541124 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2012. gada 17. septembris, plkst. 07.43

2012-09-17T07:43:04Z

Andrejs : 2012. gada 25. augusts, plkst. 11.51

2012-08-25T11:51:30Z

Andrejs : 2012. gada 3. marts, plkst. 13.15

2012-03-03T13:15:44Z

Andrejs : 2012. gada 18. janvāris, plkst. 17.22

2012-01-18T17:22:02Z

Andrejs : 2012. gada 18. janvāris, plkst. 17.21

2012-01-18T17:21:48Z

Andrejs: Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Kopības izjūta, asaras, izmisums }} {{Written by|Ērika Pomere}} {{About...

2012-01-18T17:21:15Z

Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Kopības izjūta, asaras, izmisums }} {{Written by|Ērika Pomere}} {{About...

Jauna lapa

{{Memoir
|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
|Published on=2001/01/20
|Original title=Kopības izjūta, asaras, izmisums
}}
{{Written by|Ērika Pomere}}
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
{{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
{{About topic|Omonieši}}
{{About domain|Politika}}
{{About person|Ieva Akurātere}}
{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}
{{About place|Vecmīlgrāvis}}
{{About place|Ļaudona}}
{{About place|Viļņa}}
{{About place|Prauliena}}
{{About year|1991}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 18. janvāris, plkst. 17.22
6. rindiņa:		6. rindiņa:

	Pārbūve un vīra atgūtās īpašuma tiesības uz zemi aizveda mani uz Praulienu. Labi, ka skolā atradās darbs uz pusslodzi pagarinātajā dienas grupā. Tad, kad sāku strādāt skolā, skolā strādāja arī seši skolotāji vīrieši. Šobrīd nav neviena. Arī tas liecina par valsts nepareizo politiku pret izglītību. Tagad esmu vienīgā sporta skolotāja skolā. Nekad nebiju domājusi, ka piedzīvošu tādu brīdi, ka viss skolas sporta darbs būs manās rokās. Pēc pedagoģiskajā darbā aizvadītajiem 25 gadiem ar skumjām secinu — skolā strādāt kļūst aizvien grūtāk. Ir pieredze, ir zināšanas, ir skolēnu mīlestība un atsaucība, bet ir arī skolēnu visatļautība, ir nabadzība, ir mācību līdzekļu trūkums.		Pārbūve un vīra atgūtās īpašuma tiesības uz zemi aizveda mani uz Praulienu. Labi, ka skolā atradās darbs uz pusslodzi pagarinātajā dienas grupā. Tad, kad sāku strādāt skolā, skolā strādāja arī seši skolotāji vīrieši. Šobrīd nav neviena. Arī tas liecina par valsts nepareizo politiku pret izglītību. Tagad esmu vienīgā sporta skolotāja skolā. Nekad nebiju domājusi, ka piedzīvošu tādu brīdi, ka viss skolas sporta darbs būs manās rokās. Pēc pedagoģiskajā darbā aizvadītajiem 25 gadiem ar skumjām secinu — skolā strādāt kļūst aizvien grūtāk. Ir pieredze, ir zināšanas, ir skolēnu mīlestība un atsaucība, bet ir arī skolēnu visatļautība, ir nabadzība, ir mācību līdzekļu trūkums.
−		+	<p style="text-align: right; ">''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''</p>
−	''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''

