109340 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2012. gada 25. augusts, plkst. 14.06

2012-08-25T14:06:20Z

Andrejs : 2012. gada 3. marts, plkst. 21.25

2012-03-03T21:25:58Z

Andrejs : 2012. gada 18. janvāris, plkst. 18.41

2012-01-18T18:41:02Z

Andrejs : 2012. gada 18. janvāris, plkst. 18.40

2012-01-18T18:40:45Z

Andrejs: Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Izdevās izbēgt }} {{Written by|Jānis Birnītis}} {{About topic|BARIKĀD...

2012-01-18T18:39:53Z

Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Izdevās izbēgt }} {{Written by|Jānis Birnītis}} {{About topic|BARIKĀD...

Jauna lapa

{{Memoir
|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
|Published on=2001/01/20
|Original title=Izdevās izbēgt
}}
{{Written by|Jānis Birnītis}}
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
{{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
{{About topic|Omonieši}}
{{About domain|Politika}}
{{About person|Māris Portnovs}}
{{About place|Vecmīlgrāvis}}
{{About place|Ļaudona}}
{{About year|1991}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 18. janvāris, plkst. 18.41
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	{{Memoir \|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) \|Published on=2001/01/20 \|Original title=Izdevās izbēgt }} {{Written by\|Jānis Birnītis}} {{About topic\|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic\|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic\|Omonieši}} {{About domain\|Politika}} {{About person\|Māris Portnovs}} {{About place\|Vecmīlgrāvis}} {{About place\|Ļaudona}} {{About year\|1991}}Uz barikādēm braucu no padomju saimniecības "Ļaudona" kopā ar sāvieniešiem. Visi bijām pie Vecmīlgrāvja tilta. Tā kā nebija maiņas, piekritām vēl pabūt vienu nakti. Laiks bija auksts, vējš ass. Bieži sildījāmies pie ugunskuriem, smējām un pārrunājām gadījumus no dzīves. Mūs bieži cienāja ar ēdienu un cigaretēm, ar siltu tēju un kafiju. Vecmīlgrāvja tiltu bijām nosprostojuši, kustība notika tikai vienā virzienā, ko arī paši regulējām. Netālu no tilta atradās OMON bāze, un pie viņu draudiem jau bijām pieraduši. Tad pienāca 16. janvāra pievakare, kad mūs visus nesagatavotus pārsteidza omonieši. Es biju viens no tiem, kas nepakļāvās viņu pavēlei gulties. Kopā ar Māri Portnovu bēgām pāri vilciena sliedēm (jā, tajā brīdī nāca vilciens, bet mums laimējās pārskriet sliedes, tās arī mūs aizsedza) un pārrāpāmies pāri 2 m augstajai betona sētai. Bijām nokļuvuši Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas teritorijā. Izgājām no tās uz šosejas un devāmies Rīgas virzienā. Atpakaļ baidījāmies iet. Mans ceļabiedrs Māris bija dienējis Afganistānā, un viņam par to visu bija drūmas atmiņas. Ceļā satikām vienu laipnu sieviņu, kas mūs uzrunāja un arī piedāvāja naktsmājas, jo saprata, ka esam no barikādēm. Mēs arī abi piekritām šim uzaicinājumam un naktī palikām pie viņas. Otrā rītā ar vilcienu devāmies mājās. Naudas mums nebija, jo viss bija palicis autobusos. Cilvēki bija ļoti saprotoši. Barikāžu laiku savās atmiņās atceros kā skaistu vienotības laiku ar daudziem ugunskuriem Rīgā.		{{Memoir \|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) \|Published on=2001/01/20 \|Original title=Izdevās izbēgt }} {{Written by\|Jānis Birnītis}} {{About topic\|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic\|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic\|Omonieši}} {{About domain\|Politika}} {{About person\|Māris Portnovs}} {{About place\|Vecmīlgrāvis}} {{About place\|Ļaudona}} {{About year\|1991}}Uz barikādēm braucu no padomju saimniecības "Ļaudona" kopā ar sāvieniešiem. Visi bijām pie Vecmīlgrāvja tilta. Tā kā nebija maiņas, piekritām vēl pabūt vienu nakti. Laiks bija auksts, vējš ass. Bieži sildījāmies pie ugunskuriem, smējām un pārrunājām gadījumus no dzīves. Mūs bieži cienāja ar ēdienu un cigaretēm, ar siltu tēju un kafiju. Vecmīlgrāvja tiltu bijām nosprostojuši, kustība notika tikai vienā virzienā, ko arī paši regulējām. Netālu no tilta atradās OMON bāze, un pie viņu draudiem jau bijām pieraduši. Tad pienāca 16. janvāra pievakare, kad mūs visus nesagatavotus pārsteidza omonieši. Es biju viens no tiem, kas nepakļāvās viņu pavēlei gulties. Kopā ar Māri Portnovu bēgām pāri vilciena sliedēm (jā, tajā brīdī nāca vilciens, bet mums laimējās pārskriet sliedes, tās arī mūs aizsedza) un pārrāpāmies pāri 2 m augstajai betona sētai. Bijām nokļuvuši Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas teritorijā. Izgājām no tās uz šosejas un devāmies Rīgas virzienā. Atpakaļ baidījāmies iet. Mans ceļabiedrs Māris bija dienējis Afganistānā, un viņam par to visu bija drūmas atmiņas. Ceļā satikām vienu laipnu sieviņu, kas mūs uzrunāja un arī piedāvāja naktsmājas, jo saprata, ka esam no barikādēm. Mēs arī abi piekritām šim uzaicinājumam un naktī palikām pie viņas. Otrā rītā ar vilcienu devāmies mājās. Naudas mums nebija, jo viss bija palicis autobusos. Cilvēki bija ļoti saprotoši. Barikāžu laiku savās atmiņās atceros kā skaistu vienotības laiku ar daudziem ugunskuriem Rīgā.
−		+	<p style="text-align: right; ">''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''</p>
−	''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''

