021126 - Versiju hronoloģija

Andrejs : 2012. gada 25. augusts, plkst. 11.49

2012-08-25T11:49:46Z

Andrejs : 2012. gada 3. marts, plkst. 22.15

2012-03-03T22:15:07Z

Andrejs : 2012. gada 18. janvāris, plkst. 19.20

2012-01-18T19:20:06Z

Andrejs : 2012. gada 18. janvāris, plkst. 19.19

2012-01-18T19:19:41Z

Andrejs : 2012. gada 18. janvāris, plkst. 19.18

2012-01-18T19:18:47Z

Andrejs: Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Garākā stunda mūžā |Abstract=Sāviena ir Ļaudonas pagasta apdzīvota...

2012-01-18T19:15:51Z

Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Garākā stunda mūžā |Abstract=Sāviena ir Ļaudonas pagasta apdzīvota...

Jauna lapa

{{Memoir
|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
|Published on=2001/01/20
|Original title=Garākā stunda mūžā
|Abstract=Sāviena ir Ļaudonas pagasta apdzīvota vieta, kur vēl 1991. gadā bija sava kopsaimniecība "Sāviena", kultūras nams, pasta nodaļa, bibliotēka, trīs veikali un, protams, sava Tautas frontes grupa. Šodien Sāvienā valda drūms noskaņojums — no visa, kas reiz bija, ir palikusi tikai bibliotēka, pasta nodaļa un divi veikali. Jaunatne no apdzīvotās vietas vai nu ir pārcēlusies dzīvot uz Ļaudonu, vai arī tuvāk lielajām pilsētām. Bērniem tuvākā skola ir Ļaudonas vidusskola 8 km attālumā.
Sāvienā vēl joprojām var sastapt gados vecu sirmu vīru Jāni Elmeri, kas bijis Tautas frontes Sāvienas nodaļas priekšnieks. Pagājušie gadi no nu jau tālajām barikāžu dienām pamazām izdzēš atmiņas, bet lai nu kā, vīrs tomēr tajās labprāt dalās, jo grib, lai arī Sāvienas vārds ieiet Latvijas vēsturē. Nu jau aizsaulē aizgājušais Emīls Vilciņš bija saglabājis pirmā Latvijas laika sarkanbaltsarkano karogu. E. Vilciņš savās mājās izveidojis muzeju, kurā var apskatīt daudzas pagātnes lietas. Stāsta Jānis Elmeris.

}}
{{Written by|Jānis Elmeris}}
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
{{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
{{About topic|Omonieši}}
{{About domain|Politika}}
{{About person|Māris Grīnblats}}
{{About person|Andris Lideris}}
{{About person|Aigars Veikšāns}}
{{About person|Māris Portnovs}}
{{About person|Jānis Platais}}
{{About person|Aigars Pudulis}}
{{About person|Dzintars Āpšs}}
{{About person|Vladimirs Plaunovs}}
{{About place|Ļaudona}}
{{About place|Vecmīlgrāvis}}
{{About year|1991}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 18. janvāris, plkst. 19.20
8. rindiņa:		8. rindiņa:

	Barikāžu laiks atmiņā paliks vienmēr. Ar gadiem daudz kas aizmirstas, bet ne jau visu var aizmirst. Latvijas vēsturē barikāžu laikam jābūt.		Barikāžu laiks atmiņā paliks vienmēr. Ar gadiem daudz kas aizmirstas, bet ne jau visu var aizmirst. Latvijas vēsturē barikāžu laikam jābūt.
−		+	<p style="text-align: right; ">''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''</p>
−	''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''

@@ 9. rindiņa: / 9. rindiņa: @@
 {{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
 {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
-{{About topic|Omonieši}}
+{{About topic|OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes}}
 {{About domain|Politika}}
 {{About person|Māris Grīnblats}}

