas ne tikai nav vajadzīgas plašām tautas masām, bet gluži otrādi — tās tiek virinātas tikai tādēļ, lai labi paēdušai birokrātijai būtu ko virināt, lai būtu pa kurām no rīta ieiet un vakarā iziet ārā. Tās nu būtu jāmūrē ciet. Atklājam arī līdz šim nevienam nezināmus apartamentus, kuros valda pilnīgs tukšums un visaptveroša tumsa. Drupinām nost izkurtējušu apmetumu kādā sociālisma istabā, bet zem tā asā saules gaismā atklājas «buržuāzisks», bet tomēr šedevrs — sienas gleznojums, freska, tautisks ornaments, vēsturiski tradicionālu krāsu salikums, ko «proletāriskā» steigā un korifeja vadībā aizmālējis ciet ne viens vien par komunistu uzdevies namu pārvaldnieks. Visbīstamākās ir mūsu ēkas apakšzemes komunikācijas, jo pagrabos rūs mīnas. Pie pirmās vēja pūsmas tās var sprāgt no vecuma, eksplozijā līdzi paņemot daudz pārbūves laika dzīvību.
 Tāpēc apakšzemē nebūtu laižami pārbūves karstgalvji, bet gan — profesionāli atmīnētāji, kuri strādā ar vismodernākajām XX gadsimta elektroniskajām atmīnēšanas ierīcēm, tātad — ar intelektu.
@@ 128. rindiņa: / 65. rindiņa: @@
 ''(Un maza intermēdija. Kāpēc mēs nevarētu legāli nodibināt Stagnācijas klubu, lai cilvēkiem būtu kur veldzēties? Tanī varētu atklāti pulcēties visi, kam dārgas represīvās metodes, administratīvā uzkliegšana, norobežošanās no pasaules, saspīlējuma kurināšana kā padomju sabiedrībā, tā starptautiskajās attiecībās, vienas tautas pasludināšana par daudz labāku nekā citas, vēstures noklusēšana, tautas svētku un tradīciju aizliegšana, valodu ignorēšana, citādi domājošo vajāšana, ekonomikas kropļošana, šķiriskā pasludināšana pāri vispārcilvēciskajām vērtībām. Klubā varētu tikt izvietoti iespaidīgi rakstāmgaldi, tanī varētu dižoties no dzīves atrauti lozungi un izsaucieni, varētu vēdīt palmas un dārdēt marši. Koridoros būtu izvietotas improvizētas tribīnes, no kurām vieni kluba biedri sauktu «Lai dzīvo!», bet otri soļotu gar tribīnēm un atbildētu «Urā!». Pēc tam visi varētu mainīties — tie, kas soļoja, kāptu tribīnēs, tie, kas tribīnēs, soļotu — lai valdītu pašu reiz pasludinātā brīvība, brālība, vienlīdzība, laime… Vakaros visi pulcētos aktu zālē, kur skanētu lielformas skaņdarbi par godu vadoņiem — tiem, kuru bronzas krūštēli vīdētu sienu nišās vai arī kuru portreti smagos zelta rāmjos ārkārtīgi cilvēciski un ar lielu izpratni noraudzītos visā tik organiski notiekošajā. Pēc koncerta sāktos banketi ar skaistu izdzeršanos un kolektīvu pēršanos saunā, bet paši aktīvākie