279108 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2014. gada 23. aprīlis, plkst. 19.54

2014-04-23T19:54:50Z

Andrejs : 2014. gada 23. aprīlis, plkst. 19.43

2014-04-23T19:43:09Z

Eduards : 2013. gada 13. septembris, plkst. 15.45

2013-09-13T15:45:14Z

Eduards: Jauna lapa: {{Speech |Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais (1989) |Published on=1988/10/08 |Original title=Juris Vidiņš. Runa LTF 1. kongresā }} {{Written by|Juris Vidiņš}} Dāmas u...

2013-09-07T11:45:14Z

Jauna lapa: {{Speech |Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais (1989) |Published on=1988/10/08 |Original title=Juris Vidiņš. Runa LTF 1. kongresā }} {{Written by|Juris Vidiņš}} Dāmas u...

Jauna lapa

{{Speech
|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais (1989)
|Published on=1988/10/08
|Original title=Juris Vidiņš. Runa LTF 1. kongresā
}}
{{Written by|Juris Vidiņš}}
Dāmas un kungi!

Ja partija tagad saka, ka tās pašreizējam kursam ir plašs latviešu tautas atbalsts, tā pirmo reizi nemelo. Bet kas ir partija: Peters un Dzenītis, Jeļcins un Ļigačovs, Gorbačovs un Sanders. Piecpadsmit gadus bijis partijas biedrs, nevaru šo veidojumu uzskatīt par partiju šā vārda izpratnē. Domāju, ka šis konglomerāts sastāv no miljoniem beztiesīgu ierindas biedru, kurus pārvalda samērā neliela noziedznieku grupa. Atcerēsimies Staļinu, Ježovu, Čurbanovu, Brežņevu, Rašidovu un katrā apgabalā un rajonā ministaļinus, miničurbanovus utt. Miljoniem ierindnieku tika iepotēta atziņa, ka viņi ir cilvēces avangards, ka viņi ved pārējos uz paradīzi zemes virsū.

Un tomēr — mēs atbalstām kārtējo vēsturisko lūzuma periodu — tā saucamo pārbūves kursu. Bijuši industrializācijas, kukuruzācijas, kolektivizācijas un daudzi citi periodi, kurus izdomāja mūsu vadoņi. Bet šoreiz tiešām mēs esam gatavi pieciest kādu laiku cukura un gaļas, apavu un apģērbu trūkumu, tikai lai Gorbačova kurss ietu plašumā un dziļumā. ''(Aplausi.)''

Gorbačovs saka — šis kurss ir revolūcijas turpinājums. Tātad tas paredz varas nomaiņu. Vai nu varas maiņu pašā partijā, t. i., jārada praktiski jauna partija, vai partijas atstādināšana no varas. Otrais variants ir maz iespējams, jo grūti iedomāties partiju kā pašas kapraci. Personīgi es šim kapracim ticēšu tikai tad, ja viņš uz visiem laikiem apraks, pārfrāzējot Komunistiskā manifesta vārdus, rēgu, kas klīst pa Eiropu, tagad jau pa pasauli, PSRS izpildījumā. ''(Aplausi.)''

Mēs uzzinām aizvien vairāk par noziegumiem, kas partijas vārdā un vadībā pastrādāti pret latviešu un citām PSRS tautām. Par klaju genocīdu, par masu slepkavībām, kas pielīdzināmas fašistu zvērībām un pat pārspējušas tās. Mums nebija gāzu kameru, bet bija Sibīrijas sals un bads, bija padomju koncentrācijas nometnes, kurās gāja bojā miljoniem un miljoniem ne tikai «tautas ienaidnieku», bet cilvēku, kas šo monstru radīja un stiprināja. Divas dienas mēs nosodījām Staļinu, Brežņevu, viņa rokaspuišus un kaut ko nenoteiktu, amorfu, ko apzīmējām par administratīvi birokrātisko aparātu. Un neviens no mums neuzdrošinājās pateikt, ko mēs ar to domājam. Atbilde ir vienkārša — Padomju Savienības Komunistisko partiju.

