330315 - Versiju hronoloģija

Ilmars: Set original images

2020-11-13T03:11:36Z

Set original images

Edgars : 2020. gada 11. novembris, plkst. 15.20

2020-11-11T15:20:27Z

Edgars : 2020. gada 8. novembris, plkst. 18.02

2020-11-08T18:02:23Z

Edgars : 2020. gada 7. novembris, plkst. 19.06

2020-11-07T19:06:12Z

Edgars: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/03 |Issue number=1 |Page number=2 |Original title=Lai paliek «pējējiešu» gars! }} {{Written by|Andris Muk...

2020-11-05T22:38:28Z

Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/03 |Issue number=1 |Page number=2 |Original title=Lai paliek «pējējiešu» gars! }} {{Written by|Andris Muk...

Jauna lapa

{{Newspaper Article
|Article in=Latvijas Jaunatne
|Published on=1990/01/03
|Issue number=1
|Page number=2
|Original title=Lai paliek «pējējiešu» gars!
}}
{{Written by|Andris Mukāns}}
Esmu caur un cauri praktiķis. Avīzi un tās veidošanu iepazinu «no otra gala», vidusskolas laika piepelnīdamies un strādādams tipogrāfijas ekspedīcijā Pērses lelā, kur saiņoju avīzes. Kad 1973. gadā atnācu uz «PJ» un pirmajā vakara dežūrā Alfrēds Leiterts mani aizveda, lai parādītu tipogrāfiju, es ar turienes vīriem sarokojos kā Jau ar veciem paziņām. Bet žurnālista gaitas sāku 1969. gada septembri Latvijas radiofonā. Mans pirmais skolotājs Jānis Briedis (tagad Jau republikas Valsts prēmijas laureāts) ar pirmo dienu nedeva man nekādas nolaides ne rediģēšanas, ne raidījumu valodas un izveides ziņā. Un ar savu godprātīgo attieksmi pret darbu viņS man nemanāmi lemācīja daudz ko tādu, ko nevienā mācību grāmatā neviens nav rakstījis . . .

«PJ» esmu darījis gandrīz vai visu — sāku ar hokeja reportāžām, biju tehniskais redaktors, apgūdams Jauno Preses nama tipogrāfiju (trīs dienas pa to staigāju pats pirmais no pējējlešlem). atbildīgā sekretāra vietnieks, izbaudīju, cik jauka lr komjaunatnes dzīves ikdiena, beidzu ar rūpniecības un celtniecības problēmu atspoguļošanu.

Tēvs man teica: – Dēls, viss, ko cilvēks no citiem lemācās, kādreiz mūžā var noderēt. Tāpēc esmu mācījies būvinženieru kvalifikācijas celSanas kursos, gājis uz ■ rūpnīcām, nevis lai rakstītu, bet gan izzinātu, kas tur notiek un kādi cilvēki tur strādā Veidoju savu tematisko kartotēku, kurā krāju visu, ko presē biju sameklējis par mani interesējošām nozarēm. Diemžēl, mainoties valsts politikai, tagad tā Ir zaudējusi pamatnozīmi. PaSizglltoSanos un lnteresēšanos par Jaunāko «savā nozarē» iesaku ari tagadējiem «PJ» («LJ») žurnālistiem. Tas ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem godīgam profesionāla darbam. Un ari – mūsu profesijas prestižam.

Klaiņošana pa rūpnīcām bez bloknota un pildspalvas lāva man lepazīt cilvēkus, kas nesola nekur triekties (domāts — trleciendarbs — A. M ) bet kārtīgi strādā. Godīgi cilvēki lr visur un visos laikos Tāpēc kampaņu laikā atsauksmes man rakstīja vai pa tālruni nodiktēja tie. kuru godīgumam es ticēju «PJ» lielākoties tomēr centās un prata apiet tos, kuru vārdi nesaskanēja ar darbiem.

Kad 1982. gadā biju aizgājis no «PJ», satrieca tas, ka nevienu v,airs it kā neinteresēja mani raksti. Esmu pārliecināts, ka ikvienam nopietnam žurnālistam lr nepieciešams, lai viņa darbu novērtē profesionāli — labi vai slikti, tomēr novērtē. Tas palīdz saņemties, lai pievērstos nākamajam rakstam, tematam. īsti «pējējleši» vienmēr cits citam tā lr palīdzējuši. Man vaicāja- – Ja rit tev atkal būtu savs rakstāmgalds 10. stāvā «Latvijas Jaunatnes» redakcijā, ar ko tu sāktu?