tautas kalpi vēl pusnaktī kāptu laivās un mēnesnīcā gar sēru vītoliem dotos makšķerēt, ai, kādās upītēs un ezeriņos! No rīta agri, nobaudījuši mazu konjaciņu un malciņu kafijiņas, biedri varētu, it kā no limuzīniem izkāpuši, sākt zvanīt it kā «no centra», it kā «uz vietām» — sak, Jān Saulvedovič, jāsāk sēt un nebūtu par ļaunu — reizē arī pļaut, jāsāk virpot un talkā uz kolhozu ecēt arī jādodas; bet tev, Skaidrīt Maigonovna, derētu iegaumēt, ka ražošana ir jāintensificē — kāpēc vieni artisti tikai dejo, bet otri tikai dzied, iemāci vai nu dejotājiem arī dziedāt, vai dziedātājiem arī dejot, ja ne, tev ārzemes neredzēt kā pieņemšanu Oktobra svētkos pie Paša vai kafiju kafejnīcā… Stagnācijas kluba vestibilā varētu tikt piekārta sienas avīze «Cements», kurā cita starpā tiktu rakstīts: «Nacionālisms paceļ galvu», «Kāpēc klusē LKP Centrālā Komiteja?», «Vai tādas noziedzīgas vienaldzības apstākļos Vācijā nenāca pie varas fašisms?»<sup><font size="1">3</font></sup>&nbsp;utt. Demokrātijas apstākļos tas būtu pilnīgi pieņemams klubs — cilvēkiem tiktu dotas iespējas legāli un lojāli spēlēties vecajos laikos, un tad viņiem arī nevajadzētu censties iespraukties oficiālajā presē. Tas būtu humāns klubs ar sienas avīzi, kuras autoriem nebūtu savi konservatīvie un pret progresu vērstie raksti jādekorē ar tik netīkamiem jēdzieniem kā «demokrātija», «atklātums», «jauna domāšana», «atveseļošanās», «vispārcilvēciskums». Kur ņemt līdzekļus tāda kluba uzturēšanai? Nu, protams, no pašu biedru brīvprātīgiem ziedojumiem, ne jau no Čurbanovam, Ščolokovam, Rašidovam, Adilovam konfiscētā — tas nu gan viss jāatmaksā tautai, jāizdala Afganistānas mocekļiem vai to meiteņu vecākiem, kuras dzīvas sadedzinājās.)''
 Šo pārdomu nobeigumā man vēlreiz gribas atgādināt, ka mūsdienu pārbūve ir sirdsapziņas revolūcija. Katrs aicinājums griezties atpakaļ pie vecās «kārtības» (lasi — politiskas netikumības) nozīmē vērsties pret sociālisma attīstību, pret PSRS kā brīvu valstu federāciju. Balstoties vēstures rūgtajā mācībā, es aicinu atcerēties, ka toni pārbūvē nenoteiks nedz spekulatīvi noskaņotas aprindas «apakšā», nedz arī ekstrēmisti no vakardienas oficiālās birokrātijas.
 Visu izšķirs veselīgie spēki tautā un Komunistiskajā partijā. Es aicinu visu tautību cilvēkus Latvijā orientēties tieši uz šiem spēkiem. Bet pie atmīnēšanas darbiem mūsu ēkas pārbūvē gan laidīsim tikai tos, kas ir spējīgi šo darbu veikt bez politiskas histērijas izraisīta sprādziena.
