089121 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2015. gada 10. decembris, plkst. 10.37

2015-12-10T10:37:11Z

Andrejs : 2014. gada 21. decembris, plkst. 21.15

2014-12-21T21:15:35Z

Andrejs : 2014. gada 21. decembris, plkst. 21.14

2014-12-21T21:14:25Z

Andrejs : 2014. gada 21. decembris, plkst. 21.13

2014-12-21T21:13:33Z

Andrejs : 2014. gada 19. aprīlis, plkst. 17.24

2014-04-19T17:24:50Z

Andrejs : 2014. gada 19. aprīlis, plkst. 17.16

2014-04-19T17:16:26Z

Eduards : 2013. gada 13. septembris, plkst. 15.36

2013-09-13T15:36:09Z

Eduards : 2013. gada 6. septembris, plkst. 15.43

2013-09-06T15:43:29Z

Eduards: Jauna lapa: {{Speech |Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais (1989) |Published on=1988/10/08 |Original title=Ervids Grinovskis. Runa LTF 1. kongresā }} {{Written by|Ervids Grinovskis}} Ci...

2013-09-06T15:41:35Z

Jauna lapa: {{Speech |Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais (1989) |Published on=1988/10/08 |Original title=Ervids Grinovskis. Runa LTF 1. kongresā }} {{Written by|Ervids Grinovskis}} Ci...

Jauna lapa

{{Speech
|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais (1989)
|Published on=1988/10/08
|Original title=Ervids Grinovskis. Runa LTF 1. kongresā
}}
{{Written by|Ervids Grinovskis}}
Cienījamie delegāti un viesi! Mandātu komisija ziņoja, cik delegātu piedalās šajā kongresā. Es domāju, ka šeit piedalās daži desmittūkstoši vairāk. Šeit piedalās arī tie, kuru fiziskā substance beidza pastāvēt Buhenvaldē, Salaspilī un bezgalīgajā Gulaga arhipelāgā. ''(Aplausi.)'' Viņi ir šodien ar mums, viņi balsos kopā ar mums par tiesisku valsti, lai neatdzimtu tas režīms, par kura upuriem kļuva viņi. 1949. gada 25. marta deportācijas visvairāk skāra laukus un lauku ļaudis. Šodien notiek reabilitācija. Bet es gribu jautāt Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Bartkevičam, kas vada šo darbu: ja process noritēs šādā tempā, kurā gadusimtenī viņš domā to pabeigt? ''(Aplausi.)'' Domāju, ka Latvijas PSR Ministru Padomei ir jāpieņem lēmums — es to arī rezolūcijas projektā lasīju, ka šīs deportācijas ir jāatzīst par nelikumīgām, par nekonstitucionālām, un šiem cilvēkiem jāatdod viņu labais vārds. ''(Ilgi aplausi.)'' Mēs šovasar visi dzīvojam lielā eiforijā. Mums viss it kā pārāk viegli nācis. Ir Brīvības piemineklis, ir sarkanbaltsarkanais karogs, ir tautas lūgšana «Dievs, svētī Latviju», un tas rada ilūziju, ka arī turpmāk viss ies tikpat viegli. Nopietns drauds mūsu Tautas frontei ir šis ilūziju gūsts. Mūs gaida ilga, nopietna un nikna cīņa. Un katrs, kas spēj domāt politiskās kategorijās, saprot, cik lieli un cik stipri vēl ir konservatīvie spēki visos vadības līmeņos. Tie ir labi organizēti. Neizvēlīgi cīņas līdzekļu izvēlē. Kā latvietis Latvijas zemē es gribētu dzīvot kopā ar tādiem krievu tautas pārstāvjiem kā Marina Kosteņecka, Ludmila Azarova, Ņina Ņeznamova, ar tādiem cilvēkiem kā Mavriks Vulfsons. ''(Aplausi.) ''Mavriku Vulfsonu es pakritizēšu. Es piekrītu jūsu koncepcijai, tikai kritizēšu, ka jūs tās īstenošanā vēl neesat pietiekami konsekvents. ''(Aplausi.)'' Bet es negribu vienā mūsu nācijas mājā dzīvot kopā ar sanderiem un iļjiniem. ''(Aplausi.)'' Es pārstāvu lauksaimniecību. Tautas mākslinieks Valters savā ievadrunā teica: «Mēs esam arāju tauta.» Šajā sakarībā es gribu pievērst uzmanību diviem procesiem, starp kuriem pastāv cieša cēloņsakarība Pirmais — mūsu lauksaimniecības stagnantā attīstība, par ko jau šeit runāja biedrs Lucāns. Salīdzinot ar 1938. gadu, kas bija labākais lauksaimnieciskās ražošanas gads neatkarīgās Latvijas laikā, mēs šodien tās līmeni esam pārsnieguši tikai par 40 procentiem, un tas ir viszemākais skaitlis Savienībā savienoto republiku aspektā un arī jebkurā industriāli attīstītā valstī. Vienīgi mēs Padomju Savienībā ražojam mazāk lauksaimniecības bruto produkcijas uz vienu iedzīvotāju, nekā bija pirms kara. Un otrs process — tā ir mūsu nācijas lejupslīde, kura izpaužas tādās formās, ka mēs kļūstam vai esam jau kļuvuši par minoritāti savā dzimtajā zemē, un manas izjūtas bija traģiskas, kad es klausījos Augstākās Padomes sesiju, kur lēma, piešķirt vai nepiešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu. Es domāju — kā tas varēja notikt, ka mums pašiem savā Tēvzemē uz ceļiem jālūdzas tas, kas ir mūsu un kas mums pieder. ''(Ilgi aplausi.)'' Mūsu lauksaimniecības attīstība lielā mērā cieš no tā sauktā kompensācijas sindroma (es lietoju diezgan nepazīstamu terminu). Augkopības produkcijas ražošanas apjomā mēs esam 1938. gada līmenī. Ražības pieaugums no hektāra ir tik tikko kompensējis zemes platības samazināšanos, un mēs esam tur, kur bijām. Darba ražīguma pieaugums lauksaimniecībā tik tikko kompensējis strādājošo skaita samazināšanu. Līdzīgu piemēru varu minēt daudz. Ir pasludināta lauksaimniecības prioritāte. Šis termins jau lielā mērā paspējis devalvēties. Mums ir tautsaimniecības attīstības koncepcija līdz 2005. gadam. Tur prioritāte ir minēta, bet faktiski no tās nav ne vēsts, un mani īsti neapmierināja arī pārējie Augstākās Padomes lēmumi par lauksaimniecību. Esmu apmierināts, ka šeit ir republikas vadība. Gribētu dažus momentus šeit īpaši uzsvērt, lai mēs tiešām varētu nodrošināt lauksaimniecības prioritāti. Uz ilgāku laiku no rūpniecības nozarēm ir jāattīsta tikai tās, kuras ietilpst agrorūpnieciskajā kompleksā. ''(Aplausi.)'' Tā ir lauksaimniecības ražojumu pārstrāde, lai zaļie zirnīši nebūtu atkal jāiear zemē, kā tas notika šogad Bauskā. Celtniecības materiālu ražošana lauksaimniecībai un reģionālā sistēma, kuras ietvaros ražotu arī tehniku un iekārtas ģimenes fermām un citiem nelieliem uzņēmumiem. Par celtniecības materiālu ražošanu laukiem gribu pateikt: ja mēs gaidīsim, kamēr izvērsīs to ražošanu, tad būs jau par vēlu. Tad laukos šī celtniecība nemaz vairs nebūs vajadzīga. Tādēļ jautājums ir alternatīvs — vai nu mēs šodien no republikas ražotajiem celtniecības materiāliem iedalām lielāku daļu par labu laukiem, lai varētu forsētā tempā attīstīt celtniecību, vai arī mūsu perspektīva ir bez jebkādas izejas. Jāsašaurina — es zinu, ka daudziem klātesošajiem tas nepatiks —, arī celtniecības apjomi pilsētās, un attiecīgās jaudas jānovirza uz laukiem. Runājis esmu ar direktīvo orgānu pārstāvjiem. Viņi saka — bet lielās dzīvokļu rindas pilsētās? Bet mans arguments ir citāds: ja turpināsies šī bezprātīgā migrācija, iedzīvotāju mehāniskais pieaugums, nekāds dzīvokļu celtniecības apjoms šīs rindas pilsētā nelikvidēs. ''(Aplausi.)'' Ja gribam šo problēmu risināt, tad jāsāk pavisam no cita gala — migrācija jāpārtrauc, nevis jāierobežo ''(aplausi)'' , un celtniecības jaudas jānovirza uz laukiem. Citas izejas mums nav. Gribu arī pievērst uzmanību tam, kā pie mums tiek sadalīti lauksaimniecības produktu ražojumi. Pirmām kārtām gribētu, lai mums būtu caur «Lauku Avīzi» pilnīga informācija, kur paliek tas viss, ko saražo lauksaimnieks. Pēdējos «Lauku Avīzes» numuros mēs šādu informāciju lasām, bet tā vēl ir nepilnīga. Daži dati ir neobjektīvi, starp dažiem skaitļiem trūkst loģiskas sakarības. Tas liecina, ka mums nav pat metodes, kā šos parametrus aprēķināt. Pievēršu republikas vadības uzmanību faktam, ka laikā no 1970. līdz 1987. gadam gaļas ražošana republikā'' ''pieauga 1,6 reizes, bet ieskaitījumi valsts centralizētajā fondā 3,4 reizes, neskaitot to, kas no republikas tiek izvests neorganizētā veidā. Izsaku priekšlikumu republikas vadībai panākt, lai centralizētās piegādes augtu vismaz proporcionāli gaļas ražošanas pieaugumam, nevis ar lielu apsteidzes koeficientu, kā tagad. Republikā izvēršas nomas darba uzņēmuma forma. Es to varu uzlūkot kā pārejas formu, kā pagaidu parādību. Mums jāorientējas uz sociālistisku fermeru šķiru laukos. Protams, vispirms ekonomiski vājās saimniecībās, kur šie sociālistiskie fermeri varētu uz platības vienību iegūt lielāku produkcijas masu nekā sabiedriskā saimniecība. Zeme paliktu valstij, fermeris to nomātu no valsts, viņam būtu zemes lietošanas akts, kas viņam piešķir šo zemi beztermiņa lietošanā ar mantošanas tiesībām. Turpretī ēkas, tehnika, lopi, inventārs būtu viņa privātais īpašums. ''(Aplausi.)'' Pie mums, akadēmijā, bieži iegriežas sovhozu direktori un interesējas par iespējām reorganizēt sovhozus par kolhoziem. Domāju, nekādu administratīvu līdzekļu šeit nedrīkstētu būt, bet, ja šāda iniciatīva saimniecībās ir radusies, tā ir jāatbalsta. Ekonomiskā analīze rāda, ka sovhozu sektorā resursu potenciāla vienību izmanto sliktāk nekā kolhozos. Kolhozi to izmanto efektīvāk. Tādēļ es uzskatu, ka tālākā perspektīvā mūsu laukos varētu būt divas saimniecības formas, kas izriet no divām īpašuma formām — ekonomiski spēcīgi kolhozi un fermeru saimniecības. Kura no šīm formām dzīvotspējīgāka, efektīvāka, to lai izšķir tirgus konkurence. Ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, mums jāzin, ka sabiedrības vadība tajā dibinās uz atgriezenisko saišu mehānismu. Bet atgriezenisko saišu pamats ekonomikā ir tirgus un politikā — demokrātija. Gribu redzēt perspektīvā savu Dzimteni, savu Latviju, Latvijas laukus, ar raženām druvām, ar sakoptām mājām. Un lai kā tautas nemirstības simbols pār manu Dzimteni plīvotu sarkanbaltsarkanais karogs un skanētu lūgšana «Dievs, svēti Latviju!». ''(Aplausi.)''

