187498 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2017. gada 28. aprīlis, plkst. 15.41

2017-04-28T15:41:02Z

Andrejs : 2012. gada 23. jūlijs, plkst. 15.20

2012-07-23T15:20:45Z

Eduards : 2012. gada 3. maijs, plkst. 00.47

2012-05-03T00:47:18Z

Eduards : 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.19

2012-05-02T10:19:41Z

Eduards : 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.19

2012-05-02T10:19:04Z

Eduards : 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.15

2012-05-02T10:15:45Z

Eduards : 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.06

2012-05-02T10:06:33Z

Eduards : 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.04

2012-05-02T10:04:26Z

Eduards : 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.04

2012-05-02T10:04:06Z

Eduards : 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.03

2012-05-02T10:03:47Z

@@ 6. rindiņa: / 6. rindiņa: @@
 {{Written by|Daina Gūtmane}}
 {{About topic|Luterāņu baznīca}}
 ''Daina Gūtmane ir agronome, DSc., pētniece Zootehnikas institūtā Sanpaulu, Dienvidamerikas un Karību Latviešu apvienības (DAKLA) priekšsēdētāja, rūpējas par muzeja un bibliotēkas izveidi Brazīlijas Latviešu centrā.''

@@ 5. rindiņa: / 5. rindiņa: @@
 }}
 {{Written by|Daina Gūtmane}}
 ''Daina Gūtmane ir agronome, DSc., pētniece Zootehnikas institūtā Sanpaulu, Dienvidamerikas un Karību Latviešu apvienības (DAKLA) priekšsēdētāja, rūpējas par muzeja un bibliotēkas izveidi Brazīlijas Latviešu centrā.''

@@ 82. rindiņa: / 82. rindiņa: @@
 Kaut arī P. Oliņš darīja visu iespējamo, lai Latvijas sūtniecība Brazīlijā pastāvētu, 1961.&nbsp;gada 11.&nbsp;martā pienāca nežēlīgā ziņa:
-{|border="1" cellpadding="7"
+{| class="wikitable"
+|style="padding: 7px" |
 «Cienījamais sūtņa kungs!

@@ 82. rindiņa: / 82. rindiņa: @@
 Kaut arī P. Oliņš darīja visu iespējamo, lai Latvijas sūtniecība Brazīlijā pastāvētu, 1961.&nbsp;gada 11.&nbsp;martā pienāca nežēlīgā ziņa:
-{|border="1" cellpadding="3"
+{|border="1" cellpadding="7"
+|
 «Cienījamais sūtņa kungs!

@@ 82. rindiņa: / 82. rindiņa: @@
 Kaut arī P. Oliņš darīja visu iespējamo, lai Latvijas sūtniecība Brazīlijā pastāvētu, 1961.&nbsp;gada 11.&nbsp;martā pienāca nežēlīgā ziņa:
-{|border="1"
+{|border="1" cellpadding="3"
+|
 «Cienījamais sūtņa kungs!

