http://www.barikadopedija.lv/api.php?action=feedcontributions&feedformat=atom&user=Andrejs 2026-05-03T14:21:15Z Dalībnieka devums MediaWiki 1.32.0 http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=Kontakti&diff=29632 2019-11-25T12:53:38Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>'''Nodibinājums “Barikadopēdijas fonds” (reģ. Nr. 40008172192)'''<br /> <br /> '''Adrese internetā:''' [http://www.barikadopedijasfonds.lv www.barikadopedijasfonds.lv], [http:www.barikadopedija.lv]<br /> <br /> '''E-pasta adrese:''' roze50@gmail.com</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=Ruta_Pazdere&diff=29622 2019-11-18T10:09:53Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=Ruta |Last name=Pazdere }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Ruta<br /> |Last name=Pazdere<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=440956&diff=29496 2019-09-05T21:39:20Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1988/10/05<br /> |Issue number=190<br /> |Page number=2<br /> |Original title=Latviešu valodai — valsts valodas statusu!<br /> |In section=Gatavojoties Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijai<br /> |Source file=paja1988n190_002_02<br /> |Abstract=Ar 354 280 cilvēku parakstiem aptauja par latviešu valodas vēlamo statusu kļuvusi par lielāko sabiedriskās domas aptauju. Vēstulēs atklājas nopietns satraukums par latviešu valodas stāvokli un lietojumu ikdienā. Atbalstu latviešu valodai izteikuši arī daudzi cittautieši.<br /> |Comments=Latvijas PSR Augstākās Padomes izveidotā komisija, apkopojot rezultātus, konstatēja, ka latviešu valodas atbalstam tika savākts 354 280 parakstu.<br /> }}<br /> {{Source image|articles/440/956/440956.jpg}}<br /> {{Written by|Aina Blinkena}}<br /> {{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About domain|Valodniecība}}<br /> {{About person|Juris Alunāns}}<br /> {{About person|T. Gecs}}<br /> {{About person|Marija Makoveja-Briede}}<br /> {{About person|Oļegs Tiško}}<br /> {{About person|Marija Jevsejeva}}<br /> {{About person|Sergejs Golubevs}}<br /> {{About person|Aleksandrs Meshis}}<br /> {{About person|V. I. Ļeņins}}<br /> {{About person|Jansonu ģimene}}<br /> {{About person|J. Vinklers}}<br /> {{About person|A. Kiršteine}}<br /> {{About person|V. Liepiņa}}<br /> {{About person|Josifs Staļins}}<br /> {{About person|A. Zivtiņš}}<br /> {{About person|E. Šmitmane}}<br /> {{About person|Jānis Kalniņš}}<br /> {{About person|J. Riekstiņš}}<br /> {{About person|E. Kalnarāja}}<br /> {{About person|U. Štrauss}}<br /> {{About person|Rūdolfs Heimrāts}}<br /> {{About person|I. Čakstiņš}}<br /> {{About person|Georgijs Čičerins}}<br /> {{About person|Jānis Volokolakovs}}<br /> {{About person|I. Pakalne}}<br /> {{About person|I. Kalniņš}}<br /> {{About person|I. Kalēja}}<br /> {{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}}<br /> {{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}}<br /> {{About place|Rīga}}<br /> {{About place|Valmiera}}<br /> {{About place|Liepāja}}<br /> {{About place|Limbaži}}<br /> {{About place|Dobele}}<br /> {{About place|Tukums}}<br /> {{About place|Daugavpils}}<br /> {{About place|Rēzekne}}<br /> {{About place|Talsi}}<br /> {{About place|Saldus}}<br /> {{About place|Lapmežciems}}<br /> {{About place|Rūjiena}}<br /> {{About place|Valmiera}}<br /> {{About place|Jūrmala}}<br /> {{About place|Ikšķile}}<br /> {{About event|E1988100500}}<br /> {{About year|1988}}<br /> Jau vairāk nekā mēnesi uz «Padomju Jaunatnes» redakciju un LPSR Augstākās Padomes Prezidija Juridisko daļu plūst vēstules un biezāki sūtījumi ar uzrakstu «Valodas statusa jautājumā». Līdz 3. oktobrim bija saņemti '''8213''' sūtījumi, kuros '''307&amp;nbsp;875''' cilvēki izteikuši savas domas par latviešu valodu, tās likteņiem un vietu pasaules un jo vairāk Padomju valsts valodu saimē. Tik liela atsaucība un aktivitāte latviešu sabiedriskās domas izziņas vēsturē nav līdz šim pieredzēta.<br /> <br /> Rakstījuši gan atsevišķi cilvēki, gan ģimenes, gan veseli darba kolektīvi, gan arī dzīves vietu kolektīvi un lielu saietu un sarīkojumu dalībnieki, kas jutuši kopīgu rūpi par mazās latviešu tautas valodu un ar saviem parakstiem apliecinājuši vēlēšanos un prasību, lai tās tiesības un eksistences un attīstības iespējas iegūtu konstitucionālu nodrošinājumu.<br /> <br /> Starp vēstuļu un parakstu autoriem ir visdažādāko vecumgrupu, sociālo grupu un profesiju ļaudis, visdažādāko Latvijas novadu un pilsētu iedzīvotāji, un jo patīkamāk ir tas, ka raksta arī citu tautību pārstāvji, kuri, cienot un mīlot savas dzimtās valodas, labi sapratuši arī latviešu mīlestību pret savu valodu un viņu pamatoto vēlmi to ne vien saglabāt, bet arī pilnvērtīgi un daudzpusīgi lietot, kopt un kuplināt, redzēt arī citas tautas to cienījam.<br /> <br /> Lai arī darba grupas uzdevums bija tīri lietišķs un oficiāls, darbs ar vēstulēm deva arī lielu emocionālu pārdzīvojumu. Nevarēja šis vēstules lasīt bez aizkustinājuma un apbrīnas, bez milzīgas cieņas pret tiem cilvēkiem, kas izteica savas sirdsdomas un sirdsbēdas, bija atraduši vispārliecinošākos vārdus, lai pierādītu savas valodas objektīvās vērtības un arī dotu plašu politisku un kultūrvēsturisku argumentāciju izraudzītā valodas statusa piešķiršanai.<br /> <br /> Vēstules arī skaudri parādīja latviešu valodas pašreizējo stāvokli, kas, daudzu tūkstošu acīm skatīts, izrādījās daudz bēdīgāks, nekā to varēja spriest pēc atsevišķu cilvēku vērojumiem.<br /> <br /> Tagad, kad nojaukti bezjēdzīgo aizliegumu žogi, kad visur atdzimst ļeņiniskie sabiedrības veidošanas principi, ir jāatjauno arī ļeņiniskā valodu politika, kura Staļina un arī vēlākajos gados deformēta un izkropļota un daudzas Padomju Savienības tautu valodas vai nu iznīcinājusi, vai novedusi līdz viszemākajam lietošanas līmenim, nedabiski plaši izvēršot krievu valodas funkcijas arī visās citās padomju republikās. Kā apliecina vēstules, arī latviešu valodai Latvijā palicis pārāk maz vietas.<br /> <br /> Par latviešu valodu Latvijā pēdējos mēnešos runāts no dažādām tribīnēm, vairākkārt rakstīts presē, tāpēc tagad galvenokārt ļausim runāt milzīgā tautas aptaujā iegūtām atziņām, kuras pamatā ņemtas vērā, izstrādājot formulējumu Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) papildinājumam un šā formulējuma nepieciešamības pamatojumu.<br /> <br /> Jau sākumā jāpasaka, ka viss lielais vairums parakstu nodoti par to, lai latviešu valodai piešķirtu valsts valodas statusu. 1215 rakstītāji atbalsta domu, ka šis statuss būtu formulējams kā republikas oficiālās valodas statuss, un tikai 23 vēstuļu autori uzskata, ka pareizi būtu atzīt pilnīgu divvalodību. Ļoti daudzās vēstulēs pret divvalodības principu izteikti kategoriski iebildumi, jo līdz šim tas tik un tā ir bijis faktiski vienpusīgs.<br /> <br /> Būtībā tiesību nostiprinājumu latviešu valodai tāpat vēlējās arī tie, kas prasīja oficiālās valodas statusu; bija arī tādi formulējumi kā «oficiālā valsts valoda», «republikas oficiālā valoda», «republikas valoda». Taču doma rakstītājiem bijusi viena, un to labi pasaka strādnieks T. Gecs no Rīgas: «Nav svarīgi, kā nosauc valodu — vai par «valsts valodu Latvijas teritorijā», vai par «republikas oficiālo valodu». Uzskatu, ka Latvijas teritorijā latviešu valodai obligāti jāskan visur.»<br /> <br /> Īpaši iepriecina tās vēstules, ko atsūtījuši Latvijā dzīvojošie cittautieši, piemēram, gruzīniete Donara Gogoladze, moldāviete Marija Makoveja-Briede, krievi Oļegs Tiško, Marija Jevsejeva, Sergejs Golubevs, gruzīns Aleksandrs Meshis, Jansonu ģimene, kurā vīrs ir lietuvietis, sieva poliete, bet kuri par ģimenes valodu izraudzījušies latviešu valodu. Šādu vēstuļu ir daudz, un vēl vairāk ir krievu valodā rakstītu parakstu starp tiem parakstu tūkstošiem, kas atsūtīti kolektīvās vēstulēs.<br /> <br /> Plaša un daudzveidīga ir vēstuļu sūtītāju ģeogrāfija — tā aptver visus Latvijas novadus, tomēr visvairāk vēstuļu ir no Rīgas, Valmieras, Liepājas, Limbažu, Dobeles, Tukuma, Daugavpils, Rēzeknes, Talsu pilsētām un rajoniem.<br /> <br /> Visdažādākās ir vēstuļu autoru profesijas, sociālais stāvoklis, izglītība: raksta strādnieki, skolotāji, skolēni, ārsti, tirdzniecības un sakaru darbinieki, sadzīves pakalpojumu darbinieki, rakstnieki un zinātnieki, tā ka ar pilnu pārliecību var atzīt, ka vēstulēs izteiktās domas atspoguļo republikas sabiedrības viedokli. Vēstules pienāk joprojām, un vēl tās nav pilnīgi apkopotas, taču pilnīgi jau izkristalizējušās galvenās līnijas vēstuļu rakstītāju vērojumos un prasībās.<br /> <br /> Visas vēstules pamatos aplūko latviešu un krievu valodas attiecības mūsu republikā, runā par pašreizējo oficiālo divvalodības situāciju un tās faktisko stāvokli.<br /> <br /> Bet lai runā pašas vēstules un no tām izrietošie secinājumi.<br /> <br /> Zīmīgi, ka liela daļa vēstuļu sākas ar vārdiem, kas pauž aizvainojumu un sašutumu par to, ka vispār varējusi izvirzīties problēma par latviešu valsts valodas statusu Latvijā. «Nav aizvainojošāka un pazemojošāka stāvokļa kā savā zemē, republikā, valstī lūgties tiesības runāt, rakstīt, domāt un tikt saprastam savā tēva, mātes un visu pirms mums aizsaulē aizgājušo latviešu senču valodā,» raksta J. Vinklers no Saldus, un šo pašu domu izsaka arī A. Kiršteine no Lapmežciema, Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Misiņa nodaļas kolektīvs, Liepājas tipogrāfijas darbinieki un daudzi citi.<br /> <br /> Un tomēr — «Rakstu tādēļ, ka uzskatu: šoreiz nerakstīt būtu noziegums pret savu mātes valodu, pret savas tautas nākotni. Apzinos, ka jautājums par latviešu valodas statusu ir daudz svarīgāks par nacionālām krāsām un simboliku,» raksta V. Liepiņa no Rūjienas un pastāsta, ka sadzīves pakalpojumu sistēmā trikotāžas nozarē, kur viņa strādā jau 20 gadu, visa dokumentācija, instrukcijas, modeļu tehniskie apraksti ir krievu valodā, arī gadskārtējās modeļu seminārskatēs visi, arī latvieši, runājuši tikai krieviski. Kā redzam no vēstulēm, visa dokumentācija krievu valodā ir Rīgas taksometru parkā, institūtā «Energotīklu projekts» (arī republikas vajadzībām), lokomotīvju depo «Zasulauks», Latvijas PSR «Valsts agrorūpnieciskajā komitejā, Rīgas Industriālajā politehnikumā, Liepājas zvejnieku kolhozā «Boļševiki» un daudzās, daudzās citās iestādēs un uzņēmumos. Bet latviešu valoda izspiesta ne tikai no dokumentiem. Mums raksta, ka Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīcā 22 gadu laikā nav notikusi neviena lekcija latviešu valodā, neviens «prezidijs» nav uzrunājis strādniekus latviešu valodā. Līdzīga parādība ir pat t. s. divplūsmu skolās — Ludzas vidusskolā, piemēram, 1. septembrī 4.—7. klašu svinīgajā līnijā nav skanējis ne vārds latviešu valodā.<br /> <br /> Taču visļaunāk laikam ir, ja slimnieks dzimtajā valodā nevar sazināties ar ārstu. Un šis jautājums skarts vismaz trešā daļā vēstuļu. Konkrēti minētas ārstniecības iestādes, piemēram, Gaiļezera bērnu slimnīcas 3. nodaļā, tāpat Jūrmalas sanatorijā neviens no personāla neprotot latviešu valodu, visas instrukcijas un norādījumus no republikas Veselības aizsardzības ministrijas poliklīnikas un slimnīcas saņemot tikai krievu valodā. Kā kuriozu pierādījumu ārsta un slimnieka saziņai A. Zivtiņš savai vēstulei pievienojis rajona ārsta (Grīvas ielā Rīgā) zīmīti, kurā ārsts lūdz viņu krieviski pastāstīt, par ko sūdzoties viņa astoņdesmitgadīgā māte, kas krievu valodu neprot. Šo zīmīti A. Zivtiņš nevērš kā sūdzību pret noteiktu ārstu, tā vienīgi raksturo to stāvokli, kāds radies mūsu republikā.<br /> <br /> Daudzkārt aprakstītas nepatīkamas epizodes saskarsmē ar sakaru un tirdzniecības darbiniekiem, kur nereti vērojama ne tikai latviešu valodas neprasme un nesaprašana, bet pat klaji negatīva attieksme pret latviešu valodā runājošu klientu un nicinošas replikas par latviešu valodu (daži no biežāk dzirdētajiem epitetiem atgādināti vairākās vēstulēs). Nav brīnums, ka šī nicinošā attieksme aizvaino un sāp visvairāk. Rīdziniece E. Šmitmane raksta: «Katru dienu sirdī krājas aizvainojums. Vai var būt laimīga tāda tauta, kurai aizskar stīgas, kas visvairāk sāp? (..) No tā iegūs visi, ja nebūs nevajadzīgu aizvainojumu un necieņas pret mazajām tautām.» Jāņa Kalniņa romānā «Auseklis» ir vārdi: «Ja kāda tauta grib citu tautu no sevis atbaidīt, tad laikam to labāk nevar izdarīt, kā neparādot godu tās valodai.»<br /> <br /> Tagad, kad Latvija ir viena no Padomju Savienības republikām un tā gan politiskām, gan ekonomiskām saitēm ir saistīta ar visas valsts centrālajām iestādēm un organizācijām, kā arī ar citām PSRS tautām, nav iespējams visus republikas iekšējos un ārējos sabiedriskos un saimnieciskos jautājumus nokārtot tikai latviešu valodā, un tādu prasību arī neviens neizvirza, jo latvieši arvien ir bijuši vairāku valodu pratēji, apzinādamies, ka katra svešvaloda paver plašāku viņu gara apvārsni, paver ceļu pasaulē. Arī patlaban 80% latviešu var brīvi sazināties krievu valodā, izmantot krievu valodā pieejamo informāciju un mākslas vērtības. Bet nav normāli, ka savā tēvu zemē latvietim «ar latviešu valodu nepietiek, lai studētu jūrniecību. Lai vadītu rūpnīcu, lai kļūtu par partijas un valsts darbinieku, lai nopirktu maizi veikalā, nodotu kurpes remontā, aizietu pie zobārsta, uzrakstītu disertāciju, noskatītos filmu kinoteātrī, dienētu armijā…» teikts vēstulē no Bikstiem.<br /> <br /> Vēstulēs ir nopietnas pārdomas par šis parādības cēloņiem, to starpā arī psiholoģiskiem, piemēram: «Ne vienreiz vien mēs, latvieši, sarunājoties savā starpā latviešu valodā, dzirdējām pārmetumus, ka nav pieklājīgi runāt valodā, ko citi nesaprot. Tas tika iztulkots tā, ka mēs varot viņus aprunāt. Lai dzīvotu savā starpā draudzīgi, tad arī centāmies šos ļaudis nesarūgtināt un runājām tikai krieviski. Izvairījāmies miera labad aizrādīt, ka nebūtu par sliktu apgūt arī latviešu valodu. Protams, šodien katrs saprotam, kā latvieši, tā citu tautību cilvēki, cik liela kļūda tika pieļauta šai jautājumā.» (S. D. Rīgā)<br /> <br /> Bet J. Riekstiņš no Rīgas raksta: «Mums ir sāpīgi apzināties, ka latviešu valoda pati savās mājās ir aizbīdīta līdz izejas durvīm. Bieži vien sakām, ka latvieši paši vien pie tā vainīgi. Bet vai vainīga var būt tauta, ja viņa vadās no labākajām cilvēciskajām jūtām? Vai tad nosodāmi ir tautas centieni dzīvot saticībā ar citām tautām, cienīt citas tautas un valodas? Nē, nosodāma ir šo centienu nekorekta izmantošana.»<br /> <br /> Šķiet, ka tieši tādēļ, ka līdz šim lielākoties divas valodas lietojuši tikai latvieši, bet cittautieši parādījuši mazu vēlēšanos apgūt šejienes pamatvalodu, vairums vēstuļu autoru visai kategoriski izsakās pret divvalodības principu — piemēram, Valmieras vides aizsardzības klubs, padomju saimniecības «Skujene» ļaudis, Daugavpils 12. vidusskolas kolektīvs, LVU ķīmiķi u. c. uzskata, ka latviešu valodas apgūšanu bieži aizkavējis pārprastais (vai tīši izkropļotais) divvalodības iegansts.<br /> <br /> Latviešu valodas draugi nopietni un vispusīgi izvērtē valodas situāciju un tās cēloņus, meklē ceļus, lai šo situāciju normalizētu. Vērā ņemamas ir Rīgas traleru un refrižeratoru flotes bāzes strādnieka E. Kalnarāja domas: «Laika gaitā pozitīvu vai negatīvu notikumu rezultātā var rasties apstākļi, kad vienas vai otras tautas valodu kā sazināšanās līdzekli sāk izmantot lielākas vai mazākas tautu grupas. Tādējādi par vienotājspēku šī valoda var kļūt vairākām tautām, ja vien tā nesāk pretendēt uz kaut ko lielāku. Šis godpilnais stāvoklis dod tautai, kuras vārdā nosaukta sazināšanās valoda, ne tikai zināmas priekšrocības, bet uzliek arī morālu pienākumu — neļaut savai valodai pārvērsties no vienotāja par šķēlējspēku, t. i., nepieļaut apstākļus, kas varētu radīt draudus to tautu valodām, kuras to pieņēmušas par saziņas līdzekli.»<br /> <br /> Un kā piebilde — galdnieka U. Štrausa teiktais: «Mūsu ir 10 reizes mazāk nekā krievu, un Latvijas teritorija ir 280 reizes mazāka par Krieviju. Vai tad grūti ir pamanīt, ka šādos apstākļos valodu un visa pārējā «pilnīgas līdztiesības» jēdziens kļūst vienkārši bīstams mazajai tautai un to arī lieto galvenokārt demagoģiskos nolūkos?»<br /> <br /> Tādējādi visā vairumā vēstuļu izvirzās viena doma — mazajai, bet senajai un bagātajai latviešu valodai nepieciešams tās tiesību un to īstenošanas nodrošinājums. «Mūsu senā, bagātā valoda jāreabilitē un jādod tai pienākošais gods. Domāju, šī prasība ir dabīga un pamatota,» raksta PSRS Mākslas akadēmijas akadēmiķis profesors R. Heimrāts. Un par vispareizāko veidu, kā latviešu valodu reabilitēt, vairums atzīst tai valsts valodas statusa piešķiršanu.<br /> <br /> «No valstiskā un cilvēciski morālā viedokļa latviešu valoda kā savas republikas valsts valoda ir tiesiska pastāvēt savā etniskajā teritorijā ar valsts valodas statusu. Jāpiebilst, ka V. I. Ļeņins latviešu valodā runājošos strēlniekus it sevišķi augsti vērtēja un labprāt tiem uzticējās vissvarīgākajās un sarežģītākajās situācijās. Turpretim tagad pret nekrieviski runājošām tautībām jūtama aizdomīga neuzticība ar nacionālisma rēgu,» raksta Lielā Tēvijas kara invalīds, darba veterāns komunists I. Čakstiņš no Ikšķiles. Te varam arī piebilst, ka reiz G. Čičerins jautājis Ļeņinam: «Jūs zināt gandrīz trīsdesmit valodas, kura no tām jums šķiet visskaistākā?» V. L Ļeņins atbildējis: «Tā ir valoda, kas skan latviešu tautasdziesmās. Ieklausieties, kā dzied latviešu strēlnieki, un jūs sapratīsit, ka man ir taisnība.»<br /> <br /> Pats vērtīgākais ir tas, ka cilvēki ne tikai izvirza un atbalsta valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, bet arī izsaka daudzus vērtīgus priekšlikumus — gan varbūtējam Konstitūcijas papildinājuma formulējumam gan arī turpmākajai darbībai Konstitūcijas garantiju realizēšanā un latviešu valodas situācijas uzlabošanā. Daudzi no šiem priekšlikumiem varēs noderēt, veidojot likumu par valodu lietošanu mūsu republikā, kuram konkrēti un precīzi jānosaka katras valodas tiesiskās robežas, lai nevienai valodai nenodarītu pāri, bet lai neviena arī nenodarītu pāri citām.<br /> <br /> Ko iesaka mūsu korespondenti? — Vispirms jārada drošas garantijas, gan juridiskas, gan praktiskas, lai Latvijā tiktu ievērots konstitucionālais valodas statuss. Jāizstrādā konkrēts pasākumu plāns, kurš paredz noteiktus termiņus pārejai uz lietvedību latviešu valodā tais jomās, kur tā zudusi, un noteikt arī konkrētu atbildību par šā plāna neievērošanu. Pilnīgi atklāti un objektīvi, neapvainojošā formā jāizskaidro cittautiešiem mūsu sāpe un rūpe par savas valodas saglabāšanu. Jāpanāk, lai mūs saprot. Jānosaka profesijas, kurās drīkst strādāt tikai tādi darbinieki, kuri prot latviešu un krievu valodu. Pārējās profesijās, kas saistītas ar iedzīvotāju apkalpošanu, jāievieš vairākpakāpju kvalifikācijas indeksi, atsevišķās profesijās divu valodu zināšanām jābūt obligātām. (Materiālās stimulēšanas jautājumā domas dalās — daļa uzskata, ka par latviešu valodas prasmi cittautiešiem pienāktos piemaksa, vairums turpretim, arī profesors J. Volokolakovs, atzīst, ka otras valodas neprasmes gadījumā jāatvelk no algas par nekvalitatīvu darbu.)<br /> <br /> &amp;nbsp;Jāparedz noteikti termiņi latviešu valodas apguvei (1 - 3 gadi). Daudz labu priekšlikumu latviešu valodas apgūšanas iespēju vairošanai — valodu kursu kooperatīvi, radio un televīzijas kursi, pastiprināta apgāde ar mācību grāmatām, vārdnīcām, poligrāfijas tehniku, pat latviešu rakstāmmašīnām, kuras tagad tik grūti pieejamas. Tā kā augstskolas beigušie speciālisti strādās galvenokārt Latvijā, ir ieteikums noteikt visu augstskolu visās specialitātēs latviešu valodas eksāmenu — gan iestājoties, gan augstskolu beidzot. Daudzi atzīst par pareizu ieviest vienādu mācību laiku kā latviešu, tā krievu skolās. Tāpat par nepieciešamu uzskata skolas un citas dzimto valodu attīstības iespējas mazākumtautībām mūsu republikā.<br /> <br /> Daudzās jo daudzās vēstulēs izskan trauksme par to, kā paši latvieši lieto savu dzimto valodu, par to, ka sabiedrībā vērojams valodisks nolaidīgums un valodas izkropļošana. Skolotāja I. Pakalne iesaka visās fakultātēs studentu mācību programmā iekļaut runas māku. Jūrmalnieki I. Kalniņš un I. Kalēja uzsver, ka jāsaglabā dzimtās valodas — kultūras pamata un lielākās nacionālās vērtības — integrālums. Vai te nav vietā atgādināt Jura Alunāna vārdus: «Turiet savu tēvu valodu cieņā un godā. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās»?<br /> <br /> Vēstules, kas adresētas LPSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskajai daļai, nav tikai atbildes uz jautājumu, kāds oficiālais statuss piešķirams latviešu valodai. Tās ir mūsu tautas kopbalss, mūsu tautas ticības apliecinājums savai valodai un tās nākotnei, mūsu valstiskajam taisnīgumam, mūsu internacionālās sabiedrības godaprātam un labajai gribai redzēt pie pasaules valodu koka visas lapas zaļojam.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''AINA BLINKENA'''&lt;br /&gt;Lūdzu honorāru pārskaitīt&lt;br /&gt;Latvijas Kultūras fondā — «Latviešu valodai»&lt;/p&gt;<br /> &lt;br /&gt;P. S. Tagad mūsu Augstākās Padomes Prezidijs pieņēmis un iesniedzis apstiprināšanai Augtākās Padomes sesijai lēmumu par to, ka latviešu valodai Latvijas PSR teritorijā ir piešķirams valsts valodas statuss. Līdz ar gandarījumu par šo lēmumu daļā sabiedrības izskanējušas arī šaubas, vai šai lēmumā ietvertie formulējumi pietiekami nosaka latviešu valodas tālāko funkcionēšanu, it īpaši attiecībā uz latviešu valodas lietošanu valsts orgānu, iestāžu un uzņēmumu lietvedībā. Lietvedības minēšana, konkretizējot valsts valodas statusa realizācijas uzdevumus, šo funkciju uzsvērtu, taču, arī to nenosaucot, ir skaidrs, ka valsts valodas statusā lietvedības funkcija ietilpst kā viena no galvenajām — pašreizējās pasaules valstīs par valsts valodu atzītā valoda ir arī šo valstu oficiālās lietvedības valoda. Ar Augstākās Padomes akceptu šim lēmumam tiek sasniegts pats būtiskākais — valsts valodas statusa atzīšana latviešu valodai. Tālāka darba uzdevums būs pilnīgotas redakcijas izstrādāšana Konstitūcijas panta formulējumam un — jo sevišķi — plaša un konkrēta likuma izveidošana, kurš nospraustu gan latviešu, gan krievu, gan citu valodu tiesības un funkcijas, noteiktu profesijas, kurās latviešu un krievu valodas prasme ir obligāta, kurās tā nav būtiska, noteiktu termiņus latviešu valodas apgūšanai un tās zināšanu minimumu, termiņus pārejai uz lietvedību latviešu valodā tais nozarēs, kurās tā zudusi, noteiktu reālus pasākumus materiālās bāzes nostiprināšanai un praktiskiem pasākumiem u. tml. Kad šā likuma projekts būs izstrādāts un publicēts presē, atkal lūgsim visu jūsu līdzdalību tā apspriešanā, lai latviešu valodas tiesiskajam statusam būtu arī iespējami pilnīgs faktiskās realizācijas segums.</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=998217&diff=29485 2018-07-26T13:38:45Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Memoir<br /> |Article in=Nevardarbīgā pretošanās - Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš, 1945-1991<br /> |Published on=2008/01/10<br /> |Original title=Latvijas Tautas frontes dibināšana<br /> }}<br /> {{Written by|Valdis Blūzma}}<br /> {{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}}<br /> {{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana}}<br /> {{About topic|Igaunijas neatkarības cīņas}}<br /> {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}}<br /> {{About topic|Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About person|Boriss Kurašvili}}<br /> {{About person|Edgars Savisārs}}<br /> {{About person|Andrejs Cīrulis}}<br /> {{About person|Jānis Stradiņš}}<br /> {{About person|Iļja Gerčikovs}}<br /> {{About person|Māris Baidekalns}}<br /> {{About person|Anatolijs Gorbunovs}}<br /> {{About person|Alfrēds Rubiks}}<br /> {{About person|Vitālijs Teivāns}}<br /> {{About person|Jānis Peters}}<br /> {{About person|Eduards Berklavs}}<br /> {{About person|Jānis Škapars}}<br /> {{About person|Jānis Vagris}}<br /> {{About person|Ilmārs Bišers}}<br /> {{About person|Edgars Meļķisis}}<br /> {{About person|Jānis Dzenītis}}<br /> {{About person|Valdis Turins}}<br /> {{About person|Dainis Īvāns}}<br /> {{About organization|Igaunijas Tautas fronte}}<br /> {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}<br /> {{About organization|PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK)}}<br /> {{About media|«Sovetskaja kultura», laikraksts}}<br /> {{About media|«Ogoņok», žurnāls}}<br /> {{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}}<br /> {{About media|«Atmoda», laikraksts}}<br /> {{About year|1988}}<br /> IV daļa. ATMODAS LAIKS UN NEVARDARBĪGĀ PRETOŠANĀS<br /> <br /> (1986. g.- 1990. g. 4. maijs)<br /> <br /> &amp;nbsp;<br /> <br /> LATVIJAS TAUTAS FRONTES DIBINĀŠANA[[File:<br /> <br /> &amp;nbsp;<br /> <br /> Tautas frontes ideja nebija radusies Latvijā. 1988. gada martā to izvirzīja pazīstamais krievu jurists juridisko zinātņu doktors kādreizējais PSRS VDK darbinieks aktīvs Maskavas neformālās kustības dalībnieks Boriss Kurašvili. Apaļajā galdā par pārbūves problēmām, ko organizēja tolaik ārkārtīgi populārais žurnāls “Ogoņok”, kas bija viens no pārbūves dzinējspēkiem PSRS, B. Kurašvili ierosināja izveidot Padomju Savienībā “Tautas fronti pārbūves atbalstam”, lai cilvēki varētu paust savu sociālo un politisko aktivitāti un, pats galvenais, iegūtu iespēju iespaidot politisko dzīvi. Tautas frontes ideja 1988 gada aprīlī tika raksturota arī laikrakstā “Sovetskaja kuļtura” [[File:. Šī ideja atspoguļoja pārbūves atbalstītāju bažas, ka, gadījumā ja netiks izveidots organizēts tautas masu atbalsts Gorbačova politiskajām reformām, konservatīvais spārns komunistiskajā partijā spēs apturēt liberalizācijas procesu un pavērst sabiedrisko attīstību pretējā - reakcionārā - virzienā.<br /> <br /> 1988. gada 13. aprīlī Igaunijas TV diskusiju raidījumā “Padomāsim vēl” (“Motleme veel”) vēsturnieks un filozofs Edgars Savisārs ierosināja izveidot Igaunijas Tautas fronti (ITF) – demokrātisku kustību pārbūves atbalstam Igaunijā.[[File: E. Savisāra priekšlikums guva raidījuma dalībnieku atbalstu, un šajā pašā dienā Tallinā, bet 14. aprīlī Tartu tika radītas iniciatīvas grupas ITF veidošanai. 1988. gada 29. aprīlī ITF ideja saņēma atbalstu no Igaunijas kompartijas vadības. Nākamajā dienā Tartu iznākošais laikraksts “Edas” (“Uz Priekšu”) publicēja ITF deklarāciju, stimulējot Tautas frontes atbalsta grupu veidošanos visā Igaunijā. 1988. gada 17. jūnijā ITF organizēja savu pirmo masu mītiņu Tallinā PSKP 19. konferences atbalstam. Mītiņā pulcējās ap 150 tūkstošiem cilvēku. Šajā dienā iznāca arī ITF vēstneša 1. numurs igauņu un krievu valodā.<br /> <br /> Kā redzam, laikā, kad ITF jau bija noformējusies kā sabiedriska organizācija, Latvijā vēl īsti nebija sākušās diskusijas par tautas frontes dibināšanas lietderību. 1988. gada 1.