@@ 8. rindiņa: / 8. rindiņa: @@
 {{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
 {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
-{{About topic|Omonieši}}
+{{About topic|OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes}}
 {{About domain|Politika}}
 {{About person|Māris Portnovs}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 3. marts, plkst. 21.25
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Memoir \|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) \|Published on=2001/01/20 \|Original title=Izdevās izbēgt }} {{Written by\|Jānis Birnītis}} {{About topic\|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic\|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic\|Omonieši}} {{About domain\|Politika}} {{About person\|Māris Portnovs}} {{About place\|Vecmīlgrāvis}} {{About place\|Ļaudona}} {{About year\|1991}}Uz barikādēm braucu no padomju saimniecības "Ļaudona" kopā ar sāvieniešiem. Visi bijām pie Vecmīlgrāvja tilta. Tā kā nebija maiņas, piekritām vēl pabūt vienu nakti. Laiks bija auksts, vējš ass. Bieži sildījāmies pie ugunskuriem, smējām un pārrunājām gadījumus no dzīves. Mūs bieži cienāja ar ēdienu un cigaretēm, ar siltu tēju un kafiju. Vecmīlgrāvja tiltu bijām nosprostojuši, kustība notika tikai vienā virzienā, ko arī paši regulējām. Netālu no tilta atradās OMON bāze, un pie viņu draudiem jau bijām pieraduši. Tad pienāca 16. janvāra pievakare, kad mūs visus nesagatavotus pārsteidza omonieši. Es biju viens no tiem, kas nepakļāvās viņu pavēlei gulties. Kopā ar Māri Portnovu bēgām pāri vilciena sliedēm (jā, tajā brīdī nāca vilciens, bet mums laimējās pārskriet sliedes, tās arī mūs aizsedza) un pārrāpāmies pāri 2 m augstajai betona sētai. Bijām nokļuvuši Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas teritorijā. Izgājām no tās uz šosejas un devāmies Rīgas virzienā. Atpakaļ baidījāmies iet. Mans ceļabiedrs Māris bija dienējis Afganistānā, un viņam par to visu bija drūmas atmiņas. Ceļā satikām vienu laipnu sieviņu, kas mūs uzrunāja un arī piedāvāja naktsmājas, jo saprata, ka esam no barikādēm. Mēs arī abi piekritām šim uzaicinājumam un naktī palikām pie viņas. Otrā rītā ar vilcienu devāmies mājās. Naudas mums nebija, jo viss bija palicis autobusos. Cilvēki bija ļoti saprotoši. Barikāžu laiku savās atmiņās atceros kā skaistu vienotības laiku ar daudziem ugunskuriem Rīgā.	+	{{Memoir
−	<p style="text-align: right; ">''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''</p>	+	\|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
		+	\|Published on=2001/01/20
		+	\|Original title=Izdevās izbēgt
		+	\|Comments=Pierakstījusi I. Vizāne
		+	}}
		+	{{Written by\|Jānis Birnītis}}
		+	{{About topic\|BARIKĀDES, 1991}}
		+	{{About topic\|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
		+	{{About topic\|Omonieši}}
		+	{{About domain\|Politika}}
		+	{{About person\|Māris Portnovs}}
		+	{{About person\|I. Vizāne}}
		+	{{About place\|Vecmīlgrāvis}}
		+	{{About place\|Ļaudona}}
		+	{{About year\|1991}}
		+	Uz barikādēm braucu no padomju saimniecības "Ļaudona" kopā ar sāvieniešiem. Visi bijām pie Vecmīlgrāvja tilta. Tā kā nebija maiņas, piekritām vēl pabūt vienu nakti. Laiks bija auksts, vējš ass. Bieži sildījāmies pie ugunskuriem, smējām un pārrunājām gadījumus no dzīves. Mūs bieži cienāja ar ēdienu un cigaretēm, ar siltu tēju un kafiju. Vecmīlgrāvja tiltu bijām nosprostojuši, kustība notika tikai vienā virzienā, ko arī paši regulējām. Netālu no tilta atradās OMON bāze, un pie viņu draudiem jau bijām pieraduši. Tad pienāca 16. janvāra pievakare, kad mūs visus nesagatavotus pārsteidza omonieši. Es biju viens no tiem, kas nepakļāvās viņu pavēlei gulties. Kopā ar Māri Portnovu bēgām pāri vilciena sliedēm (jā, tajā brīdī nāca vilciens, bet mums laimējās pārskriet sliedes, tās arī mūs aizsedza) un pārrāpāmies pāri 2 m augstajai betona sētai. Bijām nokļuvuši Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas teritorijā. Izgājām no tās uz šosejas un devāmies Rīgas virzienā. Atpakaļ baidījāmies iet. Mans ceļabiedrs Māris bija dienējis Afganistānā, un viņam par to visu bija drūmas atmiņas. Ceļā satikām vienu laipnu sieviņu, kas mūs uzrunāja un arī piedāvāja naktsmājas, jo saprata, ka esam no barikādēm. Mēs arī abi piekritām šim uzaicinājumam un naktī palikām pie viņas. Otrā rītā ar vilcienu devāmies mājās. Naudas mums nebija, jo viss bija palicis autobusos. Cilvēki bija ļoti saprotoši. Barikāžu laiku savās atmiņās atceros kā skaistu vienotības laiku ar daudziem ugunskuriem Rīgā.
		+	<p style="text-align: right; ">''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''</p>