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2012. gada 3. marts, plkst. 22.15
1. rindiņa:		1. rindiņa:
−	{{Memoir \|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) \|Published on=2001/01/20 \|Original title=Garākā stunda mūžā \|Abstract=Sāviena ir Ļaudonas pagasta apdzīvota vieta, kur vēl 1991. gadā bija sava kopsaimniecība "Sāviena", kultūras nams, pasta nodaļa, bibliotēka, trīs veikali un, protams, sava Tautas frontes grupa. Šodien Sāvienā valda drūms noskaņojums — no visa, kas reiz bija, ir palikusi tikai bibliotēka, pasta nodaļa un divi veikali. Jaunatne no apdzīvotās vietas vai nu ir pārcēlusies dzīvot uz Ļaudonu, vai arī tuvāk lielajām pilsētām. Bērniem tuvākā skola ir Ļaudonas vidusskola 8 km attālumā. Sāvienā vēl joprojām var sastapt gados vecu sirmu vīru Jāni Elmeri, kas bijis Tautas frontes Sāvienas nodaļas priekšnieks. Pagājušie gadi no nu jau tālajām barikāžu dienām pamazām izdzēš atmiņas, bet lai nu kā, vīrs tomēr tajās labprāt dalās, jo grib, lai arī Sāvienas vārds ieiet Latvijas vēsturē. Nu jau aizsaulē aizgājušais Emīls Vilciņš bija saglabājis pirmā Latvijas laika sarkanbaltsarkano karogu. E. Vilciņš savās mājās izveidojis muzeju, kurā var apskatīt daudzas pagātnes lietas. Stāsta Jānis Elmeris. }} {{Written by\|Jānis Elmeris}} {{About topic\|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic\|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic\|Omonieši}} {{About domain\|Politika}} {{About person\|Māris Grīnblats}} {{About person\|Andris Lideris}} {{About person\|Aigars Veikšāns}} {{About person\|Māris Portnovs}} {{About person\|Jānis Platais}} {{About person\|Aigars Pudulis}} {{About person\|Dzintars Āpšs}} {{About person\|Vladimirs Plaunovs}} {{About place\|Ļaudona}} {{About place\|Vecmīlgrāvis}} {{About place\|Sāviena}} {{About year\|1991}}Es kā Tautas frontes Ļaudonas pagasta Sāvienas grupas priekšnieks saņēmu no Madonas rajona Tautas frontes domes vadītāja Māra Grīnblata aicinājumu organizēt tautfrontiešu brīvprātīgo grupu, pārsvarā no jaunākajiem, braucienam uz barikādēm Rīgā. Pēc šāda uzaicinājuma saņemšanas devos pie paju sabiedrības "Sāviena" vadības ar lūgumu nodrošināt transportu. Saimniecības direktors transportu apsolīja, un es sāku organizēt brīvprātīgos. Pieteicās Andris Lideris, Aigars Veikšāns, Māris Portnovs, Jānis Platais, Aigars Pudulis, Dzintars Āpšs, Vladimirs Plaunovs (tomēr neaizbrauca) un es pats, Jānis Elmeris. Pārējos neatceros. Tā kā mūsu autobuss nebija piepildīts, tad apvienojāmies ar Ļaudonas grupu, kura brauca ar mikroautobusu un visus gribētājus nevarēja uzņemt savā transportā. Tā arī kopīgi abi autobusiņi brauca uz Rīgu.	+	{{Memoir
