320802 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2012. gada 25. augusts, plkst. 09.54

2012-08-25T09:54:21Z

Andrejs : 2012. gada 3. marts, plkst. 11.42

2012-03-03T11:42:10Z

Andrejs : 2012. gada 28. februāris, plkst. 09.55

2012-02-28T09:55:58Z

Andrejs : 2012. gada 3. februāris, plkst. 20.01

2012-02-03T20:01:43Z

Andrejs: Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Zinājām, kurp ejam }} {{Written by|Jānis Ragelis}} {{About topic|BARIK...

2012-02-03T20:00:50Z

Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Zinājām, kurp ejam }} {{Written by|Jānis Ragelis}} {{About topic|BARIK...

Jauna lapa

{{Memoir
|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
|Published on=2001/01/20
|Original title=Zinājām, kurp ejam
}}
{{Written by|Jānis Ragelis}}
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
{{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}}
{{About domain|Politika}}
{{About person|Jānis Pabērzs}}
{{About person|Jānis Ģipters}}
{{About person|Voldemārs Saušs}}
{{About person|Vitālijs Keišs }}
{{About person|Pēteris Stikāns }}
{{About person|Antons Rimicāns}}
{{About place|Vabole}}
{{About place|Daugavpils rajons}}
{{About place|Rīga}}
{{About year|1991}}

@@ 8. rindiņa: / 8. rindiņa: @@
 {{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
 {{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}}
 {{About domain|Politika}}
 {{About person|Jānis Pabērzs}}

