Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Augstākajai izglītībai - augstus orientierus

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19881116|]]
Sarunājoties ar P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes studentiem
Pārrunas publicētas saīsinātā veidā.

 

PSKP CK Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs V. Medvedevs apmeklēja P. Stučkas Latvijas Valsts universitāti. P. Stučkas memoriālajā auditorijā viņš tikās ar vairāku fakultāšu studentu grupu. Tikšanos vadīja LVU rektors J. Zaķis.

Universitātes studentu arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs V. Koziols, kas runāja pirmais, teica, ka studenti, tāpat kā visi republikas iedzīvotāji, vienprātīgi atbalsta tās jauno vadību, un pajautāja V. Medvedevam, vai viņš tiksies ar Latvijas neformālo apvienību pārstāvjiem, lai priekšstats par šeit notiekošajiem procesiem viņam nebūtu vienpusīgs.

— Man jau bija sarunas ar republikas vadību, kura, kā jūs pats teicāt, guvusi vispārēju atbalstu, — teica V. Medvedevs. — Tā ir labi informēta par visiem procesiem, kas notiek Latvijā, turklāt no dažādiem viedokļiem. Tādēļ republikā pastāvošās situācijas iepazīšanā šādu tikšanos nozīmi ir grūti novērtēt par augstu. Ārkārtīgi lietderīgas izrādījās arī sarunas, kas man bija apvienību VEF un «Alfa» darba kolektīvos. Tās bija neformālas tikšanās, nekāda informācijas ierobežojuma vai vienpusības nebija. Par to jūs acīmredzot varējāt pārliecināties, noskatoties televīzijas reportāžas. Tāpat notika ļoti asa, atklāta saruna ar republikas ideoloģisko aktīvu, es sarunājos ar cilvēkiem arī pilsētas ielās. Tikšos arī ar tiem biedriem, kas ļoti aktīvi darbojas Latvijas Tautas frontes ietvaros. Un lūdzu nebaidīties, ka no republikas vadības vai manas puses parādīsies kaut kāda tendenciozitāte, tas ir, tiekšanās vairāk ieklausīties vienas puses domās un ignorēt otras puses domas.

I. Kibermanis, Juridiskās fakultātes trešā kursa students: PSKP XXVII kongress un partijas XIX konference aizsāka demokratizācijas tendenci, kas tagad guvusi tik plašu vērienu. Taču PSRS Konstitūcijas grozījumi un papildinājumi, kurus tagad apspriež, izraisa neizpratni, vismaz pie mums, Juridiskajā fakultātē. Kā var runāt par demokratizāciju, ja paredzēts pants, pēc kura republika pati neizlemj, palikt vai nepalikt Padomju Savienības sastāvā? Par šo garantiju taču rakstīja jau Ļeņins.

V. Medvedevs: Šim jautājumam nepieciešama nopietna saruna. Starp citu, šāda saruna, turklāt detalizēta un atklāta, 11. novembrī notika ar republikas vadošajiem juristiem — prakses darbiniekiem un zinātniekiem, tai skaitā arī ar jūsu universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējiem. Nepieciešamība pēc šādas sarunas radās sakarā ar to, ka pēc divu likumprojektu — par Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem un par Tautas deputātu vēlēšanām – publicēšanas dažās republikās, teikšu precīzāk, Baltijas republikās, vispirms Igaunijā, radusies krasi negatīva attieksme pret tiem. Pie tam ar tādu motivējumu, ka abi šie projekti neatbilstot partijas XIX konferences lēmumiem, esot ar to pretruna tādēļ, ka nozīmējot nevis virzīšanos uz demokratizāciju, bet gan uz republiku tiesību ierobežošanu un centralizācijas pastiprināšanu.

Tiekoties ar juristiem, mēs konkrēti izskatījām visus šos jautājumus, un uzdrošinos apgalvot, ka nekādu atkāpšanos, izņemot vienu, nekādu, uzsveru, principiālu atkāpšanos no konferences lēmumiem šajos dokumentos neatradām. Viss soli pa solim tika izskatīts, visi argumenti, kurus minēja jūsu biedri — juristi — aplūkoti. Diskusija bija brīva, un, manuprāt, to nevajag atkārtot. Jūsu profesori jums par to var pastāstīt. Pilnīgi nepamatots ir apgalvojums, ka likumprojekti esot pretrunā ar konferences lēmumiem. Gluži vienkārši kāds ir nepareizi sapratis šo dokumentu būtību un saturu. Kādam ir licies, ka tie satur atbildes uz visiem jautājumiem, kas tika izvirzīti konferencē, uz visām tās rezolūcijām. Bet tas nebūt nav tā. Tas ir tikai pirmais reālais solis ceļā uz padomju politiskās sistēmas pilnveidošanu un likumdošanas pilnveidošanu, kas skar tikai vienu problēmu — mūsu zemes augstāko valsts varas orgānu struktūru un prerogatīvas.

Runājot par tādu jautājumu kā Savienības un republiku kompetences attiecība, par problēmu, kas skar tiesības pārvaldīt republikas ekonomiku, par citām problēmām, tai skaitā par valodas un pilsonības problēmām un tā tālāk, jāteic, ka tās šajos likumprojektos netiek skartas. Tās tiek pētītas un izstrādātas. Variet palasīt laikrakstos atreferēto CK lēmumu par gatavošanos PSKP CK plēnumam «Par starpnacionālo attiecību pilnveidošanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā» – tur tas viss pateikts skaidri un precīzi. Nebūtu pareizi publicētajos likumprojektos meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.

Tagad konkrētāk — par republiku tiesībām izstāties no PSRS. Palasiet spēkā esošās PSRS Konstitūcijas 72. pantu. Tas paliek negrozīts un šajos likumprojektos nav skarts. Toties tajos ir runa par jaunajām PSRS Augstākās Padomes prerogatīvām. Turklāt tā tagad būs citādāks orgāns, nekā bijusi līdz šim. Te tiek ņemtas vērā pasaules parlamentu prakses tradīcijas. Tas būs faktiski pastāvīgi strādājošs orgāns, kaut kas līdzīgs valsts padomei. Tas darbosies regulāri gan savās plenārsēdēs, gan savu komisiju ietvaros, gan arī citos orgānos. Tāpat jānosaka Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja prerogatīvas un vairāki citi jautājumi. Tieši tāpēc radās nepieciešamība šajā posmā, šo jautājumu risināšanā pieņemt divus minētos dokumentus Runājot par reģionālā, arī republiku, saimnieciskā aprēķina jautājumiem un, es atkārtoju, par Savienības un republiku pilnvaru sadalījuma jautājumiem, jāteic, ka no tiem mēs nekur neizvairīsimies. Tie visi tiks risināti, taču nevar mēģināt tos atrisināt vienā rāvienā. Lūk, par ko ir runa.

Vēl par republikas tiesībām izstāties no PSRS. Manuprāt, nekādas pretrunas te nav, tāpēc ka Konstitūcijas labojums traktē nevis republiku tiesības izstāties no Savienības vai iestāties tajā, bet gan kārtību, kādā PSRS Tautas deputātu kongress pieņem lēmumus šajā jautājumā. Konstitūcijas norma, kas regulē Padomju Savienības sastāvu, tas ir, tajā ietilpstošo republiku skaitu un sarakstu, var būt attiecināma tikai uz PSRS Tautas deputātu kongresa prerogatīvu. Te pretrunas nav. Neviens neapdraud nāciju pašnoteikšanās tiesības Republiku konstitucionālās tiesības izstāties no PSRS, par kurām ir runa 72. pantā, likumprojekti vispār neskar, tas nav šo divu dokumentu temats. Tāpēc nav nekāda pamata secināt, ka notiek kaut kāda republiku tiesību ierobežošana vai centralizēto funkciju paplašināšana. Runa ir tikai par centrālo valsts orgānu pilnvaru noteikšanu praktiskā aspektā, lai zinātu, kas tie ir par orgāniem, kuros cilvēki ievēlēs deputātus pēc Konstitūcijas labojumu pieņemšanas. Apspriediet to vēlreiz detalizētāk, iedziļinieties, un jūs pārliecināsities, ka nekādas savienoto republiku tiesības netiek aizskartas. Vēlēšanu likuma projektā paredzēts lietot vairākmandātu sistēmu. Nezin kāpēc šeit nekas netiek runāts par to, ka Tautas deputātu kongresa deputātu vēlēšanu sarakstos paredzēts iekļaut divas vai vairākas kandidatūras. Nezin kāpēc nekas nav teikts par Augstākās Padomes funkciju paplašināšanu un tās pāreju uz pastāvīgu darbu, par komisiju tiesību paplašināšanu un stingrāku likumdošanas varas kontroli pār izpildorgānu darbību. Nezin kāpēc par to nekas netiek runāts. Taču tas viss precīzi atbilst konferences burtam un garam. Uzmanīgi jāpalasa, nedrīkst ļauties ne visai saprotamam noskaņojumam, kas balstīts uz visai virspusēju iepazīšanos ar dokumentiem.

J. Zaķis: Vakar diskusijā, kas beidzās ap pusnakti, piedalījās pazīstamie tūristi Bojārs, Bišers un Plotnieks, kas aizstāvēta republikas intereses. Šodien viņi ir aizņemti, citādi viņi varētu jums pastāstīt par diskusijas gaitu. Bet tagad mēs būsim spiesti otrreiz runāt par tiem pašiem jautājumiem.