		+	\|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
		+	\|Published on=2001/01/20
		+	\|Original title=Garākā stunda mūžā
		+	\|Abstract=Sāviena ir Ļaudonas pagasta apdzīvota vieta, kur vēl 1991. gadā bija sava kopsaimniecība "Sāviena", kultūras nams, pasta nodaļa, bibliotēka, trīs veikali un, protams, sava Tautas frontes grupa. Šodien Sāvienā valda drūms noskaņojums — no visa, kas reiz bija, ir palikusi tikai bibliotēka, pasta nodaļa un divi veikali. Jaunatne no apdzīvotās vietas vai nu ir pārcēlusies dzīvot uz Ļaudonu, vai arī tuvāk lielajām pilsētām. Bērniem tuvākā skola ir Ļaudonas vidusskola 8 km attālumā. Sāvienā vēl joprojām var sastapt gados vecu sirmu vīru Jāni Elmeri, kas bijis Tautas frontes Sāvienas nodaļas priekšnieks. Pagājušie gadi no nu jau tālajām barikāžu dienām pamazām izdzēš atmiņas, bet lai nu kā, vīrs tomēr tajās labprāt dalās, jo grib, lai arī Sāvienas vārds ieiet Latvijas vēsturē. Nu jau aizsaulē aizgājušais Emīls Vilciņš bija saglabājis pirmā Latvijas laika sarkanbaltsarkano karogu. E. Vilciņš savās mājās izveidojis muzeju, kurā var apskatīt daudzas pagātnes lietas. Stāsta Jānis Elmeris.
		+	\|Comments=Pierakstījusi I. Vizāne
		+	}}
		+	{{Written by\|Jānis Elmeris}}
		+	{{About topic\|BARIKĀDES, 1991}}
		+	{{About topic\|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
		+	{{About topic\|Omonieši}}
		+	{{About domain\|Politika}}
		+	{{About person\|Māris Grīnblats}}
		+	{{About person\|Andris Lideris}}
		+	{{About person\|Aigars Veikšāns}}
		+	{{About person\|Māris Portnovs}}
		+	{{About person\|Jānis Platais}}
		+	{{About person\|Aigars Pudulis}}
		+	{{About person\|Dzintars Āpšs}}
		+	{{About person\|Vladimirs Plaunovs}}
		+	{{About person\|I. Vizāne}}
		+	{{About place\|Ļaudona}}
		+	{{About place\|Vecmīlgrāvis}}
		+	{{About place\|Sāviena}}
		+	{{About year\|1991}}
		+	Es kā Tautas frontes Ļaudonas pagasta Sāvienas grupas priekšnieks saņēmu no Madonas rajona Tautas frontes domes vadītāja Māra Grīnblata aicinājumu organizēt tautfrontiešu brīvprātīgo grupu, pārsvarā no jaunākajiem, braucienam uz barikādēm Rīgā. Pēc šāda uzaicinājuma saņemšanas devos pie paju sabiedrības "Sāviena" vadības ar lūgumu nodrošināt transportu. Saimniecības direktors transportu apsolīja, un es sāku organizēt brīvprātīgos. Pieteicās Andris Lideris, Aigars Veikšāns, Māris Portnovs, Jānis Platais, Aigars Pudulis, Dzintars Āpšs, Vladimirs Plaunovs (tomēr neaizbrauca) un es pats, Jānis Elmeris. Pārējos neatceros. Tā kā mūsu autobuss nebija piepildīts, tad apvienojāmies ar Ļaudonas grupu, kura brauca ar mikroautobusu un visus gribētājus nevarēja uzņemt savā transportā. Tā arī kopīgi abi autobusiņi brauca uz Rīgu.