-<div><br />
+<div><br/>

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/03 |Issue number=169 |Page number=4 |Original title=Es ticu veselīgajiem spēkiem |Alternate title=Polemiskas pārdomas, lasot presi, kā arī piedaloties Latvijas politiskajā dzīvē |Source file=paja1988n169_004_01 }} {{Source image|articles/794/846/794846.jpg}} {{Written by|Jānis Peters}} {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} {{About topic|Starpnacionālās attiecības}} {{About topic|Buržuāziskais nacionālisms}} {{About topic|Staļins, staļinisms}} {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About domain|Milicija un kārtības sargi}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Tautas izglītība}} {{About domain|Tautsaimniecība}} {{About domain|Vides aizsardzība}} {{About person|V. I. Ļeņins}} {{About person|Mihails Gorbačovs}} {{About person|Aleksandrs Jakovļevs}} {{About person|Vitālijs Korotičs}} {{About person|Andrejs Saharovs}} {{About person|Ludmila Azarova}} {{About person|Džemma Skulme}} {{About person|Jānis Stradiņš}} {{About person|Edvīns Inkēns}} {{About person|Jānis Lucāns}} {{About person|Marina Kosteņecka}} {{About person|Ādolfs Šapiro}} {{About person|Aleksandrs Ņikonovs}} {{About person|V. Sanders}} {{About person|Andrejs Višinskis}} {{About person|Vera Muhina}} {{About person|Krišjānis Barons}} {{About person|Krišjānis Valdemārs}} {{About person|Frīdrihs Canders}} {{About person|V. Iļjins}} {{About person|Vjačeslavs Molotovs}} {{About person|Joahims fon Ribentrops}} {{About person|Kārlis Baumanis}} {{About person|Jurijs Čurbanovs}} {{About person|Nikolajs Ščolokovs}} {{About person|Šarafs Rašidovs}} {{About person|Adilovs}} {{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}} {{About media|«Za Rodinu», Baltijas kara apgabala laikraksts}} {{About media|«Sovetskaja Rossija», laikraksts}} {{About media|«Orbīta», laikraksts}} {{About media|«Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts}} {{About media|«Latvijas Zvejnieks», laikraksts}} {{About event|E1988090300}} {{About year|1988}} {{About year|1957}} {{About year|1917}} {{About year|1934}} {{About year|1959}} {{About year|1944}} Jo tālāk un jo neatgriezeniskāk virzās pārbūve, jo skaidrāka top doma — tas ir ilgstošs, dialektiski nepārtraukts un dramatisks process. Mūsu sabiedrisko pārbūvi ārkārtīgi sarežģī tas, ka mūsu rīcībā nav un nevar būt projekta, kurš būtu burtiski jāatdarina, no papīra jāpārceļ natūrā. Vēl sliktāk — mums nav pat kārtīgas zinātniskas izpētes par to sabiedrisko sistēmu, kuru pārbūvējam. Pētīt vien nav laika — šis darbs jādara līdztekus ar pārbūvēšanu. Ik brīdi riskējam uzdurties negaidītiem atklājumiem vai pat pārsteigumiem — izrādās, ka mūsu pārbūvējamā sociālisma ēkā vienā gadījumā iepriekšējo gadu nepraša jeb ļaundaris ir paguvis cieši aizmūrēt vai vismaz aizrestot revolūcijas pirmajos gados izcirstu gaišu un platu logu, bet citreiz atklājam durvis, kas ne tikai nav vajadzīgas plašām tautas masām, bet gluži otrādi — tās tiek virinātas tikai tādēļ, lai labi paēdušai birokrātijai būtu ko virināt, lai būtu pa kurām no rīta ieiet un vakarā iziet ārā. Tās nu būtu jāmūrē ciet. Atklājam arī līdz šim nevienam nezināmus apartamentus, kuros valda pilnīgs tukšums un visaptveroša tumsa. Drupinām nost izkurtējušu apmetumu kādā sociālisma istabā, bet zem tā asā saules gaismā atklājas «buržuāzisks», bet tomēr šedevrs — sienas gleznojums, freska, tautisks ornaments, vēsturiski tradicionālu krāsu salikums, ko «proletāriskā» steigā un korifeja vadībā aizmālējis ciet ne viens vien par komunistu uzdevies namu pārvaldnieks. Visbīstamākās ir mūsu ēkas apakšzemes komunikācijas, jo pagrabos rūs mīnas. Pie pirmās vēja pūsmas tās var sprāgt no vecuma, eksplozijā līdzi paņemot daudz pārbūves laika dzīvību.
+{{Newspaper Article
 Tāpēc apakšzemē nebūtu laižami pārbūves karstgalvji, bet gan — profesionāli atmīnētāji, kuri strādā ar vismodernākajām XX gadsimta elektroniskajām atmīnēšanas ierīcēm, tātad — ar intelektu.
