Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ne tikai latvieši

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Janvāris ir ziemas klusais laiks, kad cilvēkam gribas mieru un siltumu, bet kādas svētdienas rīts pienāca ar satraukumu. Lietuvas galvaspilsētā PSRS karaspēks apspiež tautu, kas vairs negrib dzīvot pa vecam. Ar tankiem un citu bruņutehniku tiek šturmēta Viļņas televīzija. Cilvēki tankiem stājas pretī ar kailām rokām. Jura Podnieka filmēšanas grupa ir uzņēmusi unikālus kadrus, kurus pārraida pa Rīgas televīziju. Kļūst zināms arī par pirmajiem upuriem, kuru starpā arī sievietes. Man ir liels kauns un arī dusmas, ka arī pats esmu dienējis šajā mežoņu armijā. Mēs gribam to pašu, ko kaimiņu republika, — brīvību. Viļņas liktenis var sagaidīt arī mūs vistuvākajā laikā.

Pret vakaru kļūst zināms, ka Rīgā sāk ierasties pirmie aizstāvji. No laukiem un tuvējās apkārtnes brauc smagā tehnika, bloķēti tiek svarīgākie objekti. Ceļ arī vienkāršas barikādes.

Tai laikā strādāju rūpnīcā "Kurzeme". Pirmdienas rītā cilvēki pulcējas bariņos, satraukti pārrunā notikumus. Visiem ir viena doma, ka arī mēs nedrīkstam stāvēt malā, un sākas sarakstu vākšana dežūrām Rīgā. No Aizputes centra katru rītu uz Rīgu kursē speciāls autobuss, ar kuru var braukt aizstāvji, bet tas nav vienīgais, jo arī citas tā laika iestādes, kā PMK-16, Aizputes Ceļu daļa un tie, kam ir savi autobusi, dodas dežūrās uz Rīgu.

Man un maniem darbabiedriem J. Biteniekam, A. Untenbergam un citiem dežūra iekrīt taisni tajā dienā, kad paredzams Persijas līča kara sākums. Regulārās armijas daļas Rīgā vēl nekādu agresiju neizrāda. Provokācijas un dažādus izlēcienus atļaujas vienīgi tā laika speciālās milicijas daļas, sauktas par OMON. Visi ir pārliecināti, ka armija nogaida un, kad visas pasaules uzmanība būs novērsta citur, agresija sāksies arī pie mums.

Autobuss pārpildīts. Citi, kuri bijuši mazāk nodarbināti rūpnīcā, dežūrā dodas jau atkārtoti un var mums pastāstīt par stāvokli Rīgā. Pusceļā satiekam pretī braucošus un pārpildītus autobusus. Tajos ir cilvēki, kuri ir nomainīti un atgriežas mājās. Tiek ieslēgtas autobusu ugunis un atskan skaņu signāli. Logos pavīd žesti — "mēs uzvarēsim!". Kļūst ļoti patīkami, ka arī mēs, latvieši, kritiskos brīžos varam būt vienoti.

Rīgā ierodamies agrā rīta stundā. Paveras skats, kuru mani bērni diezin vai kādreiz ieraudzīs. Visi tilti pilni ar smagajām mašīnām, kas piekrautas ar smiltīm, betona plāksnēm un baļķiem. Pār Daugavu veļas miglas vāli, bet izrādās — tā nav migla, tie ir dūmi. Tie nāk no Zaķusalas puses, tur cilvēki sildās pie ugunskuriem. Malka tiek pievesta veselām kravām.

Mūsu mērķis nav Zaķusala. Mēs dodamies uz Vecrīgu — uz Doma laukumu. Piebraukt nav iespējams, jo visas, pat mazākās ieliņas ir barikāžu pilnas. Mašīnas stāv krustu šķērsu, sakrauti dzeloņdrāšu ruļļi, akmeņi un dažādas drazas. Mums jānokļūst Radionamā, jo tur dežurē Aizputes vīri. Nokļuvuši galapunktā, mēs uzzinām, ka mūsējie nejūtas tik noguruši un turpinās vēl vienu dežūru. Dežūra te ir siltumā un zem jumta, bet papildspēki ir vajadzīgi tur, kur nakts jāpavada zem klajas debess. Štābā uzzinām, ka cilvēki vajadzīgi pie telefona un telegrāfa stacijas. Uz turieni dodamies kājām. Redzam, ka visa Rīga pārvērsta par cietoksni.