@@ 25. rindiņa: / 25. rindiņa: @@
 Rakstot šo pētījumu, tika izmantoti vairāki avoti&nbsp;— galvenokārt Pētera Oliņa un Alfrēda Rūsiņa arhīvi, kas glabājas Hūvera institūtā Stenforda Universitātē Kalifornijā, ASV. Svarīgākie dokumenti tika nofotografēti un vēlāk nodrukāti, kopumā savācot vairāk nekā 800&nbsp;lappušu. Ņemot vērā, ka agrāk vēstules tika rakstītas ar rakstāmmašīnu un kopiju saglabāšanai izmantots karbona imitācijas papīrs, daži dokumenti ir grūti izlasāmi. Šajā rakstā dokumentu citējumu atsaucēs norādīts arhīva nosaukums (piemēram, Oliņš), dokumenta datums un viens vai vairāki arhivēšanas laikā piešķirtie numuri digitālajām fotogrāfijām.<ref>Vairāk informācijas par arhīva materiāliem&nbsp;— rakstot uz e-pastu: dainagutmanis@yahoo.com.br.</ref>
-Gatavojot rakstu, tika pārmeklēts arī Brazīlijas ''Itamaraty'' arhīvs Riodežaneiro, kurā tiek glabāti Brazīlijas Ārlietu ministrijas dokumenti. Tajā atradās arī daži ar Latviju saistīti dokumenti&nbsp;— galvenokārt par nesvarīgiem jautājumiem (pēdējais no tiem datēts ar 1942.&nbsp;gada 14.&nbsp;septembri). Spriežot pēc dokumentiem, kas atrodas Hūvera institūtā, sarakstes un tikšanās ar Brazīlijas valdību ir notikušas ļoti intensīvi visus šos gadus&nbsp;– ne tikai līdz P. Oliņa nāvei 1962.&nbsp;gadā, bet arī pēc tam&nbsp;– kad par Latvijas valsts reprezentāciju Brazīlijā līdz pat mūža beigām 1978.&nbsp;gadā bija atbildīgs A. Rūsiņš.
+Gatavojot rakstu, tika pārmeklēts arī Brazīlijas ''Itamaraty'' arhīvs Riodežaneiro, kurā tiek glabāti Brazīlijas Ārlietu ministrijas dokumenti. Tajā atradās arī daži ar Latviju saistīti dokumenti&nbsp;— galvenokārt par nesvarīgiem jautājumiem (pēdējais no tiem datēts ar 1942.&nbsp;gada 14.&nbsp;septembri). Spriežot pēc dokumentiem, kas atrodas Hūvera institūtā, sarakstes un tikšanās ar Brazīlijas valdību ir notikušas ļoti intensīvi visus šos gadus&nbsp;— ne tikai līdz P. Oliņa nāvei 1962.&nbsp;gadā, bet arī pēc tam&nbsp;— kad par Latvijas valsts reprezentāciju Brazīlijā līdz pat mūža beigām 1978.&nbsp;gadā bija atbildīgs A. Rūsiņš.
-Bez šiem oficiālajiem arhīviem ir arī neliels Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības (DAKLA) arhīvs, ko veido uz nelielām papīrloksnēm ar roku rakstīta informācija par latviešu cilvēkiem un organizācijām Brazīlijā. Šo arhīvu veidojis žurnālists Jānis Lepste, kurš Brazīlijā arī izdeva vairākus žurnālus latviešu valodā (galvenais no tiem&nbsp;– «Zem Dienvida Krusta»).
+Bez šiem oficiālajiem arhīviem ir arī neliels Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības (DAKLA) arhīvs, ko veido uz nelielām papīrloksnēm ar roku rakstīta informācija par latviešu cilvēkiem un organizācijām Brazīlijā. Šo arhīvu veidojis žurnālists Jānis Lepste, kurš Brazīlijā arī izdeva vairākus žurnālus latviešu valodā (galvenais no tiem&nbsp;— «Zem Dienvida Krusta»).
 DAKLA arhīvā ir arī vēsturiskas fotogrāfijas par dažādiem sarīkojumiem, ko latvieši organizējuši Brazīlijā saistībā ar pretošanos Latvijas okupācijai.
@@ 34. rindiņa: / 34. rindiņa: @@
 =Latviešu diplomātiskā darbība Brazīlijā (Dr. Pēteris Oliņš)=