V. Medvedevs: Mēs ar viņiem vienojāmies, ka visi priekšlikumi un šaubas, kas var radīt pamatu uzskatīt, ka te ir kaut kāda demokrātijas ierobežošana, tiks iesniegti Augstākās Padomes darba komisijai, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem. Turklāt šie biedri ieradīsies Maskavā, lai tur detalizētāk, visās juridiskajās niansēs visus šos jautājumus izanalizētu. Runa ir par ultimatīvas pieejas nepamatotību. Uzreiz, vienu divas dienas pēc likumprojektu publicēšanas tika izteikti apgalvojumi, ka tie ir antidemokrātiski, pat kontrrevolucionāri un tāpēc nekur neder. Vārdu sakot, tos vajag noņemt no apspriešanas. Bet bija vajadzīgs tikai viens — uzmanīgi izlasīt šos dokumentus, un tas katrā ziņā ikvienam objektīvam lasītājam liktu izdarīt secinājumu, ka tie atbilst partijas konferences burtam un garam.

V. Šmaukstele, Juridiskās fakultātes ceturtā kursa studente:

Un tomēr es gribētu mazliet skart problēmu, kas saistīta ar likumprojektu par Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem 11. novembra diskusijā, kur, starp citu, manuprāt, netika izteikts republikas iedzīvotāju vairākuma viedoklis, bija runa par to, ka labojumi skar tikai mūsu zemes augstākos valsts varas orgānus. Bet PSRS Konstitūcija taču ir vienots dokuments, un tajā viss ir savstarpēji saistīts, viss kaut kādā veidā atspoguļosies arī zemākajos valsts varas orgānos. Es uzskatu, ka tāds dokuments kā Konstitūcija jāgroza kompleksi. Tā domā lielākā daļa mūsu fakultātes studentu. Var rasties tāda situācija, ka mēs tagad pieņemsim šos labojumus, bet pēc tam labosim tos. Tas attiecas arī uz Konstitūcijas 72. un 108. pantu, kas, manuprāt, tomēr ir savstarpēji pretrunīgi, proti, 108. panta jaunā redakcija ierobežo republikas tiesības iestāties Padomju Savienībā un izstāties no tās.

V. Medvedevs: Varu atbildēt tikai vienu. Konstitūcija ir fundamentāls, ārkārtīgi nopietns dokuments, un patiešām pret visiem tās labojumiem jāizturas loti atbildīgi. Es piekrītu, ka arī daudziem citiem Konstitūcijas pantiem ir vajadzīgi grozījumi. Un tie tiks grozīti. Konkrēti. Ir novecojusi pati Konstitūcijas preambula. Daudzu iemeslu dēļ. Tā tika rakstīta tad, kad mēs balstījāmies uz citiem atzinumiem — ne gluži reālistiskiem vai pat pilnīgi nereālistiskiem. Tas viss ir pareizi. Bet, kad izvirzījās šis jautājums, tika apspriesta arī iespēja jau tagad pilnīgi pārskatīt Konstitūciju. Taču mēs tam vēl neesam gatavi. Neesam gatavi izskatīt uzreiz visus jautājumus, kas skar savienotās republikas, vietējos orgānus. Šie jautājumi jāizstrādā. Tagad mēs neesam gatavi risināt daudzus citus jautājumus. Tam gluži vienkārši ir vajadzīgs laiks. Es domāju, ka pienāks brīdis, kad tiks pārstrādāta visa Konstitūcija, arī tās preambula. Nav gluži pareizi, un nav labi ik pusgadu izdarīt labojumus Konstitūcijā. Bet tāds nu ir šis straujo pārmaiņu periods, ko mēs pašlaik pārdzīvojam, ka tās visas paredzēt, iekļaut kādā vienreizējā aktā nav iespējams. Ar ko jāsāk? Ar augstāko valsts varas orgānu izveidošanu. Nākamajā gadā sakarā ar gaidāmajām savienoto republiku augstāko padomju vēlēšanām un vietējo valsts varas orgānu izveidošanu izvirzīsies jautājums arī par republiku konstitūciju grozīšanu. Pašlaik nedrīkst visu samest vienā kaudzē. Jāsāk ar kaut ko vienu. Ar to mēs arī esam sākuši. Taču tas neizslēdz iespēju risināt citus jautājumus, kaut gan jāatzīst, ka sakarā ar PSRS Konstitūciju patiešām rodas neērtības.

Nāksies ne vienreiz vien atgriezties pie grozījumiem vienā vai otrā pantā. Tāds ir mūsu laiks — krasu un nopietnu pārmaiņu laiks. Šīs pārmaiņas šobrīd ir grūti pat paredzēt, kur nu vēl izstrādāt kaut kādas pastāvīgas konstitucionālas normas.

A. Firsanovs, Juridiskās fakultātes otrā kursa students:

Es tomēr gribētu atgriezies pie likumprojektiem. Pirmkārt, man šķiet, ka mēnesis — tas katrā ziņā ir pārāk īss laiks to apspiešanai, jo Konstitūcijas grozījumos mēs atrodam ļoti daudz jaunumu, tādus kā Tautas deputātu kongress, Konstitucionālās uzraudzības komiteja un daži citi. Otrkārt, ir jārada kaut kāds preses izdevums, kas informētu par to priekšlikumu būtību, kuri tiek iesniegti komisijai, kas apkopo priekšlikumus. Tautai jāzina, kādi priekšlikumi tiek saņemti, kuri no tiem projekta izstrādāšanas gaitā tiek noraidīti un kuri — pieņemti. Arī man ir šāds priekšlikums. Es uzskatu, ka jaunais projekts nav demokrātisks. Kādā ziņā? Tādā, ka notiek pārmērīga varas orgānu centralizācija. Pēc manām domām, Augstākā Padome ir lieks posms, nevis demokratizācija.

Tagad par mācību sistēmu. Mani kā studentu tā ļoti neapmierina. Neattaisnojami ilgi tiek izstrādātas mācību grāmatas konkrēti PSKP vēsturē un politiskajā ekonomijā. Kad es gatavojos stāties augstskolā, vēstures grāmatas nebija. Tās nebija arī pirmajā kursā. Tāpat mani neapmierina veids, kā tiek organizēta zināšanu pārbaude. Es uzskatu, ka jaunā kārtība jāizstrādā centralizēti. Mūsu eksāmenu sistēma ir savu laiku nodzīvojusi, man šķiet. Tā nedod pilnīgu ainu. Nelaime ir tā, ka augstskola lielākoties sagatavo nekompetentus cilvēkus. Kā jūs uz to raugāties?

V. Medvedevs: Laiks, kas atvēlēts likumprojektu apspriešanai, protams, ir īss. Taču, ja ņem vērā, ka visi principiālie jautājumi figurēja jau toreiz, kad notika gatavošanās partijas XIX konferencei, un pašas konferences gaitā, tad tas nemaz nav tik īss. Gan Tautas deputātu kongress, gan Augstāka Padome, gan Augstākās Padomes Prezidijs, gan Augstākās Padomes priekšsēdētājs, gan jaunais vēlēšanu likums — visi šie galvenie jautājumi taču tika dedzīgi apspriesti, un par dažiem jautājumiem konferencē pat notika balsošana.

Tagad termiņš visas tautas apspriešanai noteikts, ņemot vērā, ka jāpieņem jauna kārtība, jauna valsts orgānu sistēma, jauns vēlēšanu likums, lai varētu izziņot Tautas deputātu kongresa vēlēšanas. Gan pēc spēkā esošās, gan pēc nākamās Konstitūcijas tam ir vajadzīgs noteikts laiks. Turklāt vēl taču jāsarīko arī vēlēšanas republiku līmenī. Arī tās mums jāsagaida pilnīgā konstitucionālā gatavībā. Kopumā politiskās sistēmas reformu mūsu zemē paredzēts pabeigt līdz nākamā gada beigām. Tātad tam būs vajadzīgs diezgan daudz laika, bet ir taču vēl arī citi, ne mazāk svarīgi jautājumi — ekonomikas jomā un sociālajā jomā. Mums jāpatur prātā, ka pārkārtošanās liktenis galu galā izšķiras tieši šajās lomās. Tas viss tad arī tika ņemts vērā, nosakot šādus dokumentu publicēšanas un apspriešanas termiņus un šādu secību. Apspriešanai vienkārši jānotiek intensīvāk, un ir jāsūta priekšlikumi Augstākajai Padomei. Runājot par jūsu priekšlikumu attiecībā uz informāciju par apspriešanas gaitu, jāteic, ka jums taisnība. Kaut kāda informācija ir, taču paplašināt to tiešām vajag, un tas būs vajadzīgs arī tad, kad sāksies diskusija par jaunajiem likumprojektiem pašā PSRS Augstākās Padomes sesijā.

Tagad par sabiedrisko zinātņu mācību grāmatām. Darbu pie politiskās ekonomijas mācību grāmatas — man bija uzdots to vadīt — mēs sākām jau pagājušās vasaras beigās. Šā gada maijā mēs beidzām jaunās mācību grāmatas sagatavošanu un nodevām manuskriptu izdevniecībai. Tā būs grāmata ar jaunu, netradicionālu pieeju. Par to tika rakstīts presē, un mācību grāmatas struktūra bija publicēta apspriešanai. Pats manuskripts tika apspriests vairākās mūsu zemes pilsētās, arī šeit, Rīgā. Darbs, kā jūs saprotat, bija ārkārtīgi grūts, jo pārkārtošanās process ekonomikā būtībā ir tikko sācies. Tātad jaunā mācību grāmata ir tikai pirmais mēģinājums aplūkot politiskās ekonomijas problēmas pārkārtošanās aspektā, domājot par tādu sabiedrības veidolu, kāds šis pārkārtošanās rezultātā radīsies. Runa ir par jaunā traktējumā sniegtām īpašuma, iekšējo ražošanas attiecību, saimnieciskā aprēķina un tirgus problēmām. Daudz kas vēl nav skaidrs, nav pilnīgi nostabilizējies. Tomēr darbs pie mācību grāmatas ir pabeigts, un līdz gada beigām tā nāks klajā.

