212718 - Versiju hronoloģija

Ilmars: Set original images

2020-11-13T03:11:27Z

Set original images

Edgars : 2020. gada 11. novembris, plkst. 22.26

2020-11-11T22:26:44Z

Edgars : 2020. gada 7. novembris, plkst. 20.11

2020-11-07T20:11:10Z

Edgars: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/03 |Issue number=1 |Page number=3 |Original title=Tad, kad bijām drošsirdīgi }} {{Written by|Elita Veidemane...

2020-11-05T22:48:39Z

Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/03 |Issue number=1 |Page number=3 |Original title=Tad, kad bijām drošsirdīgi }} {{Written by|Elita Veidemane...

Jauna lapa

{{Newspaper Article
|Article in=Latvijas Jaunatne
|Published on=1990/01/03
|Issue number=1
|Page number=3
|Original title=Tad, kad bijām drošsirdīgi
}}
{{Written by|Elita Veidemane}}
Negribas, bet lekšēji Jāsmīn par tiem kuri pār mēru nlātāTar savu Jau sen (mūžīgi!) eksistējušo varēšanu ritam". Publiski runāt tieši to Pf P ' r„Hln vfll tAlrfldl Tiešām — vienmēr esat rakstījusi paUes bu? vīe'nmēl bez bailēm un lekšējā cenzora likuši uz papīra to, kas vārījies lekšā dvēse ē turklāt – vienmēr tas ir bijis publicēts? Fantastiski. . Taču manuprāt, lr viens no diviem — vai nu Jums. cienītais, nekas nav vārījies, vai nu ari Jūs melojat. Labi atceros savus gandrīz deviņus gadus žurnālistika, to sākumposms iegadījās visdziļākajā stagnācija, kad žurnālistiem flva Izteikt tikai dozētu patiesību, turklāt ne par visiem tematiem . . .

Varētu veselu dienu stāstīt par dozēšanas paņēmieniem, taču šis atmiņas lr pazemojošas. Bet bēdīgākais lr tas, ka daudzi no mums pie ta pierada un pēc tam vairs nevarēja atgūties darbam īsta žurnālistika, kuras iezīmes, manuprāt, ir ne tikai precizitāte un parādību vērtēšana kopsakarības, bet ari spēja nebaidīties.

Bija tads mirklis, kad sapratu — jāatsvabinās, citādi būs par vēlu! Tas notika bridi, kad kapā brikšķēdams legrabēja Brežņeva zārks. Mums visiem, kas atradāmies redakcijā, tai laikā vajadzēja būt pie TV ekrāniem. Tur karl bijām un kā auni cēlām ies augšā no krēsliem kopa ar redaktori, lai godinātu no mums aizgājušo «dižo» politiķi. . . Bija drausmīgs kauns, nevarēju paskatīties uz saviem kolēģiem. Šķiet, tādas pašas izjūtas bija ari pārējiem.

No tās dienas sākās pakāpeniska mūsu Jekšējā atsvabināšanās no ballēm, dogmām (kaut ari daudzas šodien esam ieguvuši no Jauna! X To levēroju ari citu savu kolēģu rakstos. Taču šodien ar drosmi Izteikumos vairs nevienu nepārsteigsi. Izkliegušies nu esam. Jāiet uz nākamo pakāpi — pamatīgumu. Dažs labs palicis paštlksmlgas drošsirdības rāmjos. Kad Izkāpsim?

<p style="text-align: right; ">'''ELITA VEIDEMANE,'''</p><p style="text-align: right; ">«Atmodas» redaktore</p>

@@ 6. rindiņa: / 6. rindiņa: @@
 |Original title=Tad, kad bijām drošsirdīgi
 }}
 {{Written by|Elita Veidemane}}
 {{About topic|Prese}}
@@ 20. rindiņa: / 22. rindiņa: @@
 No tās dienas sākās pakāpeniska mūsu iekšējā atsvabināšanās no bailēm, dogmām (kaut ari daudzas šodien esam ieguvuši no jauna!). To ievēroju arī citu savu kolēģu rakstos. Taču šodien ar drosmi izteikumos vairs nevienu nepārsteigsi. Izkliegušies nu esam. Jāiet uz nākamo pakāpi — pamatīgumu. Dažs labs palicis paštīksmīgas drošsirdības rāmjos. Kad izkāpsim?
 <p style="text-align: right; ">'''ELITA VEIDEMANE,'''</p><p style="text-align: right; ">«Atmodas» redaktore</p>

@@ 7. rindiņa: / 7. rindiņa: @@
 }}
 {{Written by|Elita Veidemane}}
 Negribas, bet iekšēji jāsmīn par tiem, kuri pār mēru plātās ar savu jau sen (mūžīgi!) eksistējušo varēšanu rakstīt vai publiski runāt tieši to pašu, kas ir tagad presē, radio vai tālrādī. Tiešām — vienmēr esat rakstījusi patiesību? Vienmēr bez bailēm un iekšējā cenzora likuši uz papīra to, kas vārījies iekšā, dvēselē, turklāt – vienmēr tas ir bijis publicēts? Fantastiski... Taču manuprāt, ir viens no diviem — vai nu Jums, cienītais, nekas nav vārījies, vai nu arī Jūs melojat. Labi atceros savus gandrīz deviņus gadus žurnālistikā, to sākumposms iegadījās visdziļākajā stagnācijā, kad žurnālistiem ļāva izteikt tikai dozētu patiesību, turklāt ne par visiem tematiem...

