296340 - Versiju hronoloģija

Edgars : 2020. gada 20. novembris, plkst. 11.51

2020-11-20T11:51:41Z

Edgars : 2020. gada 20. novembris, plkst. 11.51

2020-11-20T11:51:15Z

Ilmars: Set original images

2020-11-13T03:11:31Z

Set original images

Edgars : 2020. gada 7. novembris, plkst. 18.49

2020-11-07T18:49:53Z

Edgars: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/27 |Issue number=17 |Page number=2 |Original title=Par zalvēm uz piemiņu }} {{Written by|Jānis Elsbergs}} 9....

2020-11-06T17:54:01Z

Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/27 |Issue number=17 |Page number=2 |Original title=Par zalvēm uz piemiņu }} {{Written by|Jānis Elsbergs}} 9....

Jauna lapa

{{Newspaper Article
|Article in=Latvijas Jaunatne
|Published on=1990/01/27
|Issue number=17
|Page number=2
|Original title=Par zalvēm uz piemiņu
}}
{{Written by|Jānis Elsbergs}}
9. februāri apritēs 3 gadi, kopš gāja bojā mans brālis Klāvs Elsbergs. Jūtos spiests vēlreiz par to runāt, jo gluži nesen presē atkal ir uz jundījusī es diskusija par šo lietu, tikai citā kvalitātē.

Atgādināšu veltījumu Jūlijam Dievkociņam:

«Un vēl bija mātes kliedziena mēmums, 
Tik spalgs, ka pat bendes nodrebēja, 
No tās zalves — tev viena. 
Tās citas lodes uz mātes krūtīm skrēja. 
Tu miri vienreiz. 
Māte ik brīdi, kad atmiņā mutīte mazā, 
Pirmais zobiņš (..)» 
(V. Belševica, 1969)

No lietas juridiskās un politiskās puses situācija ir daudzmaz skaidra un konkrēta. Lai kāds būtu bijis iemesls — politisks vai kāds cits — varmācības aktam pret Klāvu (kaut prokuratūra joprojām pastāv uz, manuprāt, absurdo nelaimes gadījuma versiju), šī lieta ir ieguvusi politisku raksturu prokuratūras grūti izprotamās darbības dēļ. Un nekas nav ne piedots, ne aizmirsts, ne beidzies.

Bet pastāv vēl otra puse — piemiņa.

Tē sākas ar Annas Rancānes nekrologu «Padomju Jaunatnē», ar Klāva bērēm, kas bija Apliecinājums, tāpat kā Ojāra Vācieša bēres. Daudz darījuši Klāva draugi un kolēģi, lai tauta zinātu, kāds viņš ir bijis, un lai pasargātu no dubļiem, kas uz viņa kapa lija no prokuratūras puses. Šim procesam, tāpat kā visiem citiem, ir arī līdzskrējēji blakus īstajiem darītājiem. Man šķiet, ka uz to cita starpā bija centies norādīt Aigars Dāboliņš savā rakstā «Klāvs Elsbergs un dzejnieku upurēšana» («Padomju Jaunatne», 27.10.89 ). Varbūt es kļūdos.

Par šo rakstu. Pirmo reizi lasot, mani aizskāra viena piezīme raksta sākumā, kas skanēja zaimojoši pret Klāvu, proti:

«(..) Klāvu Elsbergu nosauca par savu sirdsapziņu. Pēc tam, kad viņš bija izsviests no kādas «radošo kopu prieku mājas» loga. Tā Klāvs Elsbergs k)uva par viņu (t. i., Klāva paaudzes) mirušo sirdsapziņu.»

Raksta beigās tiek arī tuviniekiem:

«Ko mēs zinām par Klāvu Elsbergu? To, ka (..) viņš tika nogalināts (jeb upurēts), un daži mēģinājuši nedroši iebilst pret šis procedūras likumību Ko vēl? Būsim atklāti — ari to, ka šī lieta drīz norims un aizmirsīsies (?) ...»

Kad pārlasīju visu ar vēsāku galvu, .atradu vienu otru sakarīgu domu, kaut ari forma bija drausmīga.