Tādas pašas grūtības ir arī ar PSKP vēstures mācību grāmatas radīšanu. Tāpēc nav nejaušība, ka pieņemts lēmums pagaidām izdot PSKP vēstures apcerējumu grāmatu, nevis kaut kādu, tā sakot, kanonizētu un stabilu mācību grāmatu. Tiesa, no principiālā viedokļa daudz kas jau ir skaidrs, un attiecībā uz divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem vērtējumi ir doti. Taču tikai pamatjautājumos. Galvenajos vēstures «blokos» vēl ļoti daudz kas ir jāapsver. PSKP vēsturē vēl jāietver konkrētas personas un jādod tām tāds vērtējums, kas nevis izrietētu no Staļina vai kāda cita cilvēka subjektīvās nostājas, bet gan atspoguļotu vēsturiskā procesa reālās tendences, objektīvos procesus un vajadzības. Šis uzdevums ir ārkārtīgi svarīgs. Tāpēc es nevaru dot solījumu attiecībā uz PSKP vēstures mācību grāmatas iznākšanas termiņiem. Vēl droši vien būs vajadzīgs gads, lai lasītāji beidzot saņemtu PSKP vēstures apcerējumus — biezu sējumu vai varbūt pat divus sējumus. Esmu pārliecināts, ka tā būs laba, interesanta grāmata.

A. Brūvelis, Fizikas un matemātikas fakultātes ceturtā kursa students: Mums, tāpat kā acīmredzot visas mūsu zemes studentiem, ļoti asa problēma ir attiecības ar karadienestu. Te var akcentēt šādus jautājumus: pirmkārt — tas, cik lietderīgi ir iesaukt aktīvajā karadienestā studentus vispār, tas taču uz diviem gadiem pārtrauc mācības un stipri ietekmē pamatspecialitātes apguvi. Otrs jautājums ir saistīts ar mācībām kara katedrā. Te var izdalīt šādus punktus. Tā ir militārās specialitātes neatbilstība civilajai specialitātei un iegūtās militārās specialitātes neatbilstība tai, kuru students — bijušais karavīrs apguvis armijā. Protams, ar to visu tiek zaudēts laiks mācībām pamatspecialitātē. Mācībām kara katedrā atvēlēts daudz vairāk stundu nekā jebkuram priekšmetam civilajā pamatspecialitātē. Un, visbeidzot, atliek vēlēties, lai labāka būtu mācību kvalitāte civilās aizsardzības katedrā. Un, visbeidzot, jautājums par teritoriālo karaspēka apakšvienību izveidošanas iespēju.

V. Medvedevs: Pārmaiņas starptautiskajā situācijā, saspīlējuma atslābuma padziļināšanās un militārās konfrontācijas samazināšanās — tieši uz šī fona tiks risināti visi tālākie jautājumi, tai skaitā arī jautājumi, kas saistīti ar augstāko mācību iestāžu studentu militāro apmācību un viņu iesaukšanu aktīvajā karadienestā, bet tagad tas ir katra pilsoņa pienākums. Tas visiem ir labi zināms. Tas pats attiecas arī uz to, cik lietderīgi ir tālāk saglabāt mācības ar perspektīvu piešķirt virsnieka pakāpi augstāko mācību iestāžu kara katedrās. Šie jautājumi tiks risināti. Runājot par jautājumiem, kas jāatrisina nekavējoties, kas ir atkarīgi tieši no mums, tas ir, no augstākās izglītības sistēmas vadītājiem, no mūsu attiecīgajām militārajām instancēm, jāteic, ka tiešām jānodrošina militārās apmācības tieša atbilstība studenta profilam, viņa pamatspecialitātei.

Par to, lai tiktu izbeigta iesaukšana armijā mācību gada laikā. Es zinu, ka šādas parādības turpinās, tas nav pareizi, tas ir pretrunā ar panākto vienošanos, ar parakstītajiem dokumentiem. Iesaukt drīkst tikai pēc pirmā vai otrā kursa beigšanas. Citādi tiek nodarīti nelabojami zaudējumi. Taču turpmāk, es atkārtoju, šis jautājums tiks izskatīts principiālāk. Ņemot vērā arī to, cik lielā mērā virsnieka sagatavošana. nepārtraucot mācības, atbilst pašreizējiem uzdevumiem un cik lielā mērā tā sevi attaisno. Kas attiecas uz teritoriālajām karaspēka apakšvienībām, tad es, atklāti sakot, ne visai izprotu, par ko šajā gadījumā ir runa. Tie ir, tā sakot, militāra rakstura jautājumi. Ja runa ir par to, ka vajadzētu dienēt iesaukšanas vietās, tad es jums atklāti pateikšu, kaut arī tas jums varbūt ne visai patiks, ka no militārās sagatavošanas un militārā politikas viedokļa tas ir nereāli, to ir grūti īstenot. Politika var būt pretēja: tiem, kas tiek iesaukti karadienestā Vidusāzijā, ir lietderīgi dienēt Krievijā vai arī otrādi. Bet šeit izšķirošā ir militārā nepieciešamība, tai ir savi kritēriji. Lūk, tāda ir atbilde uz šo jautājumu.

J. Turlajs, Ģeogrāfijas fakultātes ceturtā kursa students: Mēs vēl neesam skāruši vienu no mums vissāpīgākajiem jautājumiem — nacionālo jautājumu. Vakar runāja, ja nemaldos, «Alfas» strādniece, kas teica, ka nacionālās attiecības mūsu republikā sarežģījušas it kā Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa dēļ. Cik es zinu, šis problēmas vienmēr bijušas sarežģītas un pēc kara Latvijā vienmēr pastāvējušas. No trim ceturtdaļām mūs, latviešu, pamattautības pārstāvju, palicis mazāk par pusi. Tā jau ir kritiskā robeža pamattautības tālākai normālai eksistencei. Kaut arī tagad tiek pieņemts lēmums par migrācijas apturēšanu, skaidrs ir viens: republikā pastāvot pašreizējai demogrāfiskajai situācijai, latviešu īpatsvars tik un tā samazināsies, jo mums ir vairāk veco ļaužu. Tāpēc es uzskatu, ka ne vien jāaptur migrācija, bet arī jārada tādi apstākļi, lai pamattautībai, kā arī citām tautībām te varētu attīstīties kultūra, taču īpaši pamattautībai. Jo kur gan citur tai attīstīties. ja ne tajā teritorijā, kur tā dzīvo. Un vēl es domāju, ka PSRS valdībai jāuzlabo stāvoklis tajos rajonos, no kurienes Latvijā galvenokārt ieradušies strādnieki: nemelnzemes joslā, Pleskavas, Novgorodas un Kaļiņinas apgabalos, tur, kur tagad ir pamesti ciemi. Valstij jāpalīdz šiem apgabaliem atrisināt darbaspēka resursu problēmu. Domāju, ka šeit, ceļot darba ražīgumu, mēs savus jautājumus atrisināsim pašu spēkiem. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

V. Medvedevs: Man jau daudzas reizes nācies izteikt savu attieksmi pret šo problēmu, arī tiekoties ar republikas ideoloģisko aktīvu. Es piekrītu, ka starpnacionālo attiecību problēmas radušās un uzkrājušās pamazām, ka tās pienācīgi netika risinātas. Tas attiecas arī uz republikas statusu un pārlieko centralizāciju, it īpaši pa saimniecisko ministriju līniju. Tās pārāk maz uzmanības veltīja sociālajiem jautājumiem. Ražotnes tika celtas, bet sociālos jautājumus uzvēla vietējiem orgāniem. Tas attiecas arī uz reģionālā saimnieciskā aprēķina, demogrāfiskajām un republikas nacionālā sastāva problēmām. Te varu atkārtot to, ko jau teicu: tagad ir grūti kādu vainot par to, ka tā noticis. Nevaru iedomāties, ka kāds būtu īstenojis šādu rūpīgi pārdomātu politiku – ieplūdināt te krievu tautības pārstāvjus un samazināt pamatiedzīvotāju īpatsvaru. Tas drīzāk notika tāpēc, ka šo procesu neievēroja un nepiešķīra tam nekādu nozīmi.

Tagad, kad tiek minēti skaitļi, kas raksturo rūpniecības attīstību, jāsāk domāt, kāda tā ir — pozitīva vai negatīva. Man šķiet, ka rūpniecība ir republikas ekonomiskās attīstības pamats. Tagad neviena valsts, neviena zeme nespēj dzīvot bez savas rūpniecības. It sevišķi bez tādām nozarēm kā elektronika un mikroelektronika un vairākām citām nozarēm, kas iet zinātniski tehniskā progresa priekšgala. Cita lieta, ka, izveidojot republikas teritorijā uzņēmumus, ne vienmēr ir domāts, ar ko tie strādās un kas tajos strādās. Rezultātā nācies darbaspēku ievest no citurienes. Šeit daudz kas nav izdarīts, nav pat noteikts ienākumu un darba algas līmenis šāda veida uzņēmumos. Man pirms brauciena uz šejieni iznāca runāt ar Igaunijas vadītājiem, un noskaidrojās, ka viņu republikā desmit Savienības pakļautības uzņēmumos vidējā darba alga ir zemāka nekā vietējā rūpniecībā. Tātad ne jau viss ir viennozīmīgs. Un nedrīkst it visā saskatīt kādu jaunu gribu un neveselīgus nodomus un mērķus.