@@ 65. rindiņa: / 128. rindiņa: @@
 ''(Un maza intermēdija. Kāpēc mēs nevarētu legāli nodibināt Stagnācijas klubu, lai cilvēkiem būtu kur veldzēties? Tanī varētu atklāti pulcēties visi, kam dārgas represīvās metodes, administratīvā uzkliegšana, norobežošanās no pasaules, saspīlējuma kurināšana kā padomju sabiedrībā, tā starptautiskajās attiecībās, vienas tautas pasludināšana par daudz labāku nekā citas, vēstures noklusēšana, tautas svētku un tradīciju aizliegšana, valodu ignorēšana, citādi domājošo vajāšana, ekonomikas kropļošana, šķiriskā pasludināšana pāri vispārcilvēciskajām vērtībām. Klubā varētu tikt izvietoti iespaidīgi rakstāmgaldi, tanī varētu dižoties no dzīves atrauti lozungi un izsaucieni, varētu vēdīt palmas un dārdēt marši. Koridoros būtu izvietotas improvizētas tribīnes, no kurām vieni kluba biedri sauktu «Lai dzīvo!», bet otri soļotu gar tribīnēm un atbildētu «Urā!». Pēc tam visi varētu mainīties — tie, kas soļoja, kāptu tribīnēs, tie, kas tribīnēs, soļotu — lai valdītu pašu reiz pasludinātā brīvība, brālība, vienlīdzība, laime… Vakaros visi pulcētos aktu zālē, kur skanētu lielformas skaņdarbi par godu vadoņiem — tiem, kuru bronzas krūštēli vīdētu sienu nišās vai arī kuru portreti smagos zelta rāmjos ārkārtīgi cilvēciski un ar lielu izpratni noraudzītos visā tik organiski notiekošajā. Pēc koncerta sāktos banketi ar skaistu izdzeršanos un kolektīvu pēršanos saunā, bet paši aktīvākie tautas kalpi vēl pusnaktī kāptu laivās un mēnesnīcā gar sēru vītoliem dotos makšķerēt, ai, kādās upītēs un ezeriņos! No rīta agri, nobaudījuši mazu konjaciņu un malciņu kafijiņas, biedri varētu, it kā no limuzīniem izkāpuši, sākt zvanīt it kā «no centra», it kā «uz vietām» — sak, Jān Saulvedovič, jāsāk sēt un nebūtu par ļaunu — reizē arī pļaut, jāsāk virpot un talkā uz kolhozu ecēt arī jādodas; bet tev, Skaidrīt Maigonovna, derētu iegaumēt, ka ražošana ir jāintensificē — kāpēc vieni artisti tikai dejo, bet otri tikai dzied, iemāci vai nu dejotājiem arī dziedāt, vai dziedātājiem arī dejot, ja ne, tev ārzemes neredzēt kā pieņemšanu Oktobra svētkos pie Paša vai kafiju kafejnīcā… Stagnācijas kluba vestibilā varētu tikt piekārta sienas avīze «Cements», kurā cita starpā tiktu rakstīts: «Nacionālisms paceļ galvu», «Kāpēc klusē LKP Centrālā Komiteja?», «Vai tādas noziedzīgas vienaldzības apstākļos Vācijā nenāca pie varas fašisms?»<sup><font size="1">3</font></sup>&nbsp;utt. Demokrātijas apstākļos tas būtu pilnīgi pieņemams klubs — cilvēkiem tiktu dotas iespējas legāli un lojāli spēlēties vecajos laikos, un tad viņiem arī nevajadzētu censties iespraukties oficiālajā presē. Tas būtu humāns klubs ar sienas avīzi, kuras autoriem nebūtu savi konservatīvie un pret progresu vērstie raksti jādekorē ar tik netīkamiem jēdzieniem kā «demokrātija», «atklātums», «jauna domāšana», «atveseļošanās», «vispārcilvēciskums». Kur ņemt līdzekļus tāda kluba uzturēšanai? Nu, protams, no pašu biedru brīvprātīgiem ziedojumiem, ne jau no Čurbanovam, Ščolokovam, Rašidovam, Adilovam konfiscētā — tas nu gan viss jāatmaksā tautai, jāizdala Afganistānas mocekļiem vai to meiteņu vecākiem, kuras dzīvas sadedzinājās.)''
