213309 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2012. gada 3. marts, plkst. 18.44

2012-03-03T18:44:33Z

Andrejs : 2012. gada 26. janvāris, plkst. 23.10

2012-01-26T23:10:45Z

Andrejs: Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title= Bijām kā veci draugi }} {{Written by|Aina Lučina}} {{About topic|BARI...

2012-01-26T23:10:02Z

Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title= Bijām kā veci draugi }} {{Written by|Aina Lučina}} {{About topic|BARI...

Jauna lapa

{{Memoir
|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
|Published on=2001/01/20
|Original title= Bijām kā veci draugi
}}
{{Written by|Aina Lučina}}
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
{{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}}
{{About domain|Politika}}
{{About year|1991}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 3. marts, plkst. 18.44
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Memoir \|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) \|Published on=2001/01/20 \|Original title= Bijām kā veci draugi }} {{Written by\|Aina Lučina}} {{About topic\|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic\|Barikādes, Doma laukumā, 1991}} {{About domain\|Politika}} {{About year\|1991}}Aizbraucām uz Rīgu, jo jābrauc taču bija. Mēs tur bijām tāds bariņš no vīra darbavietas. Arī mans brālis piedalījās barikādēs. Sēdējām pie ugunskuriem, vārījām tēju un devām dzert tiem cilvēkiem, kas nāca klāt. Mēs centāmies psiholoģiski palīdzēt citiem. Alejā bija daudz ugunskuru, cilvēki dziedāja un baidījās. Mana vīramāte, arī mediķe, strādāja Doma baznīcā, kura bija uztaisīta kā tāds hospitālis. Tā kā mēs bijām tā brīvprātīgi, aizgāju pie viņas. Barikādes bija veidotas no milzīgiem betona bluķiem, arī milzīgi malkas bluķi un kluči tur bija atvesti, lai ienaidnieki nevarētu tik viegli piekļūt klāt. Gribējās būt kopā ar visiem citiem. Domājām, kā varam palīdzēt. Tas bija tāds milzīgs pārdzīvojums. Likās, ka visi ir draugi, visi ir pazīstami — stāvam viens otram blakus, runājamies kā veci, labi draugi, bet patiesībā — sveši cilvēki. Visi gājām ar vienu domu — aizstāvēt mūsu Latviju. Sievietes vārīja ēst un nesa vīriešiem. Satraukums jau bija ļoti liels. Mēs tā piedalījāmies visur. Arī "Baltijas ceļā", manifestācijā.	+	{{Memoir
		+	\|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
		+	\|Published on=2001/01/20
		+	\|Original title=Bijām kā veci draugi
		+	\|Comments=Pierakstījusi I. Bukbārde
		+	}}
		+	{{Written by\|Aina Lučina}}
		+	{{About topic\|BARIKĀDES, 1991}}
		+	{{About topic\|Barikādes, Doma laukumā, 1991}}
		+	{{About domain\|Politika}}
		+	{{About person\|I. Bukbārde}}
		+	{{About year\|1991}}
		+	Aizbraucām uz Rīgu, jo jābrauc taču bija. Mēs tur bijām tāds bariņš no vīra darbavietas. Arī mans brālis piedalījās barikādēs. Sēdējām pie ugunskuriem, vārījām tēju un devām dzert tiem cilvēkiem, kas nāca klāt. Mēs centāmies psiholoģiski palīdzēt citiem. Alejā bija daudz ugunskuru, cilvēki dziedāja un baidījās. Mana vīramāte, arī mediķe, strādāja Doma baznīcā, kura bija uztaisīta kā tāds hospitālis. Tā kā mēs bijām tā brīvprātīgi, aizgāju pie viņas. Barikādes bija veidotas no milzīgiem betona bluķiem, arī milzīgi malkas bluķi un kluči tur bija atvesti, lai ienaidnieki nevarētu tik viegli piekļūt klāt. Gribējās būt kopā ar visiem citiem. Domājām, kā varam palīdzēt. Tas bija tāds milzīgs pārdzīvojums. Likās, ka visi ir draugi, visi ir pazīstami — stāvam viens otram blakus, runājamies kā veci, labi draugi, bet patiesībā — sveši cilvēki. Visi gājām ar vienu domu — aizstāvēt mūsu Latviju. Sievietes vārīja ēst un nesa vīriešiem. Satraukums jau bija ļoti liels. Mēs tā piedalījāmies visur. Arī "Baltijas ceļā", manifestācijā.

	Ja atkal būtu nepieciešamība braukt, nu protams, ka es to darītu. Tikai es ļoti ceru, ka kaut kas tāds nekad vairs neatkārtosies.		Ja atkal būtu nepieciešamība braukt, nu protams, ka es to darītu. Tikai es ļoti ceru, ka kaut kas tāds nekad vairs neatkārtosies.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Memoir
+{{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title= Bijām kā veci draugi }} {{Written by|Aina Lučina}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}} {{About domain|Politika}} {{About year|1991}}Aizbraucām uz Rīgu, jo jābrauc taču bija. Mēs tur bijām tāds bariņš no vīra darbavietas. Arī mans brālis piedalījās barikādēs. Sēdējām pie ugunskuriem, vārījām tēju un devām dzert tiem cilvēkiem, kas nāca klāt. Mēs centāmies psiholoģiski palīdzēt citiem. Alejā bija daudz ugunskuru, cilvēki dziedāja un baidījās. Mana vīramāte, arī mediķe, strādāja Doma baznīcā, kura bija uztaisīta kā tāds hospitālis. Tā kā mēs bijām tā brīvprātīgi, aizgāju pie viņas. Barikādes bija veidotas no milzīgiem betona bluķiem, arī milzīgi malkas bluķi un kluči tur bija atvesti, lai ienaidnieki nevarētu tik viegli piekļūt klāt. Gribējās būt kopā ar visiem citiem. Domājām, kā varam palīdzēt. Tas bija tāds milzīgs pārdzīvojums. Likās, ka visi ir draugi, visi ir pazīstami — stāvam viens otram blakus, runājamies kā veci, labi draugi, bet patiesībā — sveši cilvēki. Visi gājām ar vienu domu — aizstāvēt mūsu Latviju. Sievietes vārīja ēst un nesa vīriešiem. Satraukums jau bija ļoti liels. Mēs tā piedalījāmies visur. Arī "Baltijas ceļā", manifestācijā.
 |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
-|Published on=2001/01/20
+Ja atkal būtu nepieciešamība braukt, nu protams, ka es to darītu. Tikai es ļoti ceru, ka kaut kas tāds nekad vairs neatkārtosies.
 |Original title= Bijām kā veci draugi
-}}
+&nbsp;
-{{Written by|Aina Lučina}}
+<p style="text-align: right; ">Pierakstījusi '''I.&nbsp;Bukbārde'''</p>