509426 - Versiju hronoloģija

Ilmars: Set original images

2012-12-09T20:53:31Z

Set original images

Andrejs : 2012. gada 1. decembris, plkst. 11.45

2012-12-01T11:45:19Z

Andrejs : 2012. gada 1. decembris, plkst. 11.40

2012-12-01T11:40:19Z

Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Rīgas Balss |Published on=1990/02/02 |Issue number=24/25 |Page number=3 |Original title=«Iestājos par žēlsirdību!» |Source file=riba1990n024-25_003...

2012-12-01T11:39:09Z

Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Rīgas Balss |Published on=1990/02/02 |Issue number=24/25 |Page number=3 |Original title=«Iestājos par žēlsirdību!» |Source file=riba1990n024-25_003...

Jauna lapa

{{Newspaper Article
|Article in=Rīgas Balss
|Published on=1990/02/02
|Issue number=24/25
|Page number=3
|Original title=«Iestājos par žēlsirdību!»
|Source file=riba1990n024-25_003_02
|Abstract=

}}
{{Written by|Ēriks Kārkliņš}}
{{About year|1990}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 1. decembris, plkst. 11.45
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Newspaper Article \|Article in=Rīgas Balss \|Published on=1990/02/02 \|Issue number=24/25 \|Page number=3 \|Original title=«Iestājos par žēlsirdību!» \|Source file=riba1990n024-25_003_02 ~~\|Abstract=~~ }} {{Written by\|Ēriks Kārkliņš}} {{About year\|1990}}Uzskatu, ka viena no lielākajām sabiedrības sāpēm šobrīd ir noziedzība. Neviens — ne zemnieks, ne uzņēmīgs kooperators — nevar būt pārliecināts, ka viņa darba augļus neplūks kāds parazīts. Neviens cilvēks nevar but drošs pat par savu veselību un dzīvību. Tāpēc manā pirmsvēlēšanu programmā runāts arī par cīņu pret noziedzību, izmantojot humānas cīņas formas.	+	{{Newspaper Article
		+	\|Article in=Rīgas Balss
		+	\|Published on=1990/02/02
		+	\|Issue number=24/25
		+	\|Page number=3
		+	\|Original title=«Iestājos par žēlsirdību!»
		+	\|Source file=riba1990n024-25_003_02
		+	}}
		+	{{Written by\|Ēriks Kārkliņš}}
		+	{{About topic\|Žēlsirdības kustība}}
		+	{{About topic\|Probācijas dienests}}
		+	{{About domain\|Politika}}
		+	{{About domain\|Sociālā politika}}
		+	{{About year\|1990}}
		+	Uzskatu, ka viena no lielākajām sabiedrības sāpēm šobrīd ir noziedzība. Neviens — ne zemnieks, ne uzņēmīgs kooperators — nevar būt pārliecināts, ka viņa darba augļus neplūks kāds parazīts. Neviens cilvēks nevar but drošs pat par savu veselību un dzīvību. Tāpēc manā pirmsvēlēšanu programmā runāts arī par cīņu pret noziedzību, izmantojot humānas cīņas formas.

	Par vienu no šādu formu pirmajiem mēģinājumiem var uzskatīt ticīgo konfesiju tikšanās ar ieslodzītajiem. Taču ar to vien ir par maz. Jāveido vesels pasākumu komplekss. Manā pirmsvēlēšanu programmā teikts: «Izejot brīvībā, cilvēkam jāzina, kur viņš naktī gulēs, lai jau nākošaja rītā varētu doties uz darbu.» Lai to īstenotu, jāveido cieša sadarbība ieslodzījuma vietu administrācijām ar sabiedrību. Te palīdzēt varētu arī manis noorganizētā Žēlsirdības kustība «Latvija».		Par vienu no šādu formu pirmajiem mēģinājumiem var uzskatīt ticīgo konfesiju tikšanās ar ieslodzītajiem. Taču ar to vien ir par maz. Jāveido vesels pasākumu komplekss. Manā pirmsvēlēšanu programmā teikts: «Izejot brīvībā, cilvēkam jāzina, kur viņš naktī gulēs, lai jau nākošaja rītā varētu doties uz darbu.» Lai to īstenotu, jāveido cieša sadarbība ieslodzījuma vietu administrācijām ar sabiedrību. Te palīdzēt varētu arī manis noorganizētā Žēlsirdības kustība «Latvija».

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article
+{{Newspaper Article |Article in=Rīgas Balss |Published on=1990/02/02 |Issue number=24/25 |Page number=3 |Original title=«Iestājos par žēlsirdību!» |Source file=riba1990n024-25_003_02 |Abstract= }} {{Written by|Ēriks Kārkliņš}} {{About year|1990}}Uzskatu, ka viena no lielākajām sabiedrības sāpēm šobrīd ir noziedzība. Neviens — ne zemnieks, ne uzņēmīgs kooperators — nevar būt pārliecināts, ka viņa darba augļus neplūks kāds parazīts. Neviens cilvēks nevar but drošs pat par savu veselību un dzīvību. Tāpēc manā pirmsvēlēšanu programmā runāts arī par cīņu pret noziedzību, izmantojot humānas cīņas formas.
-}}
+Kādu es iedomājos šo sadarbību? Apmēram mēnesi pirms atbrīvošanas nākamais darba kolektīvs jau uzņemas šefību pār ieslodzīto. Vel būdams ieslodzījuma, cilvēks iziet medicīnisko apskati, apgūst drošības tehnikas noteikumus un iespēju robežās nepieciešamākās darba iemaņas. Izejot pa kolonijas vārtiem, bijušajam ieslodzītajam jau jābūt kabatā pasei ar pierakstu. Un tikai tā! Tikai tūlītēja iesaistīšanās darbā var cilvēku pavērst ar seju pret normālu dzīvi, bet sabiedrību pasargāt no noziedzības pieauguma.
-{{Written by|Ēriks Kārkliņš}}
-{{About year|1990}}
+Bet ja nu tomēr iznāk tā, ka šis nelaimīgais (no kristietības viedokļa ikviens noziedznieks ir nelaimīgs) aiziet no pareizā ceļa, tad cilvēkam ir jānodrošina iespēja jebkurā brīdī, jebkurā diennakts stundā savu rīcību pārvērtēt un atgriezties. Šo starpnieka lomu starp dzīvi un iznīcību varētu uzņemties īpaši iekārtots, cilvēka cieņu neaizskarošs profilaktorijs.