 Šo pārdomu nobeigumā man vēlreiz gribas atgādināt, ka mūsdienu pārbūve ir sirdsapziņas revolūcija. Katrs aicinājums griezties atpakaļ pie vecās «kārtības» (lasi — politiskas netikumības) nozīmē vērsties pret sociālisma attīstību, pret PSRS kā brīvu valstu federāciju. Balstoties vēstures rūgtajā mācībā, es aicinu atcerēties, ka toni pārbūvē nenoteiks nedz spekulatīvi noskaņotas aprindas «apakšā», nedz arī ekstrēmisti no vakardienas oficiālās birokrātijas.
 Visu izšķirs veselīgie spēki tautā un Komunistiskajā partijā. Es aicinu visu tautību cilvēkus Latvijā orientēties tieši uz šiem spēkiem. Bet pie atmīnēšanas darbiem mūsu ēkas pārbūvē gan laidīsim tikai tos, kas ir spējīgi šo darbu veikt bez politiskas histērijas izraisīta sprādziena.
-<div><br/>
+<div><br />

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article
+{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/03 |Issue number=169 |Page number=4 |Original title=Es ticu veselīgajiem spēkiem |Alternate title=Polemiskas pārdomas, lasot presi, kā arī piedaloties Latvijas politiskajā dzīvē |Source file=paja1988n169_004_01 }} {{Source image|articles/794/846/794846.jpg}} {{Written by|Jānis Peters}} {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} {{About topic|Starpnacionālās attiecības}} {{About topic|Buržuāziskais nacionālisms}} {{About topic|Staļins, staļinisms}} {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About domain|Milicija un kārtības sargi}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Tautas izglītība}} {{About domain|Tautsaimniecība}} {{About domain|Vides aizsardzība}} {{About person|V. I. Ļeņins}} {{About person|Mihails Gorbačovs}} {{About person|Aleksandrs Jakovļevs}} {{About person|Vitālijs Korotičs}} {{About person|Andrejs Saharovs}} {{About person|Ludmila Azarova}} {{About person|Džemma Skulme}} {{About person|Jānis Stradiņš}} {{About person|Edvīns Inkēns}} {{About person|Jānis Lucāns}} {{About person|Marina Kosteņecka}} {{About person|Ādolfs Šapiro}} {{About person|Aleksandrs Ņikonovs}} {{About person|V. Sanders}} {{About person|Andrejs Višinskis}} {{About person|Vera Muhina}} {{About person|Krišjānis Barons}} {{About person|Krišjānis Valdemārs}} {{About person|Frīdrihs Canders}} {{About person|V. Iļjins}} {{About person|Vjačeslavs Molotovs}} {{About person|Joahims fon Ribentrops}} {{About person|Kārlis Baumanis}} {{About person|Jurijs Čurbanovs}} {{About person|Nikolajs Ščolokovs}} {{About person|Šarafs Rašidovs}} {{About person|Adilovs}} {{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}} {{About media|«Za Rodinu», Baltijas kara apgabala laikraksts}} {{About media|«Sovetskaja Rossija», laikraksts}} {{About media|«Orbīta», laikraksts}} {{About media|«Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts}} {{About media|«Latvijas Zvejnieks», laikraksts}} {{About event|E1988090300}} {{About year|1988}} {{About year|1957}} {{About