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2015. gada 10. decembris, plkst. 10.37
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Speech \|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais \|Published on=1988/10/08 \|Original title=Ervids Grinovskis. Runa LTF 1. kongresā }} {{Written by\|Ervids Grinovskis}} {{About topic\|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}} {{About topic\|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}} {{About topic\|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About topic\|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} {{About topic\|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} {{About topic\|Represijas, represētie}} {{About topic\|25. marts, 1988, 1989}} {{About domain\|Politika}} {{About domain\|Lauksaimniecība}} {{About domain\|Celtniecība}} {{About person\|Mavriks Vulfsons}} {{About person\|Ņina Ņeznamova}} {{About person\|Jānis Lucāns}} {{About person\|Marina Kosteņecka}} {{About person\|Ludmila Azarova}} {{About person\|Ēvalds Valters}} {{About person\|Leonards Bartkevičs}} {{About organization\|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} {{About event\|E1988100800}} {{About year\|1988}} Cienījamie delegāti un viesi!	+	{{Speech
		+	\|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais
		+	\|Published on=1988/10/08
		+	\|Original title=Ervids Grinovskis. Runa LTF 1. kongresā
		+	}}
		+	{{Written by\|Ervids Grinovskis}}
		+	{{About topic\|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}}
		+	{{About topic\|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}}
		+	{{About topic\|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}}
		+	{{About topic\|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}}
		+	{{About topic\|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}}
		+	{{About topic\|Represijas, represētie}}
		+	{{About topic\|25. marts, 1988, 1989}}
		+	{{About topic\|Sarkanbaltsarkanais karogs}}
		+	{{About domain\|Politika}}
		+	{{About domain\|Lauksaimniecība}}
		+	{{About domain\|Celtniecība}}
		+	{{About person\|Mavriks Vulfsons}}
		+	{{About person\|Ņina Ņeznamova}}
		+	{{About person\|Jānis Lucāns}}
		+	{{About person\|Marina Kosteņecka}}
		+	{{About person\|Ludmila Azarova}}
		+	{{About person\|Ēvalds Valters}}
		+	{{About person\|Leonards Bartkevičs}}
		+	{{About organization\|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}
		+	{{About event\|E1988100800}}
		+	{{About year\|1988}}
		+	Cienījamie delegāti un viesi!

