Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mūsu sarkanziliviļņotais (2)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19880923|]]
Vēlreiz par karogu – par oficiālo republikas karogu

2.

1919. gada 15. janvārī pieņemtā Padomju Latvijas Konstitūcija noteica, ka valsts karogs ir sarkans ar uzrakstu «Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika». Taču vismaz manā rīcībā nav dokumentālu liecību par to, ka šāds valsts karogs būtu reāli lietots; vētrainajā 1919. gadā lietoja sarkanus karogus ar vai bez attiecīgo padomju un karaspēka daļu uzrakstiem.

1940. gada vasaras notikumu laikā sarkanbaltsarkanais karogs atradās līdzās sarkanajam. Ar Tautas valdības lēmumu abi tie bija jāizkarina pie valsts un dzīvojamām ēkām 14. jūlija vēlēšanu dienā, abi līdzās plīvoja Tautas saeimas 21. jūlija sēdē, kad Nacionālajā teātrī pasludināja padomju varu Latvijā. Sarkanbaltsarkanais karogs 1940. gada 5. augustā bija Kremlī, kad PSRS Augstākā Padome lēma par Latvijas PSR uzņemšanu Padomju Savienības sastāvā. Līdz Latvijas PSR jaunās Konstitūcijas pieņemšanai 1940. gada 25. augustā sarkanbaltsarkanais karogs bija Padomju Latvijas valsts karogs.

Un, ja 1940. gada 6. septembrī to nomainīja jauns Latvijas PSR valsts karogs (sarkans ar sirpi un āmuru, virs kuriem augšējā stūrī pie kāta burti «LPSR»), tad ne tāpēc, ka Latvijas tautas vairākumam būtu bijuši iebildumi pret veco karogu, bet tāpēc, ka Staļina režīma uzspiestā unifikācija šādu karogu nevarēja pieļaut: visu savienoto republiku karogi bija sarkani un atšķīrās cits no cita tikai ar savienoto republiku nosaukumu saīsinātiem uzrakstiem, republiku nacionālās īpatnības neatspoguļojot.

Lielā Tēvijas kara laikā Padomju valdības attieksme pret PSRS tautu, vispirms jau krievu tautas tradīcijām, nedaudz mainījās — tika atzīti pagātnes dižo karavadoņu Suvorova, Kutuzova, Nahimova, Ušakova un Aleksandra Ņevska nopelni (iedibināti viņu ordeņi), atjaunotas tradicionālās krievu karaspēka atšķirības zīmes, pieņemta jauna PSRS valsts himna. 1944. gada februārī VK(b)P CK lēmums paplašināja arī savienoto republiku tiesības — atzina to tiesības uz nacionāliem karaspēka formējumiem, nodibināja to ārlietu ministrijas. Ieteica pieņemt republiku valsts himnas. Attīstot šo lēmumu, PSRS Augstākās Padomes Prezidijs gāja soli tālāk — 1947. gada sākumā ieteica visām savienotajām republikām izveidot jaunus valsts karogus, kuros tiktu paredzēts saglabāt sarkano krāsu, attēlot padomju simboliku — sirpi, āmuru un zvaigzni, bet republiku nacionālās īpatnības izsacītu ar citu krāsu ieslēgšanu karogā vai ar nacionālu ornamentu. Tad Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nodibināja komisiju jaunā karoga izveidošanai, ko vadīja Prezidija priekšsēdētāja vietniece Olga Auguste (vēlāk Kārlis Gailis). Karoga komisijas locekļu skaitā, kā to fiksējuši protokoli, bija Andrejs Upīts, Arvīds Pelše, Kārlis Prieže, Jānis Ostrovs, b. Neilande (?— varbūt: toreizējā rūpnīcas VEF arodbiedrības priekšsēdētāja, bijušā LK(b)P CK otrā sekretāra Roberta Neilanda dzīvesbiedre Emma Ērenštreite-Neilande? — Red.). Par konsultantiem pieaicināja māksliniekus Jūliju Madernieku, Arturu Apini, Jāni Dombrovski, folkloristu profesoru J. A. Jansonu, vēlāk arī Arturu Lapiņu un Georgu Kruglovu.