@@ 7. rindiņa: / 7. rindiņa: @@
 }}
 {{Written by|Elita Veidemane}}
-Negribas, bet lekšēji Jāsmīn par tiem kuri pār mēru nlātāTar savu Jau sen (mūžīgi!) eksistējušo varēšanu ritam". Publiski runāt tieši to Pf P ' r„Hln vfll tAlrfldl Tiešām — vienmēr esat rakstījusi paUes bu? vīe'nmēl bez bailēm un lekšējā cenzora likuši uz papīra to, kas vārījies lekšā dvēse ē turklāt – vienmēr tas ir bijis publicēts? Fantastiski. . Taču manuprāt, lr viens no diviem — vai nu Jums. cienītais, nekas nav vārījies, vai nu ari Jūs melojat. Labi atceros savus gandrīz deviņus gadus žurnālistika, to sākumposms iegadījās visdziļākajā stagnācija, kad žurnālistiem flva Izteikt tikai dozētu patiesību, turklāt ne par visiem tematiem . . .
+Negribas, bet iekšēji jāsmīn par tiem, kuri pār mēru plātās ar savu jau sen (mūžīgi!) eksistējušo varēšanu rakstīt vai publiski runāt tieši to pašu, kas ir tagad presē, radio vai tālrādī. Tiešām — vienmēr esat rakstījusi patiesību? Vienmēr bez bailēm un iekšējā cenzora likuši uz papīra to, kas vārījies iekšā, dvēselē, turklāt – vienmēr tas ir bijis publicēts? Fantastiski... Taču manuprāt, ir viens no diviem — vai nu Jums, cienītais, nekas nav vārījies, vai nu arī Jūs melojat. Labi atceros savus gandrīz deviņus gadus žurnālistikā, to sākumposms iegadījās visdziļākajā stagnācijā, kad žurnālistiem ļāva izteikt tikai dozētu patiesību, turklāt ne par visiem tematiem...
-Varētu veselu dienu stāstīt par dozēšanas paņēmieniem, taču šis atmiņas lr pazemojošas. Bet bēdīgākais lr tas, ka daudzi no mums pie ta pierada un pēc tam vairs nevarēja atgūties darbam īsta žurnālistika, kuras iezīmes, manuprāt, ir ne tikai precizitāte un parādību vērtēšana kopsakarības, bet ari spēja nebaidīties.
+Varētu veselu dienu stāstīt par dozēšanas paņēmieniem, taču šīs atmiņas ir pazemojošas. Bet bēdīgākais ir tas, ka daudzi no mums pie tā pierada un pēc tam vairs nevarēja atgūties darbam īstā žurnālistikā, kuras iezīmes, manuprāt, ir ne tikai precizitāte un parādību vērtēšana kopsakarībās, bet arī spēja nebaidīties.
-Bija tads mirklis, kad sapratu — jāatsvabinās, citādi būs par vēlu! Tas notika bridi, kad kapā brikšķēdams legrabēja Brežņeva zārks. Mums visiem, kas atradāmies redakcijā, tai laikā vajadzēja būt pie TV ekrāniem. Tur karl bijām un kā auni cēlām ies augšā no krēsliem kopa ar redaktori, lai godinātu no mums aizgājušo «dižo» politiķi. . . Bija drausmīgs kauns, nevarēju paskatīties uz saviem kolēģiem. Šķiet, tādas pašas izjūtas bija ari pārējiem.
+Bija tāds mirklis, kad sapratu — jāatsvabinās, citādi būs par vēlu! Tas notika brīdī, kad kapā brīkšķēdams iegrabēja Brežņeva zārks. Mums visiem, kas atradāmies redakcijā, tai laikā vajadzēja būt pie TV ekrāniem. Tur arī bijām un kā auni cēlāmies augšā no krēsliem kopā ar redaktori, lai godinātu no mums aizgājušo «dižo» politiķi... Bija drausmīgs kauns, nevarēju paskatīties uz saviem kolēģiem. Šķiet, tādas pašas izjūtas bija arī pārējiem.
-No tās dienas sākās pakāpeniska mūsu Jekšējā atsvabināšanās no ballēm, dogmām (kaut ari daudzas šodien esam ieguvuši no Jauna! X To levēroju ari citu savu kolēģu rakstos. Taču šodien ar drosmi Izteikumos vairs nevienu nepārsteigsi. Izkliegušies nu esam. Jāiet uz nākamo pakāpi — pamatīgumu. Dažs labs palicis paštlksmlgas drošsirdības rāmjos. Kad Izkāpsim?
+No tās dienas sākās pakāpeniska mūsu iekšējā atsvabināšanās no bailēm, dogmām (kaut ari daudzas šodien esam ieguvuši no jauna!). To ievēroju arī citu savu kolēģu rakstos. Taču šodien ar drosmi izteikumos vairs nevienu nepārsteigsi. Izkliegušies nu esam. Jāiet uz nākamo pakāpi — pamatīgumu. Dažs labs palicis paštīksmīgas drošsirdības rāmjos. Kad izkāpsim?
 <p style="text-align: right; ">'''ELITA VEIDEMANE,'''</p><p style="text-align: right; ">«Atmodas» redaktore</p>