	Mūsu barikāžu vieta bija Vecmīlgrāvja tilts. Šoseju nosprostojām ar "ežiem", kas bija sametināti no dzelzceļa sliedēm, un ar transporta līdzekļiem. Sēdējām pie ugunskuriem un stāstījām dažādus notikumus un atgadījumus, kā arī siltumam iedzērām pa šņabītim. Iedvesmot un īsināt laiku pie tilta sargiem ieradās grupas ar patriotiskām, padomju laikā aizliegtām dziesmām. Mēs arī dziedājām līdzi. Pilsētnieki cienāja ar kafiju, maizītēm un citiem gardumiem. 16. janvāra vakarā pār tiltu pārbrauca "bobiks", piebrauca vēl mašīnas un bruņutransportieri, tad arī viss sākās. Šaušana, ko mēs bijām aizmirsuši no kara laika, krievu lamuvārdu plūsma, pavēles krievu valodā. Šāvieni tika raidīti gaisā, pie mūsu kājām un uz mūsu autobusiem un mašīnām. Bruņutransportieri brauca speciāli virsū mašīnām, omonieši ar ieročiem dauzīja mašīnu un autobusu stiklus, mums bija jāguļ zemē. Kas pakustējās, saņēma krietnu spērienu. Tikām pārmeklēti, viss no kabatām tika samests ugunskurā, nemaz nerunājot par fotoaparātiem un radioaparātiem, kas zvērīgi tika sadauzīti. Tajā brīdī autobusā bija paslēpies Jānis Platais, to ar grūšanu izgrūda no autobusa un turpat piekāva. Autobusi tika izdemolēti bez žēlastības, kas bija sasitams, to sasita, ko varēja noplēst, to noplēsa, riepas visas sašāva. Tas viss ilga apmēram stundu, un šī stunda bija viena no garākajām manā mūžā. Tā bija liela neziņa, kas notiks tālāk, vai vispār vēl kādreiz piecelšos, kas notiek ar pārējiem, jo redzēju, kā vairāki no mūsējiem muka pāri dzelzceļam, kad tuvojās vilciens, un uz viņiem tika šauts. Tad atskanēja komanda piecelties un doties pilsētas virzienā. Omonieši mūs kādu gabalu vēl lamādamies pavadīja, tad paši paklīda, un mēs beidzot varējām uzelpot.		Mūsu barikāžu vieta bija Vecmīlgrāvja tilts. Šoseju nosprostojām ar "ežiem", kas bija sametināti no dzelzceļa sliedēm, un ar transporta līdzekļiem. Sēdējām pie ugunskuriem un stāstījām dažādus notikumus un atgadījumus, kā arī siltumam iedzērām pa šņabītim. Iedvesmot un īsināt laiku pie tilta sargiem ieradās grupas ar patriotiskām, padomju laikā aizliegtām dziesmām. Mēs arī dziedājām līdzi. Pilsētnieki cienāja ar kafiju, maizītēm un citiem gardumiem. 16. janvāra vakarā pār tiltu pārbrauca "bobiks", piebrauca vēl mašīnas un bruņutransportieri, tad arī viss sākās. Šaušana, ko mēs bijām aizmirsuši no kara laika, krievu lamuvārdu plūsma, pavēles krievu valodā. Šāvieni tika raidīti gaisā, pie mūsu kājām un uz mūsu autobusiem un mašīnām. Bruņutransportieri brauca speciāli virsū mašīnām, omonieši ar ieročiem dauzīja mašīnu un autobusu stiklus, mums bija jāguļ zemē. Kas pakustējās, saņēma krietnu spērienu. Tikām pārmeklēti, viss no kabatām tika samests ugunskurā, nemaz nerunājot par fotoaparātiem un radioaparātiem, kas zvērīgi tika sadauzīti. Tajā brīdī autobusā bija paslēpies Jānis Platais, to ar grūšanu izgrūda no autobusa un turpat piekāva. Autobusi tika izdemolēti bez žēlastības, kas bija sasitams, to sasita, ko varēja noplēst, to noplēsa, riepas visas sašāva. Tas viss ilga apmēram stundu, un šī stunda bija viena no garākajām manā mūžā. Tā bija liela neziņa, kas notiks tālāk, vai vispār vēl kādreiz piecelšos, kas notiek ar pārējiem, jo redzēju, kā vairāki no mūsējiem muka pāri dzelzceļam, kad tuvojās vilciens, un uz viņiem tika šauts. Tad atskanēja komanda piecelties un doties pilsētas virzienā. Omonieši mūs kādu gabalu vēl lamādamies pavadīja, tad paši paklīda, un mēs beidzot varējām uzelpot.