Vajag izanalizēt visu. Piemēram, strādnieku šķiras nacionālā sastāva problēmas. Latviešu proletariāts ir mūsu lepnums, republikas. tautas, mūsu revolūcijas lepnums. Bet tas izlaists no redzesloka, un pēc kāda laika sācies tā rindu sašaurināšanās process vai katrā ziņā pamatiedzīvotāju īpatsvara samazināšanās strādnieku šķirā. Vajadzēja veikt kādus pasākumus, izdarīt ekonomisku un sociālu analīzi. Ņemiet profesionāli tehnisko skolu audzēkņu sastāvu. Tajā pamattautības jauniešu īpatsvars ir mazāks nekā strādnieku šķiras sastāvā un iedzīvotāju sastāvā. Tāda pati aina ir arī tehniskajās augstskolas. Vakar «Alfa» konstatējām, ka vajadzības pēc inženiertehniskajiem kadriem tiek apmierinātas uz Maskavas vai Ļeņingradas augstskolu rēķina. Kāpēc? Izrādās, tāpēc, ka Rīgas Politehniskajā institūtā nav organizēta attiecīgo specialitāšu kadru sagatavošana. Kam par to jādomā? Jādomā visiem, bet pirmām kārtām republikā, jādomā jums. Šie jautājumi jārisina saprātīgi. Šeit nav jākurina kaislības un jāļaujas emocijām, šīs lietas ir jāizvērtē konkrēti.

Runājot par latviešu kultūru, jāteic, ka tā ir ļoti savdabīga un spilgta parādība. Un jādara viss, lai tā plauktu, lai latviešu valoda attīstītos. Bet šie jautājumi jārisina uz Ļeņina principa pamata: nekāda administratīva spiediena. Jābalstās uz reālajām vajadzībām, cilvēku reālo noskaņojumu, interesēm un vēlēšanos. Tam visam jābūt nopietnas un pamatīgas analīzes objektam. Mēs visi esam ieinteresēti, lai mūsu tautu sadarbība nostiprinātos, lai attiecības starp cilvēkiem republikā būtu normālas, veselīgas un biedriskas, kā šeit bijis agrāk. Nedrīkst vainot tā sauktos migrantus, tā nav viņu vaina. Attieksmē pret viņiem nedrīkst būt nekā aizvainojoša, nekā tāda, kas aizskar cieņu. Tāpat, dabiski, ar visu cieņu jāizturas pret latviešu tautības iedzīvotāju nacionālajām vajadzībām.

Replika no zāles: Jāprecizē, ka šīs tendences cēlušās ne jau Latvijā, bet Maskavā. Tas tagad ir apstiprinājies. Es igauņu avīzē lasīju, ka šīs republikas radošo savienību plēnumā minēts šāds fakts: 1940. gadā Igaunijā, tātad arī Latvijā, bija vienā līmenī ar Somiju. Bet tagad mēs no tās atpaliekam par piecpadsmit līdz divdesmit gadiem. Kā to izskaidrot?

V. Medvedevs: Nu, redziet, te vajadzētu lasīt veselu traktātu un skaidrot: kādā ziņā esat atpalikuši un kādā ziņā neesat atpalikuši. Ziniet, arī šādi paziņojumi lielu labumu nedod, jo tie vairāk balstīti uz emocijām nekā uz saprātīgu analīzi. Jā, dažā ziņā esat atpalikuši, un visa mūsu zeme daudzējādā ziņā ir atpalikusi. Mēs visu to analizējam un kritizējam. Tagad, kad mūsu vadība pavērusi pārkārtošanās perspektīvu un parādījusi priekšzīmi mūsu problēmu objektīvā analizēšanā, mēs sākam vadību kritizēt par to, kas noticis pagātnē. Jā, ir jāanalizē, lai nepieļautu kļūdas.

Jautājumā par to, ka viss tika izlemts Maskavā. Pareizi, daudz ko izlēma Maskavā. Bet slikti ir tas, ka atbilstošā veidā tas netika risināts republikā. Nevajag meklēt vainīgos visā, kas noticis. Vajag meklēt ceļus, kā izkļūt no šīs situācijas un kā atrisināt visas problēmas, kas mums pašlaik ir aktuālas.

A. Tora, Vēstures un filozofijas fakultātes trešā kursa students: Jūs runājāt par reģionālo saimniecisko aprēķinu. Man šis vārds nepatīk, labāk saukt to par republikānisko saimniecisko aprēķinu. Ja to ieviesīs, daudzas problēmas tiks atrisinātas. Ko jūs par to domājat?

V. Medvedevs: Es reģionālā un republikāniskā saimnieciskā aprēķina ideju vērtēju pozitīvi. Jums nepatīk reģionālais saimnieciskais aprēķins, bet mēs taču sakām, ka uz to jāpāriet ne vien republikām, bet arī apgabaliem un novadiem. Kāda tad ir reģionālā saimnieciskā aprēķina jēga? Tāda, ka tas republikas darba kvalitāti sasaistīs ciešāk ar tās iedzīvotāju dzīves līmeni.

Ideja ir pareiza, tāpat kā visa saimnieciskā aprēķina ideja. Republika izmanto tās rīcībā esošos resursus un pilda noteiktus pienākumus pret visu valsti, ar pārējo tā rīkojas pati. Tas attiecas gan uz finansēm, gan pārtiku, gan citiem jautājumiem. Kāda šeit ir problēma? Vienu vai otru tautas saimniecības nozaru pakļautība centram, republikai vai vietējai varai. Tā ir reāla problēma. Doma, ka visi uzņēmumi, kas atrodas republikas teritorijā, ir pilnīgi jāatrauj no Savienības resoriem, man liekas, gluži vienkārši nav reāla, tāpēc, ka daudzus no tiem saista kooperācija. Jautājums nav tāds, ka jāizkļūst no Savienības pakļautības, bet tāds, ka šiem Savienības pakļautības uzņēmumiem jādod pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Lai tie rīkotos ar saviem resursiem, strādātu uz pilnīga saimnieciskā aprēķina pamata, vēlams, pēc tā otrā modeļa, pildītu saistības pret sabiedrību un pārējo ienākumu sadalītu starp kolektīva locekļiem. Un lai šie uzņēmumi būtu noteiktās attiecībās ar vietējo budžetu, ar vietējām padomēm. Lai sociālās infrastruktūras attīstības jautājumu risināšana būtu arī Savienības pakļautības uzņēmumu pienākums. Tā tam jābūt. Bet pārējā ziņā, finanšu un pārtikas ziņā jābūt šādām attiecībām: zināma līmeņa pienākumi pret sabiedrību. Jo ir visas valsts vajadzības, pārējam jāpaliek republikas rīcībā. Es šim principam piekritu. Un ko nu par mani, šis princips ir Ļeņina pārtikas nodokļa idejas pamatā. Citos apstākļos, atbilstoši citiem procesiem, bet princips ir tas pats. Stingras saistības pret sabiedrību, ar pārējo vari rīkoties pēc sava ieskata.

Replika no auditorijas: Jūs likāt saprast, ka republika pati vainīga pie tā, ka daudz kas pie mums nav darīts. Bet mēs domājam, ka pēc 1959. gada mūsu republikā savas vadības nav bijis, ir bijuši ielikteņi. Piemēram, Augusts Voss. Arī tagad viņš un tādi kā viņš izlems, kā mums dzīvot tālāk. Jo viņi ir Augstākās Padomes deputāti. Viņi izlems arī to, kādai jābūt mūsu jaunajai Konstitūcijai: tādai kā projektā vai citādai. Kā tas savienodams ar demokrātiju? Varbūt vajadzēja vispirms radīt jaunu likumu par vēlēšanām un pēc tam izstrādāt Konstitūciju?

V. Medvedevs: Patiesībā jau tā arī ir izdarīts. Tur galvenokārt arī ir runa par struktūru un kārtību. Biedri, man nav ne pilnvaru, ne pamata novērtēt jūsu republikas agrāko vadītāju darbību. Šis jautājums nav manā personiskajā kompetencē, un es atturēšos no atbildes uz šo jautājumu. Gribētu uzsvērt, ka galu galā cēlonis ir nevis atsevišķas personības, bet vispārīgie vadības principi. Patiešām, padomju loma bija samazināta. Mēs tagad to atjaunojam. Patiešām, bija pārlieku liels centrālisms vairāku jautājumu risināšanā. Mēs tagad šo stāvokli izlabojam. Tagad darīsim tā, lai republikai, uz kuru tiek likta atbildība par ekonomikas stāvokli un stāvokli sociālajos jautājumos, būtu iespējas reāli risināt šos jautājumus. Reāli risināt ražošanas objektu izvietojuma, ekoloģijas un sociālās struktūras jautājumus. Un lai republikāniskos varas orgānus jo stingri kontrolētu no apakšas. Augstāko Padomi — vēlētāji, vadošos partijas orgānus — partijas ierindas biedri un partijas organizācijas. Šis darbs tiek veikts visur, tāda ir politiskās reformas jēga. Tas ir tas. ko mēs gribam sasniegt šis reformas rezultātā, tas ir tas, uz ko ejam. Tāpēc iesim ātrāk un labāk, lai pie šiem jautājumiem nebūtu jāatgriežas! Bet pats galvenais ir demokratizācija, kontrole no apakšas, vēlētāju, masu, visbeidzot, jūsu kontrole. Jūsu pašu aktivitāte — lūk, uz ko aicina mūsu partija un uz kāda ceļa mēs šobrīd stāvam.