Pirmām kārtām tas man būtu liels gods kas liktu pamatīgi izvērtēt visu līdz šim paveikto. No tā līdzi es paņemtu «pējējiešu» garu, kas daudz ko nosaka lielākajā daļā redakciju, un censtos to «iepotēt» Jaunajiem kolēģiem. Tad es ierosinātu Izveidot Latvijas neatkarības atjaunošanas problēmu nodalu un uzrakstītu savu minimālo un maksimālo darba plānu, teiksim, tuvākajiem trim gadiem. Pēc tam apstaigātu citas nodajas un savu programmu censtos saskaņot ar pārējo iecerēm. Laikraksta nosaukuma maiņa nepārprotami liecina ari par pārmaiņām tā būtībā saturā kuru kopā saturēt vajadzētu kādam vlrsuzdevumam vienam mērķim Man, no malas raugoties, šķiet, ka šobrīd dažādie virzieni, kustības pārāk šūpo «PJ» _ kā pa viļņiem vētras laikā. Acīmredzot pietrūkst vīriešu prāta un rokas kas palīdzētu radīt stabilitātes lzjfltu, lai varētu strādāt kā ' viena dūre, nevis kā atsevišķi pirksti, ar kuriem cits citam baksta acis. Jau teicu: lai pārliecinoši un rosinoši rakstītu, daudz kas pašam Jāzina un Jāpārzina. Tā vien šķiet ka mani Jaunie kolēģi dažkārt necenšas to paturēt prātā

Redzu godīgu, profesionālu Dzintras Krlevānes darbu. Lasītāji pat nenojaus, cik daudz gadu «PJ» izšķirīgos un kritiskos brīžos balstās uz redaktora vietnieces pleciem Kad «PJ» izlasu asus, problemātiskus, konceptuālus rakstus, Ik reizi paskatos, kas avīzi parakstījis Un parasti savā nojauta neviļos — to darījusi Dzintra. Tik godīgi savu darbu darīt, savu nostāju saglabāt un aizstāvēt var tikai cilvēks, kas prot un mīl savu darbu. Tādas īpašības manuprāt, piemīt tikai retam «PJ» redakcijas darbiniekam. Par to Jāpadomā katram, kas 2 Janvāri sēdīsies pie rakstāmgalda «Latvijas Jaunatnes» redakcijā

Man kādreiz mēdza pārmest, ka mani esot maz sociālā (ari sociālistiskā) optimisma un tāpēc man neesot nekādas nākotnes. Bet pēc žurnālistikā nostrādātajiem diviem gadu desmitiem es bez šāda «optimisma» savu kolēģu vidū un lasītāju priekša Jūtos labāk nekā tie. kas ar tā palīdzību ripās pa karjeras kāpnēm. Tāpēc «LJ» kolēģiem novēlu būt profesionāliem un godīgiem pret savu darbu un saviem lasītājiem!

<p style="text-align: right; ">'''ANDRIS MUKĀNS,'''</p><p style="text-align: right; ">žurnāla «Lauku Dzīve» redaktora vietnieks</p>

@@ 6. rindiņa: / 6. rindiņa: @@
 |Original title=Lai paliek «pējējiešu» gars!
 }}
 {{Written by|Andris Mukāns}}
 {{About topic|Preses nams}}
@@ 30. rindiņa: / 31. rindiņa: @@
 Man kādreiz mēdza pārmest, ka mani esot maz sociālā (arī sociālistiskā) optimisma un tāpēc man neesot nekādas nākotnes. Bet pēc žurnālistikā nostrādātajiem diviem gadu desmitiem es bez šāda «optimisma» savu kolēģu vidū un lasītāju priekšā jūtos labāk nekā tie, kas ar tā palīdzību rāpās pa karjeras kāpnēm. Tāpēc «LJ» kolēģiem novēlu būt profesionāliem un godīgiem pret savu darbu un saviem lasītājiem!
 <p style="text-align: right; ">'''ANDRIS MUKĀNS,'''</p><p style="text-align: right; ">žurnāla «Lauku Dzīve» redaktora vietnieks</p>

@@ 7. rindiņa: / 7. rindiņa: @@
 }}
 {{Written by|Andris Mukāns}}
 Esmu caur un cauri praktiķis. Avīzi un tās veidošanu iepazinu «no otra gala», vidusskolas laika piepelnīdamies un strādādams tipogrāfijas ekspedīcijā Pērses ielā, kur saiņoju avīzes. Kad 1973. gadā atnācu uz «PJ» un pirmajā vakara dežūrā Alfrēds Leiterts mani aizveda, lai parādītu tipogrāfiju, es ar turienes vīriem sarokojos kā jau ar veciem paziņām. Bet žurnālista gaitas sāku 1969. gada septembrī Latvijas radiofonā. Mans pirmais skolotājs Jānis Briedis (tagad jau republikas Valsts prēmijas laureāts) ar pirmo dienu nedeva man nekādas nolaides ne rediģēšanas, ne raidījumu valodas un izveides ziņā. Un ar savu godprātīgo attieksmi pret darbu viņš man nemanāmi iemācīja daudz ko tādu, ko nevienā mācību grāmatā neviens nav rakstījis...