-2. oktobrī notika ITF dibināšanas kongress. Tajā ITF neizvirzīja jautājumu par Igaunijas izstāšanos no PSRS sastāva.[[File: Tika izvirzīts priekšlikums noslēgt jaunu Savienības līgumu. Taču šai Savienībai bija jābūt konfederācijai, kur savienoto republiku likumiem paredzēja augstāku darbības spēku nekā vissavienības likumiem.[[File:<br /> <br /> Igaunijas Tautas frontes veidošanās iespaidā konkretizējās arī Latvijas frontes idejas aprises. Priekšlikums par tautas frontes izveidi Latvijā tika izvirzīts 1988. gada jūnija sākumā Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā, taču tur tas neguva atbalstu. 1988. gada 18. jūnijā par tautas frontes ideju tika runāts LKP CK plēnumā. Konservatīvais spārns LKP vadībā bija krasi noskaņots pret šo ideju, labi izprotot notikumu iespējamo tālākvirzību, - LTF varētu kļūt par opozicionāru spēku LKP un gūt uzvaru 1989. un 1990. gada vēlēšanās. Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekš- Alfrēds Rubiks pat ironizēja par kompartijas Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona komitejas pirmā sekretāra Vitālija Teivāna uzstāšanos 1988. gada 14. jūnija mītiņā, kurā viņš paziņoja, ka Ļeņingradas rajonā tautas fronte jau tiek veidota: “Lūk, Teivāns uzstājas tādā mītiņā, nesaprotamā saietā - sacīsim tā, un piedāvā savā vietā izveidot jaunu partiju”. [[File:Arī mēreni noskaņotais LKP CK ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs šajā plēnumā ieņēma noraidošu pozīciju attiecībā pret tautas frontes veidošanu, jo neticēja iespējai nodrošināt komunistiskās partijas kontroli pār tādu demokrātisku masu kustību.”[[File:<br /> <br /> Tomēr jau 1988. gada 5. jūlijā LKP CK biroja sēdē kompartijas vadība, apspriežot dokumentu “Par patriotisko kustību partijas līnijas pārbūvei atbalstam”, ne vien akceptēja tautas frontes ideju, bet arī uzdeva A. Gorbunovam ķerties pie LTF organizatoriskā darba izvēršanas.[[File: LTF dibināšanas mērķa īstenošanai LPSR AP Prezidijs bija izveidojis īpašu darba grupu ar akadēmiķi Jāni Stradiņu, Rīgas darba kolektīvu padomju pārstāvju pastāvīgi darbojošās sapulces priekšsēdētāju Iļju Gerčikovu, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas priekšsēdētāju Māri Baidekalnu, laikraksta «Padomju Jaunatne» redaktoru Andreju Cīruli tās sastāvā.[[File: Apspriedē ar darba grupas locekļiem tika nolemts, ka šai patriotiskajai kustībai nevajadzētu būt politiskai (paradoksāli, kā to iedomājās apspriedes dalībnieki, jo pārbūve pati par sevi bija politisks process!), tā varētu ietvert dažāda kalibra sabiedriskas organizācijas, sākot ar komjaunatni, arodbiedrībām, darba kolektīvu padomēm un beidzot ar pašdarbīgajiem sabiedriskajiem veidojumiem un reliģiskajām organizācijām.[[File: Šīs kustības vadībā bija jāatrodas tajā ietilpstošajiem LKP biedriem. Tiesa gan, J. Stradiņš, uzstājoties šajā sanāksmē, apšaubīja iespēju veidot Tautas fronti ar LPSR AP spēkiem un atzina, ka šo darbu vajadzētu uzņemties sabiedriskajām organizācijām.<br /> <br /> 1988. gada 19. jūlijā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tika publicēts aicinājums veidot Latvijas Tautas fronti. A. Cīruļa nesen publicētajā atmiņu rakstā var uzzināt, ka nedaudz agrāk, proti, 1988. gada 21. jūnijā, jau tika sastādīts vēl viens tautas frontes dibināšanas manifests, kuru tomēr A. Cīrulis atteicies publicēt, jo “daudzi no parakstītājiem tolaik plašākai sabiedrībai nebija pazīstami” un “politiskās situācijas ziņā kādas dienas bija jāpagaida”.[[File: Acīmredzot A. Cīrulis te domājis nelabvēlīgo LKP CK attieksmi pret LTF veidošanu 1988. gada 1&amp;. plēnumā. 5. jūlijā LKP CK birojs savu viedokli attiecībā uz Tautas fronti bija mainījis, A. Cīrulim tika uzdots ķerties pie tautas frontes veidošanas, un tad arī “Padomju Jaunatne” nāca aicinājumu dibināt Latvijas Tautas fronti. Pats interesantākais jautājums ir - kādēļ LKP CK tomēr deva zaļo gaismu LTF īzveidei, ja iepriekš šo ideju vērtēja izteikti negatīvi?<br /> <br /> Šķiet, ka atbilde uz šo jautājumu ir kompleksa. Kā galveno varētu minēt signālu no Maskavas, kuru deva nesen noslēgusies PSKP 19. konference, - pārbūve tiek padziļināta, ir paredzama politiskā reforma reālas demokratizācijas virzienā. Otrs impulss varētu būt saistīts ar LNNK veidošanas plāniem, kā arī neformālo organizāciju centieniem uzsākt tautas frontes izveidi - viņu darbības rezultāts bija tā saucamās Neformālās tautas frontes radīšana uz VAK nodaļu bāzes. LKP vadība acīmredzot saprata, ka tautas masas varētu nonākt uz valstiskās neatkarības atjaunošanu orientēto politisko spēku rokās. Lai to nepieļautu, bija nepieciešams politiski mērenāks spēks, kas piesaistītu sabiedrības uzmanību, bet savā darbībā paliktu Latvijas PSR Konstitūcijas ietvaros un LKP kontrolē un nepieprasītu Latvijas izstāšanos no PSRS. Trešais faktors, iespējams, bija saistāms ar politiskajiem procesiem Igaunijā - Igaunijas kompartija atbalstīja ITF veidošanos, līdz ar to arī Latvijas kompartijai pienācās izrādīt liberālāku stāju.<br /> <br /> Savi mērķi bija arī Latvijas inteliģencei. Tā cerēja ar LTF palīdzību izkļūt no totalitārisma žņaugiem, panākt lielāku Latvijas patstāvību, kas ļautu inteliģencei brīvāk darboties Latvijas tautas interesēs, neizjūtot pienākumu ievērot Maskavas vadības impēriskos priekšrakstus. Un tā LTF ideja, panākot vienošanos starp komunistisko eliti un Latvijas inteliģenci, sāka īstenoties praksē. Jāatzīmē, ka no ieceres pakļaut Tautas fronti kompartijas vadībai nekas liels nesanāca, jo LTF veidošana nonāca radošās inteliģences rokās un kompartijas vadību no tā atbīdīja. Tika izveidota LTF dibināšanas kongresa organizācijas komiteja ar Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāju Jāni Peteru vadībā.<br /> <br /> Dažkārt ir ticis izteikts kritisks viedoklis, ka Tautas frontē tās darbības pirmajos mēnešos pietrūcis īsti nacionālas stājas un antikomunistiskas- ievirzes, aizmirstot, ka 1988. un 1989. gadā PSKP joprojām saglabāja vadošā un virzošā spēka statusu padomju politiskajā sistēmā. Turklāt konfrontācija ar visu kompartiju drīzāk to saliedētu, turpretī sadarbība ar reformkomunistiem vājināja LKP iekšējo stabilitāti un noveda to pie šķelšanās 1990. gada aprīlī. Nedrīkst aizmirst ka partokrātijas sistēma, kāda eksistēja PSRS, veicināja “karjerkomunisma” izplatīšanos sabiedrībā, kad cilvēki, cenšoties īstenot ar personisko karjeru saistītos mērķus, stājās komunistiskajā partijā bez kādas ideoloģiskās pārliecības. Šiem un citiem insaideriem (cilvēkiem, kas baudīja respektablu stāvokli padomju varas gados, pie kuriem pieskaitīt arī Latvijas intelektuālo eliti) mērenākā LTF lielākoties šķita pievilcīgāka par nacionālradikālām kustībām, kuras ar aizdomām skatījās uz personām ar sarkanajām PSKP biedra kartēm.<br /> <br /> Pati par sevi komunistiskās elites piekrišana atzīt cita politiska spēka līdztiesīgu pastāvēšanu, pār kuru kompartija tā arī nespēja nodibināt kontroli, bija ļoti nozīmīgs politisks sasniegums, ja atceramies agrāko laiku vienpartijas sistēmas absolutizāciju un jebkuru opozicionāru politisku spēku iedīgļu veidošanās nežēlīgu vajāšanu. Jāatceras, ka arī tad, kad E. Berklavs un citi nacionālkomunisti 50. gadu otrajā pusē centās īstenot tādu politiku, kas ņemtu vērā Latvijas sabiedrības vajadzības, E. Berklavs neatrada citu iespēju tautas masu politiskai mobilizācijai Latvijā kā vien aicināt cilvēkus stāties komunistiskajā partijā, jo citi legālas politiskās aktivitātes izpausmes veidi vienkārši nepastāvēja.<br /> <br /> 1988. gada jūlijā Latvijas presē sāka parādīties raksti, kuros tika iztirzāti LTF mērķi un organizatoriskā uzbūve. Daži autori aizstāvēja uzskatu, ka LTF vajadzētu būt koordinējošai kustībai, kurā iekļautos dažādas pārbūvi un sabiedriskās dzīves demokratizāciju atbalstošas organizācijas,[[File: citi uzskatīja, ka LTF vajadzētu sastāvēt vienīgi no individuāliem dalībniekiem. Beigu beigās LTF uzbūvē tika akceptēti abi principi. Tā LTF I kongresā pieņemtajos statūtos tika norādīts, ka līdztekus individuālajiem dalībniekiem LTF var tikt apvienoti “sabiedriskie veidojumi, kuru visi dalībnieki atzīst LTF programmu un statūtus”, ar grupu vai nodaļu tiesībām (23. punkts).[[File:<br /> <br /> Sākās arī lasītāju vēstuļu publikācijas presē, kurās viņi iestājās par tautas frontes izveidi pārbūves atbalstīšanai. LKP oficiozs “Cīņa” šāda satura vēstules labprāt publicēja,[[File: tā uzsverot LKP CK labvēlīgo attieksmi pret līdzīgām politiskām iecerēm.<br /> <br /> 1988. gada vasarā tika intensīvi strādāts pie LTF programmas. Arī šo rindu autoram 1988. gada 30. augustā iznāca piedalīties šajā darbā, kad LTF Koordinācijas centrs kopā ar radošo savienību izveidoto Kultūras padomi, LTF atbalsta grupu pārstāvjiem, neformālo politisko organizāciju pārstāvjiem pulcējās Rakstnieku savienības sēžu zālē lepnajā Benjamiņu namā. Sēdi vadīja Jānis Škapars. Todien tika apspriests jautājums, vai nav iespējams aizsteigties priekšā igauņiem un sarīkot LTF kongresu septembrī, kaut nedēļu ātrāk par ITF kongresu, kas bija plānots oktobra sākumā. Tomēr J. Škapars norādīja, ka laika ir ārkārtīgi maz, tādēļ LTF kongress tika plānots 8. 9. oktobrī - tieši nedēļu pēc ITF kongresa, jo likt abus kongresus vienā dienā būtu bijusi nopietna kļūda, pasaules uzmanība tiktu izkliedēta starp diviem pasākumiem.<br /> <br /> Interesanti atzīmēt, ka iepriekš padomju pasākumos ierastā uzruna “biedri” šeit vairs neskanēja, jo cilvēki necentās uzsvērt savu domu vienprātību. Uzstājoties runātāji lietoja uzrunu “dāmas un kungi” vai arī, ja šāda uzruna šķita arhaiska, “cienījamie klātesošie” vai “cienījamie domubiedri un citādi domājošie” u. tml. Idejiskais plurālisms šajā LTF tapšanas sanāksmē jau bija ievilcis savus vaibstus. LTF programmas apspriešanā, kur tā tika lasīta pa punktiem, sapulces dalībnieki aktīvi un brīvi izteica dažādus priekšlikumus. Kad nolasīja LTF programmas pirmo pantu, no kura izrietēja, ka LTF iestājas par radikālu Latvijas pārbūvi, pamatojoties uz sociālisma un humānisma principiem, šo rindu autors ierosināja norādīt uz konkrētu sociālisma paveidu, par kuru varētu iestāties LTF, proti, demokrātisko sociālismu (labi apzinājos, ka šādi savas valsts politisko sistēmu apzīmē Zviedrijas sociāldemokrāti). Priekšlikums tika akceptēts, un rezultātā LTF no komunistiskās ideoloģijas pozīcijām tika nobīdīta sociāldemokrātisko uzskatu lauciņā. 1988. gada septembra sākumā “Padomju Jaunatne” publicēja izstrādāto LTF programmas un statūtu projektu tautas apspriešanai. Tautas atbalsts tautas frontes idejai bija milzīgs - LTF kongresam sanākot, tika konstatēts, ka ir izveidojušās LTF atbalsta grupas, kurās jau ir iekļāvies vairāk nekā 110 tūkstošu biedru.[[File:<br /> <br /> LTF kongresa priekšvakarā 7. oktobrī notika masu mītiņš Mežaparka Lielajā estrādē ar devīzi “Par tiesisku valsti”. Šajā dienā tolaik atzīmēja PSRS Konstitūcijas dienu, tādēļ arī pasākuma nosaukums labi saskanēja ar konkrēto svētku datumu. Manifestācijā piedalījās ap 120 tūkstošiem dalībnieku. Tajā ar runām uzstājās gan inteliģences pārstāvji (Jānis Stradiņš, Dainis Īvāns), gan Latvijas kompartijas un valsts vadītāji (jaunievēlētais LKP CK pirmais sekretārs Jānis Vagris (iepriekšējais LKP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo jau bija devies uz Maskavu, lai ieņemtu PSRS iekšlietu ministra amatu[[File:) un “jauns” Latvijas PSR AP Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs). Inteliģence gan centās panākt A. Gorbunova ievēlēšana CK pirmā sekretāra amatā, jo uzskatīja viņu par liberālākas orientācijas politiķi nekā J. Vagris, tomēr drīz vien izrādījās, ka Latvijas AP Prezidija priekšsēdētāja amats līdz ar pārbūves procesu attīstību kļūst arvien nozīmīgāks. Savukārt J. Vagris savu iespēju robežās pildīja solījumu, ko deva Mežaparka mītiņā, - nedarīt sliktu latviešu tautai. Mītiņa dalībniekus spēcīgi saviļņoja dzejnieces Māras Zālītes uzstāšanās, kurā tā nosauca latviešu tautu par “bāreņu tautu”, jo tai ļoti ilgi nav mātes, pie kuras varētu justies drošībā, - zemes, dzimtenes, valsts.<br /> <br /> Nākamajā dienā Kongresu namā (tolaik LKP CK Politiskās izglītības nams) darbu sāka LTF I kongress, kurš pieņēma LTF programmu, statūtus un virkni rezolūciju, no kurām nozīmīgākā bija rezolūcija “Par Latvijas Tautas frontes nodibināšanu”[[File:, ievēlēja LTF sēdētāju un Domi, kā arī deva iespēju uzstāties daudzajiem kongresa delegātiem un viesiem. Šķiet, ka LKP CK Politiskās izglītības pirmoreiz skanēja runas, kas bija tik atšķirīgas gan pēc tonalitātes, gan arī pēc paustajām idejām. Tā kā LTF kongress tika translēts televīzijā, tad arī kongresa sabiedriskā rezonanse bija milzīga. Jāatzīmē, ka LTF pieņemtie dokumenti juridiskās kvalitātes ziņā ievērojami pārspēja neformālo organizāciju, kā arī Rakstnieku savienības valdes paplašinātā plēnuma dokumentus, jo darbā pie tiem tika piesaistīti universitātes Juridiskās fakultātes mācībspēki I. Bišers, E. Meļķisis u. c. Tika izpildīti visi nepieciešamie priekšnoteikumi LTF reģistrācijai par sabiedrisku organizāciju. Latvijas Tautas fronte statūtos tika raksturota kā masu sabiedriski politiska organizācija, kas “aktīvi cīnās par mūsu sabiedrības radikālu pārbūvi, balstoties uz PSKP XXVII kongresa un Vissavienības 19. konferences rezolūciju nostādnēm”. Tātad LTF deklarēja sevi kā reformkomunistu atbalstītājspēku. Statūtu 2. punktā LTF apliecināja, ka tā “darbojas Latvijas PSR Konstitūcijas un likumu ietvaros atbilstoši LTF Programmai un Statūtiem”[[File:, tā nodrošinot* reģistrāciju legālas sabiedriskas organizācijas kvalitātē. Šajā punktā nemaz netika pieminēta PSRS Konstitūcija, kas, iespējams, saistāms ar LTF programmā minēto mērķi pārvērst PSRS no centralizētas federatīvas valsts par suverēnu valstu savienību.<br /> <br /> Apgalvojumi, ka LTF ar 1989. gada 31. maija Domes valdes aicinājumu esot pārkāpusi Statūtu 2. punktu, neiztur kritiku, jo PSRS Konstitūcijā bija paredzēta savienotās republikas tiesība izstāties no PSRS sastāva. Attiecībā uz LTF darbības metodēm tika norādīts, ka LTF darbojas ar demokrātiskām, konstitucionāli atzītām metodēm, pilnīgi ievērojot atklātuma principu, noraidot jebkuru diskrimināciju, naida sludināšanu un varmācību. Par LTF darbības mērķi tika minēta patiesas tautvaldības un demokrātiskas tiesiskas valsts izveidošana. Nākamajā sadaļā, kas bija veltīta LTF darbības pamatformām, tika norādīts, ka Tautas fronte vēršas ar priekšlikumiem likumdošanas institūcijās; piedalās visu līmeņu padomju deputātu vēlēšanu kampaņās, izvirzot kandidātus; vēršas pret jebkādu pārstāvības ierobežošanu un iepriekšēju tās sadalīšanu; ierosina atsaukt deputātus, kas nav attaisnojuši vēlētāju uzticību; rīko sanāksmes un organizē demonstrācijas un mītiņus; izvirza priekšlikumus par svarīgāko jautājumu nodošanu tautas referendumiem, rīko tautas aptaujas; organizē konferences jautājumos, kas interesē plašus sabiedrības slāņus; rīko lekcijas un pārrunas.<br /> <br /> Turpmākā LTF darbība parādīja, ka tā prata efektīvi izmantot dažādas aktivitātes formas savas ietekmes palielināšanai. Nozīmīgs bija statūtu 7. punkts, kurā tika noteikts, ka LTF nav pakļauta citām organizācijām un iestādēm, norādot, ka komunistiskā partija un citas sabiedriskās organizācijas sadarbojas ar LTF galvenokārt ar savu biedru - LTF dalībnieku - starpniecību. Tādējādi LTF apliecināja, ka tā nepiekrīt komunistiskās partijas pretenzijām uz vadošā spēka vietu politiskajā sistēmā. Formāli runājot, LTF statūtu 7. punkts īsti neatbilda LPSR Konstitūcijas 6. pantam par komunistisko partiju kā padomju politiskās sistēmas vadošo un virzošo spēku un nonāca pretrunā ar statūtu 2. punktu, kurā LTF bija apņēmusies ievērot LPSR Konstitūciju.<br /> <br /> Uz šā LTF statūtu punkta neatbilstību Latvijas PSR Konstitūcijai norādīja Latvijas PSR prokurors Jānis Dzenītis. 1988. gada 28. decembrī viņš iesniedza protestu par Latvijas PSR Tieslietu ministrijas starpresoru komisijas lēmumu, ar kuru tika reģistrēti LTF statūti. Jāatzīmē gan, ka konsekventais konservatīvo spēku atbalstītājs J. Dzenītis nespēja panākt reģistrācijas lēmuma atcelšanu. LTF valde savā 1988. gada 30. decembra paziņojumā juridiski nevainojami atspēkoja J. Dzenīša iebildes, norādot, ka PSRS neviena “sabiedriskā organizācija nav pakļauta Komunistiskajai partijai”, bet “saskaņā ar PSKP Statūtu 60. un 61. pantu Komunistiskā partija realizē savu ietekmi sabiedriskajās organizācijās ar savu biedru starpniecību, kas sastāv šajās organizācijās”.[[File: LTF vadītāji šajā konkrētajā gadījumā spīdoši izmantoja Padomju Savienības totalitārajai sistēmai raksturīgo tiesisko liekulību, jo padomju konstitucionālajos aktos nebija ne miņas no komunistiskās partijas dzelžainajām skavām, kādās patiesībā atradis PSRS politiskā sistēma.<br /> <br /> Svarīgi atzīmēt, ka LTF statūti atzina gan individuālu, gan kolektīvu dalību Tautas frontē. Sākotnēji gan LTF orgkomiteja iestājas vienīgi par individuālu dalību, tomēr beigu beigās VAK līdera Valda Turina uzstājības rezultātā [[File: tika pieļauta arī kolektīva dalība. Individuāli par LTF biedru varēja kļūt ikviens Latvijas PSR pilsonis, kas sasniedzis 16 gadu vecumu, neatkarīgi no viņa piederības pie citām organizācijām, ja vien viņš atzina LTF programmu un statūtus. LTF varēja apvienot arī tādus sabiedriskos veidojumus, kuru “visi dalībnieki atzīst LTF programmu un statūtus ar grupu vai nodaļu tiesībām”. [[File: Tā, piemēram, Latvijas Tautas frontē iekļāvās Neformālā tautas fronte, kas tika izveidota 1988. gada vasarā, balstoties uz VAK nodaļām, vēlāk nomainot savu nosaukumu un kļūstot par Radikālo apvienību. Netika atstumti arī reformkomunisti, kuri, darbojoties LTF, varēja nodrošināt iecietīgu attieksmi pret Tautas fronti komunistiskās partijas vadībā. Šī taktika ļāva neformālo organizāciju pārstāvjiem piedalīties vēlēšanās no LTF saraksta, jo pašas par sevi šīs organizācijas, &amp;nbsp;nebūdamas reģistrētas, nevarēja izvirzīt savus sarakstus. Tātad LTF godam izpildīja nacionāldemokrātisko spēku koordinējošo funkciju.<br /> <br /> Pievēršoties LTF programmai, jāatzīmē: kaut gan tā lielā mērā balstījās uz Rakstnieku savienības valdes paplašinātā plēnuma 2. jūnija rezolūciju, tehniskās kvalitātes ziņā LTF programma bija ievērojami pārāka, turklāt virknē jautājumu tika sperts plats solis uz priekšu. Tā programmas pirmajā punktā tika izvirzīta prasība pēc “vispārējām, vienlīdzīgām, tiešām un aizklātām vēlēšanām, garantējot dažādu viedokļu brīvu sacensību un stingru kontroli pār vēlēšanu rezultātu pareizu noteikšanu”.[[File:1 Var atzīmēt, ka Latvijas PSR AP vēlēšanas 1990. gada 18. martā notika atbilstoši šīm prasībām. Programmā tika ieskicēts arī Padomju Savienības decentralizācijas modeli, ko noformētu ar jaunu Savienības līgumu, paredzot “republikas veto tiesības jautājumu izlemšanā, kas skar tās intereses”. Īpaši tika uzsvērts, ka “Latvijas pilsoņiem ir jābūt saimniekiem savā zemē un pastāvīgi jālemj visi jautājumi”.[[File: LTF programma vērsās pret totalitārismu, noraidot “jebkuras politiskās organizācijas monopoltiesības pārvaldīt valsti un sabiedrisko dzīvi”, pieprasot veikt varu dalīšanu valsts varas uzbūvē. Programmā tika ietvertas prasības nodrošināt cilvēka tiesības atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, nacionālo attiecību jomā nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu, cita starpā nosakot latviešu valodu par valsts valodu. Attiecībā uz objektīvu vēstures izpēti LTF programma prasīja “oficiāli atzīt, ka Latvijas Republikas iekļaušana PSRS sastāvā izdarīta, lietojot spēku un nenoskaidrojot Latvijas tautas domas”[[File:3. Ekonomikas jomā tika prasīta vissavienības pakļautības uzņēmumu nodošana Latvijas PSR īpašumā un pat sava valūta, labvēlīgu apstākļu radīšana ārvalstu kapitāla investīcijām un īpašuma formu daudzveidība uzņēmējdarbībā. Lauksaimniecībā tika ierosināts atjaunot zemnieku viensētas, tomēr zemes denacionalizācija nebija paredzēta, to zemnieki saņemtu mūža lietošanā ar mantošanas tiesībām.<br /> <br /> Liela daļa LTF programmas uzstādījumu tika izpildīta, turklāt daļa no tiem, piemēram, attiecībā uz latviešu valodu kā valsts valodu vai arī attiecībā uz 1940. gada notikumu vērtējumu, tika īstenota jau 1985. gadā ievēlētās Latvijas PSR AP darbības laikā. Taču nebūt ne visas nostādnes, kas tika ietvertas LTF pirmajā programmā tika izpildītas. Piemēram, LTF programma prasīja “nodrošināt republikas iedzīvotājiem cilvēka cienīgu iztikas minimumu, ņemot vērā dzīves dārdzības pieaugumu”, bet šī programmatiskā prasība attiecībā uz pensionāriem nav īstenota līdz pat šim brīdim,[[File: - kā to vēl nesen parādīja cīņa ap tautas nobalsošanu sakarā ar grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”.<br /> <br /> LTF statūtos, kā arī speciālā LTF kongresa pieņemtajā rezolūcijā “Par Latvijas Tautas fronti un masu informācijas līdzekļiem” tika minēta arī sava laikraksta izdošana. Lai nevajadzētu šādam izdevumam prasīt atļauju no Maskavas, to reģistrēja kā LTF informatīvo biļetenu. Laikraksta “Atmoda” pirmais numurs nāca klajā 1988. gada 16. decembrī. Sākotnēji “Atmoda” iznāca reizi divās nedēļās, vēlāk ik nedēļu latviešu un krievu valodā. Laikrakstā tika publicēti ne vien LTF dokumenti, bet arī cita aktuālā informācija, lasītāju vēstules, politiskie komentāri, tajā atradās vieta pat laikmetīgai dzejai utt.<br /> <br /> Par Latvijas Tautas frontes pirmo priekšsēdētāju ievēlēja žurnālistu Daini Īvānu, lai gan daudzi kongresā pulcējušies delegāti domāja, ka LTF priekšgalā nostāsies Jānis Peters, kuram bija vislielākie nopelni Latvijas inteliģences iesaistīšanā atmodas politiskajos procesos. Tomēr Jānis Peters atteicās no kandidēšanas uz šo amatu un piedāvāja Daiņa Īvāna kandidatūru, kas bez iebildēm tika apstiprināta. Dažkārt ir izteikts viedoklis, ka Jānim Peteram ieņemt LTF priekšsēdētāja posteni esot traucējušas pārāk ciešās saites ar vecajām struktūrām (viņš bija LKP CK loceklis).[[File: Tas kaut kādā mērā varētu izskaidrot šo atteikšanos, jo Jānis Peters cītīgi turpināja īstenot Latvijas kompartijā reformkomunistu līniju, bet šo darbību acīmredzot būtu bijis grūti apvienot ar LTF vadīšanu. Jebkurā gadījumā Daiņa Īvāna izvēle LTF priekšsēdētāja amatam bija veiksmīga, jo viņš spēja nodrošināt LTF centriska kursa ieturēšanu.<br /> <br /> Dainis Īvāns ķērās arī pie kontaktu attīstīšanas ar Igaunijas un Lietuvas tautas atmodas organizācijām - Igaunijas Tautas fronti un Lietuvas pārbūves atbalsta organizāciju “Sajūdis”. 1988. gada novembrī Rīgā notika pirmā Baltijas padomes sēde, kurā piedalījās visu triju Baltijas republiku atmodas organizāciju pārstāvji.<br /> <br /> &amp;nbsp;<br /> &lt;div&gt;&lt;br/&gt;<br /> ----<br /> &lt;div id=&quot;ftn1&quot;&gt;<br /> [[File: Nevardabīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš (1945-1991), Latvijas Zinātņu akadēmija, 2008, 318. – 329. lpp. Autors: Valdis Blūzma&amp;nbsp;&amp;nbsp;<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn2&quot;&gt;<br /> [[File:&amp;nbsp; Огонек, № 14б 1988; Советская культура, 1988, 13 апр.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn3&quot;&gt;<br /> [[File: Анатомия независимости, c. 168. Pieejams: http://kripta.ee/anatomy_of_independence/book_rus.pdf<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn4&quot;&gt;<br /> [[File: ''Народный конгресс. ''Сборник материалов конгреса народного фронта Эстонии 1-2 октября 1988. Таллинн; Периодика, 1989, с. 194<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn5&quot;&gt;<br /> [[File: Turpat, 216. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn6&quot;&gt;<br /> [[File: LVA, PA-101.f.,7.l.,46. lp. (Протокол XII пленума..)<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn7&quot;&gt;<br /> [[File: Turpat, 60. lp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn8&quot;&gt;<br /> [[File: Turpat, 56. l., 16.lp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn9&quot;&gt;<br /> [[File: Sk.: Ziemiņš M. Trešā atmoda: pazīstamas, nepazīstamas un jau aizmirstas sejas: subjektīvas piezīmes uz laikrakstu malām. Rīga: Aut. izd., 1998, 35. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn10&quot;&gt;<br /> [[File: LVA, PA-101. f., 61. apr., 56. l., 19. lp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn11&quot;&gt;<br /> [[File: Cīrulis A. Vai tas ir izdevīgi Latvijai? Diena. 2008, 1. okt.<br /> <br /> &amp;nbsp;<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn12&quot;&gt;<br /> [[File: Meļķisis E. Par Tautas frontes robežām. Cīņa. 1988, 22. jūl.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn13&quot;&gt;<br /> [[File: Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti, 21. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn14&quot;&gt;<br /> [[File: Ko mums vajag? Cīņa. 1988, 26. jūl.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn15&quot;&gt;<br /> [[File: Sk-: 1. rezolūcija “Par Latvijas Tautas frontes nodibināšanu”. Pieejams: [http://www/ http://www].lu.lv/tmJv/biblioteka/izstades/virtualas/tautasfrone/resursi/05.jpg<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn16&quot;&gt;<br /> [[File: Tekstā kļūda -&amp;nbsp; B. Pugo tika iecelts par PSKP CK partijas kontroles komitejas priekšsēdētaju<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn17&quot;&gt;<br /> [[File: Sk.: [http://www.lu.lv/biblioteka/izstades/virtualas/tautasfrone/resursi/05.jpg http://www.lu.lv/biblioteka/izstades/virtualas/tautasfrone/resursi/05.jpg]<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn18&quot;&gt;<br /> [[File: Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti, 18. Ipp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn19&quot;&gt;<br /> [[File: Latvijas Tautas frontes valdes paziņojums sakarā ar Latvijas PSR prokurora protestu par Latvijas PSR Tieslietu ministrijas starpresoru komisijas lēmumu, ar kuru reģistrēti Latvijas Tautas frontes statūti. Atmoda. 1989, 6. janv., 4. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn20&quot;&gt;<br /> [[File: Latvijas Tautas fronte, 1988-1991: Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei, 18.-19. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn21&quot;&gt;<br /> [[File: Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti, 20.-21. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn22&quot;&gt;<br /> [[File: Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti, 4. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn23&quot;&gt;<br /> [[File: Turpat, 5. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn24&quot;&gt;<br /> [[File: Turpat, 9. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn25&quot;&gt;<br /> [[File: Turpat, 12. lpp.<br /> &lt;/div&gt;&lt;div id=&quot;ftn26&quot;&gt;<br /> [[File: Veidemane E., Kiršteins A.: “Tautas fronti neveidoja VDK, bet...” Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008, 9. okt.