	Mandātu komisija ziņoja, cik delegātu piedalās šajā kongresā. Es domāju, ka šeit piedalās daži desmittūkstoši vairāk. Šeit piedalās arī tie, kuru fiziskā substance beidza pastāvēt Buhenvaldē, Salaspilī un bezgalīgajā Gulaga arhipelāgā. ''(Aplausi.)'' Viņi ir šodien ar mums, viņi balsos kopā ar mums par tiesisku valsti, lai neatdzimtu tas režīms, par kura upuriem kļuva viņi. 1949. gada 25. marta deportācijas visvairāk skāra laukus un lauku ļaudis. Šodien notiek reabilitācija. Bet es gribu jautāt Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Bartkevičam, kas vada šo darbu: ja process noritēs šādā tempā, kurā gadusimtenī viņš domā to pabeigt? ''(Aplausi.)'' Domāju, ka Latvijas PSR Ministru Padomei ir jāpieņem lēmums — es to arī rezolūcijas projektā lasīju, ka šīs deportācijas ir jāatzīst par nelikumīgām, par nekonstitucionālām, un šiem cilvēkiem jāatdod viņu labais vārds. ''(Ilgi aplausi.)''		Mandātu komisija ziņoja, cik delegātu piedalās šajā kongresā. Es domāju, ka šeit piedalās daži desmittūkstoši vairāk. Šeit piedalās arī tie, kuru fiziskā substance beidza pastāvēt Buhenvaldē, Salaspilī un bezgalīgajā Gulaga arhipelāgā. ''(Aplausi.)'' Viņi ir šodien ar mums, viņi balsos kopā ar mums par tiesisku valsti, lai neatdzimtu tas režīms, par kura upuriem kļuva viņi. 1949. gada 25. marta deportācijas visvairāk skāra laukus un lauku ļaudis. Šodien notiek reabilitācija. Bet es gribu jautāt Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Bartkevičam, kas vada šo darbu: ja process noritēs šādā tempā, kurā gadusimtenī viņš domā to pabeigt? ''(Aplausi.)'' Domāju, ka Latvijas PSR Ministru Padomei ir jāpieņem lēmums — es to arī rezolūcijas projektā lasīju, ka šīs deportācijas ir jāatzīst par nelikumīgām, par nekonstitucionālām, un šiem cilvēkiem jāatdod viņu labais vārds. ''(Ilgi aplausi.)''