Kopš 1947. gada 28. aprīļa karoga komisija noturēja vairākas sēdes, kuru protokoli tātad ir. Manuprāt, būtu vēlams, lai šos protokolus, kā arī klātpieliktos karoga metus (saglabājušies arhīvā) izanalizētu mākslas vēsturnieki, taču nespēju atturēties, nesniedzis sabiedrības ieskatam dažas domas, kuras toreiz izteica aktīvākie komisijas locekļi.

Pirmajā sēdē spriests (A. Pelše, J. Ostrovs, A. Upīts) par karoga veidošanas principiem un konsultantu pieaicināšanu, bet otrajā, 1947. gada 5. maijā, jau izvērsusies visai interesanta diskusija par latviešu nacionālajām krāsām un ornamentu. J. Dombrovskis gan atzīst, ka Latvju dainās un etnogrāfiskajos krājumos līdzās košajai sarkanajai krāsai no maigākajām krāsām sastopama baltā un dzeltenā, taču ieteic vadīties ne tik daudz no folkloras, cik no arheoloģijas:

«Dominējošo vietu ieņem trīs krāsas: zilā, zaļā un trešā krāsa dzeltenā. Tās ir arheoloģiskās krāsas, un zeme nemelo… Iztirzājot krāsu nozīmi. varam teikt, ka zaļā — auglīgā zeme, dzeltenā — auglība, mūsu maize — kvieši... Mēļu zilā — mūžam zili Latvijas meži, Daugava, ūdeņi ir zili…»

Profesors J. A. Jansons netieši oponē Dombrovskim:

«No krāsām baltā un dzeltenā vismīļākās. Krieviem ir krasnij, bet mums ir balta saulīte, balta sērdienīte, baltā māmuliņa. Viss, kas ir skaists, ir balts. Mīļš, labs, skaists viss ir iekšā. Vasaras laikā vīrieši darba laikā staigāja baltās linu drēbēs. Mēļu zilā, zaļā krāsa, tās tautas dziesmās netiek sevišķi slavē tas. Salīdzinot ar balto un dzelteno, tās netiek tik bieži pieminētas.» Taču Jansons nobeidz vārdiem: «Simbolisma moments ir ļoti svarīgs pie karoga krāsu noteikšanas. Es gribētu teikt — zaļo zemi, dzelteno druvu, zilo jūru varētu ņemt par pamatu.»

Vecmeistars Jūlijs Madernieks, pievienojoties J. Dombrovska domām par krāsām, izsakās, ka karogā varētu ieviest arī ornamentu, tikai esot jāizšķiras, kādu ornamentu ieviest un kurā vietā to novietot.

Sēdes nobeigumā toreizējais LKP CK sekretārs A. Pelše rezumē:

«Karogā vajag būt trīs krāsām. Mums ir piecas krāsas, no kurām varam izvēlēties. Tiesa gan, ka ar sarkano krāsu būs grūti kombinēt dažas krāsas. Sirpis un āmurs būs dzeltenā krāsā, tā ka no tā viedokļa saule un zvaigznes (kuru ievietošanu proponēja J. A. Jansons — J. S.) var padarīt stipri raibu. Mums jau ir divi plankumi — sirpis un āmurs, un zvaigzne — saule tātad atkrīt.»

Nākamajā, 15. maija, sēdē Jūlijs Madernieks saka, ka vājās redzes dēļ izveidojis tikai ornamentus, kas domāti tumši sarkanā krāsā un novietojami uz sarkanā karoga augšējā stūra, kamēr sirpis un āmurs novietojami vidū. Vājās redzes dēļ no tālākas līdzdalības viņš atsakās. Vēlāk karoga komisija principā vienojas, ka karoga meti, kuros visapkārt ornaments, izskatoties kā grāmatu vāki, tādēļ galu galā no ornamentikas nolemj atturēties.