<br /> &lt;/div&gt;&lt;/div&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=003058&diff=29481 2018-03-17T14:15:20Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1988/05/21<br /> |Issue number=98<br /> |Page number=1<br /> |Original title=«es piezvanīju, lai apliecinātu uzticēšanos…»<br /> }}<br /> {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About person|Jānis Peters}}<br /> {{About person|Imants Ziedonis}}<br /> {{About person|Anatolijs Gorbunovs}}<br /> {{About person|Dainis Īvāns}}<br /> {{About person|Džemma Skulme}}<br /> {{About person|Ivars Priedītis}}<br /> {{About person|Alberts Kauls}}<br /> {{About person|Pēteris Ziediņš}}<br /> {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}<br /> {{About organization|PSKP Centrālā Komiteja}}<br /> {{About event|E1988051900}}<br /> {{About year|1988}}<br /> '''«es piezvanīju, lai apliecinātu uzticēšanos…»'''<br /> <br /> “PJ” redakcija izsaka pateicību lasītājiem, kuri atcerējās uz aicinājumu un piezvanīja, lai izteiktu savus priekšlikumus par iespējamiem republikas deputātu kandidātiem. Īsi pirms pusnakts beidzām apkopot rezultātus. Izrādījās, ka “PJ” piezvanīts (neņemot vērā pārtrauktās tālsarunas un zvanus piektdienas rītā, jo: “vakardien jūs piezvanīt nebija iespējams!”) 446 reizes!&amp;nbsp;<br /> <br /> Daudz bija kolektīvo ieteikumu – no Rīgas rajona poliklīnikas, Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta, LVU Filoloģijas fakultātes latviešu valodas katedras, Madonas rajona Centrālās bibliotēkas, studentu pūtēju orķestra, Ogres fotoakcijas dalībniekiem, A. Popova radiorūpnīcas sporta kluba un daudzi daudzi citi. &amp;nbsp;<br /> <br /> Viens no visbiežāk minētājiem argumentiem: “Manis nosauktais kandidāts (kandidāti) ar savu līdzšinējo darbību ir apliecinājis, ka viņš grib un spēj strādāt atbilstoši pārkārtošanās un jaunās domāšanas garam.”<br /> <br /> Pēc lasītāju domām, tiesības pārstāvēt mūsu republiku partijas XIX konferencē visvairāk ir pelnījuši dzejnieki<br /> <br /> &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;J. Peters&lt;/span&gt; un &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;I. Ziedonis,&lt;/span&gt;<br /> <br /> māksliniece &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;Dž. Skulme,&lt;/span&gt;<br /> <br /> LKP CK sekretārs &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;A. Gorbunovs,&lt;/span&gt;<br /> <br /> LĻKJS CK pirmais sekretārs&lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;I. Priedītis,&lt;/span&gt;<br /> <br /> agrofirmas “Ādaži” ģenerāldirektors &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;A. Kauls&lt;/span&gt;, žurnālists &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;D. Īvāns&lt;/span&gt;,<br /> <br /> Valsts Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētājs &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;P. Ziediņš.&lt;/span&gt;<br /> <br /> Diemžēl visus nosauktos nevaram pieminēt vietas trūkuma dēļ, jo no radošās inteliģences, zinātnes un medicīnas darbiniekiem vien, piemēram, tika izvirzītas vairāk nekā 100 kandidatūras.<br /> <br /> VĒLREIZ PALDIES PAR ATSAUCĪBU UN UZTICĒŠANOS!</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=003058&diff=29480 2018-03-17T14:13:37Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/21 |Issue number=98 |Page number=1 |Original title=«es piezvanīju, lai apliecinātu uzticēšanos…» }} {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} {{About domain|Politika}} {{About person|Jānis Peters}} {{About person|Imants Ziedonis}} {{About person|Anatolijs Gorbunovs}} {{About person|Dainis Īvāns}} {{About person|Džemma Skulme}} {{About person|Ivars Priedītis}} {{About person|Alberts Kauls}} {{About person|Pēteris Ziediņš}} {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}} {{About organization|PSKP Centrālā Komiteja}} {{About event|E1988051900}} {{About year|1988}}<br /> <br /> '''«es piezvanīju, lai apliecinātu uzticēšanos…»'''<br /> <br /> “PJ” redakcija izsaka pateicību lasītājiem, kuri atcerējās uz aicinājumu un piezvanīja, lai izteiktu savus priekšlikumus par iespējamiem republikas deputātu kandidātiem. Īsi pirms pusnakts beidzām apkopot rezultātus. Izrādījās, ka “PJ” piezvanīts (neņemot vērā pārtrauktās tālsarunas un zvanus piektdienas rītā, jo: “vakardien jūs piezvanīt nebija iespējams!”) 446 reizes!&amp;nbsp;<br /> <br /> Daudz bija kolektīvo ieteikumu – no Rīgas rajona poliklīnikas, Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta, LVU Filoloģijas fakultātes latviešu valodas katedras, Madonas rajona Centrālās bibliotēkas, studentu pūtēju orķestra, Ogres fotoakcijas dalībniekiem, A. Popova radiorūpnīcas sporta kluba un daudzi daudzi citi. &amp;nbsp;<br /> <br /> Viens no visbiežāk minētājiem argumentiem: “Manis nosauktais kandidāts (kandidāti) ar savu līdzšinējo darbību ir apliecinājis, ka viņš grib un spēj strādāt atbilstoši pārkārtošanās un jaunās domāšanas garam.”<br /> <br /> Pēc lasītāju domām, tiesības pārstāvēt mūsu republiku partijas XIX konferencē visvairāk ir pelnījuši dzejnieki<br /> <br /> &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;J. Peters&lt;/span&gt; un &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;I. Ziedonis,&lt;/span&gt;<br /> <br /> māksliniece &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;Dž. Skulme,&lt;/span&gt;<br /> <br /> LKP CK sekretārs &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;A. Gorbunovs,&lt;/span&gt;<br /> <br /> LĻKJS CK pirmais sekretārs&lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;I. Priedītis,&lt;/span&gt;<br /> <br /> agrofirmas “Ādaži” ģenerāldirektors &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;A. Kauls&lt;/span&gt;, žurnālists &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;D. Īvāns&lt;/span&gt;,<br /> <br /> Valsts Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētājs &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;P. Ziediņš.&lt;/span&gt;<br /> <br /> Diemžēl visus nosauktos nevaram pieminēt vietas trūkuma dēļ, jo no radošās inteliģences, zinātnes un medicīnas darbiniekiem vien, piemēram, tika izvirzītas vairāk nekā 100 kandidatūras.<br /> <br /> VĒLREIZ PALDIES PAR ATSAUCĪBU UN UZTICĒŠANOS!</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=003058&diff=29479 2018-03-17T14:11:10Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/21 |Issue number=98 |Page number=1 |Original title=«es piezvanīju, lai apliecinātu uzticēšanos…» }} {{About...</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1988/05/21<br /> |Issue number=98<br /> |Page number=1<br /> |Original title=«es piezvanīju, lai apliecinātu uzticēšanos…»<br /> }}<br /> {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About person|Jānis Peters}}<br /> {{About person|Imants Ziedonis}}<br /> {{About person|Anatolijs Gorbunovs}}<br /> {{About person|Dainis Īvāns}}<br /> {{About person|Džemma Skulme}}<br /> {{About person|Ivars Priedītis}}<br /> {{About person|Alberts Kauls}}<br /> {{About person|Pēteris Ziediņš}}<br /> {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}<br /> {{About organization|PSKP Centrālā Komiteja}}<br /> {{About event|E1988051900}}<br /> {{About year|1988}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=P%C4%93teris_Ziedi%C5%86%C5%A1&diff=29478 2018-03-17T14:09:37Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=Pēteris |Last name=Ziediņš }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Pēteris<br /> |Last name=Ziediņš<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=782790&diff=29477 2018-03-17T13:46:23Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1988/05/19<br /> |Issue number=96<br /> |Page number=1<br /> |Original title=Cienījamie lasītāji!<br /> }}<br /> {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About person|Armands Grīnbergs}}<br /> {{About person|Jānis Reirs}}<br /> {{About person|Guntis Rozenbergs}}<br /> {{About person|Benita Brila}}<br /> {{About person|Inga Helmane}}<br /> {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}<br /> {{About organization|Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP)}}<br /> {{About event|E1988051900}}<br /> {{About year|1988}}<br /> Cienījamie lasītāji!<br /> <br /> Pārkārtošanās attīstībā iesaistījušies visa sabiedrība. Pašlaik noris gatavošanās partijas XIX KONFERENCEI. Delegātu kandidātus izvirza partijas organizācijas, taču būtu lietderīgi zināt arī laikrakstu “Padomju Jaunatne” un “Sovetskaja molodež” lasītāju domas – kuri komunisti, jūsuprāt, varētu pārstāvēt mūsu republiku partijas XIX konferencē, kuri ar saviem darbiem sekmē pārkārtošanas gan jūsu darba un dzīves vietās, gan republikā kopumā.<br /> <br /> ŠODIEN, 19. MAIJĀ, NO 10 LĪDZ 19 “PJ” REDAKCIJĀ pa tālruņiem<br /> <br /> &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;466036 &lt;/span&gt;un &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;466148&lt;/span&gt;<br /> <br /> jūs gaidīs piezvanām un jūs uzklausīs žurnālisti Inga Helmane, Benita Brila, Guntis Rozenbergs un LĻKJS CK darbinieki Jānis Reirs un Armands Grīnbergs.<br /> <br /> Lūdzu, zvaniet – mēs gaidām! Vērā ņemsim tikai tos ieteikumus, kuri nebūs anonīmi.</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=J%C4%81nis_Reirs&diff=29476 2018-03-17T13:46:02Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=Jānis |Last name=Reirs }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Jānis<br /> |Last name=Reirs<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=782790&diff=29475 2018-03-17T13:43:47Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/19 |Issue number=96 |Page number=1 |Original title=Cienījamie lasītāji! }} {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}} {{About domain|Politika}} {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}} {{About organization|Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP)}} {{About event|E1988051900}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Cienījamie lasītāji!<br /> <br /> Pārkārtošanās attīstībā iesaistījušies visa sabiedrība. Pašlaik noris gatavošanās partijas XIX KONFERENCEI. Delegātu kandidātus izvirza partijas organizācijas, taču būtu lietderīgi zināt arī laikrakstu “Padomju Jaunatne” un “Sovetskaja molodež” lasītāju domas – kuri komunisti, jūsuprāt, varētu pārstāvēt mūsu republiku partijas XIX konferencē, kuri ar saviem darbiem sekmē pārkārtošanas gan jūsu darba un dzīves vietās, gan republikā kopumā.<br /> <br /> ŠODIEN, 19. MAIJĀ, NO 10 LĪDZ 19 “PJ” REDAKCIJĀ pa tālruņiem<br /> <br /> &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;466036 &lt;/span&gt;un &lt;span style=&quot;font-size:large;&quot;&gt;466148&lt;/span&gt;<br /> <br /> jūs gaidīs piezvanām un jūs uzklausīs žurnālisti Inga Helmane, Benita Brila, Guntis Rozenbergs un LĻKJS CK darbinieki Jānis Reirs un Armands Grīnbergs.<br /> <br /> Lūdzu, zvaniet – mēs gaidām! Vērā ņemsim tikai tos ieteikumus, kuri nebūs anonīmi.</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=782790&diff=29474 2018-03-17T13:41:23Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/19 |Issue number=96 |Page number=1 |Original title=Cienījamie lasītāji! }} {{About topic|Partijas XIX Vissavien...</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1988/05/19<br /> |Issue number=96<br /> |Page number=1<br /> |Original title=Cienījamie lasītāji!<br /> }}<br /> {{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}<br /> {{About organization|Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP)}}<br /> {{About event|E1988051900}}<br /> {{About year|1988}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=372531&diff=29473 2018-03-17T13:31:07Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Latvijas Jaunatne<br /> |Published on=1990/04/13<br /> |Issue number=71<br /> |Page number=1<br /> |Original title=Latvijas gadsimta rēķins Padomju Savienībai<br /> |Source file=lajn1990n071_001_08<br /> }}<br /> {{Written by|Latvijas Zinātnieku savienība}}<br /> {{About topic|Izstāšanās no PSRS}}<br /> {{About topic|Baltijas republiku ekonomiskā patstāvība}}<br /> {{About domain|Tautsaimniecība}}<br /> {{About domain|Ekonomika un finanses}}<br /> {{About person|Juris Prikulis}}<br /> {{About person|J. Balodis}}<br /> {{About organization|P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte (LVU) - Latvijas Universitāte (LU)}}<br /> {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}<br /> {{About organization|Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK)}}<br /> {{About organization|Zinātnieku savienība}}<br /> {{About organization|Zinātniskā asociācija «Latvija un latvieši pasaulē»}}<br /> {{About year|1990}}<br /> Dienās, kad Latvijas valsts gatavojas atjaunot savu neatkarību, sevišķi aktuāls kļuvis jautājums par savstarpējiem finansiāliem norēķiniem ar PSRS. Droši vien šo jautājumu risina Latvijas PSR valdība, Tautas fronte un LNNK, varbūt arī citas kustības. Necenšoties konkurēt ar šim darba grupām, bet varbūt papildināt, Latvijas zinātnieku savienība aicina visus, kas jūtas spējīgi ar saviem darbiem vai aprēķiniem piedalīties lielā rēķina sagatavošanā, ņemot dalību darba apspriedēs aprīļa trešdienās pulksten 15 Latvijas Universitātes rūpniecības ekonomikas un plānošanas katedrā Aspazijas bulvāri 5 (4. stāvā).<br /> <br /> Savukārt 27. aprīli pulksten 10 aicinām uz diskusiju Latvijas Universitātes Mazajā aulā visus, kas strādā šai virzienā un vēlas piedalīties informācijas apmaiņā. Interesentus lūdzu pieteikties pēc vienas no šādām adresēm:<br /> <br /> LZS informācijas centrs — tālrunis 224989, Zinātniskās asociācijas «Latvija un latvieši pasaulē» priekšsēdētāja vietnieks J. Prikulis — tālrunis 216793, J. Balodis (LU Astronomiskā observatorija) — tālrunis 224128<br /> <br /> '''LZS PADOME'''</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=372531&diff=29472 2018-03-17T11:28:31Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Latvijas Jaunatne<br /> |Published on=1990/04/13<br /> |Issue number=71<br /> |Page number=1<br /> |Original title=Latvijas gadsimta rēķins Padomju Savienībai<br /> |Source file=lajn1990n071_001_08<br /> }}<br /> {{Written by|Latvijas Zinātnieku savienība}}<br /> {{About topic|Izstāšanās no PSRS}}<br /> {{About topic|Baltijas republiku ekonomiskā patstāvība}}<br /> {{About domain|Tautsaimniecība}}<br /> {{About domain|Ekonomika un finanses}}<br /> {{About person|Juris Prikulis}}<br /> {{About person|J. Balodis}}<br /> {{About organization|P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte (LVU) - Latvijas Universitāte (LU)}}<br /> {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}<br /> {{About organization|Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK)}}<br /> {{About organization|Zinātnieku savienība}}<br /> {{About organization|Zinātniskā asociācija «Latvija un latvieši pasaulē»}}<br /> Dienās, kad Latvijas valsts gatavojas atjaunot savu neatkarību, sevišķi aktuāls kļuvis jautājums par savstarpējiem finansiāliem norēķiniem ar PSRS. Droši vien šo jautājumu risina Latvijas PSR valdība, Tautas fronte un LNNK, varbūt arī citas kustības. Necenšoties konkurēt ar šim darba grupām, bet varbūt papildināt, Latvijas zinātnieku savienība aicina visus, kas jūtas spējīgi ar saviem darbiem vai aprēķiniem piedalīties lielā rēķina sagatavošanā, ņemot dalību darba apspriedēs aprīļa trešdienās pulksten 15 Latvijas Universitātes rūpniecības ekonomikas un plānošanas katedrā Aspazijas bulvāri 5 (4. stāvā).<br /> <br /> Savukārt 27. aprīli pulksten 10 aicinām uz diskusiju Latvijas Universitātes Mazajā aulā visus, kas strādā šai virzienā un vēlas piedalīties informācijas apmaiņā. Interesentus lūdzu pieteikties pēc vienas no šādām adresēm:<br /> <br /> LZS informācijas centrs — tālrunis 224989, Zinātniskās asociācijas «Latvija un latvieši pasaulē» priekšsēdētāja vietnieks J. Prikulis — tālrunis 216793, J. Balodis (LU Astronomiskā observatorija) — tālrunis 224128<br /> <br /> '''LZS PADOME'''</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=372531&diff=29471 2018-03-17T11:06:27Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/04/13 |Issue number=71 |Page number=1 |Original title=Latvijas gadsimta rēķins Padomju Savienībai |Source file=lajn1990n071_001_08 |Abstract= }} {{Written by|Latvijas Zinātnieku savienība}} {{About topic|Izstāšanās no PSRS}} {{About topic|psrs}} {{About domain|Tautsaimniecība}} {{About domain|Ekonomika un finanses}} {{About person|Juris Prikulis}} {{About person|J. Balodis}} {{About organization|P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte (LVU) - Latvijas Universitāte (LU)}} {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} {{About organization|Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK)}} {{About organization|Zinātnieku savienība}} {{About organization|Zinātniskā asociācija «Latvija un latvieši pasaulē»}}<br /> <br /> Dienās, kad Latvijas valsts gatavojas atjaunot savu neatkarību, sevišķi aktuāls kļuvis jautājums par savstarpējiem finansiāliem norēķiniem ar PSRS. Droši vien šo jautājumu risina Latvijas PSR valdība, Tautas fronte un LNNK, varbūt arī citas kustības. Necenšoties konkurēt ar šim darba grupām, bet varbūt papildināt, Latvijas zinātnieku savienība aicina visus, kas jūtas spējīgi ar saviem darbiem vai aprēķiniem piedalīties lielā rēķina sagatavošanā, ņemot dalību darba apspriedēs aprīļa trešdienās pulksten 15 Latvijas Universitātes rūpniecības ekonomikas un plānošanas katedrā Aspazijas bulvāri 5 (4. stāvā).<br /> <br /> Savukārt 27. aprīli pulksten 10 aicinām uz diskusiju Latvijas Universitātes Mazajā aulā visus, kas strādā šai virzienā un vēlas piedalīties informācijas apmaiņā. Interesentus lūdzu pieteikties pēc vienas no šādām adresēm:<br /> <br /> LZS informācijas centrs — tālrunis 224989, Zinātniskās asociācijas «Latvija un latvieši pasaulē» priekšsēdētāja vietnieks J. Prikulis — tālrunis 216793, J. Balodis (LU Astronomiskā observatorija) — tālrunis 224128<br /> <br /> '''LZS PADOME'''</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=372531&diff=29470 2018-03-17T11:05:30Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/04/13 |Issue number=71 |Page number=1 |Original title=Latvijas gadsimta rēķins Padomju Savienībai |Source file=laj...</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Latvijas Jaunatne<br /> |Published on=1990/04/13<br /> |Issue number=71<br /> |Page number=1<br /> |Original title=Latvijas gadsimta rēķins Padomju Savienībai<br /> |Source file=lajn1990n071_001_08<br /> |Abstract=<br /> <br /> }}<br /> {{Written by|Latvijas Zinātnieku savienība}}<br /> {{About topic|Izstāšanās no PSRS}}<br /> {{About topic|psrs}}<br /> {{About domain|Tautsaimniecība}}<br /> {{About domain|Ekonomika un finanses}}<br /> {{About person|Juris Prikulis}}<br /> {{About person|J. Balodis}}<br /> {{About organization|P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte (LVU) - Latvijas Universitāte (LU)}}<br /> {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}<br /> {{About organization|Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK)}}<br /> {{About organization|Zinātnieku savienība}}<br /> {{About organization|Zinātniskā asociācija «Latvija un latvieši pasaulē»}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=J._Balodis&diff=29469 2018-03-17T11:00:13Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=J. |Last name=Balodis }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=J.<br /> |Last name=Balodis <br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=022375&diff=29468 2018-03-01T09:17:41Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Site news |Webpage=Www.historia.lv |Published on=1988/09/14 |Url=http://www.historia.lv/index.htm |Original title=Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas sēdes protokols Nr. 3 }} {{Written by|LTF dibināšanas kongresa organizācijas komiteja}} {{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}} {{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana}} {{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana}} {{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}} {{About domain|Politika}} {{About person|Rūta Muižniece}} {{About person|Eduards Berklavs}} {{About person|Ilmārs Bišers}} {{About person|Vladimirs Bogdanovs}} {{About person|Andrejs Cīrulis}} {{About person|Jānis Dripe}} {{About person|Herberts Dubins}} {{About person|Jānis Gulbis}} {{About person|Arnolds Klotiņš}} {{About person|Vilis Krūmiņš}} {{About person|Irīna Ļitvinova}} {{About person|Aleksandrs Maļcevs}} {{About person|Edgars Meļķisis}} {{About person|Juris Rubenis}} {{About person|Jānis Rukšāns}} {{About person|Dainis Sniedze}} {{About person|Vladimirs Stešenko}} {{About person|Jānis Škapars}} {{About person|Valdis Šteins}} {{About person|Dans Titavs}} {{About person|Valdis Turins}} {{About person|Juris Vidiņš}} {{About person|J. Vītiņš}} {{About person|Ojārs Skudra}} {{About person|Raginskis}} {{About person|Lazdāns}} {{About person|Ž. Punepa}} {{About person|Atis Silaroze}} {{About person|Davidovs}} {{About person|A. Jansons}} {{About person|Voldemārs Šķēle}} {{About person|Ingus Gailums}} {{About person|Egils Rutkovskis}} {{About person|Inga Helmane}} {{About person|Ints Burāns}} {{About person|Dina Kuple}} {{About person|Arnis Kalniņš}} {{About person|Jānis Lucāns}} {{About person|Jānis Stradiņš}} {{About person|Pēteris Cimdiņš}} {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} {{About organization|LTF dibināšanas kongresa organizācijas komiteja}} {{About organization|Latvijas neatkarības aizstāvju savienība}} {{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}} {{About event|E1988091402}} {{About year|1988}}&lt;br/&gt;'''PROTOKOLS Nr. 3'''<br /> <br /> '''1988. gada 14. septembrī'''<br /> <br /> Piedalās: orgkomitejas locekļi - E. Berklavs, I. Bišers, V. Bogdanovs, A. Cīrulis, J. Dripe, H. Dubins, J. Gulbis, A. Klotiņš, V. Krūmiņš, I. Ļitvinova, A. Maļcevs, E. Meļķisis, J. Rubenis, J. Rukšāns, D. Sniedze, V. Stešenko, J. Škapars, V. Šteins, D. Titavs, V. Turins, J. Vidiņš, J. Vītiņš, O. Skudra (LKP CK), Raginskis (Latvijas neatkarības aizstāvju savienība), Lazdāns (Mākslas akadēmija), Ž. Punepa (Latvijas neatkarības aizstāvju savienība), A. Silaroze (Latvijas neatkarības aizstāvju savienība), Davidovs, I. Gailums (“Lauku Avīze”), A. Jansons (LRAP Kultūras nodaļa), E. Rutkovskis (LKP CK izdevniecība un tipogrāfija), I. Helmane (“Padomju Jaunatne”), V. Šķēle (“Dzimtenes Balss”), I. Burāns (Drāmas teātra TF grupa), D. Kuple (Jaunatnes teātra TF grupa).<br /> <br /> Sēdi vada: J. Škapars.&lt;br/&gt;Sēdi protokolē: R. Muižniece.<br /> <br /> <br /> <br /> '''J. Škapars''': Ir ideja pirms kongresa 7.oktobrī sarīkot lielu sanākšanu Mežaparka estrādē - līdzīgi kā bija igauņiem. Ar dziesmām, demokrātisku domu apmaiņu plašākā lokā. Sarīkot ir grūti, jo laika ir maz. Galvenais motīvs varētu būt - par tautas valsti, par sociālo taisnīgumu.<br /> <br /> '''V. Turins''': Galvenais Igaunijā - par neatkarību. Tādas dziesmas, kā tur dziedāja, mēs neiedrošināsimies.<br /> <br /> '''J. Škapars''': Diez vai vajadzētu izvirzīt - par neatkarīgu Latviju. Jautājumu lokam vajadzētu būt plašākam, tā ir Konstitūcijas diena.<br /> <br /> '''V. Krūmiņš:''' Varētu būt - par tautas varu tautai.<br /> <br /> '''A. Silaroze''': Igauņiem bija ļoti pareiza devīze - par neatkarību.<br /> <br /> ''Vienbalsīgi nolemj: Tautas sapulce Mežaparka estrādē 7.oktobrī plkst. 14.00 - “Par tiesisku valsti Latvijā”. Atbildīgais - V. Krūmiņš''.<br /> <br /> <br /> <br /> '''J. Škapars''': Kongresam nav jābūt skaidrojošam. Pie patiesības jāiet ar kauju, problemātika jāstāda vēl asāk nekā programmā, citādi TF noslāps jau sākumā.<br /> <br /> '''H. Dubins''': Tas ir jādara katram koreferentam savā nozarē.<br /> <br /> '''J. Škapars''': Un jāiet vēl tālāk par jau pateikto. Ar perspektīvu. Iesaku koreferātiem:<br /> &lt;blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;1) par ekonomiku - akad. A. Kalniņš,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;2) par lauksaimniecības prioritāti - J. Lucāns,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;3) par kultūru - A &amp;nbsp;Klotiņš,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;4) par baznīcu un ētiku - J. Rubenis,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;5) par valsts tiesību jautājumiem - E. Meļķisis,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;6) par nacionālo jautājumu - nav priekšlikumu,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;7) par vēsturi - J. Stradiņš,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;8) TF, neformālās organizācijas - V. Avotiņš,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;9) par latviešu un slāvu problēmām - V. Stešenko,&lt;br/&gt;&lt;/blockquote&gt;&lt;blockquote&gt;10) par ekoloģiju - P. Cimdiņš.&lt;/blockquote&gt;&lt;/blockquote&gt;<br /> Koreferātus nevajadzētu laist vienā kopā, bet starp debatēm.<br /> <br /> '''D. Sniedze''': Neredzu iespēju uzstāties neformāļiem. Jāparedz sava vieta, piem., V.Turinam, ja viņš to vēlas. Jānovērtē viņu veiktais darbs. Un te jādod vairāk nekā 15 min.<br /> <br /> '''V. Krūmiņš''': Stingri atbalstu šo priekšlikumu.<br /> <br /> '''I. Bišers'''&amp;nbsp;arī novērtē V.Turinu un Vides aizsardzības klubu. Bet Neformālās frontes programmā ir uzdevums cīnīties pret mūsu, tātad formālo TF. Vai dosim vārdu šķeltniekiem?<br /> <br /> '''V. Turins'''&amp;nbsp;noliedz, ka būtu izvirzīts tāds uzdevums. Ir par apvienošanos.<br /> <br /> '''D. Sniedze'''&amp;nbsp;apliecina, ka neformālie ir pieslēgušies TF. Ar to ir beigusies sapulce Mežaparkā 10. septembrī.<br /> <br /> '''V. Turins''': Ir nodibināta Neformālā TF nodaļa ar 200 grupām. A.Ulme ir cita patstāvīga vienība.<br /> <br /> '''E. Berklavs''': V.Turinam būtu jārunā par šiem neformāļiem.<br /> <br /> '''H. Dubins''': Par vienu jautājumu var runāt divi.<br /> <br /> ''Nobalso - vienprātīgi par 2 runātājiem neformāļu jautājumā''.<br /> <br /> <br /> <br /> '''J. Vidiņš''': Pie kongresa kandidātu apspriešanas vajag piedalīties arī neformāļiem - V. Turinam, D. Titavam, E. Berklavam.<br /> <br /> <br /> <br /> LTF dibināšanas kongresa organizācijas&lt;br/&gt;komitejas priekšsēdētāja vietā<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''J. Škapars'''&lt;/p&gt;<br /> Protokolēja<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''R. Muižniece'''&lt;/p&gt;<br /> __________________________________________________________________<br /> <br /> '''Avots:'''&amp;nbsp;''Latvijas Tautas fronte 1988-1991. Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas tautas frontes dibināšanas desmitgadei.''&amp;nbsp;Rīga: Apgāds Jāņa sēta, 1988., 399 lpp.&gt;20.-21.lpp.