Kāpēc tai nav jānes atbildība par 2. pasaules kara izraisīšanu, par genocīdu un citiem noziegumiem pret cilvēci, kuriem nav noilguma termiņa? Pēckara tieslietu praksē ir precedenti, kad uz apsūdzēto sola ir ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī organizācijas. Atcerēsimies Nirnbergas procesu.

Pašreizējā partijas vadība Maskavā apzinās, ka katra diena, ko nodzīvojam uz brīvām kājām, dara mazāk iespējamu staļiniska veida represiju atgriešanos. Mēs kļūstam eiforiski aiz laimes, ka varam runāt, ko gribam, un sākam no visas sirds atbalstīt partijas pašreizējo vadību. Atbalsts ir īsts, ne tāds, kādu agrāk pauda mūsu tolaik paranoidālā prese. Partija spekulatīvi iztēlo TF masveidīgumu kā liecību tās kursa atbalstam. Cilvēki tomēr vairs neuzskata, ka, runājot par partiju, domā Gorbačovu un, runājot par Gorbačovu, domā partiju. Viņi labi apzinās starpību starp LKP CK, kas 18. jūnijā pieņēma lēmumu par politisko situāciju Latvijā un kas 31. oktobri ievēlēja jaunu pirmo sekretāru un politbiroju Maskavā.

Situācija, kad apakšas vairs negrib un augšas nevar dzīvot pa vecam, radusies partijas nedalītas valdīšanas rezultātā. Iztēlot pārbūvi kā partijas kārtējo labdarību tautai vai tās pienākumu pret tautu nav godīgi. Partijas Politbiroja pašreizējā liberalizācijas politika ir apstākļu piespiesta. Nedrīkst pašsaglabāšanos uzdot par kārtējo tautas aplaimošanu.

Ja Tautas fronti partijas funkcionāri nākotnē iedomājas kā instrumentu savu plānu realizēšanai un ja Tautas fronte ies tās pavadā, tā degradēsies. Tāpat kā komjaunatne, arodbiedrība un atturības veicināšanas biedrības, kuras darbojas laikmeta prāta, goda un sirdsapziņas vadībā. ''(Jautrība zālē.)''

Partijiskam aparātam ir paniskas bailes no vārda «opozīcija». Bet, Vagra un Gorbunova kungi, 14. jūnijā, nevarēdams tikt pie pieminekļa, es priekšā stāvošajiem lūdzu atbrīvot ceļu grupai «Helsinki-86». Viņi darīja to ar lielu gatavību. Viens vīrietis pat pateica: «Mēs visi esam grupa «Helsinki-86».» Tie ir zīmīgi vārdi. Atcerieties vienmēr, vai jums tas patīk vai ne: visa tauta ir opozīcijā pret partiju! ''(Aplausi.)'' Mēs varam par to pārliecināties, izdarot eksperimentu. Mūsu grupa ir visvairāk gānīta un apmelota no jūsu oficioziem, no CK darbiniekiem (pakalni, vasermaņi, britāni, dzenīši u. c.). Tātad opozīcija. Balotēsimies martā ar jums, Vagra kungs, vienā vēlēšanu iecirknī — lai tauta izšķir.

Jums šis kongress ir sagādājis ļoti nepatīkamus brīžus. Paceltu roku mežu, aplausu vētru jūs tagad pieskaitāt pie demagoģijas, nekorektuma. Neko darīt — ko sēsi, to pļausi. Četrdesmit četrus gadus ar meliem un demagoģiju esam audzināti. Turpinās tas arī šodien. Piemērs: orgkomiteja uz šo kongresu ielūdza emigrantu organizāciju pārstāvjus. PSRS konsulātos viņiem ir pateikts, ka šie ielūgumi esot atcelti. Tie ir meli. Mums jāmācoties demokrātija, lai gan tās vietā partija mēģina iesmērēt kādu tās surogātu — sociālistisku plurālismu. Katrā ziņā tas liecina tikai par vienu — līdz šim tās mums nav bijis.

