Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Nelaidu Veidemani

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi L. Jaunzeme

Kādu rītu, kā jau parasti, aizgāju uz darbnīcu pārraudzīt darbu, un tad ap pulksten 10 gāju uz kantori. Kantora sētā satiku saimniecības direktoru Aleksandru Juškinu, un pēc īsas sarunas nolēmām, ka jāsameklē cilvēki un jābrauc uz Rīgu. Direktors arī solīja, ka par kavētajām dienām, kuras pavadīsim Rīgā, alga netiks samazināta.

Un tā nu es sameklēju cilvēkus, taču pierunāt nevienu nevajadzēja — paziņoju, ka iespēja ir, un braucēji atradās. Ap pulksten 15 izbraucām no Priekules. Autobusā bija pāri par divdesmit cilvēku — es, Aigars Strēlis, autobusa šoferis Aivars Binfelds u.c. Taču no Priekules brauca arī otrs autobuss no meliorācijas un ātrās palīdzības brigāde. Smagā tehnika gan nebrauca, jo Rīga ir pārāk tālu, un tā bija jau sagādāta no Rīgai tuvajām saimniecībām. Pirms izbraukšanas bijām arī sazvanījuši LTF mītni Liepājā un noskaidrojuši, kāda situācija ir Rīgā un pa kurām ielām var iebraukt.

Iebraucot Rīgā, aizgājām uz štābu pieteikties, un mūs, tāpat kā visus pārējos, kuri ir no Liepājas rajona, norīkoja pie Augstākās Padomes ēkas. Visas barikādes jau praktiski bija sataisītas. Visas ielas Vecrīgā slēgtas. Tajās bija gan betona bluķi, gan kopā sametināti dzelzs stieņi un, protams, arī smagā tehnika. Tā ka ar mašīnām tur izbraukt nevarēja, vienīgi gar malu bija iztaisīts mazs celiņš gājējiem. Atceros, ka vienā ieliņā pie Doma laukuma elektriķi bija uztaisījuši spriegumu.

Atmosfēra vispār bija mierīga un draudzīga, bet visi bija gatavi stāties pretī iebrucējiem. Sēdējām pie ugunskura, pļāpājām, stāstījām anekdotes. Visu diennakti darbojās skaļruņi un radio ziņoja par notiekošo, skanēja arī mūzika. Doma laukumā uzstājās dažādi mūziķi, manuprāt, pat visi, kuri jau nu tolaik bija. Kafejnīcas un ēdnīcas darbojās bez pārtraukuma. Cilvēki, galvenokārt gan vecās tantes, staigāja ar termosiem un piedāvāja tēju un kafiju, deva arī pīrāgus, plātsmaizītes, desmaizītes. Ik pēc pusstundas, var teikt, kāds pienāca un kaut ko piedāvāja. Paēdis biju un badā nemiru, taču pieklājības pēc vajadzēja ņemt, kaut arī negribēju, — "Lūdzu, zēni, ēdiet, dzeriet, neatsakieties." Tolaik jau viss bija uz taloniem, bet viņš, cilvēciņš, pērk un nes. Nesa arī adītus cimdus, zeķes, cepures, šalles, deva arī cigaretes. Cilvēki bija atsaucīgi. Tie, kuri paši nesēdēja, tie atbalstīja šādā veidā. Jā, un bija arī mācītāji, sprediķotāji, kuri lasīja priekšā Bībeles pantus un deva mums arī kaut kādas lūgšanas lapiņas.

Tā bija dienas atmosfēra, taču naktī visas ejas slēdza un lūdza sievietes, bērnus un vecus cilvēkus atstāt barikāžu vietas. Pa dienu varēja staigāt. Pats arī mazliet pastaigāju un apskatīju, kā iet domubiedriem. Bija daudz žurnālistu, kuri skatījās, filmēja, intervēja. Vienu nakti iznāca tāds kuriozs: palūdza mani, lai pastāvu ielas galā pie ejas un nelaižu sievietes, bērnus un vecus cilvēkus. Stāvu, sargāju. Nāk viena kundzīte. Saku, ka nedrīkst, nevar zināt, kas pa nakti var notikt, bet viņa man: "Vai tu nezini, kas es esmu, nepazīsti mani?!" Izvelk apliecību — žurnāliste — Elita Veidemane. Dzirdējis jau biju, bet pēc skata nepazinu.

Vispār viss bija mierīgi, ja nu vienīgi tas, ka pa dienu vairākas reizes pāri Rīgai laidās armijas helikopters ar sarkanu zvaigzni uz sāniem. Cilvēki gan vairāk sarosījās pa nakti. Doma laukums bija pilns ar cilvēkiem tā kā gadatirgū. Viņi sēdēja pie ugunskuriem, runāja, dziedāja, citam bija arī ģitāra. Malka bija savesta atliku likām, un varēja kurināt ugunskurus un sildīties. Arī deputāti Augstākās Padomes ēkā dzīvoja visu laiku. Pāris reižu pa nakti pie mums "ciemos" iznāca arī mūsu draugs, bijušais Priekules slimnīcas ārsts, bet tagad deputāts, Egils Jurševics. Lai gan viss bija daudzmaz mierīgi, pa rokai turējām dzelzs stieņus un degmaisījuma pudeles — ja nu kas.

Kādas pāris naktis nebiju gulējis, miegs nāca virsū. Bijām dzirdējuši, ka Doma baznīcā varot iet sasildīties un pagulēt. Un tā mēs, kādi trīs vai četri vīri, aizgājām. Jā, redzam — nolikušies citi uz soliņiem un guļ. Noliekamies arī mēs. Nezinu, cik ilgi tā bijām gulējuši, bet, kad pamodāmies, redzējām, ka mācītājs runā, koris dzied un pilna baznīca sanākusi ar cilvēkiem. Tomēr augšā neviens necēla... Kafejnīcās un ēdnīcās arī snauda, bet arī tur nevienu ārā nedzina.

Priekules autobuss mājās pārbrauca jau pēc divām dienām, arī visi priekulnieki pārbrauca, palikām tikai mēs divi ar Aigaru Strēli. Priekules mediķu brigāde arī mainījās ik pēc pāris dienām. Sēdējām pie ugunskura kopā ar studentiem. Studenti arī nāca pa kādiem piecpadsmit cilvēkiem uz maiņām. Kopā dziedājām, runājām, viņiem bija arī ģitāra. Bet pēc divām dienām paliku viens pats, jo Aigars arī aizbrauca mājās. Pats nebiju bijis mājās kādu nedēļu, varbūt vairāk. Sirdsapziņa neļāva. Uzskatīju, ka man vienkārši tur bija jābūt. Tur nebija ko domāt, tas bija mans pienākums. Bet biju nosalis un negulējis arī. Un tad, kad viss tā kā gāja uz beigām, pārbraucu arī es. Un tajā vakarā tieši notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Radio ziņoja, televīzija arī pārraidīja, un, vienu nakti mājās izgulējis, nākamajā dienā atkal savācu cilvēkus, un braucām atpakaļ uz Rīgu. Bet tad jau vairs nebija liela vajadzība pēc mums, teica, lai braucam mājās. Un nākamajā dienā mēs laimīgi atgriezāmies.

 

Pierakstījusi L. Jaunzeme