Grūti nepiekrist Mārtiņa Zelmeņa sašutumam replikā «Ko saucam par viedokli» («Literatūra un Māksla», 16.12.89), lai gan varbūt Zelmenis ir nedaudz pārpratis autora mērķi. Bet ne par to ir runa.

Es negribu iesaistīties diskusijā. Es vēlos rezumēt.

Tie, kas viņu pazināt — pierakstiet atmiņas par Klāvu! Kritiķi un zinātnieki — Klāva paveiktais nu ir gandrīz uzskaitīts un nodrukāts. Ir cildināts. Maz pētīts.

Bet Klāva piemiņas procesu ķidāt vēl ir pāragri.

«Puisit, tava māte ir piedevusi savu diendienas nošaušanu. 
Dusi mierā. 
Dusi saldi.»

JĀNIS ELSBERGS

@@ 15. rindiņa: / 15. rindiņa: @@
 {{About person|Ojārs Vācietis}}
 {{About person|Mārtiņš Zelmenis}}
 {{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}}
 {{About media|«Literatūra un Māksla», laikraksts}}

@@ 8. rindiņa: / 8. rindiņa: @@
 {{Source image|articles/296/340/296340.jpg}}
 {{Written by|Jānis Elsbergs}}
 . februārī apritēs 3 gadi, kopš gāja bojā mans brālis Klāvs Elsbergs. Jūtos spiests vēlreiz par to runāt, jo gluži nesen presē atkal ir uzjundījusies diskusija par šo lietu, tikai citā kvalitātē.

@@ 6. rindiņa: / 6. rindiņa: @@
 |Original title=Par zalvēm uz piemiņu
 }}
 {{Written by|Jānis Elsbergs}}
 . februārī apritēs 3 gadi, kopš gāja bojā mans brālis Klāvs Elsbergs. Jūtos spiests vēlreiz par to runāt, jo gluži nesen presē atkal ir uzjundījusies diskusija par šo lietu, tikai citā kvalitātē.
@@ 11. rindiņa: / 12. rindiņa: @@
 Atgādināšu veltījumu Jūlijam Dievkociņam:
-«Un vēl bija mātes kliedziena mēmums,<br/>
+«Un vēl bija mātes kliedziena mēmums,<br />
-Tik spalgs, ka pat bendes nodrebēja,<br/>
+Tik spalgs, ka pat bendes nodrebēja,<br />
-No tās zalves — tev viena.<br/>
+No tās zalves — tev viena.<br />
-Tās citas lodes uz mātes krūtīm skrēja.<br/>
+Tās citas lodes uz mātes krūtīm skrēja.<br />
-Tu miri vienreiz.<br/>
+Tu miri vienreiz.<br />
-Māte ik brīdi, kad atmiņā mutīte mazā,<br/>
+Māte ik brīdi, kad atmiņā mutīte mazā,<br />
-Pirmais zobiņš (..)»<br/>
+Pirmais zobiņš (..)»<br />
 (V. Belševica, 1969)
@@ 44. rindiņa: / 45. rindiņa: @@
 Bet Klāva piemiņas procesu ķidāt vēl ir pāragri.
-«Puisīt, tava māte ir piedevusi savu diendienas nošaušanu.<br/>
+«Puisīt, tava māte ir piedevusi savu diendienas nošaušanu.<br />
-Dusi mierā.<br/>
+Dusi mierā.<br />
 Dusi saldi.»
 JĀNIS ELSBERGS