G. Kusiņš, Juridiskās fakultātes piektā kursa students: Man jums, Vadim Andrejevič, ir trīs jautājumi. Kāda ir jūsu attieksme pret ideju par mācību maksu augstākajās mācību iestādēs? Otrais. Kā virzās uz priekšu darbs pie likuma par jaunatni, un, ja var vaicāt, kāds ir jūsu viedoklis par šāda likuma lietderību. Un trešais jautājums, kas tieši attiecas uz mani, ir šāds. Jaunais speciālists pēc augstskolas beigšanas bieži vien saņem 120 līdz 140 rubļus mēnesī. Tagadējo inflācijas tempu un slēpta cenu pieauguma apstākļos tas ir smieklīgi. Kāda ir jūsu attieksme pret šo problēmu?

V. Medvedevs: Par mācību maksu. Ja domāts, ka jāmaksā studentam, tad es esmu pret. Uzskatu, ka tas neatbilst ne mūsu sabiedrības organizācijas, ne sociālā taisnīguma principiem. Jo nav taisnīgi pieeju augstākajai izglītībai padarīt atkarīgu no ienākumiem un materiālajiem dzīves apstākļiem, turklāt ne tik daudz paša jaunieša, cik viņa vecāku ienākumiem un apstākļiem. Bezmaksas mācības ir mūsu sociālistiskās sabiedrības sasniegums. Bet es atbalstu maksu par augstskolu studentu sagatavošanu. Šī ideja tika ietverta augstākās izglītības reformā. Tajā laikā es strādāju PSKP CK zinātnes un mācību iestāžu nodaļā. Šī ideja sasaucas ar vairākām citām pamatidejām: ar augstskolu, ražošanas un prakses attiecību kardinālu mainīšanu, ar pāreju uz līgumu principiem speciālistu sagatavošanā, ar atteikšanos no dzīšanās pēc lielāka speciālistu skaita sagatavošanas un varbūt pat ar studentu kontingenta samazināšanu.

Akcentējot kvalitāti, jāizvērš individualizētās sagatavošanas un mācību procesa formas, lai paaugstinātu speciālista līmeni, jāveido ciešāki sakari ar zinātni un ražošanu visās studentu dzīves stadijās īpaši jārūpējas par mūsu zemes universitāšu integrāciju ar PSRS un savienoto republiku zinātņu akadēmijām. Ja runa ir par republiku universitātēm. Tāda ir mana nostāja. Speciālistiem jābūt zelta vērtībā. Organizācijām un uzņēmumiem jāpasūta speciālists, lai viņš jau iepriekš zinātu, kur viņš strādās. Varbūt to vajadzētu noformēt ar kādu kontraktu vai līgumu, un tas varbūt palīdzētu atrisināt arī jauno speciālistu darba algas jautājumu. Es esmu par speciālistu individualizētu sagatavošanu. Tāda ir mana nostāja, kas, starp citu, kaut kādā mērā atspoguļota augstākās izglītības reformas dokumentos. Taču, manuprāt, kaut gan vadošam partijas darbiniekam neklātos kritizēt pavisam nesen pieņemtus dokumentus, es personiski domāju, ka kaut kas no tā, ko es teicu, ceļā ir zudis. Taču nekas nav tā pazaudēts, ka to nevarētu atrast. Domāju, ka agri vai vēlu dzīve liks atgriezties pie šiem jautājumiem. Ja būtu runa par šādu maksu, ko uzņēmumi un organizācijas, kadru pasūtītāji, maksātu augstskolām par katra speciālista sagatavošanu, tāda kārtība varētu daudz ko grozīt gan psiholoģiskā, gan ekonomiskā, gan sociālā ziņā.

Likums par jaunatni. Pie tā strādā komjaunatnes Centrālā Komiteja, es neko konkrētu pagaidām nevaru pateikt, pie mums pēc padoma viņi līdz šim nav griezušies. Es uzskatu, ka likums jāpieņem. Mūsu tiesiskajā valstī visiem procesiem jābūt noregulētiem likumdošanas kārtā. Visas attiecības jāregulē nevis ar administratīviem lēmumiem vai kāda subjektīvo gribu, bet gan ar tiesiskiem likumdošanas aktiem, kas izstrādāti uz demokrātiskiem pamatiem un ko pieņēmuši vieni vai otri valsts varas orgāni atbilstoši procedūrai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka runa ir par tādu mūsu iedzīvotāju grupu kā jaunatne — mūsu tagadne un nākotne, par tās interesēm. No psiholoģiskā un audzinošā viedokļa būtu ārkārtīgi svarīgi jau kopš jaunības iemācīties dzīvot tiesiskā sabiedrībā, balstoties uz likumu un tikai uz likumu. Un, protams, dabiski, uz savu paša apziņu, sirdsapziņu, apzinīgu attieksmi pret darbu un citiem morāliem pamudinošiem rīcības motīviem.

G. Vilks, Vēstures un filozofijas fakultātes ceturtā kursa students: Gribētos zināt jūsu domas par to cilvēku likteni, kuri piedalījās Staļina laika represijās. Presē parādās publikācijas, kurās teikts, ka viņi bauda privilēģijas, nēsā ordeņus, bet mēs nezinām, par ko viņi tos saņēmuši.. Ja viņus nevar saukt pie atbildības, sabiedrībai vismaz jāzina, par ko šie cilvēki saņēmuši privilēģijas. Un otrs jautājums par to, vai ir lietderīgi joprojām ierobežot plašu masu piekļūšanu zināmai literatūrai, ar kuru var iepazīties tikai tad, ja saņemta speciāla atļauja.

V. Medvedevs: To gadu sarežģītība un traģisms slēpjas tajā apstāklī, ka daudzi cilvēki, kas vainojami nepamatotā citu cilvēku apsūdzēšanā, pēc tam paši kļuva par represiju upuriem un gāja bojā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, ar ko visu laiku jāsaduras reabilitācijas komisijai. Kaut gan principā vēsturiskā patiesība pilnīgi jāatjauno un ikvienam jāsaņem pēc nopelniem. Es esmu par to, es domāju, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš. Viss jānoskaidro līdz galam. Šis darbs turpinās. Vēl jāizskata vairāk nekā 60 ar reabilitāciju saistītas plašas lietas un daudz citu lietu. Vēsturnieku un pētnieku uzdevums ir noskaidrot visu vēsturisko patiesību. Šajā nolūkā būs jāveic vairāki pasākumi. Tas ir vienīgais ceļš, kā attīrīt mūsu vēsturi un mūsu sirdsapziņu. Tiesa, te arī juristiem jāsaka savs vārds. Jo pastāv noilgums. Mēs ieejam tiesiskā valstī, un tāpēc likumiem jābūt taisnīgiem. Taču vēsturiskā, morālā aspektā viss jānovērtē.

Par slēgto literatūru. Cik man zināms, speciālai literatūras glabāšanai izveidotās nodaļas faktiski ir atvērtas. Tajās ir dažādi režīmi, piemēram, tikai dienesta vajadzībām Taču es domāju, ka mēs nonāksim pie tā, ka visi ierobežojumi tiks atcelti un literatūra bibliotēkās būs pieejama visiem. Šim jautājumam ir otra puse. Daži izvirza priekšlikumu publicēt daudzu emigrācijas darbinieku sacerējumus, arī pēdējā laika emigrantu darbus. Vispār soli pa solim tas tiek darīts. Taču tajos gadījumos, kad darbiem nepiemīt klaji izaicinošs pretpadomju raksturs, bet tie iekļaujas autora pasaules redzējuma vispārhumānistisko un citu ārpasaules uzskatu saistīto problēmu ietvaros. Šādas publikācijas ir un būs arī turpmāk. Jautājums ir sarežģītāks, kad runa ir par atklāti antisociālistiskiem un pretpadomju darbiem, kas ir klajā pretrunā ar mūsu ideoloģiju un cīnās pret to, pret mūsu politiku.

Vai mēs tos varam publicēt? Nevaram, kaut gan arī te ir problēma. Cilvēki tā arī saka: mēs gribam paši spriest. Tomēr mēs nevaram publicēt klaju aicinājumu cīnīties pret pastāvošo iekārtu. Šobrīd mūsu masu informācijas līdzekļos radusies savdabīga situācija. Tādas preses atklātības tāda atklātuma nekad nav bijis. Un laikam gan nav nevienā valstī. Katrā sabiedrībā vienmēr pastāv kādi informācijas un ideoloģijas regulatori. Mēs tos esam noņēmuši. Esam atcēluši aizliegšanas un atlaušanas režīmu, bet jaunu neesam radījuši. Taču tas ir jārada. Vajadzīgs likums par presi. Katrā civilizētā zemē ir likumdošanas normas, kas regulē masu informācijas līdzekļu darbu. Tas nepieciešams mūsu zemē arī tāpēc, ka atklātums dažviet sācis plūst pāri malai. Ko es saucu par malu? Tā ir mala, kuru vairs pārkāpt nedrīkst, aiz kuras sākas mūsu sabiedrības pamatprincipi, kurus graut nevienam nav atļauts. Mēs nedrīkstam to pieļaut, jo tad mēs zaudēsim pamatu. Kas tas ir? Tā ir mūsu sociālistiskā izvēle. Oktobra revolūcija un Ļeņins. Mēs nedrīkstam atkāpties no šīm pozīcijām, atdot tās un atļaut izskalot pamatus. Lai gan principā mēs iestājamies par visu to problēmu pilnīgu, brīvu un vispusīgu apspriešanu un risināšanu, kas rodas mūsu zemē, par maksimālu kritiku un maksimālu kontroli no apakšas, tai skaitā ar masu informācijas līdzekļu starpniecību. Tas ir milzīgs spēks. Tāds ir mans viedoklis jautājumā par pieeju informācijas avotiem un tāda ir nostāja, ko es cenšos ieturēt, pildīdams partijas Centrālās Komitejas ideoloģiskās komisijas vadītāja funkcijas.