@@ 9. rindiņa: / 9. rindiņa: @@
 Esmu caur un cauri praktiķis. Avīzi un tās veidošanu iepazinu «no otra gala», vidusskolas laika piepelnīdamies un strādādams tipogrāfijas ekspedīcijā Pērses ielā, kur saiņoju avīzes. Kad 1973. gadā atnācu uz «PJ» un pirmajā vakara dežūrā Alfrēds Leiterts mani aizveda, lai parādītu tipogrāfiju, es ar turienes vīriem sarokojos kā jau ar veciem paziņām. Bet žurnālista gaitas sāku 1969. gada septembrī Latvijas radiofonā. Mans pirmais skolotājs Jānis Briedis (tagad jau republikas Valsts prēmijas laureāts) ar pirmo dienu nedeva man nekādas nolaides ne rediģēšanas, ne raidījumu valodas un izveides ziņā. Un ar savu godprātīgo attieksmi pret darbu viņš man nemanāmi iemācīja daudz ko tādu, ko nevienā mācību grāmatā neviens nav rakstījis...
-«PJ» esmu darījis gandrīz vai visu — sāku ar hokeja reportāžām, biju tehniskais redaktors, apgūdams Jauno Preses nama tipogrāfiju (trīs dienas pa to staigāju pats pirmais no pējējiešiem), atbildīgā sekretāra vietnieks, izbaudīju, cik jauka lr komjaunatnes dzīves ikdiena, beidzu ar rūpniecības un celtniecības problēmu atspoguļošanu.
+«PJ» esmu darījis gandrīz vai visu — sāku ar hokeja reportāžām, biju tehniskais redaktors, apgūdams Jauno Preses nama tipogrāfiju (trīs dienas pa to staigāju pats pirmais no pējējiešiem), atbildīgā sekretāra vietnieks, izbaudīju, cik jauka ir komjaunatnes dzīves ikdiena, beidzu ar rūpniecības un celtniecības problēmu atspoguļošanu.
-Tēvs man teica: – Dēls, viss, ko cilvēks no citiem iemācās, kādreiz mūžā var noderēt. Tāpēc esmu mācījies būvinženieru kvalifikācijas celSanas kursos, gājis uz rūpnīcām, nevis lai rakstītu, bet gan izzinātu, kas tur notiek un kādi cilvēki tur strādā. Veidoju savu tematisko kartotēku, kurā krāju visu, ko presē biju sameklējis par mani interesējošām nozarēm. Diemžēl, mainoties valsts politikai, tagad tā ir zaudējusi pamatnozīmi. Pašizglītošanos un interesēšanos par jaunāko «savā nozarē» iesaku arī tagadējiem «PJ» («LJ») žurnālistiem. Tas ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem godīgam profesionāļa darbam. Un ari – mūsu profesijas prestižam.
+Tēvs man teica: – Dēls, viss, ko cilvēks no citiem iemācās, kādreiz mūžā var noderēt. Tāpēc esmu mācījies būvinženieru kvalifikācijas celšanas kursos, gājis uz rūpnīcām, nevis lai rakstītu, bet gan izzinātu, kas tur notiek un kādi cilvēki tur strādā. Veidoju savu tematisko kartotēku, kurā krāju visu, ko presē biju sameklējis par mani interesējošām nozarēm. Diemžēl, mainoties valsts politikai, tagad tā ir zaudējusi pamatnozīmi. Pašizglītošanos un interesēšanos par jaunāko «savā nozarē» iesaku arī tagadējiem «PJ» («LJ») žurnālistiem. Tas ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem godīgam profesionāļa darbam. Un ari – mūsu profesijas prestižam.
-Klaiņošana pa rūpnīcām bez bloknota un pildspalvas ļāva man lepazīt cilvēkus, kas nesola nekur triekties (domāts — trieciendarbs — A. M ), bet kārtīgi strādā. Godīgi cilvēki ir visur un visos laikos. Tāpēc kampaņu laikā atsauksmes man rakstīja vai pa tālruni nodiktēja tie, kuru godīgumam es ticēju. «PJ» lielākoties tomēr centās un prata apiet tos, kuru vārdi nesaskanēja ar darbiem.
+Klaiņošana pa rūpnīcām bez bloknota un pildspalvas ļāva man iepazīt cilvēkus, kas nesola nekur triekties (domāts — trieciendarbs — A. M ), bet kārtīgi strādā. Godīgi cilvēki ir visur un visos laikos. Tāpēc kampaņu laikā atsauksmes man rakstīja vai pa tālruni nodiktēja tie, kuru godīgumam es ticēju. «PJ» lielākoties tomēr centās un prata apiet tos, kuru vārdi nesaskanēja ar darbiem.
