330339 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2014. gada 8. februāris, plkst. 23.40

2014-02-08T23:40:32Z

Andrejs : 2014. gada 8. februāris, plkst. 23.39

2014-02-08T23:39:07Z

Andrejs : 2013. gada 13. maijs, plkst. 12.32

2013-05-13T12:32:40Z

Ilmars: Set original images

2012-09-24T21:10:17Z

Set original images

Ilmars : 2012. gada 15. janvāris, plkst. 18.48

2012-01-15T18:48:32Z

Eduards : 2012. gada 15. janvāris, plkst. 16.54

2012-01-15T16:54:20Z

Eduards : 2012. gada 15. janvāris, plkst. 16.53

2012-01-15T16:53:42Z

Eduards : 2012. gada 15. janvāris, plkst. 16.52

2012-01-15T16:52:47Z

Eduards : 2012. gada 15. janvāris, plkst. 16.52

2012-01-15T16:52:22Z

Eduards : 2012. gada 15. janvāris, plkst. 16.51

2012-01-15T16:51:56Z

@@ 4. rindiņa: / 4. rindiņa: @@
 |Issue number=185
 |Page number=3
-|Original title=Vācietis un viņa laiks
+|Original title=Vācietis un viņa laiks (1)
 |Source file=paja1988n185_003_01
 }}

@@ 4. rindiņa: / 4. rindiņa: @@
 |Issue number=185
 |Page number=3
-|Original title=VĀCIETIS UN VIŅA LAIKS
+|Original title=Vācietis un viņa laiks
 |Source file=paja1988n185_003_01
 }}

@@ 33. rindiņa: / 33. rindiņa: @@
 {{About organization|Latvijas PSR Rakstnieku savienība}}
 {{About place|Rīga}}
 {{About year|1965}}
 {{About year|1963}}

@@ 7. rindiņa: / 7. rindiņa: @@
 |Source file=paja1988n185_003_01
 }}
 {{Written by|Jānis Škapars}}
 {{About topic|Literatūras vēsture — jauna pieeja}}

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/27 |Issue number=185 |Page number=3 |Original title=VĀCIETIS UN VIŅA LAIKS |Source file=paja1988n185_003_01 }} {{Written by|Jānis Škapars}} {{About topic|Literatūras vēsture — jauna pieeja}} {{About domain|Kultūra un māksla}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Politika}} {{About person|Ojārs Vācietis}} {{About person|Augusts Voss}} {{About person|Kārlis Krauliņš}} {{About person|Bruno Saulītis}} {{About person|Ignats Muižnieks}} {{About person|Valdis Lukss}} {{About person|Ādolfs Talcis}} {{About person|Arvīds Grigulis}} {{About person|Imants Ziedonis}} {{About person|Regīna Ezera}} {{About person|Gunārs Priede}} {{About person|Ēvalds Vilks}} {{About person|Vizma Belševica}} {{About person|Imants Auziņš}} {{About person|Visvaldis Lāms}} {{About person|Arvīds Skalbe}} {{About person|Ņikita Hruščovs}} {{About person|Māra Zālīte}} {{About organization|Latvijas PSR Rakstnieku savienība}} {{About place|Rīga}} {{About year|1965}} {{About year|1963}} '''Vācietis dzima 196… Nē, Vācieša sakarībā gadskaitli nevaru nosaukt. Vai tas bija 1953., 1956. vai kādā citā gadā, to ir neiespējami pateikt. Vecais kalendārs un stundenis te neder. Vācieša sakarībā neder nekas lineārs un viennozīmīgs. Tie neko neizsaka. Te darbojas citi ritmi, citas sakarības.'''
+{{Newspaper Article
 '''Dzejnieks dzima laikmetu griežos. Dzima, sabiedrībai atdzimstot. Mēžot vēstures mēslainē staļinisko despotismu.'''
@@ 43. rindiņa: / 78. rindiņa: @@
 Būtu aplami «jauno strāvu» traktēt kā kaut ko monolītu. Nē, tā tas nebija. Tanī bija savas iekšējas pretrunas, grupas, dažādas literārās plūsmas, stili. Taču radošajā inteliģencē kopumā stipri rūga skepse un pretestība pret komandēšanu, pret jaunrades pakļaušanu «maģistrālās līnijas» diktātam, pret mākslas vulgāru politizēšanu. Pret tiem daudzajiem «ismiem» un «birkām», kas visbiežāk tika «piekarinātas» vistalantīgākajiem māksliniekiem. Domāju, ka tieši šis apstāklis konsolidēja kā «jauno strāvu», tā lielu daļu rakstniecības vispār. Turklāt konsolidēja ap tās radikālāko spārnu.
-<sup>1 </sup>LM, 1963. g. 30. martā.
+<sup>1</sup> LM, 1963. g. 30. martā.
 <sup>2</sup> LKP CK Partijas vēstures arhīvs, 7263, On-1, D-16, d15-18,
 <p style="text-align: right; ">'''Jānis Škapars'''</p>