J. Stonis, Fizikas un matemātikas fakultātes trešā kursa students: Vai esat iepazinies ar Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa dokumentiem un ar internacionālās frontes dokumentiem un kāda ir jūsu attieksme pret šiem dokumentiem? Otrs jautājums. Sakarā ar to, ka nav jaunu grāmatu sabiedriskajās disciplīnās, vai nav lietderīgi uz kādu laiku, gadu vai pusotru gadu, pārtraukt šīs nodarbības. Pēc tam mēs to atgūsim. Trešais jautājums par augstāko mācību iestāžu autonomiju, par to, lai visus jautājumus varētu risināt uz vietas.

Un pēdējais. Sakarā ar jūsu vakardienas runu: no kurienes ņemti skaitļi, ko jūs vakar nosaucāt, teiksim, par 84 kilogramiem gaļas uz vienu iedzīvotāju gadā? Tas ir Centrālās Komitejas viedoklis vai skaitļus devusi republikas Valsts statistikas komiteja?

V. Medvedevs: Par jūsu frontēm. Es lasīju Tautas frontes programmu. Domāju, ka mans novērtējums un mani spriedumi par šo programmu neatšķiras no tiem, kas veidojas sabiedrībā. To būtība ir tāda, ka programmā lielākoties atspoguļoti reālie procesi un mūsu sabiedrības attīstības reālās vajadzības pārkārtošanās posmā. Tādējādi šajā daļā Tautas frontes programmatiskās tēzes, kas sakrīt ar pārkārtošanās uzdevumiem, neizraisa nekādus iebildumus, tieši pretēji, tās ir atbalstāmas. Tiesa, jāteic, es mazliet izbrīnījos, kāpēc Tautas frontes programmā ne reizes nav minēts vārds «sociālisms». Ne reizes nav apliecināts atbalsts sociālistiskajai izvēlei. Tur atbalstīts partijas XXVII kongress un XIX konference. Pareizi. Bet šī tīri deklaratīvā forma apieta, nav izmantota.

Tas ir nejauši vai ne? Domāsim kopā! Liksim to aiz auss. Es nemaz nerunāju par to, ka nav arī atsaukšanās uz Ļeņina idejisko teorētisko un tikumisko mantojumu. Ir arī momenti, par kuriem jāstrīdas, kuriem grūti piekrist. Tie lielā mērā skar šī dokumenta ekonomisko daļu. Man liekas, ka tas nav īsti reālistisks. Jāpiebilst, ka tas nav mans viedoklis vien, arī daži Rietumu novērotāji domā, ka daudzi priekšlikumi ekonomikas jomā ir gluži vienkārši iluzoriski, nerealizējami. Un tie ir pretrunā ar globālajām mūsdienu ekonomiskās un zinātniski tehniskās attīstības tendencēm. Vienkārši runājot, tie ir mazliet naivi. Piemēram, es domāju, ka republikas tautas saimniecības struktūras pārkārtošanas formula ar saimniecības orientēšanu galvenokārt uz pašas republikas vajadzību apmierināšanu nesaskan ar vispārējām mūsdienu ekonomiskās un zinātniski tehniskās attīstības tendencēm pasaulē. Runa ir par integrācijas attīstības procesiem. Rietumeiropa šajā ziņā iet uz priekšu septiņjūdžu soļiem, bet mēs diemžēl esam bezcerīgi atpalikuši. Nav iespējams svarīgākās mūsdienu zinātniski tehniskās problēmas risināt atsevišķu reģionu ietvaros, atsevišķu republiku ietvaros, pat atsevišķu valstu ietvaros. Mums, Padomju Savienībai, milzīgai valstij ar kolosāliem resursiem, šobrīd vajadzīga zinātniski tehniskā kooperācija. Atpalikšana šajā plāksnē nolems ekonomiku nīkšanai un galu galā nenovēršami ietekmēs darba ražīgumu. To es jums saku kā ekonomists.

Summēju. Ir problēmas, kas saskan ar konferences lēmumiem un mūsu attīstības virzieniem, ar pārkārtošanos, un šajā ziņā tās ir atbalstāmas. No otras puses, ir jādiskutē. Jāapspriež, ne jau visam var noticēt nepārbaudot, precīzāk, nekam nedrīkst noticēt nepārbaudot.

Citus dokumentus es neesmu lasījis.

Jautājumā par mācību pārtraukšanu sabiedriskajās zinātnēs. Es domāju, ka to nevajag darīt, tai skaitā PSKP vēsturē. Parādās daudz jaunu materiālu, to vidū arī tie, ko regulāri publicē «Pravda». Kopā ar pasniedzējiem jums šeit jātiek skaidrībā. Dažās publikācijās ir arī subjektīvi spriedumi. Tāpat neiztiekam bez kļūdām un neobjektīviem vērtējumiem. Tā ir ārkārtīgi atbildīga lieta. Mēs tagad centrā strādājam ar žurnālistiem un redaktoriem, lai viņiem būtu stingrāka attieksme pret šiem jautājumiem. Mēs tagad atradinām gan mūsu lasītājus, gan arī lasītājus ārzemēs no tā, lai katra publikācija tiktu uztverta kā oficiālo viedokļu izpausme. Materiāli tiks publicēti arī turpmāk. To ir daudz, tāpēc to visu vajag izmantot kopā ar lekcijām, semināriem un arī vecajām mācību grāmatām, tikai tās jāuzņem kritiski. Un varbūt tās jāstudē ne tādēļ, lai atrastu novērtējumus, kas tur izteikti, bet tādēļ, lai noskaidrotu šo vērtējumu nepareizību. Manuprāt, pārtraukt šo jautājumu studēšanu būtu nepareizi, jo tie jūs tik un tā interesē, tik un tā jūs tos apspriežat. Darīsim to kopā!

Par gaļu. Tie ir statistikas pārvaldes dati. Jūsu republikā gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju gadā patiešām ir 84 kilogrami, visā Savienībā — 64 kilogrami. Šie dati ir pilnīgi pareizi, neviens tos neapšauba. Cita lieta, ka tie nav gluži salīdzināmi ar attiecīgajiem Rietumu datiem. Tāpēc, ka tajos ietilpst daži pirmās kategorijas subprodukti. No 84 kilogramiem aptuveni 7 kilogrami. Bet arī 64 kilogramos ietilpst šie subprodukti. Dati rāda, ka vidējais gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju Baltijas republikās, arī Latvijā, aug. Saprotiet, šeit ir paradokss, tas ir vispārzināms. Viena lieta ir vidējais patēriņa rādītājs, cita lieta — tirgus stāvoklis. Es varu atcerēties piecdesmito gadu otro pusi, kad mēs nezinājām, kur gaļu likt. Saldētavu bija maz, tika izstrādāti pat dabisku saldētavu celtniecības projekti. Bet šo gaļu visā pilnībā realizēt nebija iespējams. Kāpēc? Tāpēc, ka bija attiecīgs ienākumu līmenis un mūsu zemē vidējais gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju bija aptuveni 40 kilogramu.

Es atceros, pēc 1947. gada reformas pārdošanā parādījās viss. Bija sarkanie un melnie ikri, kas maksāja 4 rubļus kilogramā un ko pārdeva uz svara no mucām. Tās visas ir relatīvas lietas. Ko gan mēs nedarām vai darām slikti — mēs ar ekonomiskām svirām nepietiekami regulējam darba ražīguma un darba algas attiecību, tirgus piesātinājumu un iedzīvotāju naudas ienākumu apjomu. Jaunā ekonomiskā mehānisma apstākļos pret šo jautājumu jābūt citādai attieksmei. Naudas ienākumiem jāpaaugstinās katrā ziņā atbilstoši preču masas pieaugumam. Citādi grūtības palielināsies. Es teikšu vairāk. Jautājums ir par lopkopības produktu cenām. Nekur pasaulē nav tādas pārtikas preču un rūpniecības preču cenu attiecības kā mūsu zemē.

Nekur pasaulē nav divkāršas un trīskāršas dotācijas ražošanai. Jūs droši vien zināt, ka kolhoziem, padomju saimniecībām un individuālajām saimniecībām mēs par gaļu maksājam trīs līdz četras reizes augstāku cenu, nekā par to pašu galu prasām mazumtirdzniecībā. Un katru gadu šai sakarā izmaksājam aptuveni 80 miljardus rubļu lielu dotāciju. Šie jautājumi ir jānovērtē ekonomiski pareizi. Tāda ir būtība.

Vēl par universitātes autonomiju. Domāju, ka mēs ejam uz šo ceļu, rektors to var apstiprināt. Pirms gada rektors tika ievēlēts demokrātiskā ceļā. Arī zinātniskā un pedagoģiskā darba organizācijas jomā jānotiek vadīšanas decentralizācijas procesam. Finanšu un štatu disciplīnas sfērā kaut kas jau ir paveikts. Lai gan patstāvības pakāpe vēl nav tāda, kāda nepieciešama.

***


Šajā pašā dienā universitātē V. Medvedevs tikās ar republikas augstāko mācību iestāžu rektoriem, prorektoriem, partijas komiteju un partijas biroju sekretāriem un sabiedrisko zinātņu katedru vadītājiem. Tikšanos vadīja Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs J. Vagris.

