162544 - Versiju hronoloģija

Ilmars: Set original images

2020-11-13T03:11:20Z

Set original images

Edgars : 2020. gada 11. novembris, plkst. 14.46

2020-11-11T14:46:55Z

Edgars : 2020. gada 8. novembris, plkst. 18.17

2020-11-08T18:17:08Z

Edgars : 2020. gada 7. novembris, plkst. 04.15

2020-11-07T04:15:40Z

Edgars: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/03 |Issue number=1 |Page number=2 |Original title=Zvanam būt }} {{Written by|Aida Prēdele}} Kad es šķiros n...

2020-11-05T22:08:21Z

Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/03 |Issue number=1 |Page number=2 |Original title=Zvanam būt }} {{Written by|Aida Prēdele}} Kad es šķiros n...

Jauna lapa

{{Newspaper Article
|Article in=Latvijas Jaunatne
|Published on=1990/01/03
|Issue number=1
|Page number=2
|Original title=Zvanam būt
}}
{{Written by|Aida Prēdele}}
Kad es šķiros no «Jaunatnes», kolēģi man uzdāvināja zvaniņu. «Kad būs skumji, pazvani. ..» So zvaniņu es glabāju un reliu reizēm paskandinu.

Viss «Jaunatnē» pavadītais laiks (un tā lr vesela dzīve — divpadsmit gadi pēc augstskolas) ir zvana līdzinieks. Lai nu kā mums kuro reizi gāja, mēs centāmies turēties kopā un cits citu balstīt. Patiesībā manai Jaunatnlešu paaudzei citas dzīves nemaz nebija — visa dzīve bija «Jaunatne». Un pat mīlestība un bērnu nākšana pasaulē kaut kā dabiski iekļāvās avīzes tapšanas skaistajā procesā. Avīzes veidošanā bija lesaistīti viri un bērniņi, nn nākotnes sapņi. . . Mēs tapām kopā ar «Jaunatni». Un «Jaunatni» no sevis nu grūti atdalīt.

Tas bija laiks, kad gandrīz katru nedēju varēja braukt komandējumos. No turienes, no lauku cilvēkiem, nlca viss labais un gaišais, un gudrais. Mums toreiz ļoti gribējās visur būt un visu saprast: ga.i kā zirgu iejūdz un kā sklandu raušus cep. un kā saglabā godīgu vārdu ari negodīgā laikā. No turienes šī atziņa: laikam nu gan nav nekādas nozīmes. Slikts cilvēks sevi kā draņķi parādīs ari visgodīgāko laužu vidū, un labais — kā gaisma tumsā — pat gribot nav noslēpjams. Visu, kas tev pieder, un visu, kas tu esi, tu taču vienmēr nes sev līdzi. Un visur, lai kur tu nonāktu, va(ā no sevis tu netiksi. Un tevi galu galā visi, ari negodīgie, vērtēs ne pēc amatiem un goda nosaukumiem, bet gan pēc tl, ko tu sev nes Ildzi. Cilvēks un ti sirds lr mūžam konvertējama valūta. Citas vērtības der tikai tad, Ja labi klājas un visa, visa tā pietiek . . .

Bet ar zvanu lr tā. Zvans vis nav ermoņikas, ko katrs var raustīt pēc savas patikas. Zvanam no paša sakuma lr viena godīga balss. Un viņam nevar likt dziedāt citu dziesmu šodien un citu — rit. Zvanam var izraut mēli. zvanu var pārkausēt. bet zvanam nevar pavēlēt. Tas nelemidzina nn nemierlna. Viņš mudina celties. Viņā ir kaut kas no mūžības nemainīgās balss. Un daudzi zvani kopa — tā lr rīta dziesma manai tautai, kad vajag celties un let ...

Es Jums, mīļie kolēģi, šorīt novēlu zvanu. Tas ir mtsu kopējais zvans. Un tam Jāzvana ne tikai tad, kad Ir skumji . . .