-''Dr. ''Pēteris Oliņš dzimis 1890.&nbsp;gadā Latvijā, studējis vēsturi Pēterburgas Universitātē, piedalījies Pirmajā pasaules karā un 1918.&nbsp;gadā tika iecelts par sekretāru jaunās Latvijas Valsts kancelejā. Pēc Latvijas atbrīvošanas cīņām P. Oliņš turpināja strādāt Latvijas Ārlietu ministrijā. Turpinot studijas, ieguvis maģistra un vēlāk doktora grādu Vašingtonas Universitātē ASV. Strādājis dažādās sūtniecībās: Varšavā, Vašingtonā un Maskavā, bet palaikam vadījis arī Ārlietu ministrijas Rietumu un Austrumu nodaļu. 1935.&nbsp;gadā iecelts par Latvijas pilnvaroto lietvedi (''Charge d\'Affaires'') Argentīnas un Brazīlijas sūtniecībā. Argentīnā P.&nbsp;Oliņš uzturējās gandrīz 12 gadu&nbsp;— līdz 1946.&nbsp;gada beigām, kad Perona valdība pārtrauca savu darbību. Ar paskaidrojumu, ka esot beigusi pastāvēt valdība, kuru viņš ir reprezentējis, P. Oliņš no Argentīnas pārcēlās uz Riodežaneiro, kur kalpoja Latvijai līdz savai nāvei 1962.&nbsp;gada 27.&nbsp;augustā. P. Oliņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Krievijas ordeni.
+''Dr. ''Pēteris Oliņš dzimis 1890.&nbsp;gadā Latvijā, studējis vēsturi Pēterburgas Universitātē, piedalījies Pirmajā pasaules karā un 1918.&nbsp;gadā tika iecelts par sekretāru jaunās Latvijas Valsts kancelejā. Pēc Latvijas atbrīvošanas cīņām P. Oliņš turpināja strādāt Latvijas Ārlietu ministrijā. Turpinot studijas, ieguvis maģistra un vēlāk doktora grādu Vašingtonas Universitātē ASV. Strādājis dažādās sūtniecībās: Varšavā, Vašingtonā un Maskavā, bet palaikam vadījis arī Ārlietu ministrijas Rietumu un Austrumu nodaļu. 1935.&nbsp;gadā iecelts par Latvijas pilnvaroto lietvedi (''Charge d'Affaires'') Argentīnas un Brazīlijas sūtniecībā. Argentīnā P.&nbsp;Oliņš uzturējās gandrīz 12 gadu&nbsp;— līdz 1946.&nbsp;gada beigām, kad Perona valdība pārtrauca savu darbību. Ar paskaidrojumu, ka esot beigusi pastāvēt valdība, kuru viņš ir reprezentējis, P. Oliņš no Argentīnas pārcēlās uz Riodežaneiro, kur kalpoja Latvijai līdz savai nāvei 1962.&nbsp;gada 27.&nbsp;augustā. P. Oliņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Krievijas ordeni.
 Jau pašā pirmajā darbības gadā Brazīlijas konsulātā (1935.&nbsp;gadā) P.&nbsp;Oliņš piedzīvoja komunistu revolūciju, kuru vadīja Luiss Karloss Prestess (''Luis Carlos Prestes'') un komunistu aģente Olga Benārija. Revolucionāri ieņēma valdības ēkas un pasludināja jaunu&nbsp;— komunistisku valdību. Sacelšanās notika trijās pilsētās&nbsp;— Natalā, Resifi un Riodežaneiro, bet armija tomēr paspēja to apturēt. Tapa zināms, ka Prestess ilgāku laiku bija uzturējies Maskavā un rezultātā saņēmis komunistu partijas «Komunistiskā Internacionāle» finansiālu un psiholoģisku atbalstu.<ref>Prestes e o levante comunista, skatīt internetā: http://educaterra.terra.com.br/voltaire/brasil/2004/ 08/23/000.htm, aplūkots 2011.&nbsp;gada 4.&nbsp;septembrī.</ref> Tā rezultātā tika apcietināts vislielākais skaits cilvēku Brazīlijas vēsturē. P.&nbsp;Oliņš šos notikumus komentē vēstulē Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram Vilhelmam Munteram: «Galvenais iemesls Brazīlijas nemieriem meklējams viņas pašas īpatnējos apstākļos: atsevišķu štatu politiskās un saimnieciskās pretišķības, šīs milzīgi plašās zemes ārkārtēja decentralizācija un viņas politiķu zemais kulturālais un morāliskais līmenis.»<ref>Oliņš, 27.11.1935, Nr. 6665. </ref>