Andrejs Upīts izsakās arī pret karogam cauri ejošu svītru izvietošanu:

«Ja karogā lieto strīpas, vai tas nerunā pretim principam, ka tiek saglabāta sarkanā karoga pamata krāsa? Man liekas, ka šis variants ir atmetams. Es domāju, ka vajadzētu likt stūri uz sarkanā fona nacionālās krāsas — dzeltenu, zilu un zaļu.»

Arvīds Pelše piemetina — varbūt ieviest zaļu un dzeltenu krāsu un arī nacionālo ornamentu.

Pret ornamentu tomēr izsakās A. Upīts:

«Ornamentu nevar savienot ar emblēmu, tas apēno emblēmu, viņa pazūd. Ja mēs liksim krāsas galā, tad ornaments arī neder. Krāsas pēc manām domām jāliek no malas un jāsāk pie paša karoga kāta.»

Šim Upīša viedoklim tomēr oponē Prezidija priekšsēdētāja vietnieks K. Gailis, kas uz skata, ka «krāsas mazā gabaliņā atgādina vācu korporāciju nozīmes un tādēļ atmetamas».

A. Pelše vēl piebilst: «Man personīgi nepatīk vertikāls krāsu sakārtojums — ja karogs plīvo, tad viņam jābūt paralēli zemei, griezumam jāiet horizontālā virzienā…»

Karoga komisijā 1947. gadā izskatīja apmēram 80 dažādu karoga variantu. Starp metiem bija tādi, kuros jūtama stipra sarkanbaltsarkanā karoga ietekme, kaut arī karoga vidējā baltā josla tajos ornamentēta. Viens no A. Apiņa ieteiktajiem karoga metiem ļoti atgādināja Anša Cīruļa 1916./17. gada nacionālā karoga projektu. Tāpat daži A Lapiņa meti veidoti sarkanbaltsarkanās krāsās. Taču karoga komisijā nemaz netika apspriesta iespēja pieņemt par republikas karogu sarkanbaltsarkano, papildinot to ar padomju simboliku, kas būtu pilnīgi atbildis PSRS Augstākās Padomes Prezidija ieteikumiem. Pēckara gados bija izveidojusies krasi negatīva oficiālā attieksme pret šo karogu (laikabiedri atceras, ka jau pirms komisijas sēdēm LKP CK vadībā J. Kalnbērziņš un A. Pelše noraidījuši šādu variantu, kamēr tādu pieļāvis profesors A. Kirhenšteins), un neviens no pieaicinātajiem konsultantiem neiedrošinājās šādu priekšlikumu klaji izvirzīt. Tomēr, kā liecina arhīva materiāli, karoga komisijas darbā izmantoti agrākie Latvijas oficiālie dokumenti par karogu un K. Dzirkaļa «Latvijas karoga vēsture» (1936.).

Beigu beigās vienojās par karoga metu, kurā būtu sarkana, dzeltena un zila krāsu josla horizontālā izvietojumā, taču ne šis, ne kāds cits mets toreiz apstiprināts netika. Un iesniegtie meti šīsdienas skatījumā arī man šķiet sakonstruēti, samāksloti, veidoti dekretēšanas ceļā no augšas. Karogam jāveidojas organiski, tautas likteņstundās.

Vispār 1947. gadā no visu savienoto republiku karogiem apstiprināja tikai jauno Ukrainas PSR karogu (iespējams, Ņ. Hruščova ietekmē), jo Ukraina bija ANO locekle. Pēc Tēvijas kara izraisītā «ideoloģiskā atkušņa» diemžēl sekoja jauns staļiniskā režīma dogmatiskā stinguma recidīvs. Sākās cīņa pret dažāda veida «nacionālismu», iniciatīvām kultūras laukā. Jaunu karogu veidošanas darbs šķita ideoloģiski «aizdomīgs» un tika pārtraukts.

 

Jānis Stradiņš,

profesors, akadēmiķis