Runādams tikšanās sākumā, Rīgas Politehniskā institūta rektors E. Lavendelis uzsvēra, ka speciālistu sagatavošanas efektivitāti kavē vairākas nopietnas problēmas. Viena no tām ir stipri centralizētie norādījumi par mācību procesu, kas tiek doti no augšas. Mēs esam ļoti maza republika, viņš teica, un no 320 specialitātēm, ko apgūst Padomju Savienībā, atvainojiet, ka es minēšu pagājušā gada skaitļus, mēs republikā studentus gatavojam 120 specialitātēs.

Jūs zināt, ka pastāv tāda sistēma, ka nacionālie kadri tiek sūtīti uz citu republiku augstskolām, taču tā faktiski nedarbojas. Notiek tā, ka ļoti maz absolventu pēc tam atgriežas tur, no kurienes viņi sūtīti mācīties. Tāpēc es uzskatu, ka mums jāatļauj sastādīt vispārīgākus mācību plānus, lai mēs apmierinātu nepieciešamību pēc tiem speciālistiem, kurus mēs patlaban negatavojam.

Bez tam es domāju, ka tagad vairs nevajag daudz runāt par augstskolu patstāvību finansiālajā ziņā, jo šobrīd mēs aktīvi saņemam visas šīs tiesības. Kaut nu vien paši prastu saimniekot, citādi izrādīsies, ka tiesības mums būs, bet saimniekot nepratīsim.

Tajā pašā laikā nevar izvairīties no tām sabiedriski politiskajām problēmām, kas patlaban tiek cilātas republikā. Notiek ļoti asas diskusijas. Kā institūta partijas konferences delegātam man jāpakļaujas tās lēmumam un jāpasaka, ka mūs ir ļoti satraucis Konstitūcijas grozījumu projekts. Domāju, ka tā apspriešanai atvēlēts pārāk maz laika, ka tas jādara nopietnāk, un tāpēc neuzskatu par iespējamu tagad PSRS Augstākajā Padomē pieņemt šo likumprojektu.

J. Porietis, LVU politiskās ekonomijas katedras vadītājs:

— Godājamais biedri Medvedev! Ekonomisti mani lūdza nodot jums viņu lūgumu palīdzēt mūsu republikas vadībai panākt, lai Savienības resori tomēr vairāk orientētos uz intensīvo attīstības ceļu. Runa ir par tiem uzņēmumiem, kas atrodas republikas teritorijā. Ilgus gadus republika attīstījās galvenokārt ekstensīvā ceļā, iesaistot papildu darbaspēku un papildu materiālos resursus. Tika izmantoti ļoti tāli metāla un citu materiālu pārvadājumi. Un tas viss notika, neraugoties uz to, ka jau 1962. gadā PSRS Zinātņu akadēmijas ražotājspēku pētīšanas padome sagatavoja Rietumu reģionam un Baltkrievijas Padomju Sociālistiskajai Republikai šādu materiālu, kurā bija lasāms: «Straujāku rūpniecības attīstības tempu noteikšana Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistiskajās Republikās radīs nepieciešamību ievest šajās republikās darbaspēku no citiem mūsu zemes rajoniem, un tas nav lietderīgi.» Un tālāk: «Ierobežot rūpniecības uzņēmumu celtniecību tādos lielos centros kā Rīga, Tallina, Viļņa un Kauņa.»

Bet kas iznāca? Visā šajā laika posmā, tas ir, līdz sākās tā pārbūve, pie kuras mēs visi tagad cenšamies strādāt, kapitālieguldījumi republikas rūpniecībā palielinājās un ievērojami apsteidza visas Savienības tempus. Rīgā patlaban dzīvo vairāk nekā viena trešdaļa republikas iedzīvotāju. Tagad jo tālāk, jo grūtāk lauku darbaļaudīm ir nodrošināt Rīgu ar pārtiku. Pie mums visvairāk iesaista darbaspēku no citurienes — šajā ziņā mēs republiku vidū ieņemam vienu no pirmajām vietām. Turklāt, ja salīdzinām Rīgas un citu Latvijas teritoriju darba ražīguma celšanās tempus, redzam, ka galvaspilsētā šie milzīgie kapitālieguldījumi ir mazāk efektīvi nekā citās republikas pilsētās. Tagad es vadu Latvijas Ministru Padomes komisiju, kas izstrādā priekšlikumus republikas iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma regulēšanai. Esmu pārliecinājies, ka, ja mēs tūlīt neapturēsim republikas ekstensīvo attīstību, tiks apdraudēta republikas pārtikas un dzīvokļu programmu, kā arī kultūras attīstības un vairāku citu programmu izpilde. Diemžēl man jāziņo, ka republikas iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums turpinās, un tas saasina jau tāpat akūto dzīvokļu problēmu. Kā piemēru J. Porietis minēja kāda Savienības ministra vizīti Olainē. Ražošanas attīstīšanai šajā pilsētā viņš piedāvāja 41 miljonu rubļu, bet sociālajai infrastruktūrai — tikai pusotra miljona rubļu. Tajā pašā laikā ekoloģiskā situācija Olainē jau tāpat ir ārkārtīgi bīstama. Ir apdraudēta pat Rīgas apgāde ar ūdeni, jo Olaine un Rīga ir ļoti tuvu viena otrai. Nobeigumā LVU katedras vadītājs runāja par to. kā iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma dēļ republikā saasinās starpnacionālās attiecības. Nekavējoties jāierobežo resoriskā pieeja, uz kuru balstās centrālās ministrijas, kam Latvijā ir savi uzņēmumi un kas savā darbībā nerēķinās ar republikas problēmām.

V. Hodakovskis, ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta rektors: Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz saspīlēto situāciju, kāda pašlaik veidojas republikā. Tās ietekmi izjūt arī mūsu institūts. Es te domāju kampaņu, kas tagad izvērsta sakarā ar to, ka mēs esot izteikuši neuzticību republikas vadībai. Atskan saucieni, ka ir laiks Institūtu aizvākt no Latvijas. Jo tas, redziet, demoralizējot situāciju. Es vēlreiz paziņoju, ka tā nav bijis un nav. Mūsu institūts cenšas dot savu ieguldījumu republikas ekonomikā. Mēs tagad gatavojam speciālistus apvienībai VEF, tas ir, palīdzam pārvarēt grūtības ar republikai vajadzīgo speciālistu nodrošināšanu.

V. Dračovs, ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta politiskās ekonomijas katedras vadītājs, izteica bažas par kustību, kas republikā izvērsusies pret PSRS Konstitūcijas grozījumu un papildinājumu pieņemšanu. Rodas iespaids, viņš sacīja, ka to apspriešana apzināti tiek novirzīta uz otršķirīgiem momentiem, lai gan ir pilnīgi skaidrs, un šai sakarā ne vienu reizi vien sniegti paskaidrojumi visaugstākajā līmeni, ka nacionāli valstiskās iekārtas problēma tiks risināta nākotnē un ka attiecīgos dokumentus vēl tikai gatavo. Ja mēs kaut kādā veidā nobremzēsim PSRS Augstākās Padomes darbu politiskās sistēmas pārkārtošanā, tad tā arī būs visīstākā mūsu zemes dzīvē iezīmējušās atjaunotnes bremzēšana, norādīja V. Dračovs. Viņš atbalstīja J. Porieša domu, ka nepieciešams steidzami risināt republikas iedzīvotāju mehāniska pieauguma samazināšanas problēmu.

I. Gronskis, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektors, savā runā skāra studentu militārās sagatavošanas organizācijas problēmu. Pēc tam viņš aplūkota republikas lauksaimnieciskās orientācijas jautājumu. Mēs aktīvi atbalstam republikas tagadējo vadību, viņš sacīja. Jo domājam, ka tā iestājas par lauksaimniecību Mēs esam zinātniski izanalizējuši situāciju un varam apgalvot, ka Latvija ir stabilas lauksaimnieciskās ražošanas novads. Republikai jāattīstās tieši šajā virzienā. Diemžēl daudzu pēdējo gadu laikā tā nav noticis, un ir nepieciešams stāvokli labot. Ja būs pilns galds, atkritis daudzas problēmas, kas šobrīd ir aktuālas.

Tālāk I. Gronskis runāja par lauksaimniecības speciālistu sagatavošanu. Piemēram, pagaidām tehnikumi gatavo vienus speciālistus, augstskolas — citus. Izglītībā nav pēctecības. Tā, mums pati lielākā ir Mehanizācijas fakultāte. Gatavojam inženierus lauksaimniecībai. Bet pagaidām nezinām, vai šāda profila speciālisti laukiem nākotnē būs vajadzīgi. Tagad mums nav vajadzīgs tāds speciālists, kas saglabājies kopš mašīnu un traktoru staciju pastāvēšanas laikiem. Viņš ir tehnikas pielūdzējs, un tas, kas notiek tīrumā vai fermā, viņam nav svarīgi. Mums pirmām kārtām vajadzīgi zemkopji, dārzkopji un lopkopji, kas pārvalda tehniku.

V. Medvedevs: Būtu interesanti, ja jūs rakstveidā izklāstītu savus apsvērumus par lauksaimniecības mehanizācijas kadru rakstura un profila mainīšanos. Tie būs ļoti vērtīgi CK Plēnumam. Manuprāt, tas būtu visai svarīgi.

J. Saulītis, Rīgas Politehniskā institūta politiskās ekonomijas katedras vadītājs: Dzīve ļoti ātri iet uz priekšu. un sabiedriskajās zinātnēs materiāli strauti noveco. Šai sakarā mums rodas lielas grūtības. Jo mums taču jāstrādā pēc obligātajām programmām. Pat tās jaunās programmas, ko mēs esam saņēmuši, jau ir novecojušas. Un tomēr mums liek pildīt oficiāli apstiprinātās programmas. Tagad tā strādāt nedrīkst. Ikviens no mums, būdams komunists ideologs, atbild par attiecīgo darba sektoru. Taču mums jādod tiesības pašiem izraudzīties to, kas šodien nepieciešams, un sniegt to studentiem, citādi mēs atpaliksim no dzīves.