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.04
19. rindiņa:		19. rindiņa:

	Lai gan šā raksta uzdevums ir apcerēt latviešu pretošanos Latvijas inkorporācijai PSRS sastāvā, līdztekus jāsniedz ieskats Brazīlijas realitātē, kas arī nav bijusi viegla.		Lai gan šā raksta uzdevums ir apcerēt latviešu pretošanos Latvijas inkorporācijai PSRS sastāvā, līdztekus jāsniedz ieskats Brazīlijas realitātē, kas arī nav bijusi viegla.
		+

	=Metodoloģija=		=Metodoloģija=

@@ 10. rindiņa: / 10. rindiņa: @@
 =Ievads=
-Pirmie latvieši Brazīlijas dienvidos Santakatarīnas apgabalā sāka ieceļot jau 1890.&nbsp;gadā. Pēc tam lielākās tautiešu plūsmas uz Brazīliju bija 1906.&nbsp;gadā, kad iebraucēji sāka imigrantu koloniju Novaodesā, un 1922.–1923.&nbsp;gadā, kad dibināja Vārpu (abas pilsētas Sanpaulu apgabalā). Toreizējie apstākļi Brazīlijas «mūža meža maldos»<ref>Lācis J. Mūža meža maldi. \[Mineapolisa:\] Tilta apgāds, 1970. </ref> nebija viegli, un daudzi aizgāja bojā. Tie, kuri izturēja pārbaudījumus (lielo karstumu un slimības), bija drosmīgi un centīgi latvieši, kas mācēja pielāgoties apstākļiem un paļauties uz Dieva gādību.
+Pirmie latvieši Brazīlijas dienvidos Santakatarīnas apgabalā sāka ieceļot jau 1890.&nbsp;gadā. Pēc tam lielākās tautiešu plūsmas uz Brazīliju bija 1906.&nbsp;gadā, kad iebraucēji sāka imigrantu koloniju Novaodesā, un 1922.–1923.&nbsp;gadā, kad dibināja Vārpu (abas pilsētas Sanpaulu apgabalā). Toreizējie apstākļi Brazīlijas «mūža meža maldos»<ref>Lācis J. Mūža meža maldi. [Mineapolisa:] Tilta apgāds, 1970. </ref> nebija viegli, un daudzi aizgāja bojā. Tie, kuri izturēja pārbaudījumus (lielo karstumu un slimības), bija drosmīgi un centīgi latvieši, kas mācēja pielāgoties apstākļiem un paļauties uz Dieva gādību.
 Paši pirmie iebraucēji vēl bija Krievijas pilsoņi, jo Latvija savu neatkarību proklamēja 1918.&nbsp;gadā. Arī pēc tam vēl pagāja kāds laiks, līdz pārējās valstis to atzina par pilntiesīgu valsti. Brazīlija Latvijas valstisko neatkarību ''de iure'' atzina 1921.&nbsp;gadā. Tā paša gada 21.&nbsp;septembrī Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā. Ar to Latvija uzsāka formālus kontaktus ar pārējām valstīm. No 1931. līdz 1933.&nbsp;gadam Brazīlijā strādāja pirmais pagaidu diplomāts&nbsp;— vicekonsuls K. Zellis. Ar viņa palīdzību 1932.&nbsp;gada 23.&nbsp;septembrī Parīzē tika parakstīts pirmais Latvijas un Brazīlijas tirdzniecības līgums, kas stājās spēkā 1933.&nbsp;gada 7.&nbsp;janvārī<ref>ITAMARATY. Vēstules starp Brazīliju un Latviju. Vēstures un diplomātisko dokumentu centra (Centro de História e Documentação Diplomática) arhīvs Fundação Alexandre de Gusmão&nbsp;— FUNAG Riodežaneiro Brazīlijā. 11.11.1932, Nr. 7458; 23.01.1933, Nr. 7421.</ref>.
@@ 21. rindiņa: / 21. rindiņa: @@
-==Metodoloģija==
+=Metodoloģija=
 Rakstot šo pētījumu, tika izmantoti vairāki avoti&nbsp;— galvenokārt Pētera Oliņa un Alfrēda Rūsiņa arhīvi, kas glabājas Hūvera institūtā Stenforda Universitātē Kalifornijā, ASV. Svarīgākie dokumenti tika nofotografēti un vēlāk nodrukāti, kopumā savācot vairāk nekā 800&nbsp;lappušu. Ņemot vērā, ka agrāk vēstules tika rakstītas ar rakstāmmašīnu un kopiju saglabāšanai izmantots karbona imitācijas papīrs, daži dokumenti ir grūti izlasāmi. Šajā rakstā dokumentu citējumu atsaucēs norādīts arhīva nosaukums (piemēram, Oliņš), dokumenta datums un viens vai vairāki arhivēšanas laikā piešķirtie numuri digitālajām fotogrāfijām.<ref>Vairāk informācijas par arhīva materiāliem&nbsp;— rakstot uz e-pastu: dainagutmanis@yahoo.com.br.</ref>
@@ 32. rindiņa: / 32. rindiņa: @@
-==Latviešu diplomātiskā darbība Brazīlijā (Dr. Pēteris Oliņš)==
+=Latviešu diplomātiskā darbība Brazīlijā (Dr. Pēteris Oliņš)=