Tāpat kardināli jāpārvērtē tādi nedemokrātiski radīti štampi kā sociālisms — uzvarējušais, reālais, demokrātiskais un pēdējā laikā — tautas.

Vai mēs varam saukt par sociālismu iekārtu, kas tautām sagādājusi neizmērojamas ciešanas un sāpes, klaju masu ekspluatāciju, par kādu jebkurš kapitālists 19. gadsimtā varēja tikai sapņot? Domāju, ka pienācis laiks šo izgāzušos eksperimentu izbeigt un ļaut tautai pašai turpmāk izvēlēties, kādu ceļu tai iet. ''(Aplausi.)''

Ir pazemojoši šeit, kongresā, dzirdēt runas par divvalodību, kad mūsu nācijas eksistence apdraudēta. Ka tikai, nedod Dievs, kāds mūs nepārprot… Varbūt jūs, Gorbunova un Vagra kungi, arī kaut kā pārpratīsiet vai nesapratīsiet tos mīļos 40 vai 50 šovinistus, kuri aizvakar mīļi piekāva latviešus pie Brīvības pieminekļa? Vainīgi taču šie nacionālisti, kuri pietiekoši ātri nenoslēpās. Dodiet vien rīkojumu savam likumu sargātājam Jānim Dzenītim, lai viņš nacionālistus kādu mēnesi patur ieslodzījumā kā Lujānu…

6. oktobrī, Gorbunova kungs, jūs pirmoreiz uzstājāties kā Prezidija priekšsēdētājs. Cik šī uzstāšanās bija veiksmīga, lai citi spriež. Akadēmiķa Drīzuļa akrobātiskie triki Augstākās Padomes balsošanas novilcināšanā par latviešu valodu kā valsts un lietvedības valodu bija stagnanta paraugmācībstunda. ''(Aplausi.)''

Vakar preses konferencē vēsturnieki viennozīmīgi deva atbildi, ka 1940. gadā notikusi Latvijas okupācija. Parastie cilvēki to zināja 48 gadus. Un nevar taču nopietni runāt par kaut kādu Latvijas prezidentu, ja tas ir okupācijas un koloniālās varas ieliktenis. Prezidents republikai, kurai tortes receptes jāsaskaņo ar metropoli, republikai, kuras iedzīvotāji var tikai apskaust Dienvidāfrikas bantustānas, jo tur tiešām ir robežas, sava valūta, savs karaspēks, savas pastmarkas. Priekšlikums uzņemt Latviju ANO ir absurds, jo tas padarītu pasaules sabiedrības acis šo okupāciju likumīgu. Un, Vaksberga kungs, mēs negribam būt ne par kādu izmēģinājumu poligonu PSRS, mēs gribam būt paši sev. Mums ir viena realitāte — mēs neesam brīvi. Un viens ceļš — brīvības cīņas ceļš. Šo ceļu sāka «Helsinki-86» — Grantiņš, Bariss un Bitenieks 1986. gadā. Manifestācijā mēs pārsteigti uzzinājām, ka arī Mavriks Vulfsons bijis ar grupu — «Mūsu bija maz» (1987. gada 14. jūnijā). Paldies jums, Vulfsona kungs, ja jau jūs esat iznācis atklātībā, mēs esam gatavi jūs arī formāli uzņemt grupas sastāvā. Paldies jums, Viktor Avotiņ, Džemma Skulme, Jāni Peter, Albert Bel, Linard Grantiņ, Roland Silaraup, Jāni Rožkaln, Mudīte Šneidere, Dina Kuple, Daini Īvān un Jāni Rukšān, Sandra Kalniete un Ivar Žukovski. Paldies daudziem citiem — Jurim Ziemelim un Gunāram Astram, kura nav starp mums un kas šo stundu būtu gaidījis visu savu mūžu. It sevišķi liels paldies Ievai Akurāterei. Un tiem daudziem tūkstošiem, kas iedrošinās un uzdrīkstas. Grupas biedri un visi mani tautieši, mēs uzvarēsim! Tauta uzvarēs. Paldies. Dievs, svētī Latviju! ''(Aplausi.)''