Tikko esam nokļuvuši galā, tiek izsludināta trauksme. It kā parādījušās OMON kaujinieku mašīnas. Novērojam, ka te ir viss diezgan labi organizēts un katrs zina savu vietu un uzdevumu. Vēlāk uzzinām, ka tā ir bijusi tikai mācību trauksme. Abi ielas gali nobloķēti, un pie katras barikādes sava komanda. Viena no komandām ir izveidota no Rīgas studentiem, un tur valda īsti kaujiniecisks noskaņojums. Visi bruņojušies ar dažādiem sitamajiem — stieņiem, ķēdēm un nūjām. Mums līdzi ir tikai gāzmaskas, tāpēc lūkojam arī pēc kaut kā smagāka.

Mūs norīko uz centrālo ēku, kuras ieeja aizkrauta dažādām kastēm, bet iekšpusē ir centrāles aizsargi, tērpušies bruņuvestēs un bruņojušies ar automātiem. Mūsu dežūra ir ēkas ārpusē.

Diena paiet, pielabojot barikādes un nožogojumus. Ziemas diena ir īsa. Drīz sāk krēslot, un pamazām tiek iekurti pirmie ugunskuri. Tumsa vairāk satuvina cilvēkus, un sākam iepazīties ar blakus grupām. Cilvēki sabraukuši no visas Latvijas, un to starpā ir arī no Kurzemes. Cik atceros, bija no Kuldīgas, Skrundas un Priekules. Aizstāvju rindās nav tikai latvieši vien. Skan arī krievu valoda, un ir prieks, ka Latvijas liktenis nerūp tikai mums, latviešiem, bet arī citu tautu pārstāvjiem. Visu laiku tiek pievestas dažādas sviestmaizes, katlos karsta tēja vārās regulāri. Cigaretes arī tiek izsniegtas par brīvu. Telegrāfa centrāles priekšpuse kļūst par tādu kā skatuvi, ierodas dažādi ansambļi, kuri muzicē un dzied. Cilvēki, lai uzturētu možumu, māksliniekiem dzied līdzi. Brīžam liekas, ka sākušies tādi kā svētki mēra laikā.

Tiek izziņota atkal kārtējā trauksme, un visiem tiek sniegta jauna informācija. Uz tilta pār Daugavu notikusi jauna provokācija. Tur deg barikāžu mašīna un gājis bojā cilvēks pēc OMON apšaudes. Dobelē, kur dislocēts tanku karaspēks, novērota tehnikas kustība. Koncerts un dziesmas apklust, jo ir gatavība nr. l.

Neziņā paiet daudzas stundas. Cilvēki klausās tranzistorus un seko līdzi notikumiem pasaulē. Uz rīta pusi uzzinām pirmās ziņas — karš Persijas līcī sācies. Pašlaik tiekot doti raķešu triecieni Bagdādei.

Pēc neilga laika atskan arī šāvieni mūsu apsargājamā objekta tuvumā. Vēlāk uzzinām, ka OMON devies izbraukumā pa Rīgu un sašāvis stāvošam autobusam logus. Mums tuvoties viņi nemēģina.

Nakts ir auksta, un mēs — katrs pa kārtai — dodamies meklēt siltumu. Tuvējie veikali ir atvērti cauru diennakti, un tur dežurē arī medicīniskā palīdzība. Patvērumu atrodu tuvējā grāmatnīcā. Vienīgā vieta, kur piemesties, ir skatloga palodze.

Rīts pienāk mierīgs, bet nekas vēl nav mainījies. Pār visu ielu atskan Latvijas himna. Cilvēki svinīgi stāv kājās. Nolemjam palikt vēl vienu dienu, un tā paiet līdzīgā gaisotnē. Traģiskie notikumi nāks vēlāk. Tad uz barikādēm būs citi cilvēki, bet manis tur nebūs.