</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=366845&diff=29446 2018-02-03T16:19:54Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1987/09/18<br /> |Issue number=188<br /> |Page number=3<br /> |Original title=Farizeji bez maskām<br /> |Source file=paja1987n180_003_01<br /> |Abstract=VDK inspirēts raksts. Par to, kā šis raksts tapis un publicēts, aprakstīts šeit: http://www.barikadopedija.lv/raksti/661306<br /> }}<br /> {{Written by|J. Pipars}}<br /> {{Written by|Ābelis (pseidonīms)}}<br /> {{About topic|Baznīca, reliģija}}<br /> {{About topic|Reliģija}}<br /> {{About topic|Luterāņu baznīca}}<br /> {{About topic|Baptistu draudzes}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About domain|Reliģija, baznīca}}<br /> {{About person|Pāvils Brūveris}}<br /> {{About person|Aldis Gaujietis}}<br /> {{About person|Māris Ludviks}}<br /> {{About person|Olafs Brūveris}}<br /> {{About person|Aleksejs Ļvovs}}<br /> {{About person|Juris Rubenis}}<br /> {{About person|Aleksandrs Solžeņicins}}<br /> {{About person|Modris Plāte}}<br /> {{About person|Ēriks Jēkabsons}}<br /> {{About person|J. Preiss}}<br /> {{About person|Jānis Rožkalns}}<br /> {{About person|Jānis Kārkls}}<br /> {{About person|E. Geiduka}}<br /> {{About person|Aleksandrs Veinbergs}}<br /> {{About person|Juris Cālītis}}<br /> {{About person|Arnolds Lūsis}}<br /> {{About person|Vilis Vārsbergs}}<br /> {{About organization|Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (VDK)}}<br /> {{About organization|«Atdzimšana un atjaunošanās», atmodas grupa}}<br /> {{About organization|«Helsinki-86»}}<br /> {{About media|«Brīvā Eiropa», radiostacija}}<br /> {{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}}<br /> {{About event|E1987091800}}<br /> {{About year|1987}}<br /> Jūsu korespondents, «PJ» šā gada 7. janvārī publicētā feļetona «Bada laikā velns pat mušas ēd» autors, ar lielu gandarījumu uzzināja, ka viņa materiāls laimīgi sasniedzis radiostacijas «Brīvā Eiropa» redakciju un nokļuvis tieši rokās diktoram Aldim Gaujietim. Izlasījis feļetonu, Pāvils Brūveris (tāds ir šā Minhenes radiodarboņa īstais vārds) ārkārtīgi uztraucās. Viņš jutās tik apbēdināts, ka «uzlaida gaisā» veselu raidījumu, kurā atmaskoja «paskvilanta un skribenta» J. Pipara insinuācijas. Ko tik visu ātrumā nesarunāja stipri aizvainotais diktors! Ka neesot bijis nekādu nelikumīgu valūtas operāciju — nu, kā gan būtu varējis tik kristālskaidrs jauneklis, kāds bija Māris Ludviks (feļetona varonis) pirms 20 gadiem, nodarboties ar tik neglītām lietām. Nekad mūžā Māris neesot arī viltojis dokumentus un aplaupījis pārtikas tirgotavas. Bezgodis Pipars nekaunīgi slēpjot patiesību, apsūdzēdams «cietēju ticības dēļ» nezin kādu nedzirdētu filmu izgatavošanā. Un tā tālāk un tādā pašā garā.<br /> <br /> Pēc tam, kad P. Brūveris, pēc paša domām, bija «satriecis» un «atspēkojis» savu oponentu, viņš tūdaļ sāka objektīvi un ticami (radiostacijas «Brīvā Eiropa» labāko tradīciju garā) izklāstīt «M. Ludvika lietas patiesos apstākļus». Taču «PJ» redakcija šo neveiksmīgo avantūristu atcerējās nepavisam ne tādēļ, lai polemizētu ar varen aizvainoto radiodarboni. Kaut gan, ja P. Brūveris pieder pie tās kategorijas pilsoņiem, kas melos atzīstas, tikai pieķerti nozieguma vietā, tad — kā nu tīk! Nudien, nezinām, cik patīkami šim kungam būs pazīt sava dārgā drauga, par kura likteni viņš tik aizkustinoši un «nesavtīgi» gādā, rokrakstu. Citētais fragments ņemts no paskaidrojuma, kurā Ludviks sīki apraksta kārtības sargāšanas orgāniem dažas savas «nevainīgās draiskulības». Starp citu, Pāvelam Brūverim tās gan labi zināmas, jo tekstā minētais viņa brālis Olafs Brūveris nesenajā pagātnē bija viens no emigrantu pretpadomju organizācijas «Gaismas akcija» dibinātājiem.<br /> <br /> Nu, tā. Vēlreiz atcerēties šo krimināllietu redakciju pamudināja daži būtiski apstākļi drīz pēc tam, kad bija publicēts feļetons. Konkrēti? Neilgi pirms «Brīvās Eiropas» aizstāvības radiorunas redakcija saņēma piecu Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas garīdznieku vēstuli ar līdzīgu prasību — «atsaukt J. Pipara izdomājumus» un tādējādi atcelt visas apsūdzības, kas izvirzītas viņu nepelnīti «apmelotajam» kolēģim garīdzniekam M. Ludvikam. (Starp citu, Ludviks pats, kuram viņa lietu apstākļi zināmi vislabāk, gan ne uz kādu atsaukšanu nepretendēja.) Uzreiz varēja pamanīt, ka svēto tēvu vēstulē minētā «argumentācija» gandrīz burts burtā saskan ar Minhenes radiobalsi. Tā, piemēram, garīdznieki izvirzīja tādu pašu prasību — «publicēt M. Ludvika lietas patiesos apstākļus». Taču, kā mēdz teikt, īlenu maisā nenoslēpsi un nav izdzēšamas trīs sodāmības no tā cilvēka biogrāfijas, kuru mācītāji dēvē par savu kolēģi. Taču pat šis pēdējais pašdarbības advokātu apgalvojums nav patiess, jo Latvijas luterāņu baznīcas konsistorija M. Ludviku par savu garīdznieku nekad nav atzinusi. Ņemot vērā šo apstākli, ne par kādu atsaukšanu nevarēja būt ne runas. Jo vairāk tāpēc, ka šie pieci mācītāji sava pseidokolēģa aizstāvēšanai nav minējuši nevienu kaut cik pārliecinošu argumentu, nav atspēkojuši nevienu faktu no J. Pipara materiāla. Tādējādi diskusiju ar svētajiem vīriem mēs būtu varējuši uzskatīt par pabeigtu, ja redakcijas pasts neatnestu vēl vienu vēstuli. Gandrīz vai neticamie fakti, kas tajā bija izklāstīti, piešķīra notikumiem pavisam citu — kriminālu — pavērsienu. Vēstule skāra ne vien mūsu skandalozo varoni, bet galvenokārt tos, kuri atklāti uzstājās par viņa aizstāvjiem. Šo personu vidū, kuras prasīja no avīzes «pilnu un visu patiesību», bija jaunie garīdznieki Modris Plāte un Juris Rubenis.<br /> <br /> '''No Liepājas iedzīvotāja Alekseja Ļvova vēstules izrietēja, ka viņš vienu gadu atradies ciešā saskarsmē ar vietējās luterāņu draudzes mācītāju. Nē, Ļvovs nebija tās draudzes loceklis, kurā dievkalpojumus noturēja J. Rubenis, taču, interesēdamies par reliģijas vēsturi un tās vietu mūsdienu sabiedrībā, viņš uzturēja sakarus ar dažādu konfesiju baznīcas kalpiem. Grūti saprast, kāpēc 25 gadus vecais mācītājs Rubenis jaunā cilvēka interesi par reliģiju iztulkoja tik ačgārni, taču viņš pēc neilgas pazīšanās atklāja Ļvovam savus slepenākos plānus, kas tālu pārsniedza kristīgās baznīcas mācītāja darbības loku. Starp citu, saskaņā ar Rubeņa pārliecību «pienācis laiks galīgi izgaisināt pēdējo padomju mītu — marksistiski ļeņinisko ideoloģiju, pēc tam sabruks visa caur un cauri izkurtējusī padomju sistēma». Pēc viņa domām, svarīga loma šajā «dievam tīkamajā» pasākumā ir arī baznīcai. Turklāt galveno daļu šīs svētās misijas Rubenis uzlika lielajai krievu tautai, kura «radīs priekšnoteikumus, lai īstie latviešu patrioti varētu sasniegt savu ilgoto mērķi — atjaunot neatkarīgu latviešu valsti». Šā mērķa labā, viņš paziņojis, nepieciešams pavairot un izplatīt literatūru, kas izdota Rietumos un satur «objektīvu informāciju par PSRS, tās vēsturi, iekšējo un ārējo politiku». Pēc paša domām, pietiekami apstrādājis tādā stilā savu jauno «domubiedru», Rubenis lika priekšā galīgi samulsušajam jaunietim sameklēt Liepājā drošu dzīvokli, kur varētu novietot pavairojamo aparātu, ko viņam bija laipni apsolījuši pagādāt ekstrēmistiski noskaņotie Rīgas baptisti. Rubenis dalījies arī savos grāmatu izdošanas plānos. Pirmā, pēc viņa domām, esot j''''''ā''''''p''''''ā''''''rdruk''''''ā''''''Solžeņicina grāmata «Sarkanais ritenis», kura saprotami un uzskatāmi parāda «komunisma antihumāno būtību». Jo tālāk — jo vairāk. Kā apliecinājumu, ka viņam ir droši sakari Rietumos, Rubenis iedevis Ļvovam vispārīgā izglītības līmeņa celšanai kaudzīti emigrantu pretpadomju avīžu «Russkaja misļ», kā arī speciālus metodiskos norādījumus «kā izturēties nopratināšanā pie Valsts drošības komitejas izmeklētāja». Garīdznieks paskaidrojis, ka tie Aleksejam noderēšot, ja radīšoties «nepatikšanas» politiska un ... militāra rakstura informācijas vākšanas laikā. Ļvovs atzinās, ka tikai šajā brīdī viņš līdz galam noticējis, ka ar viņu nejokojas, bet gan pilnīgi nopietni cenšas iesaistīt lielā pretpadomju spēlē vai vēl kādā nopietnākā lietā. Un tad viņš rīkojās tā, kā lika padomju pilsoņa sirdsapziņa, — griezās pie preses ar prasību neļaut piepildīties mēra sajūtu zaudējušā mācītāja tālejošajām iecerēm.'''<br /> <br /> Saņēmuši Ļvova vēstuli, redakcijas ļaudis jutās apjukuši ne mazāk kā tās autors, klausīdamies svētā tēva «priekšlikumus». Vēlāk, ieradies redakcijā, Ļvovs ne vien atkārtoja visu, ko bija izklāstījis vēstulē, bet, lai tie nepaliktu tukši apgalvojumi, deva mums arī noklausīties dažas sarunas, kuras, tikdamies ar mācītāju, pēc savas iniciatīvas bija ierakstījis magnetofona lentē. Un tad, tā sakot, jau no Rubeņa paša mutes mēs uzzinājām, ka viņš cīnās nevis vienatnē, bet grupā ar domubiedriem, kurus vieno kopīgas naidīgas ieceres. Ar dažiem no tiem — Modri Plāti, Ēriku Jēkabsonu, Māri Ludviku — Rubenis uzskatīja par nepieciešamu iepazīstināt arī Ļvovu. Dzirdējām vēl daudz visu ko tādu, kas, pēc redakcijas domām, varētu tieši interesēt attiecīgos kompetentos orgānus. Pārējo «cīņas biedru» uzvārdus mums palīdzēja uzzināt P. Brūveris un viņa kolēģi no citām Rietumu radiostacijām, kuri svinīgi paziņoja pasaulei, ka šā gada 14. jūnijā Latvijā nodibināta «tiesību aizstāvēšanas luterāņu grupa «Atdzimšana un atjaunošana»».<br /> <br /> Ļoti drīz mūsu rīcībā nonāca pietiekami daudz materiālu, kas deva skaidru priekšstatu par šīs it kā «ārpus politikas stāvošās» baznīcas organizācijas locekļu īsto seju un darbību. Tās kodolu veido luterāņu garīdzniecības jaunā audze. Vispirms laikam vajadzētu noskaidrot, kā savu jaunnodibināto sabiedrību deklarē paši dibinātāji. Grupa, kas vēlāk pārdēvēja sevi par «kustību», jau paspējusi izplatīt vairākus dokumentus. Aplūkosim tos.<br /> <br /> '''Pirmais dokuments — «Informācija par grupas izveidošanu un tās mērķiem». No šīs informācijas izriet, ka apvienoties grupas dibinātājus «piespiedusi» viņu «sirdsapziņa laikā, kad ar patiesām simpātijām vērojam Padomju valdības veicināto un atbalstīto pārkārtošanās un atklātības gaisotni visās mūsu dzīves sfērās». Kaut gan pagrūti iedomāties, ka Rubenis vai tas pats Ludviks varētu just simpātijas pret padomju sabiedrību. Par pārējiem mazliet vēlāk. Un tālāk: «... mūsu grupai nav nekādu politisku mērķu» (!?); «mūsu karstākā vēlēšanās ir kalpot dievam un Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai saskaņā ar savu kristieša sirdsapziņu». Pēc tam, demonstrējot savu pilnīgo neatkarību no politikas, grupa nāk klajā ar prasību (!) izdarīt grozījumus «Nolikumā par Latvijas PSR reliģiskajām apvienībām». Zīmīgs arī pats datums, kuram bija pieskaņota grupas dibināšana, — 14. jūnijs, diena, kad, Rietumu radiostaciju sakūdīti, nacionālistiski domājošie elementi sarīkoja saietu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Arī šis fakts, pēc grupas «Atdzimšana un atjaunošana» domām, liecina par viņu karsto vēlēšanos kalpot «dievam un luteriskajai baznīcai».'''<br /> <br /> Taču diez vai M. Plāte — viens no grupas līderiem — ņēma vērā šos «informācijā» pasludinātos motīvus, kad noveda sev uzticēto draudzi tiktāl, ka tajā notika šķelšanās. Bet baznīcas konsistorijas dabisko vēlēšanos — pārcelt skandalozo mācītāju uz citu draudzi — viņa draugi, to vidū arī «Brīvās Eiropas» darboņi, uzņēma kā iejaukšanos baznīcas lietās no varas orgānu puses (?!). It kā Plāte nebūtu zinājis, ka desmitiem Kuldīgas luterāņu draudzes ilggadīgo locekļu ne vienreiz vien rakstveidā griezušies gan konsistorijā, gan rajona izpildkomitejā, pauzdami neapmierinātību ar sava mācītāja rīcību. Ticīgie uzsvēra, ka viņa vadītie dievkalpojumi neatbilst luteriskās reliģijas principiem, bet sprediķos ieslēptā un dažkārt arī gluži atklātā nacionālisma propaganda vispār nav savienojama ar kristīgo morāli. Bet ko gan visu nevar izdarīt baznīcas «labā». Noskaidroti un aiz baznīcas durvīm jau izlikti visi neapmierinātie. Bet pats mēra sajūtu zaudējušais sludinātājs savā šāgada 30. augusta sprediķī no kanceles, piebalsodams niknajai pretpadomju propagandai, centās draudzi pārliecināt, ka vajagot ņemt par paraugu «labākos latviešu tautas pārstāvjus, kuri piedalījās 13. augusta notikumos pie Brīvības pieminekļa Rīgā». Šī atklāti naidīgā, ar dievvārdu noturētāja amatu nesavienojamā Plātes rīcība nevarēja neradīt dibinātu sašutumu patiesi ticīgo sirdis. Padomju varas orgāni sāka saņemt iesniegumus un sūdzības, kas kategoriski pieprasīja darīt galu Kuldīgas mācītāja nekrietnajai rīcībai. Tā, piemēram, Kuldīgas draudzes loceklis J. Preiss rajona izpildkomitejai raksta: «… Kā liecina fakti, M. Plāte rīkojas, kā vien patīk un nav neviena, kas to savalda. Iznāk, ka tas pakļaujas un strādā kapitālistisko valstu pretpadomju elementu iespaidā, nerespektējot mūsu zemes, baznīcas un valsts vadību. Pamatoti rodas jautājums, vai patiesi nav neviena mūsu zemē, kas šo citu zemju pakalpiņu savaldītu un no Kuldīgas aizvāktu?» Beidzot arī Latvijas luteriskās baznīcas konsistorijas pacietības mērs bija pilns, un tā nesen pieņēma lēmumu atbrīvot viņu no mācītāja darba uz vienu gadu (acīmredzot pāraudzināšanas nolūkā). Un tūdaļ zināmajai Minhenes radiostacijai tika nosūtīta ziņa, ka Plāte atkal tiekot pakļauts vajāšanai. Kā parasti, šo atklāto viltojumu uz Rietumiem nogādāja neviens cits kā J. Rožkalns. Jā, tas pats Rožkalns, kurš 1983. gadā tika sodīts par pretpadomju darbību. Iznācis no apcietinājuma, viņš atkal atrada sev nodarbošanos, atrada jaunus idejiskos līdzgaitniekus.<br /> <br /> Neaizmirstamajā 23. augusta dienā notikumos, kas risinājās pieminekļa pakājē, aktīvi piedalījās arī citi kustības «Atdzimšana un atjaunošana» līderi. To pašu Ludviku līdz ar grupas «Helsinki-86» pārstāvjiem sakarā ar sabiedriskās kārtības traucēšanu aizturēja milicija. Tur bija arī kāds Jānis Kārkls, 36 gadus vecs, kolhoza «Ķekava» sargs, kuram ar mācītāja darbu nekāda sakara nav, bet kurš šajā «kustībā» pilda juriskonsulta pienākumus. Viņa pārliecīgajai aktivitātei pieminekļa apkārtnē pievērsa uzmanību laikraksta «Moskovskije novostji» korespondents. Uz žurnālista jautājumu, kādi personiskie motīvi pamudinājuši Kārklu piedalīties šajā pasākumā, viņš atbildēja, ka viņam «nodarījusi pāri padomju vara». Un paskaidroja, ka pie radiniekiem ASV viņš jau esot bijis, bet pie paziņām Kanādā pagaidām vēl netiekot. Neko teikt, šāda atjautība dara godu eksjuristam (savā specialitātē viņš nav strādājis ne dienu). Viņš taču nesāka atklāti izrunāties par savu īsto pārliecību un par to, ka viņa un Ludvika klātbūtni «notikumu centrā» bija jau ieplānojusi «kustības» vadība. Kautrīgais eksjurists noklusēja arī to, ka viņam pāri nodarījusi arī Rīgas pilsētas Ļeņina rajona prokuratūra. 1985. gadā prokuratūras izmeklētājs sakarā ar Kārkla izaicinošo izturēšanos — nepaklausību milicijas darbiniekam — nosūtīja attiecīgus materiālus tautas tiesai...<br /> <br /> Ļoti atbildīgas un specifiskas funkcijas «kustības» vadība bija uzticējusi 28 gadus vecajam mācītājam Ērikam Jēkabsonam. Kā Rubenis stāstījis Ļvovam, Jēkabsona pārziņā esot karatē speciālgrupa — savdabīgs šīs «kristīgai ticībai uzticīgās un dievbijīgās» svēto tēvu sabiedrības fiziskās ietekmēšanas orgāns. Šis treneris sagatavo ticības brāļu «kaujas grupu» tam ārkārtējam gadījumam, ja kāds no pretiniekiem paliktu kurls pret vārdos izteiktajiem argumentiem.<br /> <br /> Jāteic, ka bez karatē Jēkabsonam ir vēl viena garīdzniekam neparasta aizraušanās — melnā maģija. Kāds E. Nīmanis un E. Geiduka stāsta par maksas dziedniecības seansiem, kuros Jēkabsons ļoti aktīvi piedalījies. Diemžēl, pēc liecinieku vārdiem, nešķistā gara iejaukšanās dažiem seansa dalībniekiem tikai radījusi ievērojamu pašsajūtas pasliktināšanos un nav devusi gaidīto atvieglinājumu.<br /> <br /> Taisnības labad jāpiebilst, ka ne jau Jēkabsonam vien raksturīgas tik oriģinālas izdarības. Gandrīz visi «kustības» locekļi ir aizrāvušies ar antropozofiju — mistisku mācību, kuras pamatā ir mehāniski savienotas reliģiskas un filozofiskas idejas, kas patapinātas no masonu kustības, pitagorisma, kabalistikas un vēl kādām desmit līdzīgām mācībām, kuras visai vāji savienojamas ar kristietību.<br /> <br /> Bet tagad parunāsim par viņu «dievišķo» maizi. Lasītājiem droši vien nebūs noslēpums, ka jebkura skandaloza informācija, ko no dieva kalpiem saņem Rietumi, tiek devīgi samaksāta. Honorārus izsniedz gan naudas, gan dažādu dārgu dāvanu veidā. Plāte, piemēram, 1985. gada jūlijā saņēma no emigrācijas kā dāvanu automašīnu «Žiguļi» un jau šā gada augustā — «Volgu». Tādu pašu «Volgu» šā gada pavasarī nopelnīja Jānis Vanags. Bet Rubenis, pēc saimnieku ieskatiem, pagaidām pelnījis tikai «Žiguļus». Varbūt tāpēc viņš tagad tik ļoti cenšas? Kas ir šie «saimnieki», to lasītājiem vajadzētu zināt. Savas darbības specifikas dēļ Rietumu graujošie centri sevi nemēdz afišēt. Taču «mūziku» pasūta un maksā tieši viņi. Protams, ar piemērotu starpnieku palīdzību. Tādi atradās arī mūsu «varoņiem». Divi no viņiem šai kustībā iekļāvušies atklāti — tie ir latviešu luteriskās baznīcas emigrācijā pārstāvji: prāvests Aleksandrs Veinbergs un mācītājs Juris Cālītis. Pēdējais, starp citu, ir arī bēdīgi slavenās grupas «Helsinki-86» loceklis. Vai iespējams vēl atklātāk demonstrēt mērķu un līdzekļu vienotību, kā to izdarījušas dvīņu grupas «Helsinki-86» un «Atdzimšana un atjaunošana»?! Vienlaikus grupa luterāņu mācītāju publiski paziņoja par savu politisko darbību emigrantu reakcionāro spēku labā, un, starp citu, latviešu luterāņu baznīcas emigrācijā galvas arhibīskapa Lūša interesēs. Šis arhibīskaps savas baznīcas mērķus raksturo šādi: «… mūsu baznīcas īpatnība ir tāda, ka tā neapmierinās tikai ar... evaņģēlija sludināšanu. Jau ar pirmajiem gadiem kopš izbraukšanas (no Latvijas — red.) mūsu baznīca uzskatīja par savu uzdevumu... arī cīņu par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu.» No sava patrona neatpaliek arī latviešu luteriskās baznīcas prezidents Amerikā — V. Vārsbergs. Viņa vēstulē, kas sūtīta republikas Reliģijas lietu padomei, lasāms: «… kāpēc Jūs vajājat mācītājus M. Ludviku un M. Plāti? Kad īsti Jūsu valsts sāks ievērot pati savus likumus? Kamēr tas nav noticis, nekādu reālu progresu pārrunās par atbruņošanos un miera kustībā nav ko gaidīt.» Re, kā!<br /> <br /> Acīmredzot V. Vārsbergam ir mazliet piemirsies, ka viņš gan ir prezidents, tikai ne tas, no kura atkarīgs: atstāt peršingus Eiropā vai ne. Par laimi, miera cīņas liktenis nav atkarīgs no Ludvikam līdzīgu avantūristu viltus aizstāvjiem. Turklāt, mister Vārsberg, atļaujiet Jums atgādināt, ka godīgie kristieši visā pasaulē ir vienprātīgi jautājumā par dzīvības saglabāšanu uz Zemes, par cilvēces atbrīvošanu no kodolieroču draudiem.<br /> <br /> Šādā veidā, saņemot žēlastības dāvanas no Rietumiem, izpatīkot tiem, kuri sapņo par buržuāziskās iekārtas atjaunošanu Latvijā, izkalpojas grupiņa luterāņu garīdznieku. Viņi sevi pretstatījuši ne tikai savai baznīcas vadībai, bet visai padomju sabiedrībai. Savus viltus principus viņi sacerēja tieši tāpēc, lai maldinātu ticīgos un, ja izdosies, tad arī varas orgānus. Daļa ticīgo, nezinādami, kāda ir viņu draudzes ganu īstā seja, pakļāvās viņu demagoģiskajai aģitācijai, kas bija nomaskēta ar kristīgo ticību. Taču cerams, ka arī viņi drīz būs izpratuši, kas un kā.<br /> <br /> Jā, tālu no kristietības bija Ludvika ākstīgās izdarības pie Brīvības pieminekļa 23. augustā. Kristu savās runās nepieminēja arī Rubenis, kurš tajā pašā dienā Liepājā, Ziemeļu kapsētā, izlikdamies, ka notur dvēseles aizlūgumu, patiesībā nodarbojās ar nacionālistisku propagandu. Un tie nepavisam nebija dieva vārdi, tas bija Latvijas luteriskās baznīcas konsistorijai adresēts neķītrs, piedauzīgs uzraksts, ko kāda huligāna roka ar eļļas krāsu uztriepa uz sienas pie konsistorijas durvīm pēc tam, kad tā bija pieņēmusi lēmumu atbrīvot Plāti no mācītāja amata.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''J. PIPARS, I. ĀBELIS'''&lt;/p&gt;<br /> Attēlos: Māra Ludvika paskaidrojuma fragments.<br /> <br /> Ēriks Jēkabsons karatē nodarbībā.</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=Ingr%C4%ABda_Sokolova&diff=29445 2018-01-30T16:00:48Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Ingrīda<br /> |Last name=Sokolova<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=397371&diff=29444 2018-01-30T15:57:06Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Laiks |Published on=1988/05/25 |Issue number=42 |Page number=4 |Original title=Latvijā aicinājumi, Polijā streiki |Source file=xlak1988n042_004_03 |Abstract=PIEZĪMES PAR SATRAUCOŠĀM AKTUALITĀTĒM }} {{Written by|V. Sk.}} {{About topic|Līgo svētku atdzimšana}} {{About topic|Metro}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Transports}} {{About person|Alfrēds Rubiks}} {{About person|Ingrīda Sokolova}} {{About person|Andris Jakubāns}} {{About person|Vojcehs Jaruzeļskis}} {{About organization|«Helsinki-86»}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Latvijas cilvēka tiesību aizstāvēšanas grupas &quot;Helsinki '86&quot; dalībnieki griezušies 30. aprīlī pie latviešu tautas ar aicinājumu aktīvi atbalstīt centienus, lai pilnībā būtu reabilitēti Līgo svētki Jāņi. Aicinājuma teksts mazliet saīsinātā veidā šāds:<br /> <br /> &quot;Tā kā 1987. gadā īsi pirms 18. novembra (Latvijas Republikas proklamēšanas 69 gadiem) Latvijas iedzīvotāji negaidīti izdzirdēja, ka Latvijas PSR esot &quot;suverēna&quot; republika, tad mēs uzaicinām valsts iestādes, sabiedriskās organizācijas, kultūras darbiniekus, visus latviešus, kuriem rūp sava zeme un tauta, darīt iespējamo un pat neiespējamo, lai, sākot ar 1988. gada 24. jūniju, šo dienu noteiktu par valsts svētku dienu un nevis brīvdienu, kura bez tam vēl jāatstrādā (šāda atstrāde jau tiek praktizēta vairākus gadus ilgi, to darīja dažu iestāžu un saimniecību vadītāji). Šie svētki ir latviešu tautas nacionālais lepnums un mēs patiesi ticam, ka tauta mūs šajā jautājumā atbalstīs.<br /> <br /> Šajā sakarā mēs kategoriski protestējam pret Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu, kas datēts ar 1988. gada 15. aprīli, par Līgo svētkiem, un prasām izdarīt labojumu, lai 24. jūniju nevajadzētu atstrādāt. Pietiek šādu ubaga dāvanu latviešiem! Mums nav latviskāku svētku par šiem, tādēļ nav vajadzīga šī pazemojošā atstrādāšana pirms vai pēc Līgo svētkiem.<br /> <br /> Svinēsim Jāņu dienu, uz mirkli atvairīdami no savas sirds visu to, kas šobrīd plosa latviešu tautu. Lai Jāņu diena ieņem centrālo vietu starp visām latviešu svinībām un svētkiem, kamēr vien dzīvos latviešu tauta!&quot; <br /> <br /> *&amp;nbsp; *&amp;nbsp; *&amp;nbsp; <br /> <br /> Seko Helsinku grupas informācija par kādu sanāksmi Rīgā.<br /> <br /> Nupat 27. aprīlī – dienā, kad Latvijas vides aizsardzības klubs rīkoja lielu demonstrāciju pret metro būvi, — Rakstnieku savienībā bija partijas sapulce; un tur notika tikšanās ar Rubiku (Rīgas pils. izpildkomitejas priekšsēdētājs jeb pilsētas galva). Klātesošie skaidroja vārda &quot;pārkārtošanās&quot; jēgu. Iztirzāts jautājums par Rīgas metro. Rubika atbilde visai izvairīga un negribīga. Pateicis, ka jautājums izšķirts un tur nav, ko runāt. Sanāksmes dalībnieki informē, ka rakstnieku jautājumos bijis ietverts daudz vairāk zināšanu un kompetences nekā Rubika atbildēs. Priekšsēdētājs licies nedrošs.<br /> <br /> Literāte Ingrida Sokolova teica, ka Rīga vienmēr bijusi internacionāla pilsēta, bet šo internacionālismu vajagot kopt ar mēru. Rubiks apšaubīja šo vārdu jēgu — &quot;internacionālisms ar mēru.&quot; Kaut ko tādu viņš pirmo reizi dzirdot un nevarot to saprast. Viņš teicis, ka vispār varētu neatbildēt uz Sokolovas jautājumiem, bet tā kā viņa esot kara veterāne un apbalvota, tad tikai tāpēc viņš esot viņai atbildējis uz šiem provocējošiem jautājumiem.<br /> <br /> Rakstnieks Jakubāns jautājis Rubikam par kādu kuģi, kas esot nopirkts par 2 miljoniem rubļu. Rubiks to gribējis izveidot par peldošu viesnīcu kaut kur Daugavas grīvā. Rubiks nav atļāvis Jakubānam turpināt šo domu un teicis, ka kuģis jau esot pārdots kādam kooperatīvam. Noskaidrots, ka šis kuģis kā viesnīca nemaz nevarot atmaksāties. Tas darbosies ar zaudējumiem, un neviens kooperatīvs neuzņemtos jau ieprogrammētu bankrotu.<br /> <br /> Sanāksmē arī jautāts, kādēļ Tbilisi izkarināti paziņojumi: &quot;Brauciet būvēt Rīgas metro, gada laikā garantējam dzīvokli.&quot; Rubiks teicis, ka viņš par Tbilisi neatbildot, bet Rīgā taču tādu plakātu neesot.<br /> <br /> Rakstnieku savienības partijas komitejas lēmums sekojošs: &quot;Pieprasīt samazināt iedzīvotāju mechanisko ieplūšanu no citām republikām.<br /> <br /> Kāds rakstnieks ierosināja, un sapulce pieņēma prasību, lai tām vēstulēm, kas iesūtītas Izpildkomitejā un valdībai par Rīgas metro būvi, tiktu piešķirts juridisks spēks. Tas nozīmē, ka tās jāuzskata par juridisku dokumentu. Jau ienākušas 17.000 vēstules, no kurām tikai 50 atbalsta metro. Pārējās ir protesti. (Bet daži bažījās: valdība ātri varot noorganizēt vismaz 400.000 metro atbalsta vēstuļu, šajā lietā iesaistot arī armiju, kas stacionēta Latvijā).<br /> <br /> *&amp;nbsp; *&amp;nbsp; * <br /> <br /> Nobeigumā pametīsim mazliet acis rietumu presē, kas ar aizvien lielāku interesi seko Baltijas kaimiņzemes Polijas notikumiem.<br /> <br /> Plaši izplatītā Bonnas avīze &quot;Die Welt&quot; raksta: lielie streiki vēlreiz pierāda, ka komūnistiski pārvaldīto valstu virknē gar Padomju rietumu robežu Polija ir un paliek vājš loceklis. Ģenerāļa Jaruzeļska iecerētā saimniecības reforma ir palikusi nesekmīga. Tas tāpēc, ka no poļu tautas vairākuma viedokļa komūnistiskā sistēma noslāpējusi katru cerību uz labāku nākotni. Joprojām tūkstošiem jaunu un augsti kvalificētu poļu bēg uz rietumiem. Bēgļiem nav citas izvēles — vai nu samierināties ar ekonomiskiem un sabiedriskiem apstākļiem, kādi valda tikai tā sauktajās trešās pasaules valstīs Āfrikā un Āzijā, vai arī Poliju atstāt. Tā viņiem jāatstāj, ja tie negrib kļūt par nemierniekiem. Pēc oficiāliem datiem pieci miljoni poļu dzīvo zem nabadzības robežas, tas ir, septītā daļa iedzīvotāju. — Tiktāl &quot;Die Welt&quot;.<br /> <br /> &quot;Berliner Morgenpost&quot; savukārt uzsver, ka Jaruzeļskis joprojām cer streiku Polijā reģionāli lokālizēt. Viņš acīmredzot nav nekā mācījies, un tāpēc atrodas uz ļoti šauras laipas. Pēc kara stāvokļa pasludināšanas 1981. gada beigās un pēc neatkarīgās arodbiedrības &quot;Solidarnošč&quot; aizliegšanas Jaruzeļskis ir zaudējis vienu iespēju pēc otras. Viņš atteicās piedalīties dialogā starp partiju, no vienas puses, un baznīcu un tautu, no otras puses. Jaruzeļskis atrodas īstā elles lokā, ko viņš pats safabricējis.<br /> <br /> Parīzes laikraksts &quot;Les Echo&quot; piemin Polijas parādu rietumiem 30 miljardu dolāru apmērā. Polijas valstij prātīgi domājot atliek nomest smago balastu un pieļaut režīmam plurālismu. Lielisku iespēju šeit pavērtu arodapvienības &quot;Solidarnošč&quot; legalizācija. Polija nevar atgūt spēku bez sadarbības ar strādnieku šķiru. Jautājums paliek atklāts — vai nesaprātīgais poļu ģenerālis un viņa padomju šefi uzdrošināsies maksāt ar to, kas būtu pavisam viegli samaksājams — ar brīvības atdošanu poļu tautai — raksta &quot;Les Echo&quot;.