@@ 9. rindiņa: / 9. rindiņa: @@
 {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
 {{About topic|OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes}}
 {{About domain|Politika}}
 {{About person|Ieva Akurātere}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 3. marts, plkst. 13.15
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Memoir \|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) \|Published on=2001/01/20 \|Original title=Kopības izjūta, asaras, izmisums }} {{Written by\|Ērika Pomere}} {{About topic\|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic\|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic\|Omonieši}} {{About domain\|Politika}} {{About person\|Ieva Akurātere}} {{About organization\|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} {{About place\|Vecmīlgrāvis}} {{About place\|Ļaudona}} {{About place\|Viļņa}} {{About place\|Prauliena}} {{About year\|1991}}Gadi nāk tikai klāt, un šķiet dīvaini, ka notikumi pirms desmit gadiem jau ir vēsture, kuru detalizēti atcerēties vairs nevar. Kāpēc braucu? Tās pārmaiņas, kas notika valstī, ļoti piesaistīja un fascinēja, mēs visi bijām pie televizoriem un radio aparātiem, lai dzirdētu, kas notiek Rīgā un citur valstī. Pēc notikumiem Viļņā Latvijas iedzīvotājus Tautas fronte aicināja uz barikādēm, lai nepieļautu tanku plosīšanos. Arī Ļaudonas TF nodaļa organizēja šādu braucienu, un mēs, četras skolotājas, pieteicāmies. Ir paaudzes, kas piedzīvojušas karus, bet mums bija barikādes, trešā Atmoda un neatkarības iegūšana. Neuzskatu, ka mēs veicām kādus varoņdarbus, bet vienkārši tas bija mūsu laiks, mūsu pienākums.	+	{{Memoir
		+	\|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
		+	\|Published on=2001/01/20
		+	\|Original title=Kopības izjūta, asaras, izmisums
		+	\|Comments=Pierakstījusi I. Vizāne
		+	}}
		+	{{Written by\|Ērika Pomere}}
		+	{{About topic\|BARIKĀDES, 1991}}
		+	{{About topic\|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
		+	{{About topic\|Omonieši}}
		+	{{About domain\|Politika}}
		+	{{About person\|Ieva Akurātere}}
		+	{{About person\|I. Vizāne}}
		+	{{About organization\|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}
		+	{{About place\|Vecmīlgrāvis}}
		+	{{About place\|Ļaudona}}
		+	{{About place\|Viļņa}}
		+	{{About place\|Prauliena}}
		+	{{About year\|1991}}
		+	Gadi nāk tikai klāt, un šķiet dīvaini, ka notikumi pirms desmit gadiem jau ir vēsture, kuru detalizēti atcerēties vairs nevar. Kāpēc braucu? Tās pārmaiņas, kas notika valstī, ļoti piesaistīja un fascinēja, mēs visi bijām pie televizoriem un radio aparātiem, lai dzirdētu, kas notiek Rīgā un citur valstī. Pēc notikumiem Viļņā Latvijas iedzīvotājus Tautas fronte aicināja uz barikādēm, lai nepieļautu tanku plosīšanos. Arī Ļaudonas TF nodaļa organizēja šādu braucienu, un mēs, četras skolotājas, pieteicāmies. Ir paaudzes, kas piedzīvojušas karus, bet mums bija barikādes, trešā Atmoda un neatkarības iegūšana. Neuzskatu, ka mēs veicām kādus varoņdarbus, bet vienkārši tas bija mūsu laiks, mūsu pienākums.