@@ 13. rindiņa: / 13. rindiņa: @@
 Mūsu lauksaimniecības attīstība lielā mērā cieš no tā sauktā kompensācijas sindroma (es lietoju diezgan nepazīstamu terminu). Augkopības produkcijas ražošanas apjomā mēs esam 1938.&nbsp;gada līmenī. Ražības pieaugums no hektāra ir tik tikko kompensējis zemes platības samazināšanos, un mēs esam tur, kur bijām. Darba ražīguma pieaugums lauksaimniecībā tik tikko kompensējis strādājošo skaita samazināšanu. Līdzīgu piemēru varu minēt daudz. Ir pasludināta lauksaimniecības prioritāte. Šis termins jau lielā mērā paspējis devalvēties. Mums ir tautsaimniecības attīstības koncepcija līdz 2005.&nbsp;gadam. Tur prioritāte ir minēta, bet faktiski no tās nav ne vēsts, un mani īsti neapmierināja arī pārējie Augstākās Padomes lēmumi par lauksaimniecību. Esmu apmierināts, ka šeit ir republikas vadība. Gribētu dažus momentus šeit īpaši uzsvērt, lai mēs tiešām varētu nodrošināt lauksaimniecības prioritāti. Uz ilgāku laiku no rūpniecības nozarēm ir jāattīsta tikai tās, kuras ietilpst agrorūpnieciskajā kompleksā. ''(Aplausi.)'' Tā ir lauksaimniecības ražojumu pārstrāde, lai zaļie zirnīši nebūtu atkal jāiear zemē, kā tas notika šogad Bauskā. Celtniecības materiālu ražošana lauksaimniecībai un reģionālā sistēma, kuras ietvaros ražotu arī tehniku un iekārtas ģimenes fermām un citiem nelieliem uzņēmumiem. Par celtniecības materiālu ražošanu laukiem gribu pateikt: ja mēs gaidīsim, kamēr izvērsīs to ražošanu, tad būs jau par vēlu. Tad laukos šī celtniecība nemaz vairs nebūs vajadzīga. Tādēļ jautājums ir alternatīvs&nbsp;— vai nu mēs šodien no republikas ražotajiem celtniecības materiāliem iedalām lielāku daļu par labu laukiem, lai varētu forsētā tempā attīstīt celtniecību, vai arī mūsu perspektīva ir bez jebkādas izejas.
-Jāsašaurina&nbsp;— es zinu, ka daudziem klātesošajiem tas nepatiks&nbsp;—, arī celtniecības apjomi pilsētās, un attiecīgās jaudas jānovirza uz laukiem. Runājis esmu ar direktīvo orgānu pārstāvjiem. Viņi saka&nbsp;— bet lielās dzīvokļu rindas pilsētās? Bet mans arguments ir citāds: ja turpināsies šī bezprātīgā migrācija, iedzīvotāju mehāniskais pieaugums, nekāds dzīvokļu celtniecības apjoms šīs rindas pilsētā nelikvidēs. ''(Aplausi.)'' Ja gribam šo problēmu risināt, tad jāsāk pavisam no cita gala&nbsp;— migrācija jāpārtrauc, nevis jāierobežo ''(aplausi)'' , un celtniecības jaudas jānovirza uz laukiem. Citas izejas mums nav.
+Jāsašaurina&nbsp;— es zinu, ka daudziem klātesošajiem tas nepatiks&nbsp;—, arī celtniecības apjomi pilsētās, un attiecīgās jaudas jānovirza uz laukiem. Runājis esmu ar direktīvo orgānu pārstāvjiem. Viņi saka&nbsp;— bet lielās dzīvokļu rindas pilsētās? Bet mans arguments ir citāds: ja turpināsies šī bezprātīgā migrācija, iedzīvotāju mehāniskais pieaugums, nekāds dzīvokļu celtniecības apjoms šīs rindas pilsētā nelikvidēs. ''(Aplausi.)'' Ja gribam šo problēmu risināt, tad jāsāk pavisam no cita gala&nbsp;— migrācija jāpārtrauc, nevis jāierobežo ''(aplausi)'', un celtniecības jaudas jānovirza uz laukiem. Citas izejas mums nav.
 Gribu arī pievērst uzmanību tam, kā pie mums tiek sadalīti lauksaimniecības produktu ražojumi. Pirmām kārtām gribētu, lai mums būtu caur «Lauku Avīzi» pilnīga informācija, kur paliek tas viss, ko saražo lauksaimnieks. Pēdējos «Lauku Avīzes» numuros mēs šādu informāciju lasām, bet tā vēl ir nepilnīga. Daži dati ir neobjektīvi, starp dažiem skaitļiem trūkst loģiskas sakarības. Tas liecina, ka mums nav pat metodes, kā šos parametrus aprēķināt. Pievēršu republikas vadības uzmanību faktam, ka laikā no 1970. līdz 1987.&nbsp;gadam gaļas ražošana republikāpieauga 1,6 reizes, bet ieskaitījumi valsts centralizētajā fondā 3,4 reizes, neskaitot to, kas no republikas tiek izvests neorganizētā veidā. Izsaku priekšlikumu republikas vadībai panākt, lai centralizētās piegādes augtu vismaz proporcionāli gaļas ražošanas pieaugumam, nevis ar lielu apsteidzes koeficientu, kā tagad.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Speech
+{{Speech |Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais |Published on=1988/10/08 |Original title=Ervids Grinovskis. Runa LTF 1. kongresā }} {{Written by|Ervids Grinovskis}} {{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}} {{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}} {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} {{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} {{About topic|Represijas, represētie}} {{About topic|25. marts, 1988, 1989}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Lauksaimniecība}} {{About domain|Celtniecība}} {{About person|Mavriks Vulfsons}} {{About person|Ņina Ņeznamova}} {{About person|Jānis Lucāns}} {{About person|Marina Kosteņecka}} {{About person|Ludmila Azarova}} {{About person|Ēvalds Valters}} {{About person|Leonards Bartkevičs}} {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} {{About event|E1988100800}} {{About year|1988}} Cienījamie delegāti un viesi!
 Mandātu komisija ziņoja, cik delegātu piedalās šajā kongresā. Es domāju, ka šeit piedalās daži desmittūkstoši vairāk. Šeit piedalās arī tie, kuru fiziskā substance beidza pastāvēt Buhenvaldē, Salaspilī un bezgalīgajā Gulaga arhipelāgā. ''(Aplausi.)'' Viņi ir šodien ar mums, viņi balsos kopā ar mums par tiesisku valsti, lai neatdzimtu tas režīms, par kura upuriem kļuva viņi. 1949.&nbsp;gada 25.&nbsp;marta deportācijas visvairāk skāra laukus un lauku ļaudis. Šodien notiek reabilitācija. Bet es gribu jautāt Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Bartkevičam, kas vada šo darbu: ja process noritēs šādā tempā, kurā gadusimtenī viņš domā to pabeigt? ''(Aplausi.)'' Domāju, ka Latvijas PSR Ministru Padomei ir jāpieņem lēmums&nbsp;— es to arī rezolūcijas projektā lasīju, ka šīs deportācijas ir jāatzīst par nelikumīgām, par nekonstitucionālām, un šiem cilvēkiem jāatdod viņu labais vārds. ''(Ilgi aplausi.)''
 Mēs šovasar visi dzīvojam lielā eiforijā. Mums viss it kā pārāk viegli nācis. Ir Brīvības piemineklis, ir sarkanbaltsarkanais karogs, ir tautas lūgšana «Dievs, svētī Latviju», un tas rada ilūziju, ka arī turpmāk viss ies tikpat viegli. Nopietns drauds mūsu Tautas frontei ir šis ilūziju gūsts.