<br /> <br /> Pēdējie notikumi rāda, ka Jaruzeļskis tomēr izšķiries par komūnistu režīmam visneizdevīgāko ceļu — par varas lietošanu. No &quot;elles loka&quot; viņam izkļūt nebūs lemts!<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''V.Sk.'''&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=397371&diff=29443 2018-01-30T15:55:52Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Laiks |Published on=1988/05/25 |Issue number=42 |Page number=4 |Original title=Latvijā aicinājumi, Polijā streiki |Source file=xlak1988n042_004_03 |Abstract=PIEZĪMES PAR SATRAUCOŠĀM AKTUALITĀTĒM }} {{Written by|V. Sk.}} {{About topic|Līgo svētku atdzimšana}} {{About topic|Metro}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Transports}} {{About person|Alfrēds Rubiks}} {{About person|Ingrīda Sokolova}} {{About person|Andris Jakubāns}} {{About person|Vojcehs Jaruzeļskis}} {{About organization|«Helsinki-86»}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Latvijas cilvēka tiesību aizstāvēšanas grupas &quot;Helsinki '86&quot; dalībnieki griezušies 30. aprīlī pie latviešu tautas ar aicinājumu aktīvi atbalstīt centienus, lai pilnībā būtu reabilitēti Līgo svētki Jāņi. Aicinājuma teksts mazliet saīsinātā veidā šāds:<br /> <br /> &quot;Tā kā 1987. gadā īsi pirms 18. novembra (Latvijas Republikas proklamēšanas 69 gadiem) Latvijas iedzīvotāji negaidīti izdzirdēja, ka Latvijas PSR esot &quot;suverēna&quot; republika, tad mēs uzaicinām valsts iestādes, sabiedriskās organizācijas, kultūras darbiniekus, visus latviešus, kuriem rūp sava zeme un tauta, darīt iespējamo un pat neiespējamo, lai, sākot ar 1988. gada 24. jūniju, šo dienu noteiktu par valsts svētku dienu un nevis brīvdienu, kura bez tam vēl jāatstrādā (šāda atstrāde jau tiek praktizēta vairākus gadus ilgi, to darīja dažu iestāžu un saimniecību vadītāji). Šie svētki ir latviešu tautas nacionālais lepnums un mēs patiesi ticam, ka tauta mūs šajā jautājumā atbalstīs.<br /> <br /> Šajā sakarā mēs kategoriski protestējam pret Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu, kas datēts ar 1988. gada 15. aprīli, par Līgo svētkiem, un prasām izdarīt labojumu, lai 24. jūniju nevajadzētu atstrādāt. Pietiek šādu ubaga dāvanu latviešiem! Mums nav latviskāku svētku par šiem, tādēļ nav vajadzīga šī pazemojošā atstrādāšana pirms vai pēc Līgo svētkiem.<br /> <br /> Svinēsim Jāņu dienu, uz mirkli atvairīdami no savas sirds visu to, kas šobrīd plosa latviešu tautu. Lai Jāņu diena ieņem centrālo vietu starp visām latviešu svinībām un svētkiem, kamēr vien dzīvos latviešu tauta!&quot; <br /> <br /> ***<br /> <br /> Seko Helsinku grupas informācija par kādu sanāksmi Rīgā.<br /> <br /> Nupat 27. aprīlī – dienā, kad Latvijas vides aizsardzības klubs rīkoja lielu demonstrāciju pret metro būvi, — Rakstnieku savienībā bija partijas sapulce; un tur notika tikšanās ar Rubiku (Rīgas pils. izpildkomitejas priekšsēdētājs jeb pilsētas galva). Klātesošie skaidroja vārda &quot;pārkārtošanās&quot; jēgu. Iztirzāts jautājums par Rīgas metro. Rubika atbilde visai izvairīga un negribīga. Pateicis, ka jautājums izšķirts un tur nav, ko runāt. Sanāksmes dalībnieki informē, ka rakstnieku jautājumos bijis ietverts daudz vairāk zināšanu un kompetences nekā Rubika atbildēs. Priekšsēdētājs licies nedrošs.<br /> <br /> Literāte Ingrida Sokolova teica, ka Rīga vienmēr bijusi internacionāla pilsēta, bet šo internacionālismu vajagot kopt ar mēru. Rubiks apšaubīja šo vārdu jēgu — &quot;internacionālisms ar mēru.&quot; Kaut ko tādu viņš pirmo reizi dzirdot un nevarot to saprast. Viņš teicis, ka vispār varētu neatbildēt uz Sokolovas jautājumiem, bet tā kā viņa esot kara veterāne un apbalvota, tad tikai tāpēc viņš esot viņai atbildējis uz šiem provocējošiem jautājumiem.<br /> <br /> Rakstnieks Jakubāns jautājis Rubikam par kādu kuģi, kas esot nopirkts par 2 miljoniem rubļu. Rubiks to gribējis izveidot par peldošu viesnīcu kaut kur Daugavas grīvā. Rubiks nav atļāvis Jakubānam turpināt šo domu un teicis, ka kuģis jau esot pārdots kādam kooperatīvam. Noskaidrots, ka šis kuģis kā viesnīca nemaz nevarot atmaksāties. Tas darbosies ar zaudējumiem, un neviens kooperatīvs neuzņemtos jau ieprogrammētu bankrotu.<br /> <br /> Sanāksmē arī jautāts, kādēļ Tbilisi izkarināti paziņojumi: &quot;Brauciet būvēt Rīgas metro, gada laikā garantējam dzīvokli.&quot; Rubiks teicis, ka viņš par Tbilisi neatbildot, bet Rīgā taču tādu plakātu neesot.<br /> <br /> Rakstnieku savienības partijas komitejas lēmums sekojošs: &quot;Pieprasīt samazināt iedzīvotāju mechanisko ieplūšanu no citām republikām.<br /> <br /> Kāds rakstnieks ierosināja, un sapulce pieņēma prasību, lai tām vēstulēm, kas iesūtītas Izpildkomitejā un valdībai par Rīgas metro būvi, tiktu piešķirts juridisks spēks. Tas nozīmē, ka tās jāuzskata par juridisku dokumentu. Jau ienākušas 17.000 vēstules, no kurām tikai 50 atbalsta metro. Pārējās ir protesti. (Bet daži bažījās: valdība ātri varot noorganizēt vismaz 400.000 metro atbalsta vēstuļu, šajā lietā iesaistot arī armiju, kas stacionēta Latvijā). <br /> <br /> *** <br /> <br /> Nobeigumā pametīsim mazliet acis rietumu presē, kas ar aizvien lielāku interesi seko Baltijas kaimiņzemes Polijas notikumiem.<br /> <br /> Plaši izplatītā Bonnas avīze &quot;Die Welt&quot; raksta: lielie streiki vēlreiz pierāda, ka komūnistiski pārvaldīto valstu virknē gar Padomju rietumu robežu Polija ir un paliek vājš loceklis. Ģenerāļa Jaruzeļska iecerētā saimniecības reforma ir palikusi nesekmīga. Tas tāpēc, ka no poļu tautas vairākuma viedokļa komūnistiskā sistēma noslāpējusi katru cerību uz labāku nākotni. Joprojām tūkstošiem jaunu un augsti kvalificētu poļu bēg uz rietumiem. Bēgļiem nav citas izvēles — vai nu samierināties ar ekonomiskiem un sabiedriskiem apstākļiem, kādi valda tikai tā sauktajās trešās pasaules valstīs Āfrikā un Āzijā, vai arī Poliju atstāt. Tā viņiem jāatstāj, ja tie negrib kļūt par nemierniekiem. Pēc oficiāliem datiem pieci miljoni poļu dzīvo zem nabadzības robežas, tas ir, septītā daļa iedzīvotāju. — Tiktāl &quot;Die Welt&quot;.<br /> <br /> &quot;Berliner Morgenpost&quot; savukārt uzsver, ka Jaruzeļskis joprojām cer streiku Polijā reģionāli lokālizēt. Viņš acīmredzot nav nekā mācījies, un tāpēc atrodas uz ļoti šauras laipas. Pēc kara stāvokļa pasludināšanas 1981. gada beigās un pēc neatkarīgās arodbiedrības &quot;Solidarnošč&quot; aizliegšanas Jaruzeļskis ir zaudējis vienu iespēju pēc otras. Viņš atteicās piedalīties dialogā starp partiju, no vienas puses, un baznīcu un tautu, no otras puses. Jaruzeļskis atrodas īstā elles lokā, ko viņš pats safabricējis.<br /> <br /> Parīzes laikraksts &quot;Les Echo&quot; piemin Polijas parādu rietumiem 30 miljardu dolāru apmērā. Polijas valstij prātīgi domājot atliek nomest smago balastu un pieļaut režīmam plurālismu. Lielisku iespēju šeit pavērtu arodapvienības &quot;Solidarnošč&quot; legalizācija. Polija nevar atgūt spēku bez sadarbības ar strādnieku šķiru. Jautājums paliek atklāts — vai nesaprātīgais poļu ģenerālis un viņa padomju šefi uzdrošināsies maksāt ar to, kas būtu pavisam viegli samaksājams — ar brīvības atdošanu poļu tautai — raksta &quot;Les Echo&quot;.<br /> <br /> Pēdējie notikumi rāda, ka Jaruzeļskis tomēr izšķiries par komūnistu režīmam visneizdevīgāko ceļu — par varas lietošanu. No &quot;elles loka&quot; viņam izkļūt nebūs lemts!<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''V.Sk.'''&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=397371&diff=29442 2018-01-30T15:53:07Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Laiks |Published on=1988/05/25 |Issue number=42 |Page number=4 |Original title=Latvijā aicinājumi, Polijā streiki |Source file=xlak1988n042_004_03 |Abstract=PIEZĪMES PAR SATRAUCOŠĀM AKTUALITĀTĒM }} {{Written by|V. Sk.}} {{About topic|Līgo svētku atdzimšana}} {{About topic|Metro}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Transports}} {{About person|Alfrēds Rubiks}} {{About person|Ingrīda Sokolova}} {{About person|Andris Jakubāns}} {{About person|Vojcehs Jaruzeļskis}} {{About organization|«Helsinki-86»}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Latvijas cilvēka tiesību aizstāvēšanas grupas &quot;Helsinki '86&quot; dalībnieki griezušies 30. aprīlī pie latviešu tautas ar aicinājumu aktīvi atbalstīt centienus, lai pilnībā būtu reabilitēti Līgo svētki Jāņi. Aicinājuma teksts mazliet saīsinātā veidā šāds:<br /> <br /> &quot;Tā kā 1987. gadā īsi pirms 18. novembra (Latvijas Republikas proklamēšanas 69 gadiem) Latvijas iedzīvotāji negaidīti izdzirdēja, ka Latvijas PSR esot &quot;suverēna&quot; republika, tad mēs uzaicinām valsts iestādes, sabiedriskās organizācijas, kultūras darbiniekus, visus latviešus, kuriem rūp sava zeme un tauta, darīt iespējamo un pat neiespējamo, lai, sākot ar 1988. gada 24. jūniju, šo dienu noteiktu par valsts svētku dienu un nevis brīvdienu, kura bez tam vēl jāatstrādā (šāda atstrāde jau tiek praktizēta vairākus gadus ilgi, to darīja dažu iestāžu un saimniecību vadītāji). Šie svētki ir latviešu tautas nacionālais lepnums un mēs patiesi ticam, ka tauta mūs šajā jautājumā atbalstīs.<br /> <br /> Šajā sakarā mēs kategoriski protestējam pret Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu, kas datēts ar 1988. gada 15. aprīli, par Līgo svētkiem, un prasām izdarīt labojumu, lai 24. jūniju nevajadzētu atstrādāt. Pietiek šādu ubaga dāvanu latviešiem! Mums nav latviskāku svētku par šiem, tādēļ nav vajadzīga šī pazemojošā atstrādāšana pirms vai pēc Līgo svētkiem.<br /> <br /> Svinēsim Jāņu dienu, uz mirkli atvairīdami no savas sirds visu to, kas šobrīd plosa latviešu tautu. Lai Jāņu diena ieņem centrālo vietu starp visām latviešu svinībām un svētkiem, kamēr vien dzīvos latviešu tauta!&quot;<br /> <br /> ***<br /> <br /> Seko Helsinku grupas informācija par kādu sanāksmi Rīgā.<br /> <br /> Nupat 27. aprīlī – dienā, kad Latvijas vides aizsardzības klubs rīkoja lielu demonstrāciju pret metro būvi, — Rakstnieku savienībā bija partijas sapulce; un tur notika tikšanās ar Rubiku (Rīgas pils. izpildkomitejas priekšsēdētājs jeb pilsētas galva). Klātesošie skaidroja vārda &quot;pārkārtošanās&quot; jēgu. Iztirzāts jautājums par Rīgas metro. Rubika atbilde visai izvairīga un negribīga. Pateicis, ka jautājums izšķirts un tur nav, ko runāt. Sanāksmes dalībnieki informē, ka rakstnieku jautājumos bijis ietverts daudz vairāk zināšanu un kompetences nekā Rubika atbildēs. Priekšsēdētājs licies nedrošs.<br /> <br /> Literāte Ingrida Sokolova teica, ka Rīga vienmēr bijusi internacionāla pilsēta, bet šo internacionālismu vajagot kopt ar mēru. Rubiks apšaubīja šo vārdu jēgu — &quot;internacionālisms ar mēru.&quot; Kaut ko tādu viņš pirmo reizi dzirdot un nevarot to saprast. Viņš teicis, ka vispār varētu neatbildēt uz Sokolovas jautājumiem, bet tā kā viņa esot kara veterāne un apbalvota, tad tikai tāpēc viņš esot viņai atbildējis uz šiem provocējošiem jautājumiem.<br /> <br /> Rakstnieks Jakubāns jautājis Rubikam par kādu kuģi, kas esot nopirkts par 2 miljoniem rubļu. Rubiks to gribējis izveidot par peldošu viesnīcu kaut kur Daugavas grīvā. Rubiks nav atļāvis Jakubānam turpināt šo domu un teicis, ka kuģis jau esot pārdots kādam kooperatīvam. Noskaidrots, ka šis kuģis kā viesnīca nemaz nevarot atmaksāties. Tas darbosies ar zaudējumiem, un neviens kooperatīvs neuzņemtos jau ieprogrammētu bankrotu.<br /> <br /> Sanāksmē arī jautāts, kādēļ Tbilisi izkarināti paziņojumi: &quot;Brauciet būvēt Rīgas metro, gada laikā garantējam dzīvokli.&quot; Rubiks teicis, ka viņš par Tbilisi neatbildot, bet Rīgā taču tādu plakātu neesot.<br /> <br /> Rakstnieku savienības partijas komitejas lēmums sekojošs: &quot;Pieprasīt samazināt iedzīvotāju mechanisko ieplūšanu no citām republikām.<br /> <br /> Kāds rakstnieks ierosināja, un sapulce pieņēma prasību, lai tām vēstulēm, kas iesūtītas Izpildkomitejā un valdībai par Rīgas metro būvi, tiktu piešķirts juridisks spēks. Tas nozīmē, ka tās jāuzskata par juridisku dokumentu. Jau ienākušas 17.000 vēstules, no kurām tikai 50 atbalsta metro. Pārējās ir protesti. (Bet daži bažījās: valdība ātri varot noorganizēt vismaz 400.000 metro atbalsta vēstuļu, šajā lietā iesaistot arī armiju, kas stacionēta Latvijā).<br /> <br /> ***<br /> <br /> Nobeigumā pametīsim mazliet acis rietumu presē, kas ar aizvien lielāku interesi seko Baltijas kaimiņzemes Polijas notikumiem.<br /> <br /> Plaši izplatītā Bonnas avīze &quot;Die Welt&quot; raksta: lielie streiki vēlreiz pierāda, ka komūnistiski pārvaldīto valstu virknē gar Padomju rietumu robežu Polija ir un paliek vājš loceklis. Ģenerāļa Jaruzeļska iecerētā saimniecības reforma ir palikusi nesekmīga. Tas tāpēc, ka no poļu tautas vairākuma viedokļa komūnistiskā sistēma noslāpējusi katru cerību uz labāku nākotni. Joprojām tūkstošiem jaunu un augsti kvalificētu poļu bēg uz rietumiem. Bēgļiem nav citas izvēles — vai nu samierināties ar ekonomiskiem un sabiedriskiem apstākļiem, kādi valda tikai tā sauktajās trešās pasaules valstīs Āfrikā un Āzijā, vai arī Poliju atstāt. Tā viņiem jāatstāj, ja tie negrib kļūt par nemierniekiem. Pēc oficiāliem datiem pieci miljoni poļu dzīvo zem nabadzības robežas, tas ir, septītā daļa iedzīvotāju. — Tiktāl &quot;Die Welt&quot;.<br /> <br /> &quot;Berliner Morgenpost&quot; savukārt uzsver, ka Jaruzeļskis joprojām cer streiku Polijā reģionāli lokālizēt. Viņš acīmredzot nav nekā mācījies, un tāpēc atrodas uz ļoti šauras laipas. Pēc kara stāvokļa pasludināšanas 1981. gada beigās un pēc neatkarīgās arodbiedrības &quot;Solidarnošč&quot; aizliegšanas Jaruzeļskis ir zaudējis vienu iespēju pēc otras. Viņš atteicās piedalīties dialogā starp partiju, no vienas puses, un baznīcu un tautu, no otras puses. Jaruzeļskis atrodas īstā elles lokā, ko viņš pats safabricējis.<br /> <br /> Parīzes laikraksts &quot;Les Echo&quot; piemin Polijas parādu rietumiem 30 miljardu dolāru apmērā. Polijas valstij prātīgi domājot atliek nomest smago balastu un pieļaut režīmam plurālismu. Lielisku iespēju šeit pavērtu arodapvienības &quot;Solidarnošč&quot; legalizācija. Polija nevar atgūt spēku bez sadarbības ar strādnieku šķiru. Jautājums paliek atklāts — vai nesaprātīgais poļu ģenerālis un viņa padomju šefi uzdrošināsies maksāt ar to, kas būtu pavisam viegli samaksājams — ar brīvības atdošanu poļu tautai — raksta &quot;Les Echo&quot;.<br /> <br /> Pēdējie notikumi rāda, ka Jaruzeļskis tomēr izšķiries par komūnistu režīmam visneizdevīgāko ceļu — par varas lietošanu. No &quot;elles loka&quot; viņam izkļūt nebūs lemts!<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''V.Sk.'''&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=397371&diff=29441 2018-01-30T15:50:43Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Laiks |Published on=1988/05/25 |Issue number=42 |Page number=4 |Original title=Latvijā aicinājumi, Polijā streiki |Source file=xlak1988n042_004_03 |Abstract=PIEZĪMES PAR SATRAUCOŠĀM AKTUALITĀTĒM }} {{Written by|V. Sk.}} {{About topic|Līgo svētku atdzimšana}} {{About topic|Metro}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Transports}} {{About person|Alfrēds Rubiks}} {{About person|Ingrīda Sokolova}} {{About person|Andris Jakubāns}} {{About person|Vojcehs Jaruzeļskis}} {{About organization|«Helsinki-86»}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Latvijas cilvēka tiesību aizstāvēšanas grupas &quot;Helsinki '86&quot; dalībnieki griezušies 30. aprīlī pie latviešu tautas ar aicinājumu aktīvi atbalstīt centienus, lai pilnībā būtu reabilitēti Līgo svētki Jāņi. Aicinājuma teksts mazliet saīsinātā veidā šāds:<br /> <br /> &quot;Tā kā 1987. gadā īsi pirms 18. novembra (Latvijas Republikas proklamēšanas 69 gadiem) Latvijas iedzīvotāji negaidīti izdzirdēja, ka Latvijas PSR esot &quot;suverēna&quot; republika, tad mēs uzaicinām valsts iestādes, sabiedriskās organizācijas, kultūras darbiniekus, visus latviešus, kuriem rūp sava zeme un tauta, darīt iespējamo un pat neiespējamo, lai, sākot ar 1988. gada 24. jūniju, šo dienu noteiktu par valsts svētku dienu un nevis brīvdienu, kura bez tam vēl jāatstrādā (šāda atstrāde jau tiek praktizēta vairākus gadus ilgi, to darīja dažu iestāžu un saimniecību vadītāji). Šie svētki ir latviešu tautas nacionālais lepnums un mēs patiesi ticam, ka tauta mūs šajā jautājumā atbalstīs.<br /> <br /> Šajā sakarā mēs kategoriski protestējam pret Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu, kas datēts ar 1988. gada 15. aprīli, par Līgo svētkiem, un prasām izdarīt labojumu, lai 24. jūniju nevajadzētu atstrādāt. Pietiek šādu ubaga dāvanu latviešiem! Mums nav latviskāku svētku par šiem, tādēļ nav vajadzīga šī pazemojošā atstrādāšana pirms vai pēc Līgo svētkiem.<br /> <br /> Svinēsim Jāņu dienu, uz mirkli atvairīdami no savas sirds visu to, kas šobrīd plosa latviešu tautu. Lai Jāņu diena ieņem centrālo vietu starp visām latviešu svinībām un svētkiem, kamēr vien dzīvos latviešu tauta!&quot;<br /> <br /> * * *<br /> <br /> Seko Helsinku grupas informācija par kādu sanāksmi Rīgā.<br /> <br /> Nupat 27. aprīlī – dienā, kad Latvijas vides aizsardzības klubs rīkoja lielu demonstrāciju pret metro būvi, — Rakstnieku savienībā bija partijas sapulce; un tur notika tikšanās ar Rubiku (Rīgas pils. izpildkomitejas priekšsēdētājs jeb pilsētas galva). Klātesošie skaidroja vārda &quot;pārkārtošanās&quot; jēgu. Iztirzāts jautājums par Rīgas metro. Rubika atbilde visai izvairīga un negribīga. Pateicis, ka jautājums izšķirts un tur nav, ko runāt. Sanāksmes dalībnieki informē, ka rakstnieku jautājumos bijis ietverts daudz vairāk zināšanu un kompetences nekā Rubika atbildēs. Priekšsēdētājs licies nedrošs.<br /> <br /> Literāte Ingrida Sokolova teica, ka Rīga vienmēr bijusi internacionāla pilsēta, bet šo internacionālismu vajagot kopt ar mēru. Rubiks apšaubīja šo vārdu jēgu — &quot;internacionālisms ar mēru.&quot; Kaut ko tādu viņš pirmo reizi dzirdot un nevarot to saprast. Viņš teicis, ka vispār varētu neatbildēt uz Sokolovas jautājumiem, bet tā kā viņa esot kara veterāne un apbalvota, tad tikai tāpēc viņš esot viņai atbildējis uz šiem provocējošiem jautājumiem.<br /> <br /> Rakstnieks Jakubāns jautājis Rubikam par kādu kuģi, kas esot nopirkts par 2 miljoniem rubļu. Rubiks to gribējis izveidot par peldošu viesnīcu kaut kur Daugavas grīvā. Rubiks nav atļāvis Jakubānam turpināt šo domu un teicis, ka kuģis jau esot pārdots kādam kooperatīvam. Noskaidrots, ka šis kuģis kā viesnīca nemaz nevarot atmaksāties. Tas darbosies ar zaudējumiem, un neviens kooperatīvs neuzņemtos jau ieprogrammētu bankrotu.<br /> <br /> Sanāksmē arī jautāts, kādēļ Tbilisi izkarināti paziņojumi: &quot;Brauciet būvēt Rīgas metro, gada laikā garantējam dzīvokli.&quot; Rubiks teicis, ka viņš par Tbilisi neatbildot, bet Rīgā taču tādu plakātu neesot.<br /> <br /> Rakstnieku savienības partijas komitejas lēmums sekojošs: &quot;Pieprasīt samazināt iedzīvotāju mechanisko ieplūšanu no citām republikām.<br /> <br /> Kāds rakstnieks ierosināja, un sapulce pieņēma prasību, lai tām vēstulēm, kas iesūtītas Izpildkomitejā un valdībai par Rīgas metro būvi, tiktu piešķirts juridisks spēks. Tas nozīmē, ka tās jāuzskata par juridisku dokumentu. Jau ienākušas 17.000 vēstules, no kurām tikai 50 atbalsta metro. Pārējās ir protesti. (Bet daži bažījās: valdība ātri varot noorganizēt vismaz 400.000 metro atbalsta vēstuļu, šajā lietā iesaistot arī armiju, kas stacionēta Latvijā).<br /> <br /> * * *<br /> <br /> Nobeigumā pametīsim mazliet acis rietumu presē, kas ar aizvien lielāku interesi seko Baltijas kaimiņzemes Polijas notikumiem.<br /> <br /> Plaši izplatītā Bonnas avīze &quot;Die Welt&quot; raksta: lielie streiki vēlreiz pierāda, ka komūnistiski pārvaldīto valstu virknē gar Padomju rietumu robežu Polija ir un paliek vājš loceklis. Ģenerāļa Jaruzeļska iecerētā saimniecības reforma ir palikusi nesekmīga. Tas tāpēc, ka no poļu tautas vairākuma viedokļa komūnistiskā sistēma noslāpējusi katru cerību uz labāku nākotni. Joprojām tūkstošiem jaunu un augsti kvalificētu poļu bēg uz rietumiem. Bēgļiem nav citas izvēles — vai nu samierināties ar ekonomiskiem un sabiedriskiem apstākļiem, kādi valda tikai tā sauktajās trešās pasaules valstīs Āfrikā un Āzijā, vai arī Poliju atstāt. Tā viņiem jāatstāj, ja tie negrib kļūt par nemierniekiem. Pēc oficiāliem datiem pieci miljoni poļu dzīvo zem nabadzības robežas, tas ir, septītā daļa iedzīvotāju. — Tiktāl &quot;Die Welt&quot;.<br /> <br /> &quot;Berliner Morgenpost&quot; savukārt uzsver, ka Jaruzeļskis joprojām cer streiku Polijā reģionāli lokālizēt. Viņš acīmredzot nav nekā mācījies, un tāpēc atrodas uz ļoti šauras laipas. Pēc kara stāvokļa pasludināšanas 1981. gada beigās un pēc neatkarīgās arodbiedrības &quot;Solidarnošč&quot; aizliegšanas Jaruzeļskis ir zaudējis vienu iespēju pēc otras. Viņš atteicās piedalīties dialogā starp partiju, no vienas puses, un baznīcu un tautu, no otras puses. Jaruzeļskis atrodas īstā elles lokā, ko viņš pats safabricējis.<br /> <br /> Parīzes laikraksts &quot;Les Echo&quot; piemin Polijas parādu rietumiem 30 miljardu dolāru apmērā. Polijas valstij prātīgi domājot atliek nomest smago balastu un pieļaut režīmam plurālismu. Lielisku iespēju šeit pavērtu arodapvienības &quot;Solidarnošč&quot; legalizācija. Polija nevar atgūt spēku bez sadarbības ar strādnieku šķiru. Jautājums paliek atklāts — vai nesaprātīgais poļu ģenerālis un viņa padomju šefi uzdrošināsies maksāt ar to, kas būtu pavisam viegli samaksājams — ar brīvības atdošanu poļu tautai — raksta &quot;Les Echo&quot;.<br /> <br /> Pēdējie notikumi rāda, ka Jaruzeļskis tomēr izšķiries par komūnistu režīmam visneizdevīgāko ceļu — par varas lietošanu. No &quot;elles loka&quot; viņam izkļūt nebūs lemts!<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''V.Sk.'''&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=397371&diff=29440 2018-01-30T15:49:31Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Laiks<br /> |Published on=1988/05/25<br /> |Issue number=42<br /> |Page number=4<br /> |Original title=Latvijā aicinājumi, Polijā streiki<br /> |Source file=xlak1988n042_004_03<br /> |Abstract=PIEZĪMES PAR SATRAUCOŠĀM AKTUALITĀTĒM<br /> }}<br /> {{Written by|V. Sk.}}<br /> {{About topic|Līgo svētku atdzimšana}}<br /> {{About topic|Metro}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About domain|Vēsture}}<br /> {{About domain|Transports}}<br /> {{About person|Alfrēds Rubiks}}<br /> {{About person|Ingrīda Sokolova}}<br /> {{About person|Andris Jakubāns}}<br /> {{About person|Vojcehs Jaruzeļskis}}<br /> {{About organization|«Helsinki-86»}}<br /> {{About year|1988}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=397371&diff=29438 2018-01-30T15:05:03Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Laiks<br /> |Published on=1988/05/25<br /> |Issue number=42<br /> |Page number=4<br /> |Original title=Latvijā aicinājumi, Polijā streiki<br /> |Source file=xlak1988n042_004_03<br /> |Abstract=PIEZĪMES PAR SATRAUCOŠĀM AKTUALITĀTĒM<br /> }}<br /> {{Written by|V. Sk.}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=397371&diff=29437 2018-01-30T15:04:37Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Laiks |Published on=1988/05/25 |Issue number=42 |Page number=4 |Original title=Latvijā aicinājumi, Polijā streiki |Source file=xlak1988n042_004_03 |Abs...</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Laiks<br /> |Published on=1988/05/25<br /> |Issue number=42<br /> |Page number=4<br /> |Original title=Latvijā aicinājumi, Polijā streiki<br /> |Source file=xlak1988n042_004_03<br /> |Abstract=<br /> Laiks, Nr. 42 (1988-05-25) <br /> <br /> PIEZĪMES PAR SATRAUCOŠĀM AKTUALITĀTĒM<br /> <br /> }}<br /> {{Written by|V. Sk.}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=V._Sk.&diff=29436 2018-01-30T15:03:11Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=V. |Last name=Sk. }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=V.<br /> |Last name=Sk.<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=649437&diff=29434 2018-01-30T14:08:25Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Laiks |Published on=1988/05/21 |Issue number=41 |Page number=4 |Original title=Uz kuru pusi velk Pugo? |Source file=xlak1988n041_004_01 |Abstract=Plašāk skat.: http://www.barikadopedija.lv/raksti/925064 }} {{Written by|J. P.}} {{About topic|Metro}} {{About topic|14. jūnijs, 1987, 1988}} {{About topic|23. augusts}} {{About topic|Vides aizsardzība, ekoloģija}} {{About topic|Rusifikācija}} {{About domain|Politika}} {{About person|Boriss Pugo}} {{About person|Leo Bērziņš}} {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}} {{About organization|«Helsinki-86»}} {{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}} {{About organization|Slokas celulozes un papīra kombināts}} {{About media|«Cīņa», laikraksts}} {{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}} {{About media|«Советская молодежь» («Sovetskaja molodež»), laikraksts}} {{About media|«Avots», žurnāls}} {{About media|Latvijas Televīzija}} {{About event|E1988050501}} {{About year|1988}}<br /> <br /> '''Komentāri par to, ko saka LKP CK 1. sekretārs Boriss Pugo, ar piezīmēm par to, ko viņš nesaka. Pugo iestājas tikai par krievu iepludināšanas samazināšanu, bet ne par apturēšanu vai krievu atgriešanu viņu dzimtenē. &quot;Helsinki '86&quot; viņš brīdina par nacionālo jūtu uzkurināšanu un &quot;parazitēšanu&quot; uz pārkārtošanās idejām. Oficiāliem laikrakstiem un žurnāliem izteikts brīdinājums, ka &quot;prese nav privāta bodīte&quot;.'''<br /> <br /> Atklāti sakot, no LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo referāta CK plēnumā (&quot;Cīņa&quot;, 7. maijs) nevar saprast, uz kuru pusi viņš īsti &quot;velk&quot;, dažos jautājumos varbūt tikai &quot;laipo&quot;. Sekojošie ir daži izvilkumi no laikraksta divarpus lappušu garā raksta.<br /> <br /> B. Pugo saka, ka &quot;mums nekādi neizdodas izbrist no birokrātisma purva&quot;, bet ar savu garo referātu viņš gluži labi ilustrē veco birokrātisko pieeju. Tā, piemēram, viņš domā, ka agrāk cilvēki bija neprašas un ka tikai tagad &quot;iedzīvotāju sabiedriski politiskās aktivitātes palielināšanās atklājusi, ka pastāv skaidri redzama pretruna starp sabiedriskās domas prasībām un to, ko tai var piedāvāt mūsu propagandas un aģitācijas līdzekļi un ideoloģiskais aktīvs kopumā.&quot; Pie tam ar birokrātiski &quot;lēno domāšanu&quot; viņš atzīst tikai tagad, ka &quot;birokrātiskās vienaldzības rezultātā daļa cilvēku sāk zaudēt ticību valsts varas orgāniem&quot;.