@@ 3. rindiņa: / 3. rindiņa: @@
 |Published on=2001/01/20
 |Original title=Zinājām, kurp ejam
 }}
 {{Written by|Jānis Ragelis}}
@@ 14. rindiņa: / 15. rindiņa: @@
 {{About person|Pēteris Stikāns}}
 {{About person|Antons Rimicāns}}
 {{About place|Vabole}}
 {{About place|Daugavpils}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 28. februāris, plkst. 09.55
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Memoir \|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) \|Published on=2001/01/20 \|Original title=Zinājām, kurp ejam }} {{Written by\|Jānis Ragelis}} {{About topic\|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic\|Barikādes, Zaķusalā, 1991}} {{About domain\|Politika}} {{About person\|Jānis Pabērzs}} {{About person\|Jānis Ģipters}} {{About person\|Voldemārs Saušs}} {{About person\|Vitālijs Keišs }} {{About person\|Pēteris Stikāns }} {{About person\|Antons Rimicāns}} {{About place\|Vabole}} {{About place\|Daugavpils ~~rajons~~}} {{About place\|Rīga}} {{About year\|1991}}13. janvāri no Vaboles ar kolhoza autobusu uz tautas manifestāciju Rīgā aizbrauca apmēram 25 cilvēki. 14. janvāra priekšvakarā mēs, visi kolhoza "Vabole" vīrieši, apspriedāmies par toreizējiem notikumiem Rīgā un nolēmām, ka brauksim. Pieteicās daudzi atbalstītāji, bet turpu devāmies pieci. Jāpiebilst, ka mēs nesaņēmām nekādus ieteikumus un pamudinājumus, bet gan braucām, brīvas gribas vadīti. Mūsu grupā bija Jānis Pabērzs, Jānis Ģipters, Voldemārs Saušs, Vitālijs Keišs un es. Braucu kopā ar Voldemāru, kurš, starp citu, bija arī mūsu mašīnas šoferis. Mašīnas kravas kastē atradās traktors, kurš bija ievietots tāpēc, lai būtu lielāks smagums un līdz ar to nodrošināta stabilitāte. Piekabē bija ielikti 4 betona bluķi, katrs 2 tonnas smags. Līdzi ņēmām arī malku (puspiekabi), to mums atvēlēja kolhoza vadība. Jāteic, ka kolhoza priekšsēdētājs mums nedz ļāva, nedz arī neļāva piedalīties barikāžu organizēšanā, viņš vienkārši saprata, ka nav vērts aizliegt cilvēkiem cīnīties diža mērķa labā — brīvības atgūšanā. Kolhozs "Vabole" mūs pat daļēji atbalstīja: izsniedza pārtiku. Civilās aizsardzības priekšnieks Pēteris Stikāns iedeva gāzmaskas, lai mēs tiktu kaut cik aizsargāti iespējamā gāzu uzbrukumā, kā arī vairākas medicīniskās aptieciņas. Ugunsdzēsēju priekšnieks Antons Rimicāns, kurš diemžēl jau pārkāpis mūžības slieksni, mums atvēlēja vismodernākos ugunsdzēšamos aparātus. Tas arī bija viss, ko ņēmām līdzi. Cik zinu, arī pārējie neko daudz līdzi neveda, kā vien apģērbu, pārtiku un apziņu, ka jāiztur līdz galam. Daudzi cilvēki ieradās plikām rokām, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet drīz vien tie tika pie visnepieciešamākajām lietām. Jo pārējie, kuriem bija vairāk līdzekļu, labprāt dalījās ar tiem, kuriem nebija nekā.	+	{{Memoir
		+	\|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
		+	\|Published on=2001/01/20
		+	\|Original title=Zinājām, kurp ejam
		+	}}
		+	{{Written by\|Jānis Ragelis}}
		+	{{About topic\|BARIKĀDES, 1991}}
		+	{{About topic\|Barikādes, Zaķusalā, 1991}}
		+	{{About domain\|Politika}}
		+	{{About person\|Jānis Pabērzs}}
		+	{{About person\|Jānis Ģipters}}
		+	{{About person\|Voldemārs Saušs}}
		+	{{About person\|Vitālijs Keišs}}
		+	{{About person\|Pēteris Stikāns}}
		+	{{About person\|Antons Rimicāns}}
		+	{{About place\|Vabole}}
		+	{{About place\|Daugavpils}}
		+	{{About place\|Rīga}}
		+	{{About year\|1991}}
		+	13. janvāri no Vaboles ar kolhoza autobusu uz tautas manifestāciju Rīgā aizbrauca apmēram 25 cilvēki. 14. janvāra priekšvakarā mēs, visi kolhoza "Vabole" vīrieši, apspriedāmies par toreizējiem notikumiem Rīgā un nolēmām, ka brauksim. Pieteicās daudzi atbalstītāji, bet turpu devāmies pieci. Jāpiebilst, ka mēs nesaņēmām nekādus ieteikumus un pamudinājumus, bet gan braucām, brīvas gribas vadīti. Mūsu grupā bija Jānis Pabērzs, Jānis Ģipters, Voldemārs Saušs, Vitālijs Keišs un es. Braucu kopā ar Voldemāru, kurš, starp citu, bija arī mūsu mašīnas šoferis. Mašīnas kravas kastē atradās traktors, kurš bija ievietots tāpēc, lai būtu lielāks smagums un līdz ar to nodrošināta stabilitāte. Piekabē bija ielikti 4 betona bluķi, katrs 2 tonnas smags. Līdzi ņēmām arī malku (puspiekabi), to mums atvēlēja kolhoza vadība. Jāteic, ka kolhoza priekšsēdētājs mums nedz ļāva, nedz arī neļāva piedalīties barikāžu organizēšanā, viņš vienkārši saprata, ka nav vērts aizliegt cilvēkiem cīnīties diža mērķa labā — brīvības atgūšanā. Kolhozs "Vabole" mūs pat daļēji atbalstīja: izsniedza pārtiku. Civilās aizsardzības priekšnieks Pēteris Stikāns iedeva gāzmaskas, lai mēs tiktu kaut cik aizsargāti iespējamā gāzu uzbrukumā, kā arī vairākas medicīniskās aptieciņas. Ugunsdzēsēju priekšnieks Antons Rimicāns, kurš diemžēl jau pārkāpis mūžības slieksni, mums atvēlēja vismodernākos ugunsdzēšamos aparātus. Tas arī bija viss, ko ņēmām līdzi. Cik zinu, arī pārējie neko daudz līdzi neveda, kā vien apģērbu, pārtiku un apziņu, ka jāiztur līdz galam. Daudzi cilvēki ieradās plikām rokām, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet drīz vien tie tika pie visnepieciešamākajām lietām. Jo pārējie, kuriem bija vairāk līdzekļu, labprāt dalījās ar tiem, kuriem nebija nekā.

