Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Rakstījām vēstuli Gorbačovam

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi D. Ponomarjova

No Vietalvas uz barikādēm gribēja doties daudzi, taču nebija neviena, kas uzņemas organizatora lomu. 13. janvārī biju uz manifestāciju Daugavmalā. Bija kailsals, Daugava tik melna. Izskanēja brīdinājumi, ka var nākt zemūdenes. Pēkšņi pār galvām sāk lidot helikopteri. Redzam, ka veras vaļā durvis. Pirmā doma — šaus! No helikoptera meta Rubika izplatītās skrejlapas, bet tās aiznesa vējš. Pēc tam no Daugavmalas uz Brīvības pieminekli nesa nolikt svecītes, un jau vakarā taisīja barikādes.

Organizēju trīs reisus uz Rīgu. Pirmais bija 15. janvārī. Bijām nozīmēti sargāt Zaķusalu. Mēs bijām pirmais postenis, un mūsu autobuss bija medicīnas punkts.

Mans pienākums bija dežurēt pie radio autobusā. Ik pēc stundas bija jādodas uz štābu pie koordinatoriem saņemt rīkojumus. Noteikumi bija stingri. Tika aizliegta jebkāda vardarbība. Nepretoties. Neizaicināt. Vienīgais, kas atlika, bija cerēt, ka virsū nešaus.

Tikām brīdināti, ka visi "melnie darbi" notiek naktī.

Cik ļoti cilvēki bija saliedēti! Nāca vecas tantiņas — nesa cimdus, cigaretes, gar ielas malu cilvēki bija salikuši ēdienu kastes. "Labu apetīti! Mēs esam ar jums, turaties!" — tāds uzraksts rotāja cepumu paciņu no kādas Saldus kafejnīcas.

Uzstājās mākslinieki. Visi gribēja kaut kā palīdzēt.

Radās iespaids, ka Rīgu nekad vairs nedabūs tīru, ielas bija pilnas blokiem, traktoriem.

Vislabāk atceros otro reisu. Rīgā bijām agri. Jau Ogrē bija bloķēti dzelzceļi, Rīgā vilcieni netika ielaisti. Uz ceļiem bija daudz cilvēku, bet mēs tikām brīdināti nevienu autobusā neuzņemt — ienaidnieks varot būt jebkur. Daudzi puiši brauca kā uz izpriecu, bet, kad saprata lietas nopietnību, pieklusa. Visvairāk cilvēki baidījās no uzbrukuma no Daugavas — pa to braukāja kuterīši. Kad tie piebrauca tuvāk, cilvēki ar plikām rokām metās pretī, bet tie izrādījās mūsējie.

Biju arī Doma laukumā. Arī šeit cilvēku bija tik daudz, ka adatai nebija, kur nokrist. Laukumā un baznīcā smērēja maizītes, tur bija arī basketboliste Uļjana Semjonova. Sargājot Zaķusalu, tika izteikti aicinājumi rakstīt vēstuli Gorbačovam par Baltijā notiekošo. Atceros, kā sacerējām vēstuli par OMON darbību Latvijā. Nezinu, cik tālu tā aizgāja, taču mēs to atdevām Tautas frontes priekšsēdētājam Romualdam Ražukam.

 

Pierakstījusi   D. Ponomarjova