<br /> <br /> Tālāk Pugo saka, ka Rīgas izpildkomiteja no sākuma nav piegriezusi vērību &quot;nekompetentu&quot; cilvēku protestiem pret Rīgas metro būvi un vēlāk nav arī nemaz pūlējusies izskaidrot, kāpēc metro būtu vajadzīgs. Rezultātā nevis izpildkomiteja sarīkoja metro aizstāvēšanas mītiņu, bet Vides (ar mazo &quot;v&quot; &quot;Cīņā&quot;) aizsardzības klubs sapulcināja tā pretiniekus. Tālāk Pugo pamāca, ka sabiedrība izteikusi domas jau līdz apnikumam un tagad būtu jāļauj runāt ekspertiem.<br /> <br /> — Tas izklausās, ka Pugo gribētu apklusināt opozīciju, lai būvētu metro? Bet turpat viņš arī saka, ka nedrīkst ignorēt plaši izplatīto domu, ka vispirms jābūvē dzīvokļi. (Lai katrs pašreizējais Rīgas iedzīvotājs dabūtu pienācīgu dzīvokli, tad, apturot imigrantu plūsmu, paietu 20 būvniecības gadu. Tātad metro jautājumā Pugo &quot;laipo&quot;, vismaz publiski.)<br /> <br /> Pugo runā ir daudz veco saukļu un tukšas propagandas: — &quot;Mums jāpalīdz orientēt cilvēku iniciatīvu uz labiem darbiem&quot; (Kāpēc ne ar labu atalgojumu un brīvību?). &quot;1940. gadā darbaļaudis izvēlējās sociālismu&quot; (Vai tad tur Sarkanarmijai nebija nekādas lomas? — Tas ir gluži apvainojoši).<br /> <br /> &quot;Noklusēt kļūdas nozīmē necienīgi izturēties pret Staļina kulta nelikumību un patvaļas nevainīgo upuru piemiņu&quot;. (Kad tad sāks meklēt un sodīt patvaļas rīkotājus, slepkavas?) &quot;Balto plankumu vēl ir daudz, tie ir jālikvidē, nedrīkst noklusēt ne labo, ne slikto (tas ir gluži pareizi), katra parādība jāvērtē, ievērojot konkrēto vēsturisko situāciju&quot; (tas izklausās kā cenzūra). &quot;Daudzus ideoloģiskos darbiniekus pārsteidza… pagājušā gada jūnija un augusta notikumi Rīgā … nesagatavotus&quot; (Pugo izvairās teikt, ko šie notikumi atzīmēja un cik plaši tie bija. Pie tam uz ideoloģisko darbinieku runām vispār vairāk neviens neklausās). Vēl tālāk veca staļiniska, krieviski šovinistiska frāze, kas vispār rada tautā nelabumu: &quot;Latviešu tauta nekad neaizmirsīs to palīdzību, ko kara izpostītās saimniecības atjaunošanā tai sniedz brālīgās republikas.&quot;<br /> <br /> Pozitīvāk Pugo izsakās par Slokas papīrfabrikas slēgšanu, jo tā piesārņo Jūrmalas pludmales ūdeņus (ko ļoti iemīļojuši &quot;lielie brāļi un māsas&quot;). Viņš mudina Jūrmalas partijas komiteju un izpildkomiteju pastāvīgi atgādināt PSRS Mežrūpniecības ministrijai, lai tā likvidē šo piesārņošanas avotu. Bet ministrijai tās esot liekas rūpes, — tā Pugo.<br /> <br /> Pugo nekādā ziņā nav par latvisku Latviju. Cilvēki pieņemot idejas par &quot;nacionālo sociālismu savā kaktiņā, savā stūrītī zemes&quot;, kas nākot no pagātnes un no Rietumiem. (Par latviešu tautas pašnoteikšanos savā zemē, pēc Pugo domām, acīmredzot, nevar būt nekādas runas, ne tā kā citur — Eiropā, Āfrikā, Āzijā.) &quot;Tikai vienotība … brālīgo tautu saimē … var nodrošināt panākumus.&quot; (Kādus? Vai nebūtu labāka dzīve tādā &quot;nebrālīgā&quot; valstī kā Somijā?) Vēl cits Pugo sauklis — &quot;Mūsu republika ir bijusi un būs padomju zemes vienotā tautsaimnieciskā kompleksa sastāvdaļa. (Bet cilvēki skatīsies uz Igaunijas pusi, kur būs saimnieciskā autonomija, un viņiem tecēs siekalas).<br /> <br /> Pugo — Šajā mācību gadā atvēlēts par 35 stundām vairāk &quot;Latvijas PSR vēsturei&quot; nekā agrāk. (Kas grib mācīties Latvijas PSR vēsturi, skolēni grib mācīties Latvijas vēsturi.) Latvijā atvērta skola, kurā padziļināti māca krievu valodu, lai latvieši kļūtu par Padomju Armijas virsniekiem. Par latviešu valodas mācīšanu krieviem un cittautiešiem Pugo vienīgi piemin, ka &quot;daudzos uzņēmumos un iestādēs, arī Latvijas KP CK, izveidoti simtiem pulciņu, kur cilvēki (cik?) mācās latviešu valodu. (Tas viss, ko Pugo varēja teikt par latviešu valodas lomu Latvijā.)<br /> <br /> Pugo — Nevarot arī vienā rāvienā atrisināt starprepublikāniskās migrācijas (lasi — krievu ieplūšanas Latvijā) problēmu, kas pēdējos gados nopietni uztrauc sabiedrību. (Ja nedos migrantiem dzīvokļus un darbus, tad problēma būs atrisināta vienā rāvienā.). Tālāk B. Pugo liela migrantu speciālistu lielo devumu saimniecības attīstībai Latvijā. (Bet pārtikas un dzīvokļu kā nav, tā nav. Ko tad viņi ir īsti devuši, kas uzlabotu Latvijas pamatiedzīvotāju dzīvi? Vai tad latvieši bez krievu šovinistiskām gudrības mācībām nemācētu dzīvot?) Bet Pugo arī piekrīt, ka pēdējos gados (tikai pēdējos gados!) migrācija pārsniedz saprātības robežas. Tagad ar intensīvu ražošanas intensifikāciju Latvijā varot iztikt bez migrantiem (t.i., krievu pauniniekiem).<br /> <br /> Pugo — Mums jāpalīdz jauniešiem atrast pareizās atbildes uz sarežģītajiem pagātnes un tagadnes jautājumiem (Ja izbeigs cenzūru un atļaus brīvi publicēt laikrakstus un grāmatas, kā arī atļaus ievest publikācijas no ārzemēm, kā tas ir visās brīvās demokrātiskās valstīs, tad jaunieši paši atrisinās visus &quot;sarežģītos jautājumus&quot; bez KP palīdzības.).<br /> <br /> Pugo — Televīzijā, &quot;Padomju Jaunatnē&quot;, &quot;Literatūrā un Mākslā&quot;, žurnālā &quot;Avots&quot; un laikrakstā &quot;Sovetskaja Molodjož&quot; esot daudz &quot;nepārdomāta&quot; materiāla. Viņa brīdinājums pret cenšanos pēc preses brīvības: &quot;prese nav privāta bodīte&quot;. Arodbiedrības un komjaunatne ir ideoloģiski un organizatoriski tik tālu nobankrotējušas, ka Pugo iesaka tām meklēt attiecības ar pašdarbīgajiem formējumiem. Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības priekšsēdētājs L. Bērziņš ilgu laiku neesot pat mēģinājis rast kopīgu valodu ar vides aizsardzības klubu. (Nez kāpēc &quot;vides&quot; &quot;Cīņa&quot; raksta ar mazo &quot;V&quot;, laikam negrib klubu īsti atzīt). Interešu apvienību dibināšana esot laba, saka Pugo, bet tikai, ja tas nāk par labu sociālismam (t.i., padomju varai), bet tāda grupa kā &quot;Helsinki '86&quot; izmantojot neformālās apvienības statusu savtīgos nolūkos un &quot;tās kontā ir pārāk daudz kņadas un nav neviena krietna darba tautas labā&quot;. Viņš šo grupu apvaino nacionālistiska un šovinistiska noskaņojuma uzkurināšanā (&quot;Helsinki '86&quot; grupas dalībnieku uzskats ir, ka krievi ir gaidīti Latvija kā tūristi, bet ne kā valdnieki un izmantotāji). Bet, ja kāds sūdzēsies par krievu uzkundzēšanos Latvijā un par krievu šovinismu, tad to sodīs ar bargu sodu par naida kurināšanu starp tautām — to liek visiem saprast B. Pugo.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''J.P.'''&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=649437&diff=29433 2018-01-30T14:07:13Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Laiks<br /> |Published on=1988/05/21<br /> |Issue number=41<br /> |Page number=4<br /> |Original title=Uz kuru pusi velk Pugo?<br /> |Source file=xlak1988n041_004_01<br /> |Abstract=Plašāk skat.: http://www.barikadopedija.lv/raksti/925064<br /> }}<br /> {{Written by|J. P.}}<br /> {{About topic|Metro}}<br /> {{About topic|14. jūnijs, 1987, 1988}}<br /> {{About topic|23. augusts}}<br /> {{About topic|Vides aizsardzība, ekoloģija}}<br /> {{About topic|Rusifikācija}}<br /> {{About domain|Politika}}<br /> {{About person|Boriss Pugo}}<br /> {{About person|Leo Bērziņš}}<br /> {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}<br /> {{About organization|«Helsinki-86»}}<br /> {{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}}<br /> {{About organization|Slokas celulozes un papīra kombināts}}<br /> {{About media|«Cīņa», laikraksts}}<br /> {{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}}<br /> {{About media|«Советская молодежь» («Sovetskaja molodež»), laikraksts}}<br /> {{About media|«Avots», žurnāls}}<br /> {{About media|Latvijas Televīzija}}<br /> {{About event|E1988050501}}<br /> {{About year|1988}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=Leo_B%C4%93rzi%C5%86%C5%A1&diff=29432 2018-01-30T14:06:28Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=Leo |Last name=Bērziņš }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Leo<br /> |Last name=Bērziņš<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=649437&diff=29431 2018-01-30T12:31:15Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Laiks |Published on=1988/05/21 |Issue number=41 |Page number=4 |Original title=Uz kuru pusi velk Pugo? |Source file=xlak1988n041_004_01 }} {{Written by|J....</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Laiks<br /> |Published on=1988/05/21<br /> |Issue number=41<br /> |Page number=4<br /> |Original title=Uz kuru pusi velk Pugo?<br /> |Source file=xlak1988n041_004_01<br /> }}<br /> {{Written by|J. P.}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=257254&diff=29430 2018-01-30T12:26:42Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1988/05/19 |Issue number=116 |Page number=2 |Original title=METRO. MASKAVAS METRO. RĪGAS METRO |Source file=cina1988n116_002_05 }} {{Written by|Guntis Grundulis}} {{About topic|Metro}} {{About topic|Sabiedriskais transports}} {{About domain|Transports}} {{About domain|Pilsētsaimniecība}} {{About person|Aleksandrs Salnītis}} {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}} {{About place|Rīga}} {{About place|Maskava}} {{About year|1988}}<br /> <br /> METRO. MASKAVAS METRO. RĪGAS METRO<br /> <br /> '''Kopš šīgada janvāra Maskavā dzīvi darbojas Latvijas Kultūras fonda veicināšanas padome, kas apvieno daudzus mūsu valsts galvaspilsētā dzīvojošos latviešus: revolūcijas veterānus, sarkano strēlnieku bērnus, mazbērnus, tuviniekus, Lielā Tēvijas kara dalībniekus, augstskolu studentus. Aizvadītajos mēnešos padome jau noorganizējusi vairākus interesantus pasākumus, nupat nesen tāda bija arī tikšanās ar PSRS Satiksmes ceļu ministrijas metropolitēnu būvniecības un rekonstrukcijas pārvaldes nodaļas vadītāju Aleksandru Salnīti. Šīs sanāksmes dienaskārtībā, kā jau to nav grūti iedomāties, — bija jautājumi un problēmas, kas saistītas ar metro celtniecību Rīgā. Un šajā tikšanās reizē tur klāt bija arī «Cīņas» korespondents.'''<br /> <br /> '''A. Salnītis: '''Vecā Rīga, kā zinām, ir tipiska viduslaiku pilsēta, un tās būvētājiem savulaik pat prātā neienāca, ka kādreiz te dzīvos tik daudz cilvēku, ka būs tik lielas transporta kustības plūsmas. Atcerēsimies, ka, piemēram, 35 līdz 40 minūtes, kas pavadītas ceļā, jau ir robeža, kuru pārsniedzot rodas tā sauktais transporta nogurums.<br /> <br /> Kā rāda speciālistu pētījumi un aprēķini, ne viena vien mūsu valsts pilsēta ir atpalikusi savu transporta problēmu risināšanā. Maskavai, piemēram, šī atpalikšana mērojama vismaz veselā gadu desmitā, Leņingradai — par gadiem septiņiem. Rīgai, kurai arī netrūkst neatšķetinātu transporta organizācijas samezglojumu — par pieciem gadiem. Pilsēta, bez šaubām, augs vēl straujāk, ne mazāk nasks solis būs arī transporta turpmākajai attīstībai. Bet tas nozīmē pārslogotas satiksmes maģistrāles, burzmu un steigu, vēl lielāku gaisa piesārņotību nekā šodien, kad jau tagad tā ir tuva jebkurām pieļaujamajām normām.<br /> <br /> Kad Rīgā bija vēl tikai 800 tūkstoši iedzīvotāju, eksperti pētīja iespējas, kā labāk risināt šo transporta problēmu samezglojumu. Rūpīgi tika apsvērti četri iespējamie varianti: ātrgaitas tramvaja ierīkošana, ielu tīkla rekonstrukcija, dzelzceļa transporta izmantošana, to attīstot un pilnveidojot, un metro celtniecība. Neiedziļinoties visos sarežģītajos aprēķinos, pateikšu vienīgi, ka ekspertu slēdziens bija pārliecinošs: tikai metro. Jo par kādu gan ātrgaitas tramvaju var būt runa Rīgas biezajā ielu tīklā, ja to ielu krustojumos «nepaceļ» gaisā vai neielaiž pazemē? Jā, pilsētā patiešām labi ir attīstīts dzelzceļa transports, taču tā kaites jau tagad, kā saka, ar neapbruņotu aci redzamas — Rīgas robežās vien 28 pārbrauktuves, kas vienā līmenī ar sliežu ceļiem. Cik te citiem transporta veidiem, vilciena aiziešanu gaidot, laika jātērē! Tikai to pārtaisīšana vien cik izmaksā un cik izmaksās nojaucamās mājas.<br /> <br /> Metropolitēnu, kā zināms, galvenokārt būvē tajās pilsētās, kur ir miljons iedzīvotāju. Rīgai tika sperts solis pretī un par metro celtniecību lemts jau agrāk. Atzīstos: arī es ļoti iestājos par to, lai Rīga tiktu pie metro, un, kad man vaicāja, kādēļ es tik enerģiski to atbalstu, atvēru savu pasi un rādīju, ka es taču esmu arī latvietis, savas pilsētas patriots. Un patiešām mana gan pilsoņa, gan speciālista pārliecība ir tāda, ka Rīgai, plaši pazīstamai pilsētai, lielam industriālam un kultūras centram, republikas galvaspilsētai šis mūsdienīgais un ekoloģiskais satiksmes līdzeklis ir gluži vienkārši nepieciešams. Pretējā gadījumā Rīga ar pārblīvētām ielām, burzmu, kņadu un piesārņotu gaisu vairs nebūs Rīga.<br /> <br /> '''Kādi darbi parasti saistās ar metro celtniecību un kādas ir būvdarbu izmaksas?'''<br /> <br /> — Katrs metro kilometrs izmaksā 25 līdz 26 miljonus. Pirmās kārtas celtniecībā Rīgā tātad vajadzētu apmēram 300 miljonus rubļu. Šie līdzekli, kā zināms, tiktu saņemti centralizēti, no valsts. Rīgas organizācijām pašu spēkiem būtu jāuzbūvē vagonu depo par 10 līdz 12 miljoniem rubļu, tā sauktais inženierkorpuss — par 2,5 miljoniem, kā arī pārejas un pieejas, kas metro stacijas savienotu ar pilsētas ielām, par 3, 4, varbūt 5 miljoniem rubļu.<br /> <br /> '''Cik lielam būtu jābūt metro būvētāju kolektīvam un vai visi celtnieki būtu iebraucēji?'''<br /> <br /> — Vajadzētu apmēram pusotru tūkstoti cilvēku, un no 70 līdz 100 būtu uz Rīgu atbraukušie speciālisti, jo pilsētā taču nav ne šahtu, ne kalnrača darbu pieredzes. Pārējie varētu būt paši rīdzinieki — celtnieki, kas nebaidās no grūta un melna darba. Alga ir salīdzinoši neliela — vidēji 300 rubļi mēnesī. Metropolitēna līniju ekspluatācijas gaitā uz katru kilometru vajag no 90 līdz 100 cilvēku lielu apkalpojošo personālu. Desmit kilometrus garam ceļam tātad vajag tūkstoti cilvēku. No viņiem 50 līdz 60 būtu iebraucēji, kas prot vadīt metro vilcienus, apkalpot kustības automātiskās sistēmas. Pārējie visi varētu būt rīdzinieki, tiesa, galvenokārt gan dzelzceļnieki.<br /> <br /> '''Vai metro būvniecība neapdraudētu Rīgas apbūvi?'''<br /> <br /> — Neapdraud, jo tuneļi tiktu būvēti dziļi. Rīdziniekus centrā netraucētu arī troksnis, piemēram, metro vilcienam uzņemot gaitu, kā tas ir daudzviet Maskavā, kur tuneļi nav tik liela dziļuma.<br /> <br /> '''— Vai metropolitēns ir mūsdienīgs, vai pasaulē nav kaut kas vēl modernāks?'''<br /> <br /> — Ir idejas, kas nekad nenoveco. Vai gan kāds spēj izdomāt, piemēram, braukšanai kaut ko labāku par riteni? Metro, kas radies pagājušā gadsimtā, nebūt nav novecojis. Palaist zem zemes to, kas pilsētai virszemē nav vajadzīgs — arī tā ir ģeniāla ideja. Metropolitēnam var mainīties ritošā sastāva tips, kādu tagad arī izstrādājam, var mainīties dzinēji, var paaugstināt ātrumu, komfortu, uzlabot eskalatoru darbu. Tomēr metropolitēna pamatideja ir un paliek. Es personīgi par murgainām uzskatu domas, ka ātrgaitas braucamos vajadzētu virzīt gaisā uz estakādēm. Pirms 20 gadiem par tādu būvniecības projektu dažs iestājās Maskavā. Bet iedomājieties, kāda būtu gan Maskava, gan Rīga, ja virs namu jumtiem tās šķērsotu šīs te estakādes un vagoni.<br /> <br /> '''Vai Rīgas metro būtu rentabls?'''<br /> <br /> — Ir jomas, kurās runāt par izdevīgumu vai neizdevīgumu nav korekti. Vai rentabls, teiksim, ir Lielais teātris Maskavā? Protams, ne. Pilsētas transports visās pasaules valstīs rada tikai zaudējumus un tiek uzturēts ar dotāciju palīdzību. Metropolitēnam mūsu valstī dotācija ir 70 miljoni rubļu gadā. Erevānas metro pasažieru pārvadāšana izmaksā visdārgāk — 24 kapeikas par braucēju, bet katrs taču maksā tikai 5 kapeikas, un vai tādēļ slēdzam metropolitēnu? Rīdzinieku braukšana celtniecības pirmajā kārtā valstij maksātu 17 līdz 18 kapeikas.<br /> <br /> '''Jūs droši vien zināt, ka daudzi rīdzinieki, republikas iedzīvotāji enerģiski iestājas pret metro būvi. Vai Satiksmes ceļu ministrija šajā celtniecībā ir ļoti ieinteresēta?'''<br /> <br /> — Ja tiks autoritatīvi izlemts, ka Rīgai metro nevajag, neviens to nespiedīs. Ja satiksmes problēmu risināšanā būs citi alternatīvi priekšlikumi — lūdzu. Tomēr kā tehniskie speciālisti mēs saprotam, ka citu variantu nav. Un, piedodiet, es gribu teikt tā: ja slimnieks negrib dakterēties pie ārsta, lai iet vien pie pūšļotāja — varbūt ka arī palīdz. Materiālus un līdzekļus, ko mēs dotu Rīgai, ar lielu prieku liks lietā citas pilsētas. To garajā rindā pirmās ir Krasnojarska, Omska, Čeļabinska, Almaata, Kazaņa, Ufa, Rostova pie Donas, Doņecka… Kā redzat, metro celtnieki tādēļ bez darba jau nepaliks.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''G. Grundulis''',&lt;/p&gt;&lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;«Cīņas» speciālkorespondents Maskava – Rīga&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=257254&diff=29429 2018-01-30T12:25:07Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Cīņa<br /> |Published on=1988/05/19<br /> |Issue number=116<br /> |Page number=2<br /> |Original title=METRO. MASKAVAS METRO. RĪGAS METRO<br /> |Source file=cina1988n116_002_05<br /> }}<br /> {{Written by|Guntis Grundulis}}<br /> {{About topic|Metro}}<br /> {{About topic|Sabiedriskais transports}}<br /> {{About domain|Transports}}<br /> {{About domain|Pilsētsaimniecība}}<br /> {{About person|Aleksandrs Salnītis}}<br /> {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}}<br /> {{About place|Rīga}}<br /> {{About place|Maskava}}<br /> {{About year|1988}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=Aleksandrs_Saln%C4%ABtis&diff=29428 2018-01-30T12:15:37Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=Aleksandrs |Last name=Salnītis }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Aleksandrs <br /> |Last name=Salnītis<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=257254&diff=29427 2018-01-30T12:08:33Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1988/05/19 |Issue number=116 |Page number=2 |Original title=METRO. MASKAVAS METRO. RĪGAS METRO |Source file=cina1988n116_002_05 |Abs...</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Cīņa<br /> |Published on=1988/05/19<br /> |Issue number=116<br /> |Page number=2<br /> |Original title=METRO. MASKAVAS METRO. RĪGAS METRO<br /> |Source file=cina1988n116_002_05<br /> |Abstract=<br /> <br /> <br /> }}<br /> {{Written by|Guntis Grundulis}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=193990&diff=29426 2018-01-30T12:00:31Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1988/05/05 |Issue number=104 |Page number=2 |Original title=Ko redz ģeologi |Source file=cina1988n104_002_04 |Abstract=DISKUSIJA: PAR RĪGAS METRO }} {{Written by|J. Straume}} {{About topic|Metro}} {{About topic|Sabiedriskais transports}} {{About domain|Transports}} {{About domain|Pilsētsaimniecība}} {{About domain|Ģeoloģija}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Aizvien biežāk, īpaši speciālistu vidū, nu tiek spriests arī par Rīgas teritorijas ģeoloģisko uzbūvi un tās ietekmi uz iespējamo metro līniju izbūvi. Tiek izteiktas gan pareizas, gan kļūdainas domas un secinājumi. Nācies dzirdēt, ka Rīgā nav veikta inženierģeoloģiskā un hidroģeoloģiskā izpēte, ka metro celtniecības rezultātā nosēdīsies zemes virsma, pazemināsies vai, gluži pretēji, paaugstināsies gruntsūdens līmenis utt. Tāpēc savus jau iepriekš citur izteiktos apsvērumus šoreiz gribētu vēl konkretizēt.<br /> <br /> Vispirms jāpaskaidro, ka bažām par nepietiekamo ģeoloģisko izpēti nav pamata No 1963. līdz 1971. gadam Latvijas PSR Ģeoloģijas pārvalde (tagad apvienība «Latvijas ģeoloģija») veica Rīgas, Jūrmalas un to tuvākās apkārtnes plašu inženierģeoloģisko un hidroģeoloģisko kartēšanu. Ar tās rezultātiem, kā arī inženierģeoloģiskajām un hidroģeoloģiskajām kartēm speciālisti var iepazīties Latvijas ģeoloģiskajā fondā. Kartēšanas rezultātus plaši izmanto dažādās iestādēs. Tie kļuva par pamatu arī Rīgas metropolitēna pirmās kārtas trases inženierģeoloģiskās izpētes projektēšanā. Šo darbu kompleksās ģeoloģiskās izpētes ekspedīcija sāka 1977. gadā, un pirmās kārtas pirmajā iecirknī tas tiks pabeigts 1989. gada sākumā. Darbs rit ar pārtraukumiem, par galīgajiem rezultātiem vēl pāragri spriest, bet daži secinājumi ir skaidri jau šodien<br /> <br /> Visa Rīgas teritorija, kā arī metropolitēna pirmās kārtas trase atrodas sarežģītos inženierģeoloģiskajos un hidroģeoloģiskajos apstākļos. To cēlonis — liela, ar ūdeni piesātinātu, galvenokārt plaisainu vai irdenu iežu daudzveidība: smiltis, dolomīti un ģipšakmeņi, vāji cementēti smilšakmeņi, māli. Celtniecības gaitā zemes virsmu veidojošajā smilts slānī, kā arī dziļumā gulošajos smilšakmeņos var veidoties smilts izplūdumi un iežu masas sablīvēšanās. Tas savukārt var radīt nelielu zemes virsmas nosēšanos un ēku deformāciju.<br /> <br /> Lai pasargātu pilsētas centrālo, blīvi apbūvēto daļu no minēto procesu ietekmes, kā arī lai izvairītos no senās Daugavas iegrauzuma. metro tuneļa un staciju būve šeit tiek projektēta samērā lielā dziļumā zem dolomītu slāņkopas, kas pildīs savdabīga nostiprinājuma funkcijas. Tomēr šahtu būves vietās un trases nomalēs Pārdaugavā un Oškalnu apkārtnē, kur tuneli un stacijas projektē augšējā smilšu slāni, to izplūšana un zemes virsmas nosēšanās darbu gaitā gan nav izslēgta. Bet šādi procesi Rīgas teritorijā taču notiek arī pašlaik, un to intensitāte atsevišķos rajonos sasniedz 1—4 mm gadā. To iemesls meklējams kā ģeoloģiskās uzbūves īpatnībās, tā arī transporta plūsmu izraisītajās vibrācijās, kas veicina irdeno smilts iežu sablīvēšanos. Lai kontrolētu metropolitēna celtniecības iespaidu uz varbūtējām zemes virsmas izmaiņām, esam ieteikuši iekārtot pirmās kārtas trasē vairākas reperu grupas dažādos iežu slāņos un celtniecības laikā sistemātiski sekot šo, kā arī agrāk iebūvēto reperu augstumu izmaiņām.<br /> <br /> Vēl viena ģeoloģiskās uzbūves īpatnība ir karsta parādības ģipšakmeņu slāņkopā. Tās izpaužas pazemes tukšumu (kavernu) veidā, kas radušies, pazemes ūdeņiem šķīdinot karbonātiskos un sulfātu iežus. Karsta kavernas projektējamajā metro trasē gan konstatētas tikai atsevišķos urbumos, tomēr metro būves gaitā iespējama sastapšanās ar dažāda lieluma pazemes tukšumiem.<br /> <br /> Galvenie sarežģījumi metro celtniecībā tomēr būs saistīti ne tik daudz ar ģeoloģiskās uzbūves īpatnībām un iežu fizikālajām Īpašībām, kā ar hidroģeoloģiskajiem apstākļiem. Praktiski visi pazemes darbi, izņemot pirmos metrus zem zemes virsmas, risināsies ar ūdeni piesātinātos iežos. Turklāt pazemes ūdeņi atrodas zem spiediena, kas mainās atkarībā no dziļuma un citiem apstākļiem, kā arī ir agresīvi pret betonu. Bet grunts un Daugavas ūdeņi bez tam ir arī stipri piesārņoti.<br /> <br /> Pašreizējie pētījumi liecina, ka nav ieteicams atsūknēt ūdeņus plašos apjomos vai pazemināt pazemes ūdeņu līmeni celtniecības objektos. Tā var izraisīt jau minēto zemes virsmas nosēšanos un karsta procesu aktivizāciju, atsevišķu ēku pamatu deformāciju, piesārņoto grunts un Daugavas ūdeņu pastiprinātu ieplūdi pazemes ūdeņu horizontos, kā arī traucēt vietējo ūdensapgādi atsevišķos urbumos Lai novērstu minēto procesu attīstību, šahtu un tuneļu izbūvē plaši jāizmanto grunts sasaldēšana. Piedevām ar efektīvām metodēm, kas nerada būtiskas izmaiņas iežos pēc to atkausēšanas, vai arī citas līdzīgas metodes, kā, piemēram, grunts silikatizācija. Teiktais tomēr nenozīmē, ka Rīgas apstākļos pilnīgi jāizslēdz pazemes ūdeņu līmeņa pazemināšana ar atsūknēšanas metodi. To acīmredzot varēs izmantot atsevišķos trases iecirkņos vai iežu slāņos ar nelielu ūdens pieplūdi, vadoties no hidroģeoloģisko un inženierģeoloģisko pētījumu rezultātiem.<br /> <br /> Tātad šobrīd mūsu rīcībā esošie inženierģeoloģiskie un hidroģeoloģiskie materiāli liecina par visai sarežģītiem pazemes būvju celtniecības apstākļiem.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''J. Straume''',&lt;/p&gt;&lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;kompleksās ģeoloģiskās izpētes ekspedīcijas galvenais ģeologs, PSRS Valsts prēmijas laureāts&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=193990&diff=29425 2018-01-30T11:59:18Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Cīņa<br /> |Published on=1988/05/05<br /> |Issue number=104<br /> |Page number=2<br /> |Original title=Ko redz ģeologi<br /> |Source file=cina1988n104_002_04<br /> |Abstract=DISKUSIJA: PAR RĪGAS METRO<br /> }}<br /> {{Written by|J. Straume}}<br /> {{About topic|Metro}}<br /> {{About topic|Sabiedriskais transports}}<br /> {{About domain|Transports}}<br /> {{About domain|Pilsētsaimniecība}}<br /> {{About domain|Ģeoloģija}}<br /> {{About year|1988}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=193990&diff=29424 2018-01-30T11:43:24Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Cīņa |Published on=1988/05/05 |Issue number=104 |Page number=2 |Original title=Ko redz ģeologi |Source file=cina1988n104_002_04 |Abstract=Cīņa, Nr. 1...</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Cīņa<br /> |Published on=1988/05/05<br /> |Issue number=104<br /> |Page number=2<br /> |Original title=Ko redz ģeologi<br /> |Source file=cina1988n104_002_04<br /> |Abstract=Cīņa, Nr. 104 (1988-05-05) <br /> DISKUSIJA: PAR RĪGAS METRO<br /> <br /> <br /> }}<br /> {{Written by|J. Straume}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=J._Straume&diff=29423 2018-01-30T11:43:03Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=J. |Last name=Straume }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=J.<br /> |Last name=Straume<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=949561&diff=29422 2018-01-29T23:04:11Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/04 |Issue number=85 |Page number=4 |Original title=Latvijas Kultūras fondā |Source file=paja1988n085_004_02 |Abstract= }} {{Written by|Anda Rožukalne}} {{About topic|Kapi, kapsētas}} {{About topic|PSRS laikā sagrautie Latvijas pieminekļi}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Arhitektūra}} {{About person|Vello Remmerts}} {{About person|Inese Vectirāne}} {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}} {{About event|/E1988050800}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Kā jau esam rakstījuši, 7. un 8. maijā Kultūras fonds aicina visā Latvijā sarīkot pirmo lielo kapu kopšanas talku. Protams, lielākajos kapos būs gan darbu organizētāji, gan vadītāji, bet šoreiz svarīgāk ir, lai ikkatrā, pat pamestā un aizaugušā apbedījumu vietā, atrastos strādātāji. Lai tiktu sakārtotas ne vien tuvinieku un ievērojamu cilvēku atdusas vietas, bet arī kapi, kas tām blakus. Lai pašiem nebūtu kauns turp vēlreiz aiziet. Un pirmām kārtām šajā lielajā talkā aicināti piedalīties skolēni.<br /> <br /> Ne jau katrā vietā gaidāmi lieli strādātāju pulki — tie var novērst vandālisma pēdas. Bet arī sīks darbiņš — no celiņa novākti zari, kāds notīrīts kapakmens, līdzpaņemta un atstāta puķe, lai rada izjūtu, ka esat kaut ko izdarījuši kopā ar Latvijas Kultūras fondu, ka esat ar citiem kopā bijuši Kultūras fonda laivā!<br /> <br /> Bet pirms šīs talkas — vēstule.