	Mūs, latgaliešus, novirzīja uz televīzijas torņa pusi. Mūsu grupa dežurēja pie televīzijas torņa pirmajā rindā. Tā kā mēs bijām pieci, dežurējām pa divi uz maiņām, kuras garums aptuveni bija trīs diennaktis. Ar mani kopā atradās Voldemārs Saušs. Mūsu mašīnai, kā arī visām pārējām, nobloķējām bremzes, lai tās neslīdētu, tādējādi pieļaudamas rindas secīguma izjaukšanu.		Mūs, latgaliešus, novirzīja uz televīzijas torņa pusi. Mūsu grupa dežurēja pie televīzijas torņa pirmajā rindā. Tā kā mēs bijām pieci, dežurējām pa divi uz maiņām, kuras garums aptuveni bija trīs diennaktis. Ar mani kopā atradās Voldemārs Saušs. Mūsu mašīnai, kā arī visām pārējām, nobloķējām bremzes, lai tās neslīdētu, tādējādi pieļaudamas rindas secīguma izjaukšanu.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Memoir
+{{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Zinājām, kurp ejam }} {{Written by|Jānis Ragelis}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}} {{About domain|Politika}} {{About person|Jānis Pabērzs}} {{About person|Jānis Ģipters}} {{About person|Voldemārs Saušs}} {{About person|Vitālijs Keišs }} {{About person|Pēteris Stikāns }} {{About person|Antons Rimicāns}} {{About place|Vabole}} {{About place|Daugavpils rajons}} {{About place|Rīga}} {{About year|1991}}13. janvāri no Vaboles ar kolhoza autobusu uz tautas manifestāciju Rīgā aizbrauca apmēram 25 cilvēki. 14. janvāra priekšvakarā mēs, visi kolhoza "Vabole" vīrieši, apspriedāmies par toreizējiem notikumiem Rīgā un nolēmām, ka brauksim. Pieteicās daudzi atbalstītāji, bet turpu devāmies pieci. Jāpiebilst, ka mēs nesaņēmām nekādus ieteikumus un pamudinājumus, bet gan braucām, brīvas gribas vadīti. Mūsu grupā bija Jānis Pabērzs, Jānis Ģipters, Voldemārs Saušs, Vitālijs Keišs un es. Braucu kopā ar Voldemāru, kurš, starp citu, bija arī mūsu mašīnas šoferis. Mašīnas kravas kastē atradās traktors, kurš bija ievietots tāpēc, lai būtu lielāks smagums un līdz ar to nodrošināta stabilitāte. Piekabē bija ielikti 4 betona bluķi, katrs 2 tonnas smags. Līdzi ņēmām arī malku (puspiekabi), to mums atvēlēja kolhoza vadība. Jāteic, ka kolhoza priekšsēdētājs mums nedz ļāva, nedz arī neļāva piedalīties barikāžu organizēšanā, viņš vienkārši saprata, ka nav vērts aizliegt cilvēkiem cīnīties diža mērķa labā — brīvības atgūšanā. Kolhozs "Vabole" mūs pat daļēji atbalstīja: izsniedza pārtiku. Civilās aizsardzības priekšnieks Pēteris Stikāns iedeva gāzmaskas, lai mēs tiktu kaut cik aizsargāti iespējamā gāzu uzbrukumā, kā arī vairākas medicīniskās aptieciņas. Ugunsdzēsēju priekšnieks Antons Rimicāns, kurš diemžēl jau pārkāpis mūžības slieksni, mums atvēlēja vismodernākos ugunsdzēšamos aparātus. Tas arī bija viss, ko ņēmām līdzi. Cik zinu, arī pārējie neko daudz līdzi neveda, kā vien apģērbu, pārtiku un apziņu, ka jāiztur līdz galam. Daudzi cilvēki ieradās plikām rokām, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet drīz vien tie tika pie visnepieciešamākajām lietām. Jo pārējie, kuriem bija vairāk līdzekļu, labprāt dalījās ar tiem, kuriem nebija nekā.
 |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
-|Published on=2001/01/20
+Mūs, latgaliešus, novirzīja uz televīzijas torņa pusi. Mūsu grupa dežurēja pie televīzijas torņa pirmajā rindā. Tā kā mēs bijām pieci, dežurējām pa divi uz maiņām, kuras garums aptuveni bija trīs diennaktis. Ar mani kopā atradās Voldemārs Saušs. Mūsu mašīnai, kā arī visām pārējām, nobloķējām bremzes, lai tās neslīdētu, tādējādi pieļaudamas rindas secīguma izjaukšanu.