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-{{Memoir
+{{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Garākā stunda mūžā |Abstract=Sāviena ir Ļaudonas pagasta apdzīvota vieta, kur vēl 1991. gadā bija sava kopsaimniecība "Sāviena", kultūras nams, pasta nodaļa, bibliotēka, trīs veikali un, protams, sava Tautas frontes grupa. Šodien Sāvienā valda drūms noskaņojums — no visa, kas reiz bija, ir palikusi tikai bibliotēka, pasta nodaļa un divi veikali. Jaunatne no apdzīvotās vietas vai nu ir pārcēlusies dzīvot uz Ļaudonu, vai arī tuvāk lielajām pilsētām. Bērniem tuvākā skola ir Ļaudonas vidusskola 8 km attālumā. Sāvienā vēl joprojām var sastapt gados vecu sirmu vīru Jāni Elmeri, kas bijis Tautas frontes Sāvienas nodaļas priekšnieks. Pagājušie gadi no nu jau tālajām barikāžu dienām pamazām izdzēš atmiņas, bet lai nu kā, vīrs tomēr tajās labprāt dalās, jo grib, lai arī Sāvienas vārds ieiet Latvijas vēsturē. Nu jau aizsaulē aizgājušais Emīls Vilciņš bija saglabājis pirmā Latvijas laika sarkanbaltsarkano karogu. E. Vilciņš savās mājās izveidojis muzeju, kurā var apskatīt daudzas pagātnes lietas. Stāsta Jānis Elmeris. }} {{Written by|Jānis Elmeris}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic|Omonieši}} {{About domain|Politika}} {{About person|Māris Grīnblats}} {{About person|Andris Lideris}} {{About person|Aigars Veikšāns}} {{About person|Māris Portnovs}} {{About person|Jānis Platais}} {{About person|Aigars Pudulis}} {{About person|Dzintars Āpšs}} {{About person|Vladimirs Plaunovs}} {{About place|Ļaudona}} {{About place|Vecmīlgrāvis}} {{About place|Sāviena}} {{About year|1991}}Es kā Tautas frontes Ļaudonas pagasta Sāvienas grupas priekšnieks saņēmu no Madonas rajona Tautas frontes domes vadītāja Māra Grīnblata aicinājumu organizēt tautfrontiešu brīvprātīgo grupu, pārsvarā no jaunākajiem, braucienam uz barikādēm Rīgā. Pēc šāda uzaicinājuma saņemšanas devos pie paju sabiedrības "Sāviena" vadības ar lūgumu nodrošināt transportu. Saimniecības direktors transportu apsolīja, un es sāku organizēt brīvprātīgos. Pieteicās Andris Lideris, Aigars Veikšāns, Māris Portnovs, Jānis Platais, Aigars Pudulis, Dzintars Āpšs, Vladimirs Plaunovs (tomēr neaizbrauca) un es pats, Jānis Elmeris. Pārējos neatceros. Tā kā mūsu autobuss nebija piepildīts, tad apvienojāmies ar Ļaudonas grupu, kura brauca ar mikroautobusu un visus gribētājus nevarēja uzņemt savā transportā. Tā arī kopīgi abi autobusiņi brauca uz Rīgu.
 |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
-|Published on=2001/01/20
+Mūsu barikāžu vieta bija Vecmīlgrāvja tilts. Šoseju nosprostojām ar "ežiem", kas bija sametināti no dzelzceļa sliedēm, un ar transporta līdzekļiem. Sēdējām pie ugunskuriem un stāstījām dažādus notikumus un atgadījumus, kā arī siltumam iedzērām pa šņabītim. Iedvesmot un īsināt laiku pie tilta sargiem ieradās grupas ar patriotiskām, padomju laikā aizliegtām dziesmām. Mēs arī dziedājām līdzi. Pilsētnieki cienāja ar kafiju, maizītēm un citiem gardumiem. 