year|1917}} {{About year|1934}} {{About year|1959}} {{About year|1944}} Jo tālāk un jo neatgriezeniskāk virzās pārbūve, jo skaidrāka top doma — tas ir ilgstošs, dialektiski nepārtraukts un dramatisks process. Mūsu sabiedrisko pārbūvi ārkārtīgi sarežģī tas, ka mūsu rīcībā nav un nevar būt projekta, kurš būtu burtiski jāatdarina, no papīra jāpārceļ natūrā. Vēl sliktāk — mums nav pat kārtīgas zinātniskas izpētes par to sabiedrisko sistēmu, kuru pārbūvējam. Pētīt vien nav laika — šis darbs jādara līdztekus ar pārbūvēšanu. Ik brīdi riskējam uzdurties negaidītiem atklājumiem vai pat pārsteigumiem — izrādās, ka mūsu pārbūvējamā sociālisma ēkā vienā gadījumā iepriekšējo gadu nepraša jeb ļaundaris ir paguvis cieši aizmūrēt vai vismaz aizrestot revolūcijas pirmajos gados izcirstu gaišu un platu logu, bet citreiz atklājam durvis, kas ne tikai nav vajadzīgas plašām tautas masām, bet gluži otrādi — tās tiek virinātas tikai tādēļ, lai labi paēdušai birokrātijai būtu ko virināt, lai būtu pa kurām no rīta ieiet un vakarā iziet ārā. Tās nu būtu jāmūrē ciet. Atklājam arī līdz šim nevienam nezināmus apartamentus, kuros valda pilnīgs tukšums un visaptveroša tumsa. Drupinām nost izkurtējušu apmetumu kādā sociālisma istabā, bet zem tā asā saules gaismā atklājas «buržuāzisks», bet tomēr šedevrs — sienas gleznojums, freska, tautisks ornaments, vēsturiski tradicionālu krāsu salikums, ko «proletāriskā» steigā un korifeja vadībā aizmālējis ciet ne viens vien par komunistu uzdevies namu pārvaldnieks. Visbīstamākās ir mūsu ēkas apakšzemes komunikācijas, jo pagrabos rūs mīnas. Pie pirmās vēja pūsmas tās var sprāgt no vecuma, eksplozijā līdzi paņemot daudz pārbūves laika dzīvību.
 Tāpēc apakšzemē nebūtu laižami pārbūves karstgalvji, bet gan — profesionāli atmīnētāji, kuri strādā ar vismodernākajām XX gadsimta elektroniskajām atmīnēšanas ierīcēm, tātad — ar intelektu.
@@ 128. rindiņa: / 65. rindiņa: @@
 ''(Un maza intermēdija. Kāpēc mēs nevarētu legāli nodibināt Stagnācijas klubu, lai cilvēkiem būtu kur veldzēties? Tanī varētu atklāti pulcēties visi, kam dārgas represīvās metodes, administratīvā uzkliegšana, norobežošanās no pasaules, saspīlējuma kurināšana kā padomju sabiedrībā, tā starptautiskajās attiecībās, vienas tautas pasludināšana par daudz labāku nekā citas, vēstures noklusēšana, tautas svētku un tradīciju aizliegšana, valodu ignorēšana, citādi domājošo vajāšana, ekonomikas kropļošana, šķiriskā pasludināšana pāri vispārcilvēciskajām vērtībām. Klubā varētu tikt izvietoti iespaidīgi rakstāmgaldi, tanī varētu dižoties no dzīves atrauti lozungi un izsaucieni, varētu vēdīt palmas un dārdēt marši. Koridoros būtu izvietotas improvizētas tribīnes, no kurām vieni kluba biedri sauktu «Lai dzīvo!», bet otri soļotu gar tribīnēm un atbildētu «Urā!». Pēc tam visi varētu mainīties — tie, kas soļoja, kāptu tribīnēs, tie, kas tribīnēs, soļotu — lai valdītu pašu reiz