 Kad 1982. gadā biju aizgājis no «PJ», satrieca tas, ka nevienu vairs it kā neinteresēja mani raksti. Esmu pārliecināts, ka ikvienam nopietnam žurnālistam ir nepieciešams, lai viņa darbu novērtē profesionāļi — labi vai slikti, tomēr novērtē. Tas palīdz saņemties, lai pievērstos nākamajam rakstam, tematam. Īsti «pējējieši» vienmēr cits citam tā ir palīdzējuši. Man vaicāja: - Ja rīt tev atkal būtu savs rakstāmgalds 10. stāvā «Latvijas Jaunatnes» redakcijā, ar ko tu sāktu?
-Pirmām kārtām tas man būtu liels gods, kas liktu pamatīgi izvērtēt visu līdz šim paveikto. No tā līdzi es paņemtu «pējējiešu» garu, kas daudz ko nosaka lielākajā daļā redakciju, un censtos to «iepotēt» jaunajiem kolēģiem. Tad es ierosinātu izveidot Latvijas neatkarības atjaunošanas problēmu nodaļu un uzrakstītu savu minimālo un maksimālo darba plānu, teiksim, tuvākajiem trim gadiem. Pēc tam apstaigātu citas nodajas un savu programmu censtos saskaņot ar pārējo iecerēm. Laikraksta nosaukuma maiņa nepārprotami liecina arī par pārmaiņām tā būtībā, saturā, kuru kopā saturēt vajadzētu kādam vlrsuzdevumam, vienam mērķim. Man, no malas raugoties, šķiet, ka šobrīd dažādie virzieni, kustības pārāk šūpo «PJ» - kā pa viļņiem vētras laikā. Acīmredzot pietrūkst vīriešu prāta un rokas, kas palīdzētu radīt stabilitātes izjūtu, lai varētu strādāt kā viena dūre, nevis kā atsevišķi pirksti, ar kuriem cits citam baksta acīs. Jau teicu: lai pārliecinoši un rosinoši rakstītu, daudz kas pašam jāzina un jāpārzina. Tā vien šķiet ka mani jaunie kolēģi dažkārt necenšas to paturēt prātā.
+Pirmām kārtām tas man būtu liels gods, kas liktu pamatīgi izvērtēt visu līdz šim paveikto. No tā līdzi es paņemtu «pējējiešu» garu, kas daudz ko nosaka lielākajā daļā redakciju, un censtos to «iepotēt» jaunajiem kolēģiem. Tad es ierosinātu izveidot Latvijas neatkarības atjaunošanas problēmu nodaļu un uzrakstītu savu minimālo un maksimālo darba plānu, teiksim, tuvākajiem trim gadiem. Pēc tam apstaigātu citas nodaļas un savu programmu censtos saskaņot ar pārējo iecerēm. Laikraksta nosaukuma maiņa nepārprotami liecina arī par pārmaiņām tā būtībā, saturā, kuru kopā saturēt vajadzētu kādam virsuzdevumam, vienam mērķim. Man, no malas raugoties, šķiet, ka šobrīd dažādie virzieni, kustības pārāk šūpo «PJ» - kā pa viļņiem vētras laikā. Acīmredzot pietrūkst vīriešu prāta un rokas, kas palīdzētu radīt stabilitātes izjūtu, lai varētu strādāt kā viena dūre, nevis kā atsevišķi pirksti, ar kuriem cits citam baksta acīs. Jau teicu: lai pārliecinoši un rosinoši rakstītu, daudz kas pašam jāzina un jāpārzina. Tā vien šķiet ka mani jaunie kolēģi dažkārt necenšas to paturēt prātā.
 Redzu godīgu, profesionālu Dzintras Krievānes darbu. Lasītāji pat nenojauš, cik daudz gadu «PJ» izšķirīgos un kritiskos brīžos balstās uz redaktora vietnieces pleciem. Kad «PJ» izlasu asus, problemātiskus, konceptuālus rakstus, ik reizi paskatos, kas avīzi parakstījis. Un parasti savā nojautā neviļos — to darījusi Dzintra. Tik godīgi savu darbu darīt, savu nostāju saglabāt un aizstāvēt var tikai cilvēks, kas prot un mīl savu darbu. Tādas īpašības manuprāt, piemīt tikai retam «PJ» redakcijas darbiniekam. Par to jāpadomā katram, kas 2. janvārī sēdīsies pie rakstāmgalda «Latvijas Jaunatnes» redakcijā.