16. janvāra vakarā pār tiltu pārbrauca "bobiks", piebrauca vēl mašīnas un bruņutransportieri, tad arī viss sākās. Šaušana, ko mēs bijām aizmirsuši no kara laika, krievu lamuvārdu plūsma, pavēles krievu valodā. Šāvieni tika raidīti gaisā, pie mūsu kājām un uz mūsu autobusiem un mašīnām. Bruņutransportieri brauca speciāli virsū mašīnām, omonieši ar ieročiem dauzīja mašīnu un autobusu stiklus, mums bija jāguļ zemē. Kas pakustējās, saņēma krietnu spērienu. Tikām pārmeklēti, viss no kabatām tika samests ugunskurā, nemaz nerunājot par fotoaparātiem un radioaparātiem, kas zvērīgi tika sadauzīti. Tajā brīdī autobusā bija paslēpies Jānis Platais, to ar grūšanu izgrūda no autobusa un turpat piekāva. Autobusi tika izdemolēti bez žēlastības, kas bija sasitams, to sasita, ko varēja noplēst, to noplēsa, riepas visas sašāva. Tas viss ilga apmēram stundu, un šī stunda bija viena no garākajām manā mūžā. Tā bija liela neziņa, kas notiks tālāk, vai vispār vēl kādreiz piecelšos, kas notiek ar pārējiem, jo redzēju, kā vairāki no mūsējiem muka pāri dzelzceļam, kad tuvojās vilciens, un uz viņiem tika šauts. Tad atskanēja komanda piecelties un doties pilsētas virzienā. Omonieši mūs kādu gabalu vēl lamādamies pavadīja, tad paši paklīda, un mēs beidzot varējām uzelpot.
 |Original title=Garākā stunda mūžā
-|Abstract=Sāviena ir Ļaudonas pagasta apdzīvota vieta, kur vēl 1991. gadā bija sava kopsaimniecība "Sāviena", kultūras nams, pasta nodaļa, bibliotēka, trīs veikali un, protams, sava Tautas frontes grupa. Šodien Sāvienā valda drūms noskaņojums — no visa, kas reiz bija, ir palikusi tikai bibliotēka, pasta nodaļa un divi veikali. Jaunatne no apdzīvotās vietas vai nu ir pārcēlusies dzīvot uz Ļaudonu, vai arī tuvāk lielajām pilsētām. Bērniem tuvākā skola ir Ļaudonas vidusskola 8 km attālumā.
+Māris Portnovs aplenkuma laikā, riskējot ar savu dzīvību, pārskrēja pāri dzelzceļa sliedēm, kad pa tām tuvojās vilciens, un paspēja aiz tā paslēpties no omoniešu lodēm, kas tika raidītas viņam pakaļ. Māri sameklējām tikai ar radio starpniecību otrajā dienā. Pārējie grupas dalībnieki atgriezās mājās ar vilcienu.
 Sāvienā vēl joprojām var sastapt gados vecu sirmu vīru Jāni Elmeri, kas bijis Tautas frontes Sāvienas nodaļas priekšnieks. Pagājušie gadi no nu jau tālajām barikāžu dienām pamazām izdzēš atmiņas, bet lai nu kā, vīrs tomēr tajās labprāt dalās, jo grib, lai arī Sāvienas vārds ieiet Latvijas vēsturē. Nu jau aizsaulē aizgājušais Emīls Vilciņš bija saglabājis pirmā Latvijas laika sarkanbaltsarkano karogu. E. Vilciņš savās mājās izveidojis muzeju, kurā var apskatīt daudzas pagātnes lietas. Stāsta Jānis Elmeris.
-}}
+Saimniecības vienīgo autobusu mājās atvilkām pēc trim dienām, jo bija nepieciešams liels remonts. Lode, kas glabājas pie manis, ir izmontēta no autobusa riepas.
 {{Written by|Jānis Elmeris}}
-{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
+Barikāžu laiks atmiņā paliks vienmēr. Ar gadiem daudz kas aizmirstas, bet ne jau visu var aizmirst. Latvijas vēsturē barikāžu laikam jābūt.
 {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}
-{{About topic|Omonieši}}
+''Pierakstījusi '''I.&nbsp;Vizāne'''''