pasludinātā brīvība, brālība, vienlīdzība, laime… Vakaros visi pulcētos aktu zālē, kur skanētu lielformas skaņdarbi par godu vadoņiem — tiem, kuru bronzas krūštēli vīdētu sienu nišās vai arī kuru portreti smagos zelta rāmjos ārkārtīgi cilvēciski un ar lielu izpratni noraudzītos visā tik organiski notiekošajā. Pēc koncerta sāktos banketi ar skaistu izdzeršanos un kolektīvu pēršanos saunā, bet paši aktīvākie tautas kalpi vēl pusnaktī kāptu laivās un mēnesnīcā gar sēru vītoliem dotos makšķerēt, ai, kādās upītēs un ezeriņos! No rīta agri, nobaudījuši mazu konjaciņu un malciņu kafijiņas, biedri varētu, it kā no limuzīniem izkāpuši, sākt zvanīt it kā «no centra», it kā «uz vietām» — sak, Jān Saulvedovič, jāsāk sēt un nebūtu par ļaunu — reizē arī pļaut, jāsāk virpot un talkā uz kolhozu ecēt arī jādodas; bet tev, Skaidrīt Maigonovna, derētu iegaumēt, ka ražošana ir jāintensificē — kāpēc vieni artisti tikai dejo, bet otri tikai dzied, iemāci vai nu dejotājiem arī dziedāt, vai dziedātājiem arī dejot, ja ne, tev ārzemes neredzēt kā pieņemšanu Oktobra svētkos pie Paša vai kafiju kafejnīcā… Stagnācijas kluba vestibilā varētu tikt piekārta sienas avīze «Cements», kurā cita starpā tiktu rakstīts: «Nacionālisms paceļ galvu», «Kāpēc klusē LKP Centrālā Komiteja?», «Vai tādas noziedzīgas vienaldzības apstākļos Vācijā nenāca pie varas fašisms?»<sup><font size="1">3</font></sup>&nbsp;utt. Demokrātijas apstākļos tas būtu pilnīgi pieņemams klubs — cilvēkiem tiktu dotas iespējas legāli un lojāli spēlēties vecajos laikos, un tad viņiem arī nevajadzētu censties iespraukties oficiālajā presē. Tas būtu humāns klubs ar sienas avīzi, kuras autoriem nebūtu savi konservatīvie un pret progresu vērstie raksti jādekorē ar tik netīkamiem jēdzieniem kā «demokrātija», «atklātums», «jauna domāšana», «atveseļošanās», «vispārcilvēciskums». Kur ņemt līdzekļus tāda kluba uzturēšanai? Nu, protams, no pašu biedru brīvprātīgiem ziedojumiem, ne jau no Čurbanovam, Ščolokovam, Rašidovam, Adilovam konfiscētā — tas nu gan viss jāatmaksā tautai, jāizdala Afganistānas mocekļiem vai to meiteņu vecākiem, kuras dzīvas sadedzinājās.)''
 Šo pārdomu nobeigumā man vēlreiz gribas atgādināt, ka mūsdienu pārbūve ir sirdsapziņas revolūcija. Katrs aicinājums griezties atpakaļ pie vecās «kārtības» (lasi — politiskas netikumības) nozīmē vērsties pret sociālisma attīstību, pret PSRS kā brīvu valstu federāciju. Balstoties vēstures rūgtajā mācībā, es aicinu atcerēties, ka toni pārbūvē nenoteiks nedz spekulatīvi noskaņotas aprindas «apakšā», nedz arī ekstrēmisti no vakardienas oficiālās birokrātijas.
 Visu izšķirs veselīgie spēki tautā un Komunistiskajā partijā. Es aicinu visu tautību cilvēkus Latvijā orientēties tieši uz šiem spēkiem. Bet pie atmīnēšanas darbiem mūsu ēkas pārbūvē gan laidīsim tikai tos, kas ir spējīgi šo darbu veikt bez politiskas histērijas izraisīta sprādziena.
-<div><br />
+<div><br/>