 |Original title=Zinājām, kurp ejam
-}}
+Visu laiku klausījāmies radio, lai uzzinātu jaunākās ziņas par notikumu gaitu.
 {{Written by|Jānis Ragelis}}
-{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
+. janvārī, kad televīzija ziņoja par omoniešu upuriem, man kļuva diezgan neomulīgi, es baiļojos par sevi un diviem cilvēkiem — Jāni Ģipteri un Jāni Pabērzu, kuri tajā dienā dežurēja pie televīzijas torņa. Jo mums visiem taču bija ģimenes.
 {{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}}
-{{About domain|Politika}}
+Starp citu, braucot mēs pieļāvām iespēju, ka varam neatgriezties, zinājām, kurp ejam, bet kas cits ietu, ja ne mēs? Mana ģimene lēmumam braukt aizstāvēt Latviju nedz iebilda, nedz arī to atbalstīja, visi apzinājāmies risku, bet latvietim par dzīvību ir svarīgāka brīva zeme un svešinieku nesabradāts tautas gods.
 {{About person|Jānis Pabērzs}}
-{{About person|Jānis Ģipters}}
+Ja runā par apstākļiem, kādi valdīja Rīgā barikāžu laikā, jāteic, labākais bija tas, ka tur pastāvēja ļoti draudzīga atmosfēra, mēs dalījāmies ar citiem visā, kas mums bija, sadzīvojām kā viena ģimene. Ēdināšana tika organizēta no tuvākās ēdnīcas, medicīniskā palīdzība bija augstā līmenī. Iedzīvotāji, īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, visu laiku nesa karstu tēju un kafiju. Mūsu mašīnu uzpildīja kādas mežrūpniecības saimniecība, degviela bija nepieciešama, lai mašīna visu laiku darbotos. Tas bija vienīgais siltums, kuru saņēmām, protams, ja neskaita cilvēku silto attieksmi. Līdzpaņemto malku atdevām tiem, kuri sildījās pie ugunskuriem. Lai izkliedētu drūmo sajūtu, visi dziedāja. Gaisotne patiesi bija īsti un nemāksloti draudzīga.
 {{About person|Voldemārs Saušs}}
-{{About person|Vitālijs Keišs }}
+Palīdzību sniedza bez jebkādas atlīdzības. Tādu kopības izjūtu nebiju nekad vēl izjutis. Tauta savu tēvzemi aizstāvēja emocionāli, mums jau līdzi nebija nekādu ieroču. Mēs nebijām aicināti, bet katrs zinājām savu vietu un sapratām — ja būs bruņots uzbrukums, no mums pāri nekas nepaliks. Sajūta bija diezgan drūma, par rītdienu nebija ne jausmas.
 {{About person|Pēteris Stikāns }}
-{{About person|Antons Rimicāns}}
+Redzēju, kā daži cilvēki, protestēdami pret komunistiskās partijas attieksmi, dedzināja karaklausības apliecības, atsevišķi cilvēki pat iznīcināja pases. Ar sašutumu atceros vēlākās baumas, ka barikāžu dalībnieki esot ieradušies alkohola reibumā, es pats neko tamlīdzīgu nebiju redzējis.
 {{About place|Vabole}}
-{{About place|Daugavpils rajons}}
+Mēs toreiz braucām ar tādu domu — lai cik ir grūti, kādreiz būs labāk, mēs pat domās nepieļāvām, ka valsti piemeklēs pašreizējā situācija. Toreiz mēs sapratām, ka būs smagi, tomēr cerējām, ka reiz būs labāk. Es domāju, ja būtu zinājuši, kā dzīvosim šodien, daudzi cilvēki nemaz nepiedalītos.
 {{About place|Rīga}}
-{{About year|1991}}
+Laiks ir pagājis, sīkumi aizmirsti. Saprotu, ka varēju rakstiski piefiksēt kādas nozīmīgas detaļas, bet toreiz mēs nepiegriezām vērību šādām lietām. Mēs cīnījāmies par savas tautas tagadni, lai nākotnē tā ieraudzītu brīvu, neatkarīgu valsti. Tagad, kad esam brīvi, varam tikai pabrīnīties par toreizējo tautas vienotību. Jo tādas, kāda tā bija toreiz, vairs nebūs nekad...