	Spilgtākās atmiņas. Tā ir tautas kopības izjūta, kuru nevar aprakstīt. Tās ir asaras — dzirdot I. Akurāteres "Palīdzi, Dievs!". Tā ir mūsu vīru pārliecība, ka nedrīkst atstāt posteni, kamēr nav maiņas. Ir arī skumjas atmiņas. Kad notikuma vietā atgriezāmies pēc omoniešu plosīšanās, pārņēma dusmas, izmisums. Ieroči bija saimniekojuši mūsu autobusā, varas zaudētāji ar spēku gribēja turēties pie pēdējā salmiņa. Bija cilvēku upuri, bet nebija karš.		Spilgtākās atmiņas. Tā ir tautas kopības izjūta, kuru nevar aprakstīt. Tās ir asaras — dzirdot I. Akurāteres "Palīdzi, Dievs!". Tā ir mūsu vīru pārliecība, ka nedrīkst atstāt posteni, kamēr nav maiņas. Ir arī skumjas atmiņas. Kad notikuma vietā atgriezāmies pēc omoniešu plosīšanās, pārņēma dusmas, izmisums. Ieroči bija saimniekojuši mūsu autobusā, varas zaudētāji ar spēku gribēja turēties pie pēdējā salmiņa. Bija cilvēku upuri, bet nebija karš.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Memoir
+{{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Kopības izjūta, asaras, izmisums }} {{Written by|Ērika Pomere}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic|Omonieši}} {{About domain|Politika}} {{About person|Ieva Akurātere}} {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} {{About place|Vecmīlgrāvis}} {{About place|Ļaudona}} {{About place|Viļņa}} {{About place|Prauliena}} {{About year|1991}}Gadi nāk tikai klāt, un šķiet dīvaini, ka notikumi pirms desmit gadiem jau ir vēsture, kuru detalizēti atcerēties vairs nevar. Kāpēc braucu? Tās pārmaiņas, kas notika valstī, ļoti piesaistīja un fascinēja, mēs visi bijām pie televizoriem un radio aparātiem, lai dzirdētu, kas notiek Rīgā un citur valstī. Pēc notikumiem Viļņā Latvijas iedzīvotājus Tautas fronte aicināja uz barikādēm, lai nepieļautu tanku plosīšanos. Arī Ļaudonas TF nodaļa organizēja šādu braucienu, un mēs, četras skolotājas, pieteicāmies. Ir paaudzes, kas piedzīvojušas karus, bet mums bija barikādes, trešā Atmoda un neatkarības iegūšana. Neuzskatu, ka mēs veicām kādus varoņdarbus, bet vienkārši tas bija mūsu laiks, mūsu pienākums.
 |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
-|Published on=2001/01/20
+Spilgtākās atmiņas. Tā ir tautas kopības izjūta, kuru nevar aprakstīt. Tās ir asaras — dzirdot I.&nbsp;Akurāteres "Palīdzi, Dievs!". Tā ir mūsu vīru pārliecība, ka nedrīkst atstāt posteni, kamēr nav maiņas. Ir arī skumjas atmiņas. Kad notikuma vietā atgriezāmies pēc omoniešu plosīšanās, pārņēma dusmas, izmisums. Ieroči bija saimniekojuši mūsu autobusā, varas zaudētāji ar spēku gribēja turēties pie pēdējā salmiņa. Bija cilvēku upuri, bet nebija karš.
 |Original title=Kopības izjūta, asaras, izmisums
-}}
+Vai brauktu šodien? Nezinu. Tas atkarīgs no tā, kas aicinātu un kādu mērķu labā. Savu zemi aizstāvēt noteikti brauktu, jo Latvija ir viena, un esmu lepna, ka piedzimu un dzīvoju šeit. Valstsvīrus — nē. Pārāk ilgi mums ar tām "pastalām" jāiet uz priekšu, pārāk ilgi jābūt "pesimistiskiem optimistiem". Man nav pretenziju pret "pastalām", ja tajās būtu visi. Bet nē! Mūsu vēlētiem politiķiem tik jāvērpj intrigas un jādomā par labumu sev — nevis par tautas labklājības celšanu.
 {{Written by|Ērika Pomere}}
-{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
+Pārbūve un vīra atgūtās īpašuma tiesības uz zemi aizveda mani uz Praulienu. Labi, ka skolā atradās darbs uz pusslodzi pagarinātajā dienas grupā. Tad, kad sāku strādāt skolā, skolā strādāja arī seši skolotāji vīrieši. Šobrīd nav neviena. Arī tas liecina par valsts nepareizo politiku pret izglītību. Tagad esmu vienīgā sporta skolotāja skolā. Nekad nebiju domājusi, ka piedzīvošu tādu brīdi, ka viss skolas sporta darbs būs manās rokās. Pēc pedagoģiskajā darbā aizvadītajiem 25 gadiem ar skumjām secinu — skolā strādāt kļūst aizvien grūtāk. Ir pieredze, ir zināšanas, ir skolēnu mīlestība un atsaucība, bet ir arī skolēnu visatļautība, ir nabadzība, ir mācību līdzekļu trūkums.
 {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
-{{About topic|Omonieši}}
+''Pierakstījusi '''I.&nbsp;Vizāne'''''