 ''Dr. ''Pēteris Oliņš dzimis 1890.&nbsp;gadā Latvijā, studējis vēsturi Pēterburgas Universitātē, piedalījies Pirmajā pasaules karā un 1918.&nbsp;gadā tika iecelts par sekretāru jaunās Latvijas Valsts kancelejā. Pēc Latvijas atbrīvošanas cīņām P. Oliņš turpināja strādāt Latvijas Ārlietu ministrijā. Turpinot studijas, ieguvis maģistra un vēlāk doktora grādu Vašingtonas Universitātē ASV. Strādājis dažādās sūtniecībās: Varšavā, Vašingtonā un Maskavā, bet palaikam vadījis arī Ārlietu ministrijas Rietumu un Austrumu nodaļu. 1935.&nbsp;gadā iecelts par Latvijas pilnvaroto lietvedi (''Charge d\'Affaires'') Argentīnas un Brazīlijas sūtniecībā. Argentīnā P.&nbsp;Oliņš uzturējās gandrīz 12 gadu&nbsp;— līdz 1946.&nbsp;gada beigām, kad Perona valdība pārtrauca savu darbību. Ar paskaidrojumu, ka esot beigusi pastāvēt valdība, kuru viņš ir reprezentējis, P. Oliņš no Argentīnas pārcēlās uz Riodežaneiro, kur kalpoja Latvijai līdz savai nāvei 1962.&nbsp;gada 27.&nbsp;augustā. P. Oliņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Krievijas ordeni.
@@ 97. rindiņa: / 97. rindiņa: @@
-==Neoficiālā diplomātiskā darbība Brazīlijā (Dr. Alfrēds Rūsiņš)==
+=Neoficiālā diplomātiskā darbība Brazīlijā (Dr. Alfrēds Rūsiņš)=
 Alfrēds Rūsiņš dzimis 1912.&nbsp;gada 12.&nbsp;martā Liepājā. 1923.&nbsp;gadā viņš kopā ar vecākiem un divām māsām ieceļoja Brazīlijā, kur sākumā dzīvojis Vārpas latviešu kolonijā, vēlāk ģimene pārcēlusies uz Novaodesas koloniju. 1938.&nbsp;gadā A.&nbsp;Rūsiņš pabeidza filozofijas studijas Riodežaneiro Universitātē un ieguva ''Dr. phil.'' grādu. Vēlāk pārgāja uz Tiesību zinātņu fakultāti un 1951.&nbsp;gadā ieguva doktora grādu tiesību zinātnēs. Ilgus gadus A. Rūsiņš bija Brazīlijas Izglītības un kultūras ministrijas lietpratējs arheoloģijas, kultūras un muzeju jautājumos, kā arī ministrijas Vēstures un mākslas institūta Arheoloģijas nodaļas direktors. Kā speciālists vēstures muzeju veidošanā A. Rūsiņš kultūras apmaiņas ietvaros apceļojis visu Dienvidameriku, Eiropu un Tuvos Austrumus.<ref>Rūsiņš Alfreds // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.</ref> 1948.&nbsp;gadā viņš sāka strādāt Latvijas sūtniecībā Riodežaneiro par juriskonsultu un šajā amatā palika līdz dzīves beigām 1979.&nbsp;gadā.
@@ 116. rindiņa: / 116. rindiņa: @@
-==Brazīlijas latviešu trimdas organizācijas==
+=Brazīlijas latviešu trimdas organizācijas=
 Pagājušā gadsimta vidū Brazīlijā dzīvoja aptuveni 7000 latviešu, galvenokārt baptistu ieceļotāji. P.&nbsp;Oliņš ar bēdīgu sirdi jau bija novērojis, ka viņi bija ļoti atturīgi pret jebkādu sadarbību ar savu tālo dzimteni. Bet viņš nepadevās. «Es tad meklēju plašāku saprašanās bāzi, satikos ar baptistu draudžu vadītājiem, plaši diskutēju ar tiem par nacionāliem un reliģijas filozofijas jautājumiem un beidzot tos pārliecināju, ka katrs reliģijas novirziens ir pilnīgi savienojams ar mīlestību pret dzimteni, kur mēs esam dzimuši un izveidojuši savas personības. Pēc tam mēs palikām ar baptistiem lieli draugi, un baptistu sludinātāji vairs neizslēdza no savām runām jautājumus par Latviju un par saitēm ar dzimteni.»<ref>Oliņš, 18.03.1943, Nr. 6622.</ref>
@@ 157. rindiņa: / 157. rindiņa: @@
-==Nobeigums==
+=Nobeigums=
 Kaut latvieši pēc Otrā pasaules kara Brazīlijā centās paglābties no komunisma, tā ēna vienmēr ir viņiem sekojusi&nbsp;— viņiem nebija ļauts rīkot lielus protestus, kā to darīja latvieši ASV vai Eiropā. Tomēr katrs latvietis Brazīlijā protestēja klusējot&nbsp;— ar sirdi un dvēseli, nēsājot Latvijas karogus, velkot tautastērpus, izdalot lapiņas ar informāciju par Baltijas tautām un viņu apspiesto stāvokli aiz dzelzs priekškara. Viņi klusi lūdza Dievu par Latvijas labklājību un dziedāja latviešu dziesmas, lai uzturētu savas saites ar dzimteni. Dievs tomēr uzklausīja latviešu tautas lūgumu un atdeva tai savu brīvību un godu.