 Mūs gaida ilga, nopietna un nikna cīņa. Un katrs, kas spēj domāt politiskās kategorijās, saprot, cik lieli un cik stipri vēl ir konservatīvie spēki visos vadības līmeņos. Tie ir labi organizēti. Neizvēlīgi cīņas līdzekļu izvēlē. Kā latvietis Latvijas zemē es gribētu dzīvot kopā ar tādiem krievu tautas pārstāvjiem kā Marina Kosteņecka, Ludmila Azarova, Ņina Ņeznamova, ar tādiem cilvēkiem kā Mavriks Vulfsons. ''(Aplausi.) ''Mavriku Vulfsonu es pakritizēšu. Es piekrītu jūsu koncepcijai, tikai kritizēšu, ka jūs tās īstenošanā vēl neesat pietiekami konsekvents. ''(Aplausi.)'' Bet es negribu vienā mūsu nācijas mājā dzīvot kopā ar sanderiem un iļjiniem. ''(Aplausi.)''
 Es pārstāvu lauksaimniecību. Tautas mākslinieks Valters savā ievadrunā teica: «Mēs esam arāju tauta.» Šajā sakarībā es gribu pievērst uzmanību diviem procesiem, starp kuriem pastāv cieša cēloņsakarība. Pirmais&nbsp;— mūsu lauksaimniecības stagnantā attīstība, par ko jau šeit runāja biedrs Lucāns. Salīdzinot ar 1938.&nbsp;gadu, kas bija labākais lauksaimnieciskās ražošanas gads neatkarīgās Latvijas laikā, mēs šodien tās līmeni esam pārsnieguši tikai par 40 procentiem, un tas ir viszemākais skaitlis Savienībā savienoto republiku aspektā un arī jebkurā industriāli attīstītā valstī. Vienīgi mēs Padomju Savienībā ražojam mazāk lauksaimniecības bruto produkcijas uz vienu iedzīvotāju, nekā bija pirms kara.
 Un otrs process&nbsp;— tā ir mūsu nācijas lejupslīde, kura izpaužas tādās formās, ka mēs kļūstam vai esam jau kļuvuši par minoritāti savā dzimtajā zemē, un manas izjūtas bija traģiskas, kad es klausījos Augstākās Padomes sesiju, kur lēma, piešķirt vai nepiešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu. Es domāju&nbsp;— kā tas varēja notikt, ka mums pašiem savā Tēvzemē uz ceļiem jālūdzas tas, kas ir mūsu un kas mums pieder. ''(Ilgi aplausi.)''
 Mūsu lauksaimniecības attīstība lielā mērā cieš no tā sauktā kompensācijas sindroma (es lietoju diezgan nepazīstamu terminu). Augkopības produkcijas ražošanas apjomā mēs esam 1938.&nbsp;gada līmenī. Ražības pieaugums no hektāra ir tik tikko kompensējis zemes platības samazināšanos, un mēs esam tur, kur bijām. Darba ražīguma pieaugums lauksaimniecībā tik tikko kompensējis strādājošo skaita samazināšanu. Līdzīgu piemēru varu minēt daudz. Ir pasludināta lauksaimniecības prioritāte. Šis termins jau lielā mērā paspējis devalvēties. Mums ir tautsaimniecības attīstības koncepcija līdz 2005.&nbsp;gadam. Tur prioritāte ir minēta, bet faktiski no tās nav ne vēsts, un mani īsti neapmierināja arī pārējie Augstākās Padomes lēmumi par lauksaimniecību. Esmu apmierināts, ka šeit ir republikas vadība. Gribētu dažus momentus šeit īpaši uzsvērt, lai mēs tiešām varētu nodrošināt lauksaimniecības prioritāti. Uz ilgāku laiku no rūpniecības nozarēm ir jāattīsta tikai tās, kuras ietilpst agrorūpnieciskajā kompleksā. ''(Aplausi.)'' Tā ir lauksaimniecības ražojumu pārstrāde, lai zaļie zirnīši nebūtu atkal jāiear zemē, kā tas notika šogad Bauskā. Celtniecības materiālu ražošana lauksaimniecībai un reģionālā sistēma, kuras ietvaros ražotu arī tehniku un iekārtas ģimenes fermām un citiem nelieliem uzņēmumiem. Par celtniecības materiālu ražošanu laukiem gribu pateikt: ja mēs gaidīsim, kamēr izvērsīs to ražošanu, tad būs jau par vēlu. Tad laukos šī celtniecība nemaz vairs nebūs vajadzīga. Tādēļ jautājums ir alternatīvs&nbsp;— vai nu mēs šodien no republikas ražotajiem celtniecības materiāliem iedalām lielāku daļu par labu laukiem, lai varētu forsētā tempā attīstīt celtniecību, vai arī mūsu perspektīva ir bez jebkādas izejas.
 Jāsašaurina&nbsp;— es zinu, ka daudziem klātesošajiem tas nepatiks&nbsp;—, arī celtniecības apjomi pilsētās, un attiecīgās jaudas jānovirza uz laukiem. Runājis esmu ar direktīvo orgānu pārstāvjiem. Viņi saka&nbsp;— bet lielās dzīvokļu rindas pilsētās? Bet mans arguments ir citāds: ja turpināsies šī bezprātīgā migrācija, iedzīvotāju mehāniskais pieaugums, nekāds dzīvokļu celtniecības apjoms šīs rindas pilsētā nelikvidēs. ''(Aplausi.)'' Ja gribam šo problēmu risināt, tad jāsāk pavisam no cita gala&nbsp;— migrācija jāpārtrauc, nevis jāierobežo ''(aplausi)'' , un celtniecības jaudas jānovirza uz laukiem. Citas izejas mums nav.
 Gribu arī pievērst uzmanību tam, kā pie mums tiek sadalīti lauksaimniecības produktu ražojumi. Pirmām kārtām gribētu, lai mums būtu caur «Lauku Avīzi» pilnīga informācija, kur paliek tas viss, ko saražo lauksaimnieks. Pēdējos «Lauku Avīzes» numuros mēs šādu informāciju lasām, bet tā vēl ir nepilnīga. Daži dati ir neobjektīvi, starp dažiem skaitļiem trūkst loģiskas sakarības. Tas liecina, ka mums nav pat metodes, kā šos parametrus aprēķināt. Pievēršu republikas vadības uzmanību faktam, ka laikā no 1970. līdz 1987.&nbsp;gadam gaļas ražošana republikāpieauga 1,6 reizes, bet ieskaitījumi valsts centralizētajā fondā 3,4 reizes, neskaitot to, kas no republikas tiek izvests neorganizētā veidā. Izsaku priekšlikumu republikas vadībai panākt, lai centralizētās piegādes augtu vismaz proporcionāli gaļas ražošanas pieaugumam, nevis ar lielu apsteidzes koeficientu, kā tagad.
 Republikā izvēršas nomas darba uzņēmuma forma. Es to varu uzlūkot kā pārejas formu, kā pagaidu parādību. Mums jāorientējas uz sociālistisku fermeru šķiru laukos. Protams, vispirms ekonomiski vājās saimniecībās, kur šie sociālistiskie fermeri varētu uz platības vienību iegūt lielāku produkcijas masu nekā sabiedriskā saimniecība. Zeme paliktu valstij, fermeris to nomātu no valsts, viņam būtu zemes lietošanas akts, kas viņam piešķir šo zemi beztermiņa lietošanā ar mantošanas tiesībām. Turpretī ēkas, tehnika, lopi, inventārs būtu viņa privātais īpašums. ''(Aplausi.)''
 Pie mums, akadēmijā, bieži iegriežas sovhozu direktori un interesējas par iespējām reorganizēt sovhozus par kolhoziem. Domāju, nekādu administratīvu līdzekļu šeit nedrīkstētu būt, bet, ja šāda iniciatīva saimniecībās ir radusies, tā ir jāatbalsta. Ekonomiskā analīze rāda, ka sovhozu sektorā resursu potenciāla vienību izmanto sliktāk nekā kolhozos. Kolhozi to izmanto efektīvāk. Tādēļ es uzskatu, ka tālākā perspektīvā mūsu laukos varētu būt divas saimniecības formas, kas izriet no divām īpašuma formām&nbsp;— ekonomiski spēcīgi kolhozi un fermeru saimniecības. Kura no šīm formām dzīvotspējīgāka, efektīvāka, to lai izšķir tirgus konkurence.
 Ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, mums jāzin, ka sabiedrības vadība tajā dibinās uz atgriezenisko saišu mehānismu. Bet atgriezenisko saišu pamats ekonomikā ir tirgus un politikā&nbsp;— demokrātija. Gribu redzēt perspektīvā savu Dzimteni, savu Latviju, Latvijas laukus, ar raženām druvām, ar sakoptām mājām.
 Un lai kā tautas nemirstības simbols pār manu Dzimteni plīvotu sarkanbaltsarkanais karogs un skanētu lūgšana «Dievs, svēti Latviju!». ''(Aplausi.)''