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Memoir
+{{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Izdevās izbēgt }} {{Written by|Jānis Birnītis}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic|Omonieši}} {{About domain|Politika}} {{About person|Māris Portnovs}} {{About place|Vecmīlgrāvis}} {{About place|Ļaudona}} {{About year|1991}}Uz barikādēm braucu no padomju saimniecības "Ļaudona" kopā ar sāvieniešiem. Visi bijām pie Vecmīlgrāvja tilta. Tā kā nebija maiņas, piekritām vēl pabūt vienu nakti. Laiks bija auksts, vējš ass. Bieži sildījāmies pie ugunskuriem, smējām un pārrunājām gadījumus no dzīves. Mūs bieži cienāja ar ēdienu un cigaretēm, ar siltu tēju un kafiju. Vecmīlgrāvja tiltu bijām nosprostojuši, kustība notika tikai vienā virzienā, ko arī paši regulējām. Netālu no tilta atradās OMON bāze, un pie viņu draudiem jau bijām pieraduši. Tad pienāca 16. janvāra pievakare, kad mūs visus nesagatavotus pārsteidza omonieši. Es biju viens no tiem, kas nepakļāvās viņu pavēlei gulties. Kopā ar Māri Portnovu bēgām pāri vilciena sliedēm (jā, tajā brīdī nāca vilciens, bet mums laimējās pārskriet sliedes, tās arī mūs aizsedza) un pārrāpāmies pāri 2 m augstajai betona sētai. Bijām nokļuvuši Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas teritorijā. Izgājām no tās uz šosejas un devāmies Rīgas virzienā. Atpakaļ baidījāmies iet. Mans ceļabiedrs Māris bija dienējis Afganistānā, un viņam par to visu bija drūmas atmiņas. Ceļā satikām vienu laipnu sieviņu, kas mūs uzrunāja un arī piedāvāja naktsmājas, jo saprata, ka esam no barikādēm. Mēs arī abi piekritām šim uzaicinājumam un naktī palikām pie viņas. Otrā rītā ar vilcienu devāmies mājās. Naudas mums nebija, jo viss bija palicis autobusos. Cilvēki bija ļoti saprotoši. Barikāžu laiku savās atmiņās atceros kā skaistu vienotības laiku ar daudziem ugunskuriem Rīgā.
 |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
-|Published on=2001/01/20
+''Pierakstījusi '''I.&nbsp;Vizāne'''''