<br /> <br /> «Arī mani un manus kolēģus — Rīgas Medicīnas institūta studentus — Latvijas Kultūras fonda talku centra vadītāja Vello Remmerta «Dzirkstelē» teiktais rosināja piedalīties talkā. Un tā mēs devāmies uz Mārtiņa kapiem. Bijām ļoti gaidīti. Vairākas stundas grābām lapas un arī vērojām kapsētu. Tajā ir nevis izrakti kapi, kā apgalvoja V. Remmerts, bet gan sagāzti tādi pieminekļi, kuriem noteikti ir vēsturiska nozīme. Protams, laika zobs jau arī savu darījis. Es domāju — tur nepieciešams restauratoru, mākslinieku darbs. Tomēr vispirms tiem kapiem vajadzīgs īsts saimnieks, kas salabotu sētā caurumu, kas likvidētu ceļu, kurš ved taisni caur kapiem. Citādi tīm kapu kopšanas akcijām ir maza nozīme. Tā, piemēram, mūsu strādāšanas laikā divi vīrieši — viens gados jaunāks, otrs vecāks — bez sirdsapziņas pārmetumiem sēdēja uz kapu kopiņu apmales, dzēra kandžu no kannas un uzkoda zivis. Kad darba vadītāja viņiem aizrādīja, vīri atbildēja, ka visu mūžu esot kapos dzēruši, ka viens no viņiem strādājot par pieminekļu meistaru un zinot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt kapos. Darba vadītāja mums izstāstīta, ka pēc koku saplaukšanas šeit esot īsta kroga vieta.<br /> <br /> Bet Mārtiņa kapi glabā daudz kultūrvēsturiskas informācijas, daudz ievērojamu cilvēku vārdu. Un mēs steigā neredzam un negribam redzēt, kas tur notiek. Aicinu visus apkārtnē dzīvojošos cilvēkus, kuri redz Mārtiņa kapos notiekošās nejēdzības, droši un pārliecinoši vērsties pret tām. Mums visiem, visiem ir jābūt kopā mūsu mazās, pēc mīlestības un sakoptības saucošās Latvijas vārdā! RMI Pediatrijas fakultātes studente Inese Vectirāne»<br /> <br /> Še teiktais rāda, ka piedalīšanās lielajā talkā nebūs ne viegla, ne vienkārša. Un tie, kas redzējuši daudzviet esošo postažu, sapratīs, ka ar vienu vai divām sakopšanas dienām nepietiek. Šis ir tikai sākums. Būs vajadzīgas vēl daudzas talkas. Un nu — jums ir trīs dienas, lai izdomātu, kā pavadīt daļu sestdienas vai svētdienas. Ja izlemsit strādāt kapos, atrakstiet, kā tas notika, kā jums veicās.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''A. ROŽUKALNE'''&lt;/p&gt;<br /> Anketas lūdzam sūtīt «PJ» redakcijai: 226081, Rīgā. Balasta dambī 3. a. k. 4.</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=949561&diff=29421 2018-01-29T23:03:09Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/04 |Issue number=85 |Page number=4 |Original title=Latvijas Kultūras fondā |Source file=paja1988n085_004_02 |Abst...</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1988/05/04<br /> |Issue number=85<br /> |Page number=4<br /> |Original title=Latvijas Kultūras fondā<br /> |Source file=paja1988n085_004_02<br /> |Abstract=<br /> <br /> <br /> }}<br /> {{Written by|Anda Rožukalne}}<br /> {{About topic|Kapi, kapsētas}}<br /> {{About topic|PSRS laikā sagrautie Latvijas pieminekļi}}<br /> {{About domain|Vēsture}}<br /> {{About domain|Arhitektūra}}<br /> {{About person|Vello Remmerts}}<br /> {{About person|Inese Vectirāne}}<br /> {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}}<br /> {{About event|/E1988050800}}<br /> {{About year|1988}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=Inese_Vectir%C4%81ne&diff=29420 2018-01-29T23:02:04Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=Inese |Last name=Vectirāne }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Inese <br /> |Last name=Vectirāne<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=276513&diff=29419 2018-01-28T23:02:27Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1988/05/04<br /> |Issue number=85<br /> |Page number=4<br /> |Original title=«Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums»<br /> |In section=Sargājot augam<br /> |Source file=paja1988n085_004_01<br /> |Abstract=Sargājot augam<br /> }}<br /> {{Written by|Andris Bergmanis}}<br /> {{About topic|Kapi, kapsētas}}<br /> {{About topic|PSRS laikā sagrautie Latvijas pieminekļi}}<br /> {{About domain|Vēsture}}<br /> {{About domain|Kultūra un māksla}}<br /> {{About person|Anna Brigadere}}<br /> {{About person|M. Dišlere}}<br /> {{About person|Krišjānis Brigaders}}<br /> {{About person|Maija Strazdiņa}}<br /> {{About person|Jozeph Torchini}}<br /> {{About person|Cimmermanis}}<br /> {{About person|Kristaps Brigaders}}<br /> {{About person|Teodors Lenerts}}<br /> {{About person|Ģederts Forstmanis}}<br /> {{About person|J. Salenieks}}<br /> {{About person|A. Mušķis}}<br /> {{About person|A. Saulājs}}<br /> {{About person|A. Kons}}<br /> {{About person|E. Lablaika}}<br /> {{About person|V. Gredzens}}<br /> {{About person|A. Vēveris}}<br /> {{About person|Ēriks Hānbergs}}<br /> {{About person|Aija Zariņa}}<br /> {{About person|Normunds Stankevičs}}<br /> {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}}<br /> {{About event|E1988050800}}<br /> {{About year|1988}}<br /> Annas Brigaderes triloģija «Dievs. Daba. Darbs» sākas ar tēlojumu «Gājēji». Tajā ganu Ludis Jurģu dienā Annelei prasa:<br /> <br /> '''«Kas tavs tēvs, māte?»'''<br /> <br /> '''«Gājēji.»'''<br /> <br /> '''«Kurp viņi iet?»'''<br /> <br /> '''«Uz otras pasaules galu.»'''<br /> <br /> '''«Kur ir otrai pasaulei gals?»'''<br /> <br /> '''«Aiz saules, aiz mēneša, aiz trejdeviņām jūrām,» Annele skaitīja, galvu klanīdama un pūlēdamās visiem spēkiem izrunāt grūto «r».»'''<br /> <br /> Ne uz kādu pasaules galu Annas Brigaderes vecāki neaizgāja. Māte Lavīze apglabāta Rīgā, bet tēvs Krišjānis desmit minūšu gājienā no «Sprīdīšiem» — Kalnamuižas kapos. Kapa piemineklī iecirsts:<br /> <br /> '''Krišjānis Brigaders 1829-1875'''<br /> <br /> '''Darbu kas turējs tik svētu kā kalpotu Dievam.'''<br /> <br /> Bet otrpus kapakmeņa varam izlasīt, kādā vecumā un kur pēdējo dusas vietu atradusi «laulāta draudzene» Lavīze, meita Līze un meita Anna.<br /> <br /> Tā iecirsts dzejnieces tēva kapakmenī, kas uzlikts pirms diviem gadiem. Tā bijis iecirsts arī tajā, kurš te kādreiz stāvējis. Stāvējis tik ilgi, līdz kādam ievajadzējies. Ne juku, ne kara laikos, bet samērā nesen. Pazuda dzejnieces tēva kapa piemineklis, un ne gailis pakaļ nedziedāja.<br /> <br /> Ar «Sprīdīšu» dārznieci Maiju Strazdiņu stāvam pie jaunā pieminekļa, ko kails kāds vietējais (nu labi — Rīgas) Fībljs un kas no oriģināla atšķiras ne tikai izmēros, bet arī ar kādam vispārējam mūsdienu kapu standartam atbilstošiem burtiem un nenostrādātību.<br /> <br /> Mēs runājam par to, ka «masu kultūra» ielauzusies arī kapu kultūrā, ka te, vecajos Kalnamuižas kapos, atšķirībā no jaunajiem uzraksti uz krustiem, kapakmeņiem, pieminekļiem lielākoties ar tādu kā mīlestību kalti — it kā aizgājējs māksliniekam tuvs rads būtu bijis.<br /> <br /> Vecajos kapos es meklēju senāko apbedījuma zīmi, un man izdodas — 1816. gads. Bet desmit gadu vēlāk miris un Kalnamuižā apglabāts kāds ''Joseph Torchini''. Krustā iekalts, ka Torchini dzimis Itālijā, bet kādi vēji šo dienvidnieku atpūtuši līdz Kalnamuižai, par to vēsture un krusti klusē.<br /> <br /> Iespējams, ka bijuši vēl senāki apbedījumi. Bijuši arī mācītāju kapi aiz baznīcas, bet sešdesmito gadu sākumā tie ar buldozeru nolīdzināti. Kapu kopiņas nolīdzinātas, bet kapakmeņi izvazāti.<br /> <br /> Bet tur — aiz baznīcas — bija apglabāts arī mācītājs Cimmermanis. Tas pats, par kuru mazā Annele neapnīkdama lūdz stāstīt savam tēvam. Cimmermanis bijis latviešu zemnieku aizstāvis. Holēras epidēmijas laikā aizbraucis uz Jelgavu, kur drosmīgi devis pēdējo svētību nāvei nolemtajiem. Pats inficējies un Kalnamuižā miris. Tālāk Annas Brigaderes tēva stāstījums («Dievs, Daba. Darbs», II daļa «Skarbos vējos»):<br /> <br /> '''«Tai pašā naktī izraka kapu pie baznīcas, atveda viņa miesas un ielaida tur iekšā. Trīs dienas un trīs naktis kaps stāvēja vaļā. Bija pats pļaujas laiks, bet trīs dienas un trīs naktis kapsēta bija ļaužu pilna kā mežs. Kas nevarēja pa dienu iet, tas gāja pa nakti. Un, kad kāds iegāja iekšā, kapsēta šalca un līgojās no ļaužu šņukstēšanas un elsošanas, kas vienā malā aprima un otrā atkal no jauna cēlās. Apbēra viņu ar asarām, apbēra viņu ar puķēm.»'''<br /> <br /> Apbēra viņu ar puķēm latviešu zemnieki pirms vairāk nekā simt gadiem, bet mūsu gadsimta sešdesmitajos gados mācītāja Cimmermaņa kapavieta tika nolīdzināta… Ja jau ar buldozeru, tad ne pašdarbniecisku vandaļu, bet pēc augstāku varasvīru iniciatīvas. Un redzēja to visu pusaugu puišeļi, un lidoja akmeņi Kalnamuižas baznīcas (republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa) logu vitrāžās, tika izvazātas ērģeļu stabules, tās pašas baznīcas, kurā latviešu zemnieki atvadījās no mācītāja Cimmermaņa trīs dienas un trīs naktis.<br /> <br /> Turpat pie baznīcas apglabāts pasaulslavenais zinātnieks Kristaps Helmanis, kas strādājis kopā ar Pastēru Parīzē. 1886. gadā atklāja trakumsērgas vīrusu. Latvijas veterinārārstu biedrība 1937. gadā vīnam uzlikusi pieminekli, kurā lasāmi Helmana labie darbi — ļaunie ienāši 1884., malleīns 1891., tuberkulins 1891. Arī jau minētā trakumsērga.<br /> <br /> Stāvu pie slavenā zinātnieka kapa un domāju, ka tā varētu kļūt par kopjamu kapu kultūrtradīciju — piemineklī pateikt aizgājušā labos darbus. Tā kā Helmanim, tā kā Krišjānim Brigaderam. Es iedomājos arī tādus kapu uzrakstus: «Viņa bija skaista», «Viņš bija godīgs». «Viņa bija Māte»…<br /> <br /> Bet tur. Kalnamuižas kapos pie pieminekļa Helmaņa labajiem darbiem, atcerējos kādu citu uzrakstu Lēdmanes kapos, kurš tapis sešdesmitajos gados: «Daudz dzīvē skrēji, darīji, par to vien kapu mantoji. Pateicībā bērni.» Tikpat kā no Blaumaņa humoreskas «Jocīgi kapu uzraksti».<br /> <br /> Var jau arī tā pieminēt aizgājušo. Galvenais, ka esam patiesi.<br /> <br /> Ejam pa kapsētu un — atkal viens Brigaders. Šoreiz Kristaps — Dzejnieces tēvabrālis. Un sieva Anna arī viņam līdzās. Vēl dēls Jānis — 1882. g. 1. februāris — 1905. g. 16. decembris. Skolotājs. Netālu no kapiem melnās sotņas nošauts tajā tūkstoš deviņi simti piektajā. Ik reizi, iedama pie tēva. Anna Brigadere savam brālēnam nolikusi sarkanu neļķi.<br /> <br /> Ir kapsētā vēl trīs pieminekļi ar uzrakstiem «1905, 1919». Uz vienu no tiem ved talcinieku sakopta aleja, bet vārdu pieminekļos nav. Kas viņi tādi un cik viņu tur — zemzemē? Ir tikai pieminekļi, kurus laiku pa laikam nopervē ar sudraba krāsu, bet akmenī lietos karogus iekrāso sarkanus. Kāda tāla atblāzma no sudraboto pionieru laikiem ceļmalas un mazpilsētiņu skvēros. Kur nu mazpilsētiņu, tepat Rīgā, skvērā Kokles ielā, vēl šodien dižojas automātists, kuru arī laiku pa laikam krāso ar eļļas krāsu zaļu . . .<br /> <br /> Var jau arī tā pieminēt kritušos. Galvenais, vai esam patiesi…<br /> <br /> Vēl Maija mani pieved pie Teodora Lenerta kapa (uzraksts uz pieminekļa gan padzisis). Viņš dzīvojis no 1805. līdz 1831. gadam. Vietējais atraitnes dēls — braucis mācīties, saslimis ar tuberkulozi, atgriezies Tērvetē nomirt. Arī par viņu man gribas kaut ko uzzināt, bet kur — kādā piemiņas muzejā, kādā novadpētnieku kartotēka?<br /> <br /> Aizejam pie skolotāja Ģederta Forstmaņa kapa, un Maija lasa no 1924. gadā izdotas grāmatiņas «Ģederts Forstmanis. Kalnamuižas pagasta skolotājs». Lasa Annas Brigaderes rakstīto:<br /> <br /> '''«Tā tad kāda aizgājušā piemiņas godinājums nav nekas cita kā izcilus darba godinājums. To labi ir sapratusi Kalnamuižas draudzes locekļi, pārvezdami guldīt dzimtenes smiltīs sava dārgā, vecā skolotāja mirstīgās atliekas un apbedīdami tās zem tagad visiem draudzes locekļiem kopēji saudzējamas un kopjamas kapu kopiņas. Viņi gribējusi arī aicināt pie tās savas nākošās paaudzes un viņām likt pie sirds: «Lūk, še atdusas vīrs ar goda sirdi, ar cēlu raksturu, kas bija aicināts būt par īstu cilvēces dārznieku un kas ir piepildījis savu mūzu sadegdams pašaizliedzīgā darbā un palicis līdz nāvei uzticīgs savam ideālam. Ejiet un sekojiet viņa priekšzīmei.””'''<br /> <br /> «Kopēji saudzējamas un kopjamas kapu kopiņas», «aicināt pie tās savas nākošās paaudzes»… Tagad no skolotāja piemiņas vietas palikusi tikai pieminekļa pamati. Rudeni kapos talkā strādāja Vides aizsardzības kluba biedri un Tērvetes astoņgadīgās skolas bērni. Tika attīrīta arī skolotāja kapavieta, kas bija ieaugusi krūmos. Tad arī atklājās, ka nesen izpostīti cienījamas tērvetnieku dzimtas kapi, jaunu apbedījumu izdarot, norauti divi krusti. Ap jauno apbedījumu mētājās cilvēku kauli. Uz jauno kapa vietu izlikti pakāpieni no granīta piemiņas plāksnēm. Pakāpienu galā – granīta stabiņš no skolotāja Forstmaņa pieminekļa atliekām.<br /> <br /> Lasu dokumentu, ko Vides aizsardzības klubam adresējis Dobeles rajona prokurors, 2. klases jurists J. Salenieks:<br /> <br /> '''«Pārbaudot Jūsu sūdzību par postījumiem Tērvetes ciema kapos, noskaidrots, ka Tērvetes ciema kapu pārzinis A. Mušķis nav godprātīgi pildījis savus pienākumus. Tajā vietā, lai raudzītos, lai kapos netiktu izdarīti kādi postījumi, pats piedalījies M. Dišleres kapa rakšanā un pēc tam nav nodrošinājis, lai tiktu sakopta apbedījuma vieta. (. .) A. Saulājam un A. Konam kapu pārzinis teicis, ka baznīcas apkārtnē kapi tikšot nolīdzināti, tādēļ varot izmantot no E. Lablaikas piederīgo apbedījuma vietas krusta pamatni un no Forstmaņa kapa pieminekļa pamata daļu, lai ierīkotu pieeju M. Dišleres kapam, kā arī pats piedalījies pieejas ierīkošanā…»'''<br /> <br /> Tie nav ne piecdesmitie, ne sešdesmitie gadi. Dokuments datēts ar 1987. gada 24. decembri! Vēl šajā dokumentā rakstīts, ka<br /> <br /> '''«Pils. A. Saulājs ir apņēmies sakārtot pils. E. Lablaikas piederīgo apbedījuma vietu līdz 1988. gada 1. maijam, kā bija lūgusi Ē. Lablaika».'''<br /> <br /> Par nopostīto Ģederta Forstmaņa kapa pieminekli ne vārda, jo viņš acīmredzot «nav lūdzis».<br /> <br /> Es biju Tērvetē aprīļa beigās, un vandaļu ierīkotā pieeja M. Dišleres kapam stāvēja kā stāvējusi. Ir radīta piemiņas vieta, apgānot piemiņu.<br /> <br /> Citēju dokumentu tālāk:<br /> <br /> '''“Rajona prokurors ir pieņēmis lēmumu par kapu pārzina A. Mušķa saukšanu pie disciplināras atbildības, stādot jautājumu par viņa atbrīvošanu no darba.'''<br /> <br /> '''Lēmums nodots kolhoza «Tērvete» valdes priekšsēdētājam b. V. Gredzenam izpildei un Tērvetes ciema Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājam A. Vēverim zināšanai.”'''<br /> <br /> Kāds paradokss — visā republikā slavenais kolhozs pamatoti lepojas ar piena izslaukumiem un zirgiem, ar sasniegumiem zemkopībā un alus darīšanā, bet piemiņas kopšana, kā izriet no šā dokumenta, atstāta novārtā. Ir jau piedalījušies kolhoza komjaunieši kapu talkās, ar Tērvetes ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju pats esmu kopā strādājis kapsētā, bet ne tikai ar kampaņveidīgām talkām (tās, protams, vajadzīgas!) mēs parādām cieņu vairāk vai mazāk slaveniem novadniekiem. Par talkām daudz svarīgāka ir '''attieksme'''. Attieksme un piemiņas kopšana katrā. Sākot ar sevi.<br /> <br /> Tērvetes (bijušo Kalnamuižas) kapu sakopšana sākās 1984. gadā. Piedalījos pašā pirmajā talkā. Ierosme nāca no Brigaderes muzeja darbiniekiem. Palīdzība tika meklēta Rīgā. Kāpēc ne Tērvetē un bagātajā kolhozā? Ne jau tādēļ, lai nokauninātu tērvetniekus. Vieglāk bija sasaukt talkotājus no Rīgas nekā iekustināt vietējos iedzīvotājus. No sanatorijas palīgā nāca galvenā ārsta vietnieks ar ģimeni, līdzi ņemot Ēriku Hānbergu (var būt, ka otrādi?). Strādāja ciema padomes priekšsēdētājs un mežzinis, Aija Zariņa berza Kalnamuižas baznīcas grīdu, atbrauca kādas Rīgas skolas desmitā klase, arī studenti no LLA. Tikai Tērvetes pamatiedzīvotāji, kuru piederīgie šajā kapsētā guldīti, gāja kapiem ar līkumu.<br /> <br /> Šajās talkās tika koptas ne tikai atsevišķas kapuvietas, bet kapsēta kopumā. Talcinieki gribēja paveikt neiespējamo — šķiet, ka pirmoreiz Latvijā sakopt senu lauku kapsētu visā pilnībā. Izdevās, bet tikai daļēji, jo kopšanas darbs vajadzīgs ikdienā. Arī uzraudzības darbs. Kāds tas ir, varam secināt no J. Salenieka atbildes Vides aizsardzības klubam.<br /> <br /> Kas tad ir lauku kapsētas? Tajās sakoncentrēta mūsu dzīve. Jā, tieši dzīve, nevis nāve. Kapu pieminekļi — attiecīgā laika amatniecības un mākslas liecinieki. Arī vandālisma, arī bezgaumības liecinieki. Atsevišķs stāsts par vienu no lauku kapsētām nav izņēmums, kaut kas netipisks. Šo laiku varētu saukt par tautu atmodas laiku, arī par piemiņas glābšanas laiku.<br /> <br /> Šā gada 7. un 8. maijā LPSR Kultūras fonds aicina republikas iedzīvotājus uz visas Latvijas kapu sakopšanas talkām. Arī vecajos Kalnamuižas kapos strādās. Iespējams, ka arī vietējie iedzīvotāji. Pašreiz mēs daudz runājam par ekoloģiski nepiesārņotu zonu izveidi. Vai nebūtu laiks īpašu juridisku statusu piešķirt arī atsevišķām kapsētām? Pie kapsētas vārtiem plāksnīte «Kalnamuižas kapsēta. Republikas nozīmes piemineklis. Atrodas valsts aizsardzībā». Formāli jebkuru kapsētu aizsargā likums. Tomēr šim, ar republikas vai vietējas nozīmes pieminekļa statusu, nosakāms īpašs režīms. Pirmām kārtām tām jābūt slēgtām (izņemot gadījumus, kad jāapbedī kāds no kapos jau apbedīta cilvēka tuviniekiem). Jaunu piemiņas zīmju uzlikšana jākontrolē cilvēkam ar māksliniecisku izglītību. Šādā kapsētā obligāti jābūt štata dārzniekam — kapkopim. Ne tantiņai, kura par četrdesmit rubļiem gadā aprūpē vienu kapa kopiņu, bet speciālistam, kas izpētījis mūsu kapu kopšanas kultūru, sākot ar pagājušo gadsimtu. Varbūt ar laiku Bulduru sovhoztehnikumā vai Lauksaimniecības akadēmijā var tikt lasītas lekcijas kapkopībā, kapu kultūrā?<br /> <br /> Man šķiet, ka vecie Kalnamuižas kapi varētu būt vieni no pirmajiem ar republikas nozīmes pieminekļa statusu. Šāds statuss jau ir Kalnamuižas baznīcai, līdz ar to gandrīz visa kapsēta formāli atrodas republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa aizsargājamajā zonā un par tās aizsardzību atbildīga ir Tērvetes ciema padome. Kapsētā ir arī aizsargājams zinātnes piemineklis — Kristapa Helmaņa kaps. Aizsargājams būtu arī Annas Brigaderes radinieku un triloģijas «Dievs, Daba, Darbs» personāža atdusas vietas. Un visbeidzot, aizsargājami ir daudzie pagājušajā gadsimtā darinātie krusti un pieminekļi, to izvietojums, pats kapsētas plānojums.<br /> <br /> Ja skatāmies plašāk — vai nav pienācis pēdējais laiks izveidot Tērvetes parka kompleksu, jo pašreiz tam ir trīs saimnieki: «Sprīdīši» un neliela teritorija ap tiem ir Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, visa parka teritorija — nesen nodibinātās Tērvetes mežniecības, bet kapi — ciema padomes pārziņā. Un vēlreiz Anna Brigadere:<br /> <br /> '''«Piemiņa sastādās no atmiņām. Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums, ir kāda aizgājuša dzīves ceļinieka īpašību kopzuma,&amp;nbsp; ir viņa mūža darba kopzuma. Tikai pie nāves noskaidrojas, cik ievērojama bijusi kāda cilvēka dzīves gaita. Izcilus stāvošas personības ar savu nāvi neizbeidz izplatīt savu iespaidu, bet dzīvo pakalpalicēju piemiņā kā vadošas zvaigznes.»'''<br /> <br /> Šie vārdi teikti pirms sešdesmit četriem gadiem. Cerībā, ka nākamās paaudzes tajos ieklausīsies.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''ANDRIS BERGMANIS'''&lt;/p&gt;<br /> *Viss, kas palicis pāri no skolotāja Forstmaņa pieminekļa.<br /> <br /> *Atjaunotais dzejnieces tēva kapa piemineklis.<br /> <br /> «Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums»<br /> <br /> *Pa piemiņu slampājam… (Pieeja M. Dišleres kapam šā gada 2. maijā.)<br /> <br /> &amp;nbsp;<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''NORMUNDA STANKEVIČA''' foto&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=276513&diff=29418 2018-01-28T23:02:01Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/04 |Issue number=85 |Page number=4 |Original title=«Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums» |In section=Sargājot augam |Source file=paja1988n085_004_01 |Abstract=Padomju Jaunatne, Nr. 85 (1988-05-04) Sargājot augam }} {{Written by|Andris Bergmanis}} {{About topic|Kapi, kapsētas}} {{About topic|PSRS laikā sagrautie Latvijas pieminekļi}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Kultūra un māksla}} {{About person|Anna Brigadere}} {{About person|M. Dišlere}} {{About person|Krišjānis Brigaders }} {{About person|Maija Strazdiņa}} {{About person|Jozeph Torchini}} {{About person|Cimmermanis}} {{About person|Kristaps Brigaders}} {{About person|Teodors Lenerts}} {{About person|Ģederts Forstmanis}} {{About person|J. Salenieks}} {{About person|A. Mušķis }} {{About person|A. Saulājs}} {{About person|A. Kons}} {{About person|E. Lablaika}} {{About person|V. Gredzens}} {{About person|A. Vēveris}} {{About person|Ēriks Hānbergs}} {{About person|Aija Zariņa}} {{About person|Normunds Stankevičs}} {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}} {{About event|E1988050800}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Annas Brigaderes triloģija «Dievs. Daba. Darbs» sākas ar tēlojumu «Gājēji». Tajā ganu Ludis Jurģu dienā Annelei prasa:<br /> <br /> '''«Kas tavs tēvs, māte?»'''<br /> <br /> '''«Gājēji.»'''<br /> <br /> '''«Kurp viņi iet?»'''<br /> <br /> '''«Uz otras pasaules galu.»'''<br /> <br /> '''«Kur ir otrai pasaulei gals?»'''<br /> <br /> '''«Aiz saules, aiz mēneša, aiz trejdeviņām jūrām,» Annele skaitīja, galvu klanīdama un pūlēdamās visiem spēkiem izrunāt grūto «r».»'''<br /> <br /> Ne uz kādu pasaules galu Annas Brigaderes vecāki neaizgāja. Māte Lavīze apglabāta Rīgā, bet tēvs Krišjānis desmit minūšu gājienā no «Sprīdīšiem» — Kalnamuižas kapos. Kapa piemineklī iecirsts:<br /> <br /> '''Krišjānis Brigaders 1829-1875'''<br /> <br /> '''Darbu kas turējs tik svētu kā kalpotu Dievam.'''<br /> <br /> Bet otrpus kapakmeņa varam izlasīt, kādā vecumā un kur pēdējo dusas vietu atradusi «laulāta draudzene» Lavīze, meita Līze un meita Anna.<br /> <br /> Tā iecirsts dzejnieces tēva kapakmenī, kas uzlikts pirms diviem gadiem. Tā bijis iecirsts arī tajā, kurš te kādreiz stāvējis. Stāvējis tik ilgi, līdz kādam ievajadzējies. Ne juku, ne kara laikos, bet samērā nesen. Pazuda dzejnieces tēva kapa piemineklis, un ne gailis pakaļ nedziedāja.<br /> <br /> Ar «Sprīdīšu» dārznieci Maiju Strazdiņu stāvam pie jaunā pieminekļa, ko kails kāds vietējais (nu labi — Rīgas) Fībljs un kas no oriģināla atšķiras ne tikai izmēros, bet arī ar kādam vispārējam mūsdienu kapu standartam atbilstošiem burtiem un nenostrādātību.<br /> <br /> Mēs runājam par to, ka «masu kultūra» ielauzusies arī kapu kultūrā, ka te, vecajos Kalnamuižas kapos, atšķirībā no jaunajiem uzraksti uz krustiem, kapakmeņiem, pieminekļiem lielākoties ar tādu kā mīlestību kalti — it kā aizgājējs māksliniekam tuvs rads būtu bijis.<br /> <br /> Vecajos kapos es meklēju senāko apbedījuma zīmi, un man izdodas — 1816. gads. Bet desmit gadu vēlāk miris un Kalnamuižā apglabāts kāds ''Joseph Torchini''. Krustā iekalts, ka Torchini dzimis Itālijā, bet kādi vēji šo dienvidnieku atpūtuši līdz Kalnamuižai, par to vēsture un krusti klusē.<br /> <br /> Iespējams, ka bijuši vēl senāki apbedījumi. Bijuši arī mācītāju kapi aiz baznīcas, bet sešdesmito gadu sākumā tie ar buldozeru nolīdzināti. Kapu kopiņas nolīdzinātas, bet kapakmeņi izvazāti.<br /> <br /> Bet tur — aiz baznīcas — bija apglabāts arī mācītājs Cimmermanis. Tas pats, par kuru mazā Annele neapnīkdama lūdz stāstīt savam tēvam. Cimmermanis bijis latviešu zemnieku aizstāvis. Holēras epidēmijas laikā aizbraucis uz Jelgavu, kur drosmīgi devis pēdējo svētību nāvei nolemtajiem. Pats inficējies un Kalnamuižā miris. Tālāk Annas Brigaderes tēva stāstījums («Dievs, Daba. Darbs», II daļa «Skarbos vējos»):<br /> <br /> '''«Tai pašā naktī izraka kapu pie baznīcas, atveda viņa miesas un ielaida tur iekšā. Trīs dienas un trīs naktis kaps stāvēja vaļā. Bija pats pļaujas laiks, bet trīs dienas un trīs naktis kapsēta bija ļaužu pilna kā mežs. Kas nevarēja pa dienu iet, tas gāja pa nakti. Un, kad kāds iegāja iekšā, kapsēta šalca un līgojās no ļaužu šņukstēšanas un elsošanas, kas vienā malā aprima un otrā atkal no jauna cēlās. Apbēra viņu ar asarām, apbēra viņu ar puķēm.»'''<br /> <br /> Apbēra viņu ar puķēm latviešu zemnieki pirms vairāk nekā simt gadiem, bet mūsu gadsimta sešdesmitajos gados mācītāja Cimmermaņa kapavieta tika nolīdzināta… Ja jau ar buldozeru, tad ne pašdarbniecisku vandaļu, bet pēc augstāku varasvīru iniciatīvas. Un redzēja to visu pusaugu puišeļi, un lidoja akmeņi Kalnamuižas baznīcas (republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa) logu vitrāžās, tika izvazātas ērģeļu stabules, tās pašas baznīcas, kurā latviešu zemnieki atvadījās no mācītāja Cimmermaņa trīs dienas un trīs naktis.<br /> <br /> Turpat pie baznīcas apglabāts pasaulslavenais zinātnieks Kristaps Helmanis, kas strādājis kopā ar Pastēru Parīzē. 1886. gadā atklāja trakumsērgas vīrusu. Latvijas veterinārārstu biedrība 1937. gadā vīnam uzlikusi pieminekli, kurā lasāmi Helmana labie darbi — ļaunie ienāši 1884., malleīns 1891., tuberkulins 1891. Arī jau minētā trakumsērga.<br /> <br /> Stāvu pie slavenā zinātnieka kapa un domāju, ka tā varētu kļūt par kopjamu kapu kultūrtradīciju — piemineklī pateikt aizgājušā labos darbus. Tā kā Helmanim, tā kā Krišjānim Brigaderam. Es iedomājos arī tādus kapu uzrakstus: «Viņa bija skaista», «Viņš bija godīgs». «Viņa bija Māte»…<br /> <br /> Bet tur. Kalnamuižas kapos pie pieminekļa Helmaņa labajiem darbiem, atcerējos kādu citu uzrakstu Lēdmanes kapos, kurš tapis sešdesmitajos gados: «Daudz dzīvē skrēji, darīji, par to vien kapu mantoji. Pateicībā bērni.» Tikpat kā no Blaumaņa humoreskas «Jocīgi kapu uzraksti».<br /> <br /> Var jau arī tā pieminēt aizgājušo. Galvenais, ka esam patiesi.<br /> <br /> Ejam pa kapsētu un — atkal viens Brigaders. Šoreiz Kristaps — Dzejnieces tēvabrālis. Un sieva Anna arī viņam līdzās. Vēl dēls Jānis — 1882. g. 1. februāris — 1905. g. 16. decembris. Skolotājs. Netālu no kapiem melnās sotņas nošauts tajā tūkstoš deviņi simti piektajā. Ik reizi, iedama pie tēva. Anna Brigadere savam brālēnam nolikusi sarkanu neļķi.<br /> <br /> Ir kapsētā vēl trīs pieminekļi ar uzrakstiem «1905, 1919». Uz vienu no tiem ved talcinieku sakopta aleja, bet vārdu pieminekļos nav. Kas viņi tādi un cik viņu tur — zemzemē? Ir tikai pieminekļi, kurus laiku pa laikam nopervē ar sudraba krāsu, bet akmenī lietos karogus iekrāso sarkanus. Kāda tāla atblāzma no sudraboto pionieru laikiem ceļmalas un mazpilsētiņu skvēros. Kur nu mazpilsētiņu, tepat Rīgā, skvērā Kokles ielā, vēl šodien dižojas automātists, kuru arī laiku pa laikam krāso ar eļļas krāsu zaļu . . .<br /> <br /> Var jau arī tā pieminēt kritušos. Galvenais, vai esam patiesi…<br /> <br /> Vēl Maija mani pieved pie Teodora Lenerta kapa (uzraksts uz pieminekļa gan padzisis). Viņš dzīvojis no 1805. līdz 1831. gadam. Vietējais atraitnes dēls — braucis mācīties, saslimis ar tuberkulozi, atgriezies Tērvetē nomirt. Arī par viņu man gribas kaut ko uzzināt, bet kur — kādā piemiņas muzejā, kādā novadpētnieku kartotēka?