@@ 21. rindiņa: / 21. rindiņa: @@
 {{About person|Ludmila Azarova}}
 {{About person|Ēvalds Valters}}
-{{About person|Leonards Bartkēvičs}}
+{{About person|Leonards Bartkevičs}}
 {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}
 {{About event|E1988100800}}

@@ 5. rindiņa: / 5. rindiņa: @@
 }}
 {{Written by|Ervids Grinovskis}}
-Cienījamie delegāti un viesi! Mandātu komisija ziņoja, cik delegātu piedalās šajā kongresā. Es domāju, ka šeit piedalās daži desmittūkstoši vairāk. Šeit piedalās arī tie, kuru fiziskā substance beidza pastāvēt Buhenvaldē, Salaspilī un bezgalīgajā Gulaga arhipelāgā. ''(Aplausi.)'' Viņi ir šodien ar mums, viņi balsos kopā ar mums par tiesisku valsti, lai neatdzimtu tas režīms, par kura upuriem kļuva viņi. 1949.&nbsp;gada 25.&nbsp;marta deportācijas visvairāk skāra laukus un lauku ļaudis. Šodien notiek reabilitācija. Bet es gribu jautāt Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Bartkevičam, kas vada šo darbu: ja process noritēs šādā tempā, kurā gadusimtenī viņš domā to pabeigt? ''(Aplausi.)'' Domāju, ka Latvijas PSR Ministru Padomei ir jāpieņem lēmums&nbsp;— es to arī rezolūcijas projektā lasīju, ka šīs deportācijas ir jāatzīst par nelikumīgām, par nekonstitucionālām, un šiem cilvēkiem jāatdod viņu labais vārds. ''(Ilgi aplausi.)'' Mēs šovasar visi dzīvojam lielā eiforijā. Mums viss it kā pārāk viegli nācis. Ir Brīvības piemineklis, ir sarkanbaltsarkanais karogs, ir tautas lūgšana «Dievs, svētī Latviju», un tas rada ilūziju, ka arī turpmāk viss ies tikpat viegli. Nopietns drauds mūsu Tautas frontei ir šis ilūziju gūsts. Mūs gaida ilga, nopietna un nikna cīņa. Un katrs, kas spēj domāt politiskās kategorijās, saprot, cik lieli un cik stipri vēl ir konservatīvie spēki visos vadības līmeņos. Tie ir labi organizēti. Neizvēlīgi cīņas līdzekļu izvēlē. Kā latvietis Latvijas zemē es gribētu dzīvot kopā ar tādiem krievu tautas pārstāvjiem kā Marina Kosteņecka, Ludmila Azarova, Ņina Ņeznamova, ar tādiem cilvēkiem kā Mavriks Vulfsons. ''(Aplausi.) ''Mavriku Vulfsonu es pakritizēšu. Es piekrītu jūsu koncepcijai, tikai kritizēšu, ka jūs tās īstenošanā vēl neesat pietiekami konsekvents. ''(Aplausi.)'' Bet es negribu vienā mūsu nācijas mājā dzīvot kopā ar sanderiem un iļjiniem. ''(Aplausi.)'' Es pārstāvu lauksaimniecību. Tautas mākslinieks Valters savā ievadrunā teica: «Mēs esam arāju tauta.» Šajā sakarībā es gribu pievērst uzmanību diviem procesiem, starp kuriem pastāv cieša cēloņsakarība Pirmais&nbsp;— mūsu lauksaimniecības stagnantā attīstība, par ko jau šeit runāja biedrs Lucāns. Salīdzinot ar 1938.&nbsp;gadu, kas bija labākais lauksaimnieciskās ražošanas gads neatkarīgās Latvijas laikā, mēs šodien tās līmeni esam pārsnieguši tikai par 40 procentiem, un tas ir viszemākais skaitlis Savienībā savienoto republiku aspektā un arī jebkurā industriāli attīstītā valstī. Vienīgi mēs Padomju Savienībā ražojam mazāk lauksaimniecības bruto produkcijas uz vienu iedzīvotāju, nekā bija pirms kara. Un otrs process&nbsp;— tā ir mūsu nācijas lejupslīde, kura izpaužas tādās formās, ka mēs kļūstam vai esam jau kļuvuši par minoritāti savā dzimtajā zemē, un manas izjūtas bija traģiskas, kad es klausījos Augstākās Padomes sesiju, kur lēma, piešķirt vai nepiešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu. Es domāju&nbsp;— kā tas varēja notikt, ka mums pašiem savā Tēvzemē uz ceļiem jālūdzas tas, kas ir mūsu un kas mums pieder. ''(Ilgi aplausi.)'' Mūsu lauksaimniecības attīstība lielā mērā cieš no tā sauktā kompensācijas sindroma (es lietoju diezgan nepazīstamu terminu). Augkopības produkcijas ražošanas apjomā mēs esam 1938.&nbsp;gada līmenī. Ražības pieaugums no hektāra ir tik tikko kompensējis zemes platības samazināšanos, un mēs esam tur, kur bijām. Darba ražīguma pieaugums lauksaimniecībā tik tikko kompensējis strādājošo skaita samazināšanu. Līdzīgu piemēru varu minēt daudz. Ir pasludināta lauksaimniecības prioritāte. Šis termins jau lielā mērā paspējis devalvēties. Mums ir tautsaimniecības attīstības koncepcija līdz 2005.&nbsp;gadam. Tur prioritāte ir minēta, bet faktiski no tās nav ne vēsts, un mani īsti neapmierināja arī pārējie Augstākās Padomes lēmumi par lauksaimniecību. Esmu apmierināts, ka šeit ir republikas vadība. Gribētu dažus momentus šeit īpaši uzsvērt, lai mēs tiešām varētu nodrošināt lauksaimniecības prioritāti. Uz ilgāku laiku no rūpniecības nozarēm ir jāattīsta tikai tās, kuras ietilpst agrorūpnieciskajā kompleksā. ''(Aplausi.)'' Tā ir lauksaimniecības ražojumu pārstrāde, lai zaļie zirnīši nebūtu atkal jāiear zemē, kā tas notika šogad Bauskā. Celtniecības materiālu ražošana lauksaimniecībai un reģionālā sistēma, kuras ietvaros ražotu arī tehniku un iekārtas ģimenes fermām un citiem nelieliem uzņēmumiem. Par celtniecības materiālu ražošanu laukiem gribu pateikt: ja mēs gaidīsim, kamēr izvērsīs to ražošanu, tad būs jau par vēlu. Tad laukos šī celtniecība nemaz vairs nebūs vajadzīga. Tādēļ jautājums ir alternatīvs&nbsp;— vai nu mēs šodien no republikas ražotajiem celtniecības materiāliem iedalām lielāku daļu par labu laukiem, lai varētu forsētā tempā attīstīt celtniecību, vai arī mūsu perspektīva ir bez jebkādas izejas. Jāsašaurina&nbsp;— es zinu, ka daudziem klātesošajiem tas nepatiks&nbsp;—, arī celtniecības apjomi pilsētās, un attiecīgās jaudas jānovirza uz laukiem. Runājis esmu ar direktīvo orgānu pārstāvjiem. Viņi saka&nbsp;— bet lielās dzīvokļu rindas pilsētās? Bet mans arguments ir citāds: ja turpināsies šī bezprātīgā