@@ 7. rindiņa: / 7. rindiņa: @@
 }}
 {{Written by|Jānis Elsbergs}}
-. februāri apritēs 3 gadi, kopš gāja bojā mans brālis Klāvs Elsbergs. Jūtos spiests vēlreiz par to runāt, jo gluži nesen presē atkal ir uz jundījusī es diskusija par šo lietu, tikai citā kvalitātē.
+. februārī apritēs 3 gadi, kopš gāja bojā mans brālis Klāvs Elsbergs. Jūtos spiests vēlreiz par to runāt, jo gluži nesen presē atkal ir uzjundījusies diskusija par šo lietu, tikai citā kvalitātē.
 Atgādināšu veltījumu Jūlijam Dievkociņam:
@@ 24. rindiņa: / 24. rindiņa: @@
 Bet pastāv vēl otra puse — piemiņa.
-Tē sākas ar Annas Rancānes nekrologu «Padomju Jaunatnē», ar Klāva bērēm, kas bija Apliecinājums, tāpat kā Ojāra Vācieša bēres. Daudz darījuši Klāva draugi un kolēģi, lai tauta zinātu, kāds viņš ir bijis, un lai pasargātu no dubļiem, kas uz viņa kapa lija no prokuratūras puses. Šim procesam, tāpat kā visiem citiem, ir arī līdzskrējēji blakus īstajiem darītājiem. Man šķiet, ka uz to cita starpā bija centies norādīt Aigars Dāboliņš savā rakstā «Klāvs Elsbergs un dzejnieku upurēšana» («Padomju Jaunatne», 27.10.89 ). Varbūt es kļūdos.
+Tā sākas ar Annas Rancānes nekrologu «Padomju Jaunatnē», ar Klāva bērēm, kas bija Apliecinājums, tāpat kā Ojāra Vācieša bēres. Daudz darījuši Klāva draugi un kolēģi, lai tauta zinātu, kāds viņš ir bijis, un lai pasargātu no dubļiem, kas uz viņa kapa lija no prokuratūras puses. Šim procesam, tāpat kā visiem citiem, ir arī līdzskrējēji blakus īstajiem darītājiem. Man šķiet, ka uz to cita starpā bija centies norādīt Aigars Dāboliņš savā rakstā «Klāvs Elsbergs un dzejnieku upurēšana» («Padomju Jaunatne», 27.10.89 ). Varbūt es kļūdos.
 Par šo rakstu. Pirmo reizi lasot, mani aizskāra viena piezīme raksta sākumā, kas skanēja zaimojoši pret Klāvu, proti:
-«(..) Klāvu Elsbergu nosauca par savu sirdsapziņu. Pēc tam, kad viņš bija izsviests no kādas «radošo kopu prieku mājas» loga. Tā Klāvs Elsbergs k)uva par viņu (t. i., Klāva paaudzes) mirušo sirdsapziņu.»
+«(..) Klāvu Elsbergu nosauca par savu sirdsapziņu. Pēc tam, kad viņš bija izsviests no kādas «radošo kopu prieku mājas» loga. Tā Klāvs Elsbergs kļuva par viņu (t. i., Klāva paaudzes) mirušo sirdsapziņu.»
 Raksta beigās tiek arī tuviniekiem:
-«Ko mēs zinām par Klāvu Elsbergu? To, ka (..) viņš tika nogalināts (jeb upurēts), un daži mēģinājuši nedroši iebilst pret šis procedūras likumību Ko vēl? Būsim atklāti — ari to, ka šī lieta drīz norims un aizmirsīsies (?) ...»
+«Ko mēs zinām par Klāvu Elsbergu? To, ka (..) viņš tika nogalināts (jeb upurēts), un daži mēģinājuši nedroši iebilst pret šis procedūras likumību. Ko vēl? Būsim atklāti — arī to, ka šī lieta drīz norims un aizmirsīsies (?) ...»
-Kad pārlasīju visu ar vēsāku galvu, .atradu vienu otru sakarīgu domu, kaut ari forma bija drausmīga.
+Kad pārlasīju visu ar vēsāku galvu, atradu vienu otru sakarīgu domu, kaut arī forma bija drausmīga.
 Grūti nepiekrist Mārtiņa Zelmeņa sašutumam replikā «Ko saucam par viedokli» («Literatūra un Māksla», 16.12.89), lai gan varbūt Zelmenis ir nedaudz pārpratis autora mērķi. Bet ne par to ir runa.
@@ 44. rindiņa: / 44. rindiņa: @@
 Bet Klāva piemiņas procesu ķidāt vēl ir pāragri.
-«Puisit, tava māte ir piedevusi savu diendienas nošaušanu.<br/>
+«Puisīt, tava māte ir piedevusi savu diendienas nošaušanu.<br/>
 Dusi mierā.<br/>
 Dusi saldi.»
 JĀNIS ELSBERGS