@@ 31. rindiņa: / 31. rindiņa: @@
 Ā. Talcis: «Nav klāt to, par ko runā. Jauno maz. Vajadzēs piespiest, lai nāk savu kolektīvu priekšā. (..) Mēs esam pārāk liberāli, ka uzņemam tādus cilvēkus…»
-A. Grigulis: «Tagad jauno vidū liels apmulsums, un to sekmē arī O. Vācieša un V. Belševicas neskaidrie dzejoļi. Kāpēc šodien sapulcē nav grupa cilvēku? Viņi streiko, apzinīgi nenāk. Sak, redzēs, kas notiks, kad mēs vairs nerakstīsim, ko tad liksiet savos žurnālos? Žurnāli tikai iegūs. Jo mazāk būs šo «talantīgo» dzejnieku, kas var iet līdz valsts nodevībai, jo stiprāki mēs būsim.» <sup>2</sup>
+A. Grigulis: «Tagad jauno vidū liels apmulsums, un to sekmē arī O. Vācieša un V. Belševicas neskaidrie dzejoļi. Kāpēc šodien sapulcē nav grupa cilvēku? Viņi streiko, apzinīgi nenāk. Sak, redzēs, kas notiks, kad mēs vairs nerakstīsim, ko tad liksiet savos žurnālos? Žurnāli tikai iegūs. Jo mazāk būs šo «talantīgo» dzejnieku, kas var iet līdz valsts nodevībai, jo stiprāki mēs būsim.»<sup>2</sup>
 Ieklausoties «kolēģu» neiecietīgajos, bezapelāciju, pat agresīvajos spriedumos, nudien, liekas — redz, kā praviešus ešafotē. Kāpēc dvēseles inženieris bija kļuvis tik saērcināts? Robusts. Nikns. Kāpēc savējais sita savējo? Domāju, ka aiz lielajām idejām visbiežāk slēpās gluži pragmatiska konkurences cīņa par vietu literatūrā. Par stāvokli sabiedrībā. Ojārs Vācietis un citi trauksminieki — tā bija talantīga jaunā paaudze. Brīva no dogmām un aizspriedumiem. Viņi rakstīja atraisītāk, skarbāk un talantīgāk. Viņu popularitāte auga augumā. Vecie rakstnieki, kuri daudzajās «smadzeņu skalošanas» kampaņās bija pieslīpējušies doktrīnām, nespēja izturēt konkurenci. Tā vien šķita, ka Pegazs latviešu rakstniekiem izšķērdīgi bija dāļājis «ego», skaudību un nenovīdīgu sāncensību, bet aizmirsis šūpulī ielikt cieņu pret talantu un jaunradi. Un tā rau, ticīgie un pareizie ņēmās pātagot nomaldījušās avis. Ojāram tika pirmajam un visvairāk, jo viņš bija «nomaldu» centrā.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/27 |Issue number=185 |Page number=3 |Original title=VĀCIETIS UN VIŅA LAIKS |Source file=paja1988n185_003_01 }}
+{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/27 |Issue number=185 |Page number=3 |Original title=VĀCIETIS UN VIŅA LAIKS |Source file=paja1988n185_003_01 }} {{Written by|Jānis Škapars}} {{About topic|Literatūras vēsture — jauna pieeja}} {{About domain|Kultūra un māksla}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Politika}} {{About person|Ojārs Vācietis}} {{About person|Augusts Voss}} {{About person|Kārlis Krauliņš}} {{About person|Bruno Saulītis}} {{About person|Ignats Muižnieks}} {{About person|Valdis Lukss}} {{About person|Ādolfs Talcis}} {{About person|Arvīds Grigulis}} {{About person|Imants Ziedonis}} {{About person|Regīna Ezera}} {{About person|Gunārs Priede}} {{About person|Ēvalds Vilks}} {{About person|Vizma Belševica}} {{About person|Imants Auziņš}} {{About person|Visvaldis Lāms}} {{About person|Arvīds Skalbe}} {{About person|Ņikita Hruščovs}} {{About person|Māra Zālīte}} {{About organization|Latvijas PSR Rakstnieku savienība}} {{About place|Rīga}} {{About year|1965}} {{About year|1963}} '''Vācietis dzima 196… Nē, Vācieša sakarībā gadskaitli nevaru nosaukt. Vai tas bija 1953., 1956. vai kādā citā gadā, to ir neiespējami pateikt. Vecais kalendārs un stundenis te neder. Vācieša sakarībā neder nekas lineārs un viennozīmīgs. Tie neko neizsaka. Te darbojas citi ritmi, citas sakarības.'''
-<b>Dzejnieks dzima laikmetu griežos. Dzima, sabiedrībai atdzimstot. Mēžot vēstures mēslainē staļinisko despotismu.</b>
+'''Dzejnieks dzima laikmetu griežos. Dzima, sabiedrībai atdzimstot. Mēžot vēstures mēslainē staļinisko despotismu.'''