migrācija, iedzīvotāju mehāniskais pieaugums, nekāds dzīvokļu celtniecības apjoms šīs rindas pilsētā nelikvidēs. ''(Aplausi.)'' Ja gribam šo problēmu risināt, tad jāsāk pavisam no cita gala&nbsp;— migrācija jāpārtrauc, nevis jāierobežo ''(aplausi)'' , un celtniecības jaudas jānovirza uz laukiem. Citas izejas mums nav. Gribu arī pievērst uzmanību tam, kā pie mums tiek sadalīti lauksaimniecības produktu ražojumi. Pirmām kārtām gribētu, lai mums būtu caur «Lauku Avīzi» pilnīga informācija, kur paliek tas viss, ko saražo lauksaimnieks. Pēdējos «Lauku Avīzes» numuros mēs šādu informāciju lasām, bet tā vēl ir nepilnīga. Daži dati ir neobjektīvi, starp dažiem skaitļiem trūkst loģiskas sakarības. Tas liecina, ka mums nav pat metodes, kā šos parametrus aprēķināt. Pievēršu republikas vadības uzmanību faktam, ka laikā no 1970. līdz 1987.&nbsp;gadam gaļas ražošana republikā'' ''pieauga 1,6 reizes, bet ieskaitījumi valsts centralizētajā fondā 3,4 reizes, neskaitot to, kas no republikas tiek izvests neorganizētā veidā. Izsaku priekšlikumu republikas vadībai panākt, lai centralizētās piegādes augtu vismaz proporcionāli gaļas ražošanas pieaugumam, nevis ar lielu apsteidzes koeficientu, kā tagad. Republikā izvēršas nomas darba uzņēmuma forma. Es to varu uzlūkot kā pārejas formu, kā pagaidu parādību. Mums jāorientējas uz sociālistisku fermeru šķiru laukos. Protams, vispirms ekonomiski vājās saimniecībās, kur šie sociālistiskie fermeri varētu uz platības vienību iegūt lielāku produkcijas masu nekā sabiedriskā saimniecība. Zeme paliktu valstij, fermeris to nomātu no valsts, viņam būtu zemes lietošanas akts, kas viņam piešķir šo zemi beztermiņa lietošanā ar mantošanas tiesībām. Turpretī ēkas, tehnika, lopi, inventārs būtu viņa privātais īpašums. ''(Aplausi.)'' Pie mums, akadēmijā, bieži iegriežas sovhozu direktori un interesējas par iespējām reorganizēt sovhozus par kolhoziem. Domāju, nekādu administratīvu līdzekļu šeit nedrīkstētu būt, bet, ja šāda iniciatīva saimniecībās ir radusies, tā ir jāatbalsta. Ekonomiskā analīze rāda, ka sovhozu sektorā resursu potenciāla vienību izmanto sliktāk nekā kolhozos. Kolhozi to izmanto efektīvāk. Tādēļ es uzskatu, ka tālākā perspektīvā mūsu laukos varētu būt divas saimniecības formas, kas izriet no divām īpašuma formām&nbsp;— ekonomiski spēcīgi kolhozi un fermeru saimniecības. Kura no šīm formām dzīvotspējīgāka, efektīvāka, to lai izšķir tirgus konkurence. Ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, mums jāzin, ka sabiedrības vadība tajā dibinās uz atgriezenisko saišu mehānismu. Bet atgriezenisko saišu pamats ekonomikā ir tirgus un politikā&nbsp;— demokrātija. Gribu redzēt perspektīvā savu Dzimteni, savu Latviju, Latvijas laukus, ar raženām druvām, ar sakoptām mājām. Un lai kā tautas nemirstības simbols pār manu Dzimteni plīvotu sarkanbaltsarkanais karogs un skanētu lūgšana «Dievs, svēti Latviju!». ''(Aplausi.)''
+Cienījamie delegāti un viesi! Mandātu komisija ziņoja, cik delegātu piedalās šajā kongresā. Es domāju, ka šeit piedalās daži desmittūkstoši vairāk. Šeit piedalās arī tie, kuru fiziskā substance beidza pastāvēt Buhenvaldē, Salaspilī un bezgalīgajā Gulaga arhipelāgā. ''(Aplausi.)'' Viņi ir šodien ar mums, viņi balsos kopā ar mums par tiesisku valsti, lai neatdzimtu tas režīms, par kura upuriem kļuva viņi. 1949.&nbsp;gada 25.&nbsp;marta deportācijas visvairāk skāra laukus un lauku ļaudis. Šodien notiek reabilitācija. Bet es gribu jautāt Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Bartkevičam, kas vada šo darbu: ja process noritēs šādā tempā, kurā gadusimtenī viņš domā to pabeigt? ''(Aplausi.)'' Domāju, ka Latvijas PSR Ministru Padomei ir jāpieņem lēmums&nbsp;— es to arī rezolūcijas projektā lasīju, ka šīs deportācijas ir jāatzīst par nelikumīgām, par nekonstitucionālām, un šiem cilvēkiem jāatdod viņu labais vārds. ''(Ilgi aplausi.)'' Mēs šovasar visi dzīvojam lielā eiforijā. Mums viss it kā pārāk viegli nācis. Ir Brīvības piemineklis, ir sarkanbaltsarkanais karogs, ir tautas lūgšana «Dievs, svētī Latviju», un tas rada ilūziju, ka arī turpmāk viss ies tikpat viegli. Nopietns drauds mūsu Tautas frontei ir šis ilūziju gūsts. Mūs gaida ilga, nopietna un nikna cīņa. Un katrs, kas spēj domāt politiskās kategorijās, saprot, cik lieli un cik stipri vēl ir konservatīvie spēki visos vadības līmeņos. Tie ir labi organizēti. Neizvēlīgi cīņas līdzekļu izvēlē. Kā latvietis Latvijas zemē es gribētu dzīvot kopā ar tādiem krievu tautas pārstāvjiem kā Marina Kosteņecka, Ludmila Azarova, Ņina Ņeznamova, ar tādiem cilvēkiem kā Mavriks Vulfsons. ''(Aplausi.) ''Mavriku Vulfsonu es pakritizēšu. Es piekrītu jūsu koncepcijai, tikai kritizēšu, ka jūs tās īstenošanā vēl neesat pietiekami konsekvents. ''(Aplausi.)'' Bet es negribu vienā mūsu nācijas mājā dzīvot kopā ar sanderiem un iļjiniem. ''(Aplausi.)'' Es pārstāvu lauksaimniecību. Tautas mākslinieks Valters savā ievadrunā teica: «Mēs esam arāju tauta.» Šajā sakarībā es gribu pievērst uzmanību diviem procesiem, starp kuriem pastāv cieša cēloņsakarība. Pirmais&nbsp;— mūsu lauksaimniecības stagnantā attīstība, par ko jau šeit runāja biedrs Lucāns. Salīdzinot ar 1938.