@@ 8. rindiņa: / 8. rindiņa: @@
 {{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}}
 {{About topic|Represijas, represētie}}
 {{About domain|Politika}}
 {{About person|Jānis Peters}}
@@ 23. rindiņa: / 24. rindiņa: @@
 {{About person|Aleksandrs Drīzulis}}
 {{About person|Arkādijs Vaksbergs}}
 {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}
 {{About organization|«Helsinki-86»}}

@@ 5. rindiņa: / 5. rindiņa: @@
 }}
 {{Written by|Juris Vidiņš}}
 Dāmas un kungi!
@@ 17. rindiņa: / 39. rindiņa: @@
 Kāpēc tai nav jānes atbildība par 2.&nbsp;pasaules kara izraisīšanu, par genocīdu un citiem noziegumiem pret cilvēci, kuriem nav noilguma termiņa? Pēckara tieslietu praksē ir precedenti, kad uz apsūdzēto sola ir ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī organizācijas. Atcerēsimies Nirnbergas procesu.
-Pašreizējā partijas vadība Maskavā apzinās, ka katra diena, ko nodzīvojam uz brīvām kājām, dara mazāk iespējamu staļiniska veida represiju atgriešanos. Mēs kļūstam eiforiski aiz laimes, ka varam runāt, ko gribam, un sākam no visas sirds atbalstīt partijas pašreizējo vadību. Atbalsts ir īsts, ne tāds, kādu agrāk pauda mūsu tolaik paranoidālā prese. Partija spekulatīvi iztēlo TF masveidīgumu kā liecību tās kursa atbalstam. Cilvēki tomēr vairs neuzskata, ka, runājot par partiju, domā Gorbačovu un, runājot par Gorbačovu, domā partiju. Viņi labi apzinās starpību starp LKP CK, kas 18.&nbsp;jūnijā pieņēma lēmumu par politisko situāciju Latvijā un kas 31.&nbsp;oktobri ievēlēja jaunu pirmo sekretāru un politbiroju Maskavā.
+Pašreizējā partijas vadība Maskavā apzinās, ka katra diena, ko nodzīvojam uz brīvām kājām, dara mazāk iespējamu staļiniska veida represiju atgriešanos. Mēs kļūstam eiforiski aiz laimes, ka varam runāt, ko gribam, un sākam no visas sirds atbalstīt partijas pašreizējo vadību. Atbalsts ir īsts, ne tāds, kādu agrāk pauda mūsu tolaik paranoidālā prese. Partija spekulatīvi iztēlo TF masveidīgumu kā liecību tās kursa atbalstam. Cilvēki tomēr vairs neuzskata, ka, runājot par partiju, domā Gorbačovu un, runājot par Gorbačovu, domā partiju. Viņi labi apzinās starpību starp LKP CK, kas 18.&nbsp;jūnijā pieņēma lēmumu par politisko situāciju Latvijā un kas 31.&nbsp;oktobrī ievēlēja jaunu pirmo sekretāru un politbiroju Maskavā.
 Situācija, kad apakšas vairs negrib un augšas nevar dzīvot pa vecam, radusies partijas nedalītas valdīšanas rezultātā. Iztēlot pārbūvi kā partijas kārtējo labdarību tautai vai tās pienākumu pret tautu nav godīgi. Partijas Politbiroja pašreizējā liberalizācijas politika ir apstākļu piespiesta. Nedrīkst pašsaglabāšanos uzdot par kārtējo tautas aplaimošanu.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
 {{Speech
-|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais (1989)
+|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais
 |Published on=1988/10/08
 |Original title=Juris Vidiņš. Runa LTF 1. kongresā