<br /> <br /> Aizejam pie skolotāja Ģederta Forstmaņa kapa, un Maija lasa no 1924. gadā izdotas grāmatiņas «Ģederts Forstmanis. Kalnamuižas pagasta skolotājs». Lasa Annas Brigaderes rakstīto:<br /> <br /> '''«Tā tad kāda aizgājušā piemiņas godinājums nav nekas cita kā izcilus darba godinājums. To labi ir sapratusi Kalnamuižas draudzes locekļi, pārvezdami guldīt dzimtenes smiltīs sava dārgā, vecā skolotāja mirstīgās atliekas un apbedīdami tās zem tagad visiem draudzes locekļiem kopēji saudzējamas un kopjamas kapu kopiņas. Viņi gribējusi arī aicināt pie tās savas nākošās paaudzes un viņām likt pie sirds: «Lūk, še atdusas vīrs ar goda sirdi, ar cēlu raksturu, kas bija aicināts būt par īstu cilvēces dārznieku un kas ir piepildījis savu mūzu sadegdams pašaizliedzīgā darbā un palicis līdz nāvei uzticīgs savam ideālam. Ejiet un sekojiet viņa priekšzīmei.””'''<br /> <br /> «Kopēji saudzējamas un kopjamas kapu kopiņas», «aicināt pie tās savas nākošās paaudzes»… Tagad no skolotāja piemiņas vietas palikusi tikai pieminekļa pamati. Rudeni kapos talkā strādāja Vides aizsardzības kluba biedri un Tērvetes astoņgadīgās skolas bērni. Tika attīrīta arī skolotāja kapavieta, kas bija ieaugusi krūmos. Tad arī atklājās, ka nesen izpostīti cienījamas tērvetnieku dzimtas kapi, jaunu apbedījumu izdarot, norauti divi krusti. Ap jauno apbedījumu mētājās cilvēku kauli. Uz jauno kapa vietu izlikti pakāpieni no granīta piemiņas plāksnēm. Pakāpienu galā – granīta stabiņš no skolotāja Forstmaņa pieminekļa atliekām.<br /> <br /> Lasu dokumentu, ko Vides aizsardzības klubam adresējis Dobeles rajona prokurors, 2. klases jurists J. Salenieks:<br /> <br /> '''«Pārbaudot Jūsu sūdzību par postījumiem Tērvetes ciema kapos, noskaidrots, ka Tērvetes ciema kapu pārzinis A. Mušķis nav godprātīgi pildījis savus pienākumus. Tajā vietā, lai raudzītos, lai kapos netiktu izdarīti kādi postījumi, pats piedalījies M. Dišleres kapa rakšanā un pēc tam nav nodrošinājis, lai tiktu sakopta apbedījuma vieta. (. .) A. Saulājam un A. Konam kapu pārzinis teicis, ka baznīcas apkārtnē kapi tikšot nolīdzināti, tādēļ varot izmantot no E. Lablaikas piederīgo apbedījuma vietas krusta pamatni un no Forstmaņa kapa pieminekļa pamata daļu, lai ierīkotu pieeju M. Dišleres kapam, kā arī pats piedalījies pieejas ierīkošanā…»'''<br /> <br /> Tie nav ne piecdesmitie, ne sešdesmitie gadi. Dokuments datēts ar 1987. gada 24. decembri! Vēl šajā dokumentā rakstīts, ka<br /> <br /> '''«Pils. A. Saulājs ir apņēmies sakārtot pils. E. Lablaikas piederīgo apbedījuma vietu līdz 1988. gada 1. maijam, kā bija lūgusi Ē. Lablaika».'''<br /> <br /> Par nopostīto Ģederta Forstmaņa kapa pieminekli ne vārda, jo viņš acīmredzot «nav lūdzis».<br /> <br /> Es biju Tērvetē aprīļa beigās, un vandaļu ierīkotā pieeja M. Dišleres kapam stāvēja kā stāvējusi. Ir radīta piemiņas vieta, apgānot piemiņu.<br /> <br /> Citēju dokumentu tālāk:<br /> <br /> '''“Rajona prokurors ir pieņēmis lēmumu par kapu pārzina A. Mušķa saukšanu pie disciplināras atbildības, stādot jautājumu par viņa atbrīvošanu no darba.'''<br /> <br /> '''Lēmums nodots kolhoza «Tērvete» valdes priekšsēdētājam b. V. Gredzenam izpildei un Tērvetes ciema Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājam A. Vēverim zināšanai.”'''<br /> <br /> Kāds paradokss — visā republikā slavenais kolhozs pamatoti lepojas ar piena izslaukumiem un zirgiem, ar sasniegumiem zemkopībā un alus darīšanā, bet piemiņas kopšana, kā izriet no šā dokumenta, atstāta novārtā. Ir jau piedalījušies kolhoza komjaunieši kapu talkās, ar Tērvetes ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju pats esmu kopā strādājis kapsētā, bet ne tikai ar kampaņveidīgām talkām (tās, protams, vajadzīgas!) mēs parādām cieņu vairāk vai mazāk slaveniem novadniekiem. Par talkām daudz svarīgāka ir '''attieksme'''. Attieksme un piemiņas kopšana katrā. Sākot ar sevi.<br /> <br /> Tērvetes (bijušo Kalnamuižas) kapu sakopšana sākās 1984. gadā. Piedalījos pašā pirmajā talkā. Ierosme nāca no Brigaderes muzeja darbiniekiem. Palīdzība tika meklēta Rīgā. Kāpēc ne Tērvetē un bagātajā kolhozā? Ne jau tādēļ, lai nokauninātu tērvetniekus. Vieglāk bija sasaukt talkotājus no Rīgas nekā iekustināt vietējos iedzīvotājus. No sanatorijas palīgā nāca galvenā ārsta vietnieks ar ģimeni, līdzi ņemot Ēriku Hānbergu (var būt, ka otrādi?). Strādāja ciema padomes priekšsēdētājs un mežzinis, Aija Zariņa berza Kalnamuižas baznīcas grīdu, atbrauca kādas Rīgas skolas desmitā klase, arī studenti no LLA. Tikai Tērvetes pamatiedzīvotāji, kuru piederīgie šajā kapsētā guldīti, gāja kapiem ar līkumu.<br /> <br /> Šajās talkās tika koptas ne tikai atsevišķas kapuvietas, bet kapsēta kopumā. Talcinieki gribēja paveikt neiespējamo — šķiet, ka pirmoreiz Latvijā sakopt senu lauku kapsētu visā pilnībā. Izdevās, bet tikai daļēji, jo kopšanas darbs vajadzīgs ikdienā. Arī uzraudzības darbs. Kāds tas ir, varam secināt no J. Salenieka atbildes Vides aizsardzības klubam.<br /> <br /> Kas tad ir lauku kapsētas? Tajās sakoncentrēta mūsu dzīve. Jā, tieši dzīve, nevis nāve. Kapu pieminekļi — attiecīgā laika amatniecības un mākslas liecinieki. Arī vandālisma, arī bezgaumības liecinieki. Atsevišķs stāsts par vienu no lauku kapsētām nav izņēmums, kaut kas netipisks. Šo laiku varētu saukt par tautu atmodas laiku, arī par piemiņas glābšanas laiku.<br /> <br /> Šā gada 7. un 8. maijā LPSR Kultūras fonds aicina republikas iedzīvotājus uz visas Latvijas kapu sakopšanas talkām. Arī vecajos Kalnamuižas kapos strādās. Iespējams, ka arī vietējie iedzīvotāji. Pašreiz mēs daudz runājam par ekoloģiski nepiesārņotu zonu izveidi. Vai nebūtu laiks īpašu juridisku statusu piešķirt arī atsevišķām kapsētām? Pie kapsētas vārtiem plāksnīte «Kalnamuižas kapsēta. Republikas nozīmes piemineklis. Atrodas valsts aizsardzībā». Formāli jebkuru kapsētu aizsargā likums. Tomēr šim, ar republikas vai vietējas nozīmes pieminekļa statusu, nosakāms īpašs režīms. Pirmām kārtām tām jābūt slēgtām (izņemot gadījumus, kad jāapbedī kāds no kapos jau apbedīta cilvēka tuviniekiem). Jaunu piemiņas zīmju uzlikšana jākontrolē cilvēkam ar māksliniecisku izglītību. Šādā kapsētā obligāti jābūt štata dārzniekam — kapkopim. Ne tantiņai, kura par četrdesmit rubļiem gadā aprūpē vienu kapa kopiņu, bet speciālistam, kas izpētījis mūsu kapu kopšanas kultūru, sākot ar pagājušo gadsimtu. Varbūt ar laiku Bulduru sovhoztehnikumā vai Lauksaimniecības akadēmijā var tikt lasītas lekcijas kapkopībā, kapu kultūrā?<br /> <br /> Man šķiet, ka vecie Kalnamuižas kapi varētu būt vieni no pirmajiem ar republikas nozīmes pieminekļa statusu. Šāds statuss jau ir Kalnamuižas baznīcai, līdz ar to gandrīz visa kapsēta formāli atrodas republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa aizsargājamajā zonā un par tās aizsardzību atbildīga ir Tērvetes ciema padome. Kapsētā ir arī aizsargājams zinātnes piemineklis — Kristapa Helmaņa kaps. Aizsargājams būtu arī Annas Brigaderes radinieku un triloģijas «Dievs, Daba, Darbs» personāža atdusas vietas. Un visbeidzot, aizsargājami ir daudzie pagājušajā gadsimtā darinātie krusti un pieminekļi, to izvietojums, pats kapsētas plānojums.<br /> <br /> Ja skatāmies plašāk — vai nav pienācis pēdējais laiks izveidot Tērvetes parka kompleksu, jo pašreiz tam ir trīs saimnieki: «Sprīdīši» un neliela teritorija ap tiem ir Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, visa parka teritorija — nesen nodibinātās Tērvetes mežniecības, bet kapi — ciema padomes pārziņā. Un vēlreiz Anna Brigadere:<br /> <br /> '''«Piemiņa sastādās no atmiņām. Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums, ir kāda aizgājuša dzīves ceļinieka īpašību kopzuma,&amp;nbsp; ir viņa mūža darba kopzuma. Tikai pie nāves noskaidrojas, cik ievērojama bijusi kāda cilvēka dzīves gaita. Izcilus stāvošas personības ar savu nāvi neizbeidz izplatīt savu iespaidu, bet dzīvo pakalpalicēju piemiņā kā vadošas zvaigznes.»'''<br /> <br /> Šie vārdi teikti pirms sešdesmit četriem gadiem. Cerībā, ka nākamās paaudzes tajos ieklausīsies.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''ANDRIS BERGMANIS'''&lt;/p&gt;<br /> *Viss, kas palicis pāri no skolotāja Forstmaņa pieminekļa.<br /> <br /> *Atjaunotais dzejnieces tēva kapa piemineklis.<br /> <br /> «Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums»<br /> <br /> *Pa piemiņu slampājam… (Pieeja M. Dišleres kapam šā gada 2. maijā.)<br /> <br /> &amp;nbsp;<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''NORMUNDA STANKEVIČA''' foto&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=276513&diff=29417 2018-01-28T23:01:27Z

<p>Andrejs: </p> <hr /> <div>{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/04 |Issue number=85 |Page number=4 |Original title=«Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums» |In section=Sargājot augam |Source file=paja1988n085_004_01 |Abstract=Padomju Jaunatne, Nr. 85 (1988-05-04) Sargājot augam }} {{Written by|Andris Bergmanis}} {{About topic|Kapi, kapsētas}} {{About topic|PSRS laikā sagrautie Latvijas pieminekļi}} {{About domain|Vēsture}} {{About domain|Kultūra un māksla}} {{About person|Anna Brigadere}} {{About person|M. Dišlere}} {{About person|Krišjānis Brigaders }} {{About person|Maija Strazdiņa}} {{About person|Jozeph Torchini}} {{About person|Cimmermanis}} {{About person|Kristaps Brigaders}} {{About person|Teodors Lenerts}} {{About person|Ģederts Forstmanis}} {{About person|J. Salenieks}} {{About person|A. Mušķis }} {{About person|A. Saulājs}} {{About person|A. Kons}} {{About person|E. Lablaika}} {{About person|V. Gredzens}} {{About person|A. Vēveris}} {{About person|Ēriks Hānbergs}} {{About person|Aija Zariņa}} {{About person|Normunds Stankevičs}} {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}} {{About event|E1988050800}} {{About year|1988}}<br /> <br /> Annas Brigaderes triloģija «Dievs. Daba. Darbs» sākas ar tēlojumu «Gājēji». Tajā ganu Ludis Jurģu dienā Annelei prasa:<br /> <br /> '''«Kas tavs tēvs, māte?»'''<br /> <br /> '''«Gājēji.»'''<br /> <br /> '''«Kurp viņi iet?»'''<br /> <br /> '''«Uz otras pasaules galu.»'''<br /> <br /> '''«Kur ir otrai pasaulei gals?»'''<br /> <br /> '''«Aiz saules, aiz mēneša, aiz trejdeviņām lūrām,» Annele skaitīja, galvu klanīdama un pūlēdamās visiem spēkiem izrunāt grūto «r».»'''<br /> <br /> Ne uz kādu pasaules galu Annas Brigaderes vecāki neaizgāja. Māte Lavīze apglabāta Rīgā, bet tēvs Krišjānis desmit minūšu gājienā no «Sprīdīšiem» — Kalnamuižas kapos. Kapa piemineklī iecirsts:<br /> <br /> '''Krišjānis Brigaders 1829-1875'''<br /> <br /> '''Darbu kas turējs tik svētu kā kalpotu Dievam.'''<br /> <br /> Bet otrpus kapakmeņa varam izlasīt, kādā vecumā un kur pēdējo dusas vietu atradusi «laulāta draudzene» Lavīze, meita Līze un meita Anna.<br /> <br /> Tā iecirsts dzejnieces tēva kapakmenī, kas uzlikts pirms diviem gadiem. Tā bijis iecirsts arī tajā, kurš te kādreiz stāvējis. Stāvējis tik ilgi, līdz kādam ievajadzējies. Ne juku, ne kara laikos, bet samērā nesen. Pazuda dzejnieces tēva kapa piemineklis, un ne gailis pakaļ nedziedāja.<br /> <br /> Ar «Sprīdīšu» dārznieci Maiju Strazdiņu stāvam pie jaunā pieminekļa, ko kails kāds vietējais (nu labi — Rīgas) Fībljs un kas no oriģināla atšķiras ne tikai izmēros, bet arī ar kādam vispārējam mūsdienu kapu standartam atbilstošiem burtiem un nenostrādātību.<br /> <br /> Mēs runājam par to, ka «masu kultūra» ielauzusies arī kapu kultūrā, ka te, vecajos Kalnamuižas kapos, atšķirībā no jaunajiem uzraksti uz krustiem, kapakmeņiem, pieminekļiem lielākoties ar tādu kā mīlestību kalti — it kā aizgājējs māksliniekam tuvs rads būtu bijis.<br /> <br /> Vecajos kapos es meklēju senāko apbedījuma zīmi, un man izdodas — 1816. gads. Bet desmit gadu vēlāk miris un Kalnamuižā apglabāts kāds ''Joseph Torchini''. Krustā iekalts, ka Torchini dzimis Itālijā, bet kādi vēji šo dienvidnieku atpūtuši līdz Kalnamuižai, par to vēsture un krusti klusē.<br /> <br /> Iespējams, ka bijuši vēl senāki apbedījumi. Bijuši arī mācītāju kapi aiz baznīcas, bet sešdesmito gadu sākumā tie ar buldozeru nolīdzināti. Kapu kopiņas nolīdzinātas, bet kapakmeņi izvazāti.<br /> <br /> Bet tur — aiz baznīcas — bija apglabāts arī mācītājs Cimmermanis. Tas pats, par kuru mazā Annele neapnīkdama lūdz stāstīt savam tēvam. Cimmermanis bijis latviešu zemnieku aizstāvis. Holēras epidēmijas laikā aizbraucis uz Jelgavu, kur drosmīgi devis pēdējo svētību nāvei nolemtajiem. Pats inficējies un Kalnamuižā miris. Tālāk Annas Brigaderes tēva stāstījums («Dievs, Daba. Darbs», II daļa «Skarbos vējos»):<br /> <br /> '''«Tai pašā naktī izraka kapu pie baznīcas, atveda viņa miesas un ielaida tur iekšā. Trīs dienas un trīs naktis kaps stāvēja vaļā. Bija pats pļaujas laiks, bet trīs dienas un trīs naktis kapsēta bija ļaužu pilna kā mežs. Kas nevarēja pa dienu iet, tas gāja pa nakti. Un, kad kāds iegāja iekšā, kapsēta šalca un līgojās no ļaužu šņukstēšanas un elsošanas, kas vienā malā aprima un otrā atkal no jauna cēlās. Apbēra viņu ar asarām, apbēra viņu ar puķēm.»'''<br /> <br /> Apbēra viņu ar puķēm latviešu zemnieki pirms vairāk nekā simt gadiem, bet mūsu gadsimta sešdesmitajos gados mācītāja Cimmermaņa kapavieta tika nolīdzināta… Ja jau ar buldozeru, tad ne pašdarbniecisku vandaļu, bet pēc augstāku varasvīru iniciatīvas. Un redzēja to visu pusaugu puišeļi, un lidoja akmeņi Kalnamuižas baznīcas (republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa) logu vitrāžās, tika izvazātas ērģeļu stabules, tās pašas baznīcas, kurā latviešu zemnieki atvadījās no mācītāja Cimmermaņa trīs dienas un trīs naktis.<br /> <br /> Turpat pie baznīcas apglabāts pasaulslavenais zinātnieks Kristaps Helmanis, kas strādājis kopā ar Pastēru Parīzē. 1886. gadā atklāja trakumsērgas vīrusu. Latvijas veterinārārstu biedrība 1937. gadā vīnam uzlikusi pieminekli, kurā lasāmi Helmana labie darbi — ļaunie ienāši 1884., malleīns 1891., tuberkulins 1891. Arī jau minētā trakumsērga.<br /> <br /> Stāvu pie slavenā zinātnieka kapa un domāju, ka tā varētu kļūt par kopjamu kapu kultūrtradīciju — piemineklī pateikt aizgājušā labos darbus. Tā kā Helmanim, tā kā Krišjānim Brigaderam. Es iedomājos arī tādus kapu uzrakstus: «Viņa bija skaista», «Viņš bija godīgs». «Viņa bija Māte»…<br /> <br /> Bet tur. Kalnamuižas kapos pie pieminekļa Helmaņa labajiem darbiem, atcerējos kādu citu uzrakstu Lēdmanes kapos, kurš tapis sešdesmitajos gados: «Daudz dzīvē skrēji, darīji, par to vien kapu mantoji. Pateicībā bērni.» Tikpat kā no Blaumaņa humoreskas «Jocīgi kapu uzraksti».<br /> <br /> Var jau arī tā pieminēt aizgājušo. Galvenais, ka esam patiesi.<br /> <br /> Ejam pa kapsētu un — atkal viens Brigaders. Šoreiz Kristaps — Dzejnieces tēvabrālis. Un sieva Anna arī viņam līdzās. Vēl dēls Jānis — 1882. g. 1. februāris — 1905. g. 16. decembris. Skolotājs. Netālu no kapiem melnās sotņas nošauts tajā tūkstoš deviņi simti piektajā. Ik reizi, iedama pie tēva. Anna Brigadere savam brālēnam nolikusi sarkanu neļķi.<br /> <br /> Ir kapsētā vēl trīs pieminekļi ar uzrakstiem «1905, 1919». Uz vienu no tiem ved talcinieku sakopta aleja, bet vārdu pieminekļos nav. Kas viņi tādi un cik viņu tur — zemzemē? Ir tikai pieminekļi, kurus laiku pa laikam nopervē ar sudraba krāsu, bet akmenī lietos karogus iekrāso sarkanus. Kāda tāla atblāzma no sudraboto pionieru laikiem ceļmalas un mazpilsētiņu skvēros. Kur nu mazpilsētiņu, tepat Rīgā, skvērā Kokles ielā, vēl šodien dižojas automātists, kuru arī laiku pa laikam krāso ar eļļas krāsu zaļu . . .<br /> <br /> Var jau arī tā pieminēt kritušos. Galvenais, vai esam patiesi…<br /> <br /> Vēl Maija mani pieved pie Teodora Lenerta kapa (uzraksts uz pieminekļa gan padzisis). Viņš dzīvojis no 1805. līdz 1831. gadam. Vietējais atraitnes dēls — braucis mācīties, saslimis ar tuberkulozi, atgriezies Tērvetē nomirt. Arī par viņu man gribas kaut ko uzzināt, bet kur — kādā piemiņas muzejā, kādā novadpētnieku kartotēka?<br /> <br /> Aizejam pie skolotāja Ģederta Forstmaņa kapa, un Maija lasa no 1924. gadā izdotas grāmatiņas «Ģederts Forstmanis. Kalnamuižas pagasta skolotājs». Lasa Annas Brigaderes rakstīto:<br /> <br /> '''«Tā tad kāda aizgājušā piemiņas godinājums nav nekas cita kā izcilus darba godinājums. To labi ir sapratusi Kalnamuižas draudzes locekļi, pārvezdami guldīt dzimtenes smiltīs sava dārgā, vecā skolotāja mirstīgās atliekas un apbedīdami tās zem tagad visiem draudzes locekļiem kopēji saudzējamas un kopjamas kapu kopiņas. Viņi gribējusi arī aicināt pie tās savas nākošās paaudzes un viņām likt pie sirds: «Lūk, še atdusas vīrs ar goda sirdi, ar cēlu raksturu, kas bija aicināts būt par īstu cilvēces dārznieku un kas ir piepildījis savu mūzu sadegdams pašaizliedzīgā darbā un palicis līdz nāvei uzticīgs savam ideālam. Ejiet un sekojiet viņa priekšzīmei.””'''<br /> <br /> «Kopēji saudzējamas un kopjamas kapu kopiņas», «aicināt pie tās savas nākošās paaudzes»… Tagad no skolotāja piemiņas vietas palikusi tikai pieminekļa pamati. Rudeni kapos talkā strādāja Vides aizsardzības kluba biedri un Tērvetes astoņgadīgās skolas bērni. Tika attīrīta arī skolotāja kapavieta, kas bija ieaugusi krūmos. Tad arī atklājās, ka nesen izpostīti cienījamas tērvetnieku dzimtas kapi, jaunu apbedījumu izdarot, norauti divi krusti. Ap jauno apbedījumu mētājās cilvēku kauli. Uz jauno kapa vietu izlikti pakāpieni no granīta piemiņas plāksnēm. Pakāpienu galā – granīta stabiņš no skolotāja Forstmaņa pieminekļa atliekām.<br /> <br /> Lasu dokumentu, ko Vides aizsardzības klubam adresējis Dobeles rajona prokurors, 2. klases jurists J. Salenieks:<br /> <br /> '''«Pārbaudot Jūsu sūdzību par postījumiem Tērvetes ciema kapos, noskaidrots, ka Tērvetes ciema kapu pārzinis A. Mušķis nav godprātīgi pildījis savus pienākumus. Tajā vietā, lai raudzītos, lai kapos netiktu izdarīti kādi postījumi, pats piedalījies M. Dišleres kapa rakšanā un pēc tam nav nodrošinājis, lai tiktu sakopta apbedījuma vieta. (. .) A. Saulājam un A. Konam kapu pārzinis teicis, ka baznīcas apkārtnē kapi tikšot nolīdzināti, tādēļ varot izmantot no E. Lablaikas piederīgo apbedījuma vietas krusta pamatni un no Forstmaņa kapa pieminekļa pamata daļu, lai ierīkotu pieeju M. Dišleres kapam, kā arī pats piedalījies pieejas ierīkošanā…»'''<br /> <br /> Tie nav ne piecdesmitie, ne sešdesmitie gadi. Dokuments datēts ar 1987. gada 24. decembri! Vēl šajā dokumentā rakstīts, ka<br /> <br /> '''«Pils. A. Saulājs ir apņēmies sakārtot pils. E. Lablaikas piederīgo apbedījuma vietu līdz 1988. gada 1. maijam, kā bija lūgusi Ē. Lablaika».'''<br /> <br /> Par nopostīto Ģederta Forstmaņa kapa pieminekli ne vārda, jo viņš acīmredzot «nav lūdzis».<br /> <br /> Es biju Tērvetē aprīļa beigās, un vandaļu ierīkotā pieeja M. Dišleres kapam stāvēja kā stāvējusi. Ir radīta piemiņas vieta, apgānot piemiņu.<br /> <br /> Citēju dokumentu tālāk:<br /> <br /> '''“Rajona prokurors ir pieņēmis lēmumu par kapu pārzina A. Mušķa saukšanu pie disciplināras atbildības, stādot jautājumu par viņa atbrīvošanu no darba.'''<br /> <br /> '''Lēmums nodots kolhoza «Tērvete» valdes priekšsēdētājam b. V. Gredzenam izpildei un Tērvetes ciema Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājam A. Vēverim zināšanai.”'''<br /> <br /> Kāds paradokss — visā republikā slavenais kolhozs pamatoti lepojas ar piena izslaukumiem un zirgiem, ar sasniegumiem zemkopībā un alus darīšanā, bet piemiņas kopšana, kā izriet no šā dokumenta, atstāta novārtā. Ir jau piedalījušies kolhoza komjaunieši kapu talkās, ar Tērvetes ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju pats esmu kopā strādājis kapsētā, bet ne tikai ar kampaņveidīgām talkām (tās, protams, vajadzīgas!) mēs parādām cieņu vairāk vai mazāk slaveniem novadniekiem. Par talkām daudz svarīgāka ir '''attieksme'''. Attieksme un piemiņas kopšana katrā. Sākot ar sevi.<br /> <br /> Tērvetes (bijušo Kalnamuižas) kapu sakopšana sākās 1984. gadā. Piedalījos pašā pirmajā talkā. Ierosme nāca no Brigaderes muzeja darbiniekiem. Palīdzība tika meklēta Rīgā. Kāpēc ne Tērvetē un bagātajā kolhozā? Ne jau tādēļ, lai nokauninātu tērvetniekus. Vieglāk bija sasaukt talkotājus no Rīgas nekā iekustināt vietējos iedzīvotājus. No sanatorijas palīgā nāca galvenā ārsta vietnieks ar ģimeni, līdzi ņemot Ēriku Hānbergu (var būt, ka otrādi?). Strādāja ciema padomes priekšsēdētājs un mežzinis, Aija Zariņa berza Kalnamuižas baznīcas grīdu, atbrauca kādas Rīgas skolas desmitā klase, arī studenti no LLA. Tikai Tērvetes pamatiedzīvotāji, kuru piederīgie šajā kapsētā guldīti, gāja kapiem ar līkumu.<br /> <br /> Šajās talkās tika koptas ne tikai atsevišķas kapuvietas, bet kapsēta kopumā. Talcinieki gribēja paveikt neiespējamo — šķiet, ka pirmoreiz Latvijā sakopt senu lauku kapsētu visā pilnībā. Izdevās, bet tikai daļēji, jo kopšanas darbs vajadzīgs ikdienā. Arī uzraudzības darbs. Kāds tas ir, varam secināt no J. Salenieka atbildes Vides aizsardzības klubam.<br /> <br /> Kas tad ir lauku kapsētas? Tajās sakoncentrēta mūsu dzīve. Jā, tieši dzīve, nevis nāve. Kapu pieminekļi — attiecīgā laika amatniecības un mākslas liecinieki. Arī vandālisma, arī bezgaumības liecinieki. Atsevišķs stāsts par vienu no lauku kapsētām nav izņēmums, kaut kas netipisks. Šo laiku varētu saukt par tautu atmodas laiku, arī par piemiņas glābšanas laiku.<br /> <br /> Šā gada 7. un 8. maijā LPSR Kultūras fonds aicina republikas iedzīvotājus uz visas Latvijas kapu sakopšanas talkām. Arī vecajos Kalnamuižas kapos strādās. Iespējams, ka arī vietējie iedzīvotāji. Pašreiz mēs daudz runājam par ekoloģiski nepiesārņotu zonu izveidi. Vai nebūtu laiks īpašu juridisku statusu piešķirt arī atsevišķām kapsētām? Pie kapsētas vārtiem plāksnīte «Kalnamuižas kapsēta. Republikas nozīmes piemineklis. Atrodas valsts aizsardzībā». Formāli jebkuru kapsētu aizsargā likums. Tomēr šim, ar republikas vai vietējas nozīmes pieminekļa statusu, nosakāms īpašs režīms. Pirmām kārtām tām jābūt slēgtām (izņemot gadījumus, kad jāapbedī kāds no kapos jau apbedīta cilvēka tuviniekiem). Jaunu piemiņas zīmju uzlikšana jākontrolē cilvēkam ar māksliniecisku izglītību. Šādā kapsētā obligāti jābūt štata dārzniekam — kapkopim. Ne tantiņai, kura par četrdesmit rubļiem gadā aprūpē vienu kapa kopiņu, bet speciālistam, kas izpētījis mūsu kapu kopšanas kultūru, sākot ar pagājušo gadsimtu. Varbūt ar laiku Bulduru sovhoztehnikumā vai Lauksaimniecības akadēmijā var tikt lasītas lekcijas kapkopībā, kapu kultūrā?<br /> <br /> Man šķiet, ka vecie Kalnamuižas kapi varētu būt vieni no pirmajiem ar republikas nozīmes pieminekļa statusu. Šāds statuss jau ir Kalnamuižas baznīcai, līdz ar to gandrīz visa kapsēta formāli atrodas republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa aizsargājamajā zonā un par tās aizsardzību atbildīga ir Tērvetes ciema padome. Kapsētā ir arī aizsargājams zinātnes piemineklis — Kristapa Helmaņa kaps. Aizsargājams būtu arī Annas Brigaderes radinieku un triloģijas «Dievs, Daba, Darbs» personāža atdusas vietas. Un visbeidzot, aizsargājami ir daudzie pagājušajā gadsimtā darinātie krusti un pieminekļi, to izvietojums, pats kapsētas plānojums.<br /> <br /> Ja skatāmies plašāk — vai nav pienācis pēdējais laiks izveidot Tērvetes parka kompleksu, jo pašreiz tam ir trīs saimnieki: «Sprīdīši» un neliela teritorija ap tiem ir Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, visa parka teritorija — nesen nodibinātās Tērvetes mežniecības, bet kapi — ciema padomes pārziņā. Un vēlreiz Anna Brigadere:<br /> <br /> '''«Piemiņa sastādās no atmiņām. Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums, ir kāda aizgājuša dzīves ceļinieka īpašību kopzuma,&amp;nbsp; ir viņa mūža darba kopzuma. Tikai pie nāves noskaidrojas, cik ievērojama bijusi kāda cilvēka dzīves gaita. Izcilus stāvošas personības ar savu nāvi neizbeidz izplatīt savu iespaidu, bet dzīvo pakalpalicēju piemiņā kā vadošas zvaigznes.»'''<br /> <br /> Šie vārdi teikti pirms sešdesmit četriem gadiem. Cerībā, ka nākamās paaudzes tajos ieklausīsies.<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''ANDRIS BERGMANIS'''&lt;/p&gt;<br /> * Viss, kas palicis pāri no skolotāja Forstmaņa pieminekļa.<br /> <br /> * Atjaunotais dzejnieces tēva kapa piemineklis.<br /> <br /> «Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums»<br /> <br /> * Pa piemiņu slampājam… (Pieeja M. Dišleres kapam šā gada 2. maijā.)<br /> <br /> &amp;nbsp;<br /> &lt;p style=&quot;text-align: right;&quot;&gt;'''NORMUNDA STANKEVIČA''' foto&lt;/p&gt;</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=276513&diff=29416 2018-01-28T22:59:43Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/04 |Issue number=85 |Page number=4 |Original title=«Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums» |In section=Sargājot...</p> <hr /> <div>{{Newspaper Article<br /> |Article in=Padomju Jaunatne<br /> |Published on=1988/05/04<br /> |Issue number=85<br /> |Page number=4<br /> |Original title=«Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums»<br /> |In section=Sargājot augam<br /> |Source file=paja1988n085_004_01<br /> |Abstract=Padomju Jaunatne, Nr. 85 (1988-05-04) <br /> Sargājot augam<br /> <br /> <br /> }}<br /> {{Written by|Andris Bergmanis}}<br /> {{About topic|Kapi, kapsētas}}<br /> {{About topic|PSRS laikā sagrautie Latvijas pieminekļi}}<br /> {{About domain|Vēsture}}<br /> {{About domain|Kultūra un māksla}}<br /> {{About person|Anna Brigadere}}<br /> {{About person|M. Dišlere}}<br /> {{About person|Krišjānis Brigaders }}<br /> {{About person|Maija Strazdiņa}}<br /> {{About person|Jozeph Torchini}}<br /> {{About person|Cimmermanis}}<br /> {{About person|Kristaps Brigaders}}<br /> {{About person|Teodors Lenerts}}<br /> {{About person|Ģederts Forstmanis}}<br /> {{About person|J. Salenieks}}<br /> {{About person|A. Mušķis }}<br /> {{About person|A. Saulājs}}<br /> {{About person|A. Kons}}<br /> {{About person|E. Lablaika}}<br /> {{About person|V. Gredzens}}<br /> {{About person|A. Vēveris}}<br /> {{About person|Ēriks Hānbergs}}<br /> {{About person|Aija Zariņa}}<br /> {{About person|Normunds Stankevičs}}<br /> {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}}<br /> {{About event|E1988050800}}<br /> {{About year|1988}}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=Normunds_Stankevi%C4%8Ds&diff=29415 2018-01-28T22:57:59Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=Normunds |Last name=Stankevičs }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Normunds <br /> |Last name=Stankevičs<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=Aija_Zari%C5%86a&diff=29414 2018-01-28T22:56:10Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=Aija |Last name=Zariņa }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=Aija<br /> |Last name=Zariņa<br /> }}</div>

Andrejs http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=A._V%C4%93veris&diff=29413 2018-01-28T22:54:57Z

<p>Andrejs: Jauna lapa: {{Person |First name=A. |Last name=Vēveris }}</p> <hr /> <div>{{Person<br /> |First name=A.<br /> |Last name=Vēveris<br /> }}</div>

Andrejs