&nbsp;gadu, kas bija labākais lauksaimnieciskās ražošanas gads neatkarīgās Latvijas laikā, mēs šodien tās līmeni esam pārsnieguši tikai par 40 procentiem, un tas ir viszemākais skaitlis Savienībā savienoto republiku aspektā un arī jebkurā industriāli attīstītā valstī. Vienīgi mēs Padomju Savienībā ražojam mazāk lauksaimniecības bruto produkcijas uz vienu iedzīvotāju, nekā bija pirms kara. Un otrs process&nbsp;— tā ir mūsu nācijas lejupslīde, kura izpaužas tādās formās, ka mēs kļūstam vai esam jau kļuvuši par minoritāti savā dzimtajā zemē, un manas izjūtas bija traģiskas, kad es klausījos Augstākās Padomes sesiju, kur lēma, piešķirt vai nepiešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu. Es domāju&nbsp;— kā tas varēja notikt, ka mums pašiem savā Tēvzemē uz ceļiem jālūdzas tas, kas ir mūsu un kas mums pieder. ''(Ilgi aplausi.)'' Mūsu lauksaimniecības attīstība lielā mērā cieš no tā sauktā kompensācijas sindroma (es lietoju diezgan nepazīstamu terminu). Augkopības produkcijas ražošanas apjomā mēs esam 1938.&nbsp;gada līmenī. Ražības pieaugums no hektāra ir tik tikko kompensējis zemes platības samazināšanos, un mēs esam tur, kur bijām. Darba ražīguma pieaugums lauksaimniecībā tik tikko kompensējis strādājošo skaita samazināšanu. Līdzīgu piemēru varu minēt daudz. Ir pasludināta lauksaimniecības prioritāte. Šis termins jau lielā mērā paspējis devalvēties. Mums ir tautsaimniecības attīstības koncepcija līdz 2005.&nbsp;gadam. Tur prioritāte ir minēta, bet faktiski no tās nav ne vēsts, un mani īsti neapmierināja arī pārējie Augstākās Padomes lēmumi par lauksaimniecību. Esmu apmierināts, ka šeit ir republikas vadība. Gribētu dažus momentus šeit īpaši uzsvērt, lai mēs tiešām varētu nodrošināt lauksaimniecības prioritāti. Uz ilgāku laiku no rūpniecības nozarēm ir jāattīsta tikai tās, kuras ietilpst agrorūpnieciskajā kompleksā. ''(Aplausi.)'' Tā ir lauksaimniecības ražojumu pārstrāde, lai zaļie zirnīši nebūtu atkal jāiear zemē, kā tas notika šogad Bauskā. Celtniecības materiālu ražošana lauksaimniecībai un reģionālā sistēma, kuras ietvaros ražotu arī tehniku un iekārtas ģimenes fermām un citiem nelieliem uzņēmumiem. Par celtniecības materiālu ražošanu laukiem gribu pateikt: ja mēs gaidīsim, kamēr izvērsīs to ražošanu, tad būs jau par vēlu. Tad laukos šī celtniecība nemaz vairs nebūs vajadzīga. Tādēļ jautājums ir alternatīvs&nbsp;— vai nu mēs šodien no republikas ražotajiem celtniecības materiāliem iedalām lielāku daļu par labu laukiem, lai varētu forsētā tempā attīstīt celtniecību, vai arī mūsu perspektīva ir bez jebkādas izejas. Jāsašaurina&nbsp;— es zinu, ka daudziem klātesošajiem tas nepatiks&nbsp;—, arī celtniecības apjomi pilsētās, un attiecīgās jaudas jānovirza uz laukiem. Runājis esmu ar direktīvo orgānu pārstāvjiem. Viņi saka&nbsp;— bet lielās dzīvokļu rindas pilsētās? Bet mans arguments ir citāds: ja turpināsies šī bezprātīgā migrācija, iedzīvotāju mehāniskais pieaugums, nekāds dzīvokļu celtniecības apjoms šīs rindas pilsētā nelikvidēs. ''(Aplausi.)'' Ja gribam šo problēmu risināt, tad jāsāk pavisam no cita gala&nbsp;— migrācija jāpārtrauc, nevis jāierobežo ''(aplausi)'' , un celtniecības jaudas jānovirza uz laukiem. Citas izejas mums nav. Gribu arī pievērst uzmanību tam, kā pie mums tiek sadalīti lauksaimniecības produktu ražojumi. Pirmām kārtām gribētu, lai mums būtu caur «Lauku Avīzi» pilnīga informācija, kur paliek tas viss, ko saražo lauksaimnieks. Pēdējos «Lauku Avīzes» numuros mēs šādu informāciju lasām, bet tā vēl ir nepilnīga. Daži dati ir neobjektīvi, starp dažiem skaitļiem trūkst loģiskas sakarības. Tas liecina, ka mums nav pat metodes, kā šos parametrus aprēķināt. Pievēršu republikas vadības uzmanību faktam, ka laikā no 1970. līdz 1987.&nbsp;gadam gaļas ražošana republikā'' ''pieauga 1,6 reizes, bet ieskaitījumi valsts centralizētajā fondā 3,4 reizes, neskaitot to, kas no republikas tiek izvests neorganizētā veidā. Izsaku priekšlikumu republikas vadībai panākt, lai centralizētās piegādes augtu vismaz proporcionāli gaļas ražošanas pieaugumam, nevis ar lielu apsteidzes koeficientu, kā tagad. Republikā izvēršas nomas darba uzņēmuma forma. Es to varu uzlūkot kā pārejas formu, kā pagaidu parādību. Mums jāorientējas uz sociālistisku fermeru šķiru laukos. Protams, vispirms ekonomiski vājās saimniecībās, kur šie sociālistiskie fermeri varētu uz platības vienību iegūt lielāku produkcijas masu nekā sabiedriskā saimniecība. Zeme paliktu valstij, fermeris to nomātu no valsts, viņam būtu zemes lietošanas akts, kas viņam piešķir šo zemi beztermiņa lietošanā ar mantošanas tiesībām. Turpretī ēkas, tehnika, lopi, inventārs būtu viņa privātais īpašums. ''(Aplausi.)'' Pie mums, akadēmijā, bieži iegriežas sovhozu direktori un interesējas par iespējām reorganizēt sovhozus par kolhoziem. Domāju, nekādu administratīvu līdzekļu šeit nedrīkstētu būt, bet, ja šāda iniciatīva saimniecībās ir radusies, tā ir jāatbalsta. Ekonomiskā analīze rāda, ka sovhozu sektorā resursu potenciāla vienību izmanto sliktāk nekā kolhozos. Kolhozi to izmanto efektīvāk. Tādēļ es uzskatu, ka tālākā perspektīvā mūsu laukos varētu būt divas saimniecības formas, kas izriet no divām īpašuma formām&nbsp;— ekonomiski spēcīgi kolhozi un fermeru saimniecības. Kura no šīm formām dzīvotspējīgāka, efektīvāka, to lai izšķir tirgus konkurence. Ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, mums jāzin, ka sabiedrības vadība tajā dibinās uz atgriezenisko saišu mehānismu. Bet atgriezenisko saišu pamats ekonomikā ir tirgus un politikā&nbsp;— demokrātija. Gribu redzēt perspektīvā savu Dzimteni, savu Latviju, Latvijas laukus, ar raženām druvām, ar sakoptām mājām. Un lai kā tautas nemirstības simbols pār manu Dzimteni plīvotu sarkanbaltsarkanais karogs un skanētu lūgšana «Dievs, svēti Latviju!». ''(Aplausi.)''