-<b>Taču nē! Dzejnieks dzima traģiskās peripetijās, kad staļiniskais despotisms atgriezās, ietērpies brežņeviskajā autoritārismā. Kad brīvību, vienlīdzību, taisnību un demokrātiju — šo Hruščova vaļā palaisto džinu — doktrinārs uz ilgiem gadiem iepresēja atpakaļ sabiedrības zemapziņas dzīlēs.</b>
+'''Taču nē! Dzejnieks dzima traģiskās peripetijās, kad staļiniskais despotisms atgriezās, ietērpies brežņeviskajā autoritārismā. Kad brīvību, vienlīdzību, taisnību un demokrātiju — šo Hruščova vaļā palaisto džinu — doktrinārs uz ilgiem gadiem iepresēja atpakaļ sabiedrības zemapziņas dzīlēs.'''
-<b>Taču atšķirībā no rakstnieku vairākuma (arī inteliģences vispār), kuri spēja būt revolucionāri vienīgi uzplūdos, Vācietis, šķiet, bija dzimis brīvībai. Dzeja un brīvība, dzeja un taisnība, dzeja un patiesība, dzeja un mīlestība — šie lielumi dzejniekā mājoja organiskā veselumā, tie bija viņa dzīvības un esamības veids. Un tikai tāds un vienīgi tāds — brīvības un vētras putns — varēja tik nerimti saukt pēc saules un pavasara. Cauri gadu desmitiem nest cilvēces atdzimšanas lāpu un tās uzturēšanai dedzināt sevi.</b>
+'''Taču atšķirībā no rakstnieku vairākuma (arī inteliģences vispār), kuri spēja būt revolucionāri vienīgi uzplūdos, Vācietis, šķiet, bija dzimis brīvībai. Dzeja un brīvība, dzeja un taisnība, dzeja un patiesība, dzeja un mīlestība — šie lielumi dzejniekā mājoja organiskā veselumā, tie bija viņa dzīvības un esamības veids. Un tikai tāds un vienīgi tāds — brīvības un vētras putns — varēja tik nerimti saukt pēc saules un pavasara. Cauri gadu desmitiem nest cilvēces atdzimšanas lāpu un tās uzturēšanai dedzināt sevi.'''
-<b>Par Vācieti kā par īpatni, cilvēku, kurš neiekļāvās normās un standartos, varētu pierakstīt grāmatu grāmatas. Kā tas lasītājiem labi zināms, Vācietis bija komunists, taču komunists atbilstoši savai «vērtību svētnīcai». Šķirstu partijas biroja protokolus, gads aiz gada, desmits aiz desmita. Tur visskrupulozāk dokumentēti dzejnieka netikumi. Sapulces apmeklē reti, lektorijus — vēl retāk, biedru naudas maksā šā un tā. Vācietis solās. Taču atkal un atkal… kultūras nama direktora sūdzība par «norautu» dzejas vakaru, rajona vadības ziņojums par trakulībām un nacionālistisku dziesmu dziedāšanām, ja nacionālistiska ir «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai». Un, ja vien es paļautos šai dogmatu un «birku karināšanas» stihijai, bet šīs stihijas vara joprojām ir milzīga, es teiktu: Vācietis bija pagalam slikts komunists.</b>
+'''Par Vācieti kā par īpatni, cilvēku, kurš neiekļāvās normās un standartos, varētu pierakstīt grāmatu grāmatas. Kā tas lasītājiem labi zināms, Vācietis bija komunists, taču komunists atbilstoši savai «vērtību svētnīcai». Šķirstu partijas biroja protokolus, gads aiz gada, desmits aiz desmita. Tur visskrupulozāk dokumentēti dzejnieka netikumi. Sapulces apmeklē reti, lektorijus — vēl retāk, biedru naudas maksā šā un tā. Vācietis solās. Taču atkal un atkal… kultūras nama direktora sūdzība par «norautu» dzejas vakaru, rajona vadības ziņojums par trakulībām un nacionālistisku dziesmu dziedāšanām, ja nacionālistiska ir «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai». Un, ja vien es paļautos šai dogmatu un «birku karināšanas» stihijai, bet šīs stihijas vara joprojām ir milzīga, es teiktu: Vācietis bija pagalam slikts komunists.'''