<p style="text-align: right; ">'''AIDA PRĒDELE'''</p><p style="text-align: right; ">Latvijas evaņģēliski luteriskas baznīcas laikraksta «Svētdienas Rīts» redaktore</p>

@@ 6. rindiņa: / 6. rindiņa: @@
 |Original title=Zvanam būt
 }}
 {{Written by|Aida Prēdele}}
 {{About topic|Prese}}
@@ 22. rindiņa: / 23. rindiņa: @@
 Es Jums, mīļie kolēģi, šorīt novēlu zvanu. Tas ir mūsu kopējais zvans. Un tam jāzvana ne tikai tad, kad ir skumji...
 <p style="text-align: right; ">'''AIDA PRĒDELE'''</p><p style="text-align: right; ">Latvijas evaņģēliski luteriskas baznīcas laikraksta «Svētdienas Rīts» redaktore</p>

@@ 7. rindiņa: / 7. rindiņa: @@
 }}
 {{Written by|Aida Prēdele}}
 Kad es šķīros no «Jaunatnes», kolēģi man uzdāvināja zvaniņu. «Kad būs skumji, pazvani...» Šo zvaniņu es glabāju un reižu reizēm paskandinu.

@@ 13. rindiņa: / 13. rindiņa: @@
 Tas bija laiks, kad gandrīz katru nedēļu varēja braukt komandējumos. No turienes, no lauku cilvēkiem, nāca viss labais un gaišais, un gudrais. Mums toreiz ļoti gribējās visur būt un visu saprast: gan kā zirgu iejūdz un kā sklandu raušus cep, un kā saglabā godīgu vārdu arī negodīgā laikā. No turienes šī atziņa: laikam nu gan nav nekādas nozīmes. Slikts cilvēks sevi kā draņķi parādīs arī visgodīgāko laužu vidū, un labais — kā gaisma tumsā — pat gribot nav noslēpjams. Visu, kas tev pieder, un visu, kas tu esi, tu taču vienmēr nes sev līdzi. Un visur, lai kur tu nonāktu, vaļā no sevis tu netiksi. Un tevi galu galā visi, ari negodīgie, vērtēs ne pēc amatiem un goda nosaukumiem, bet gan pēc tā, ko tu sev nes līdzi. Cilvēks un tā sirds ir mūžam konvertējama valūta. Citas vērtības der tikai tad, ja labi klājas un visa, visa tā pietiek...
-Bet ar zvanu ir tā. Zvans vis nav ermoņikas, ko katrs var raustīt pēc savas patikas. Zvanam no paša sākuma ir viena godīga balss. Un viņam nevar likt dziedāt citu dziesmu šodien un citu — rīt. Zvanam var izraut mēli, zvanu var pārkausēt, bet zvanam nevar pavēlēt. Tas neiemidzina nn nemierina. Viņš mudina celties. Viņā ir kaut kas no mūžības nemainīgās balss. Un daudzi zvani kopa — tā lr rīta dziesma manai tautai, kad vajag celties un iet...
+Bet ar zvanu ir tā. Zvans vis nav ermoņikas, ko katrs var raustīt pēc savas patikas. Zvanam no paša sākuma ir viena godīga balss. Un viņam nevar likt dziedāt citu dziesmu šodien un citu — rīt. Zvanam var izraut mēli, zvanu var pārkausēt, bet zvanam nevar pavēlēt. Tas neiemidzina un nemierina. Viņš mudina celties. Viņā ir kaut kas no mūžības nemainīgās balss. Un daudzi zvani kopa — tā ir rīta dziesma manai tautai, kad vajag celties un iet...
 Es Jums, mīļie kolēģi, šorīt novēlu zvanu. Tas ir mūsu kopējais zvans. Un tam jāzvana ne tikai tad, kad ir skumji...
 <p style="text-align: right; ">'''AIDA PRĒDELE'''</p><p style="text-align: right; ">Latvijas evaņģēliski luteriskas baznīcas laikraksta «Svētdienas Rīts» redaktore</p>