-<b>Slikts komunists un pirmais dzejnieks?! Šīs skaudrās pretišķības, domājot par Vācieti un viņa laikmetu, mani tirda un vajā. Taču ne jau dzejnieks, bet laikmets hameleonēja. Un nevainosim dzejnieku, ja viņš nenāca uz daudzajām sanāksmēm, kur mēs daudzinājām revolucionāro pagātni, bet piegānījām tagadni, cildinājām dižos vadoņus un vēl dižākos sasniegumus, bet sabiedrība tuvojās pastaram galam. Par Vācieti es nespēju rakstīt kā par vienpatni. Vēl neiespējamāk šķiet lipināt atmiņu mozaīku. Dzejnieks, būdams šķirts no rakstnieku pārspīlētās sabiedriskās rosības, dzīvoja laikmetā intensīvāk nekā jebkurš no mums. Vācietis bija traģiska personība, bet traģiska ne tik daudz indivīda izpratnē — dzejnieka dvēselē plosījās laikmeta kolīzijas. Divu kultūru grandoņā viņš nāca kā pravietis — jaunas kultūras nesējs. Jaundievības sludinātājs.</b>
+'''Slikts komunists un pirmais dzejnieks?! Šīs skaudrās pretišķības, domājot par Vācieti un viņa laikmetu, mani tirda un vajā. Taču ne jau dzejnieks, bet laikmets hameleonēja. Un nevainosim dzejnieku, ja viņš nenāca uz daudzajām sanāksmēm, kur mēs daudzinājām revolucionāro pagātni, bet piegānījām tagadni, cildinājām dižos vadoņus un vēl dižākos sasniegumus, bet sabiedrība tuvojās pastaram galam. Par Vācieti es nespēju rakstīt kā par vienpatni. Vēl neiespējamāk šķiet lipināt atmiņu mozaīku. Dzejnieks, būdams šķirts no rakstnieku pārspīlētās sabiedriskās rosības, dzīvoja laikmetā intensīvāk nekā jebkurš no mums. Vācietis bija traģiska personība, bet traģiska ne tik daudz indivīda izpratnē — dzejnieka dvēselē plosījās laikmeta kolīzijas. Divu kultūru grandoņā viņš nāca kā pravietis — jaunas kultūras nesējs. Jaundievības sludinātājs.'''
-<b>Māra Zālīte vēsturiskajā jūnija Plēnumā teica, ka dzeja savulaik bija «garīgās pretošanās kustība». Tad, lūk, Ojāra vieta ir unikāla tieši šinī radošās inteliģences, inteliģences un TAUTAS GARĪGĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBĀ. Un, ja vien būtu atļauts kaut mazumiņš patētikas, es teiktu: viņš bija kustības karognesējs. Turklāt no sākuma līdz galam. Pat tad, kad latviešu dzejā šī garīgās pretošanās kustība izsīka un noslāpa.</b>
+'''Māra Zālīte vēsturiskajā jūnija Plēnumā teica, ka dzeja savulaik bija «garīgās pretošanās kustība». Tad, lūk, Ojāra vieta ir unikāla tieši šinī radošās inteliģences, inteliģences un TAUTAS GARĪGĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBĀ. Un, ja vien būtu atļauts kaut mazumiņš patētikas, es teiktu: viņš bija kustības karognesējs. Turklāt no sākuma līdz galam. Pat tad, kad latviešu dzejā šī garīgās pretošanās kustība izsīka un noslāpa.'''
 Ar Vācieti tuvākā saskarē nonācu 1965. gadā, kad tiku apstiprināts par LKP CK instruktoru. No sākuma man tika uzticētas kultūrizglītības iestādes, bet ar gada otro pusi kļuvu kurators par Rakstnieku un Kinematogrāfistu savienībām. Situācija bija sarežģīta. Abas savienības gatavojās kongresiem, abas plosīja dziļas iekšējas pretrunas. Asa, gandrīz vai antagonistiska bija divu domāšanas veidu, būtībā divu kultūras koncepciju sadursme, kas kondensējās paaudžu konfliktā.
@@ 71. rindiņa: / 43. rindiņa: @@
 Būtu aplami «jauno strāvu» traktēt kā kaut ko monolītu. Nē, tā tas nebija. Tanī bija savas iekšējas pretrunas, grupas, dažādas literārās plūsmas, stili. Taču radošajā inteliģencē kopumā stipri rūga skepse un pretestība pret komandēšanu, pret jaunrades pakļaušanu «maģistrālās līnijas» diktātam, pret mākslas vulgāru politizēšanu. Pret tiem daudzajiem «ismiem» un «birkām», kas visbiežāk tika «piekarinātas» vistalantīgākajiem māksliniekiem. Domāju, ka tieši šis apstāklis konsolidēja kā «jauno strāvu», tā lielu daļu rakstniecības vispār. Turklāt konsolidēja ap tās radikālāko spārnu.
-<sup>1 </sup>LM, 1963. g. 30. martā,
+<sup>1 </sup>LM, 1963. g. 30. martā.
 <sup>2</sup> LKP CK Partijas vēstures arhīvs, 7263, On-1, D-16, d15-18,
+<p style="text-align: right; ">'''Jānis Škapars'''</p>

@@ 71. rindiņa: / 71. rindiņa: @@
 Būtu aplami «jauno strāvu» traktēt kā kaut ko monolītu. Nē, tā tas nebija. Tanī bija savas iekšējas pretrunas, grupas, dažādas literārās plūsmas, stili. Taču radošajā inteliģencē kopumā stipri rūga skepse un pretestība pret komandēšanu, pret jaunrades pakļaušanu «maģistrālās līnijas» diktātam, pret mākslas vulgāru politizēšanu. Pret tiem daudzajiem «ismiem» un «birkām», kas visbiežāk tika «piekarinātas» vistalantīgākajiem māksliniekiem. Domāju, ka tieši šis apstāklis konsolidēja kā «jauno strāvu», tā lielu daļu rakstniecības vispār. Turklāt konsolidēja ap tās radikālāko spārnu.
-</p><p><sup>1 </sup>LM, 1963. g. 30. martā,
+<sup>1 </sup>LM, 1963. g. 30. martā,
-</p><p><sup>2</sup> LKP CK Partijas vēstures arhīvs, 7263, On-1, D-16, d15-18,
+<sup>2</sup> LKP CK Partijas vēstures arhīvs, 7263, On-1, D-16, d15-18,
 <b>Jānis Škapars</b>

@@ 46. rindiņa: / 46. rindiņa: @@
 . gada 27. un 28. martā Zinātņu akadēmijas augstceltnē notika radošās inteliģences sanāksme, kas bija viens no būtiskiem posmiem kampaņā pret jaunajiem. Minēšu tikai dažas rindas no A. Vosa runas, kas labi raksturo jauno rakstnieku oficiālo traktējumu. «Taču pēdējā laikā zināmā republikas radošās jaunatnes daļā izplatījusies pagrimušās Rietumu kultūras demoralizējošā ietekme. (..) Kļūdas savā daiļradē pieļāvis arī viens no talantīgākajiem latviešu padomju liriķu jaunās paaudzes pārstāvjiem — Ojārs Vācietis. Daži viņa pēdējā laika darbi, piemēram. «Tarakāna monologs», ir neskaidri idejas un formas ziņā.»<sup>1</sup> Sanāksmē tika kritizēta arī poēma «Einšteiniāna».
-</p><p>Kopš šiem notikumiem ir pagājuši divdesmit pieci gadi. Šķirstot tā laika dokumentus un protokolus, manī īpašas emocijas vairs neizraisa oficiālo ideologu dogmati. Es tos varu gluži loģiski saprast: režīms bija autoritārs, domāšana — vecā staļiniskā. Lai koncentrētas varas apstākļos noturētu pavalstniekus — it īpaši radošos — paklausībā, bez bardzības neiztiksi. Taču man joprojām ir mīkla rakstnieku pašu agresivitāte pret jaunajiem. Un galvenokārt pret trauksminiekiem, pret Vācieti. Kolēģi uzbruka nikni, pātagoja vēl nežēlīgāk nekā profesionālie doktrināri. Lūk, daži fragmentiņi no rakstnieku atklātās partijas sapulces, kas notika dažas dienas pēc minētās sanāksmes.
 K. Krauliņš: «… pašreizējā situācijā jāsit nelāgais, lai to izravētu.»