Otrais jautājums. Par studentu patstāvīgā darba apjoma palielināšanu. Šī darba pamats ir mācību grāmata, taču tās nav. Taču, ja mums piešķirti zinātniskie nosaukumi un grādi, mēs droši vien spējam triju četru mēnešu laikā sagatavot nepieciešamos materiālus. Domāju, ka mums jāpiešķir šādas tiesības. Trešais jautājums. Daļa no mums raksta plašas disertācijas par latviešu valodā izdotiem materiāliem. Domāju, ka republikas Zinātņu akadēmijai jādod tiesības piešķirt reflektantiem zinātniskos grādus, netulkojot darbus krievu valodā.

J. Pokulis, Daugavpils Pedagoģiskā institūta partijas biroja sekretārs:

— Mums arī akūta ir problēma, kas saistīta ar studentu iesaukšanu armijā. Bet ir arī ne mazāk svarīga problēma — viņu nodarbināšana lauksaimniecības darbos kolhozos un padomju saimniecībās. Protams, tur viņi iegūst zināmas iemaņas, prasmi, darba mīlestību, taču šis darbs atņem daudz laika mācībām. Tagad, kad studentiem daudz vairāk nekā agrāk jāstrādā patstāvīgi, te rodas lielas grūtības. Uzskatu, ka šī problēma drīzāk jāatrisina.

Latvijas Valsts konservatorijas prorektors Dz. Kļaviņš atzīmēja, ka tagad ārkārtīgi pieaugusi studentu sabiedriski politiskā aktivitāte. Šajā ziņā mūsdienās students viena mēneša laikā iegūst vairāk, nekā agrāk ieguva gada laikā. Visvairāk iepriecina tas, ka viņš mācās, vārdu savienojumā «demokrātiskais centrālisms» pārvietot uzsvaru no otrā vārda uz pirmo — tāda ir mūsu laika iezīme.

Latvijas konservatorija, kas gatavo mūziķus, pedagogus, kultūras darbiniekus un teātra speciālistus, ir viena no vismazākajām mūsu republikas augstākajām mācību iestādēm. Un tāpēc mēs sevišķi labi atceramies tos birokrātiskās valdīšanas gadus, kad mums par visu augstāk bija jātur kaut kur centrā lielām augstskolām izstrādātie normatīvi, kuros nemaz nebija ņemta vērā to mācību iestāžu specifika, kas gatavo kultūras speciālistus.

Domāju, ka pašreizējās diskusijas starp abām frontēm — Tautas fronti un Internacionālo fronti, kurās piedalās arī mūsu studenti, galarezultātā dos labumu, ja sapratīsim, ka jaunatne tagad mācās. Mācās politisko aktivitāti. Mācās, kā labāk pārvaldīt savu zemi. Mācās cīnīties pret birokrātisko aparātu, par kuru tautā runā, ka tā rokas un kājas ir republikā, bet galva un nauda — Maskavā. Piekrītu, ka daudzas problēmas nevar atrisināt vienā rāvienā.

Prorektors pakavējās pie jaunatnes kulturālās un estētiskās audzināšanas problēmas, kas vēl gaida savu atrisinājumu. Ir pienācis laiks darbos atteikties no pārpalikuma principa, pēc kura vēl joprojām tiek finansēta kultūras sfēra, nobeigumā teica Dz. Kļaviņš.

Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta PSKP vēstures katedras vadītāja A. Silakova vērsa uzmanību uz nepieciešamību izdot jaunu partijas vēstures mācību grāmatu. Tāpat ir svarīgi, viņa uzsvēra, dot vēsturniekiem reālu iespēju izmantot arhīvu materiālus. Pēc tam viņa teica, ka jāpanāk, lai Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs strādātu ar visplašāko komunistu atbalstu. Tas palīdzēs palielināt partijas lomu. Tad droši vien arī abas frontes — Tautas fronte un Internacionālā fronte — strādās pārbūves labā. Runājot par Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu, jāteic, ka nav pareizi to saistīt ar Internacionālo fronti. Tāpat kā vairākos uzņēmumos, arī institūtā noorganizēta tās atbalsta grupa. Tā cenšas ietekmēt šo kustību savaldības garā. Gan Tautas frontē, gan arī Internacionālajā frontē ir savs ekstrēmisms. Es piedalījos pirmajā sapulcē, kurā tika izveidota Internacionālās frontes organizācijas komiteja, un man šermuļi skrēja pa kauliem, kad es klausījos dažas runas. Taču par godu sapulces vadītājiem jāteic, ka viņi centās savaldīt šādus runātājus. Atkārtoju, ka mūsu institūts nebūt neatbalsta šādu ekstrēmismu.

Latvijas Valsts mākslas akadēmijas rektors I. Zariņš atbalstīja konservatorijas prorektora Dz. Kļaviņa domu par nepieciešamību radikāli grozīt attieksmi pret jautājumu par kultūras iestāžu materiālo bāzi. Republikā asi jūtams teātru, koncertzāļu un izstāžu zāļu trūkums. Tajā pašā laikā ir iespējams nopelnīt līdzekļus, pārdodot citām valstīm gleznotāju, grafiķu un keramiķu darbus un apmainoties ar radošajiem kolektīviem.

U. Augstkalns, Rīgas Politehniska institūta zinātniska komunisma katedras vadītājs, lūdza paskaidrot, kā republikas orgāni varēs aizstāvēt republikas intereses, ja ierosinātajos Konstitūcijas grozījumos Savienības ministriju lēmumi ir obligāti visā Padomju Savienības teritorijā. Vai nebūtu loģiskāk PSRS Konstitūciju būvēt uz savienoto republiku konstitūciju pamata, nevis otrādi?

Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas partijas komitejas sekretārs A. Putniņš atzīmēja, ka sakarā ar ideoloģisko situāciju republikā ļoti svarīgs ir jautājums par vēsturiskajiem notikumiem Latvijā 1939. gada beigās un 1940. gada vasarā. Iespējams, vajadzētu padarīt pieejamus arhīvu materiālus. Latvijas vēsturniekiem trūkst nepieciešamo materiālu kontrargumentiem pret tiem, kas uzskata, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.

Pēc tam runāja V. Medvedevs.

— Man šī tikšanās ir īpaši nozīmīga. Dažādā laikā man nācies būt visās trijās lomās, kuras jūs šeit pārstāvat. Esmu strādājis augstāko mācību iestāžu sabiedrisko zinātņu katedrās. Esmu bijis rektors, tiesa, specifiskā mācību iestādē – Sabiedrisko zinātņu akadēmijā. Un kā komunists ilgus gadus esmu bijis ievēlēts partijas komitejā. Tāpēc tas, kas šeit tika runāts par augstāko mācību iestāžu darbu, to vajadzībām un problēmām, man ir tuvs un saprotams. Izteikts tika daudz. Es domāju, ja šo sarunu turpinātu, virspusē parādītos vēl ļoti daudz risināmu, gadiem, gadu desmitiem krājušos problēmu.

Un tomēr es savā ziņā apskaužu jūs — tos, kas patlaban strādā ar studentiem. Tikko blakusauditorijā es atkal asi sajutu, cik drosmīgi, atklāti, domājoši un prasīgi ir tagadējie studenti. Šādā situācijā darbs ar studentiem sagādā īpašu gandarījumu, sevišķi svarīgi ir dot pienācīgu ieguldījumu nākamo speciālistu, aktīvu mūsu zemes pilsoņu veidošanā. Tā ir pateicīga misija — gan tāpēc, ka tas ir interesanti, gan arī tāpēc, ka pašlaik tas ir daudzkārt grūtāk, grūtāk sarunāties, grūtāk pārliecināt. Bet tagad mūsu darbā panākumus var gūt tikai ar pārliecināšanas metodi.

Man stāstīja par problēmām, kas saistītas ar karadienestu, studentu militāro sagatavošanu katedrās. Šo jautājumu, pat asākā formā, izvirza arī studenti. Vispirms man jāpasaka, ka patlaban ar to saistīto problēmu loku izskata partijas Centrāla Komiteja kopīgi ar attiecīgajām ministrijām. Pozitīvā atrisinājumā ir ieinteresēti visi — Aizsardzības ministrija, Valsts izglītības komiteja, nozaru ministrijas un resori, kas no augstskolām saņem jaunus kadrus. Te krustojas daudzi sarežģījumi. Tāpēc tos atrisināt nav nemaz tik vienkārši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka patlaban demogrāfijas līkne slīd uz leju — notiek zināmu vecuma grupu absolūta skaitliska samazināšanās, un tas skar Bruņoto Spēku komplektēšanu un skaitlisko sastāvu.

Perspektīvā šī jautājuma principiāls risinājums būs saistīts ar to, kā mums veiksies starptautiskajā arēnā, kādus panākumus izdosies gūt saspīlējuma izkliedēšanā un starptautisko attiecību normalizēšanā, kā arī ar to, kādā laikā kādus praktiskus pasākumus izdosies realizēt mūsu militārā potenciāla un mūsu Bruņoto Spēku skaitliskā sastāva samazināšanā. Patlaban šajā ziņā tiek dziji izstrādāta arī mūsu militārā doktrīna. Te iespējami svarīgi lēmumi.

Varētu likties, ka no kadru sagatavošanas viedokļa dienēt armijā būtu lietderīgi vai nu pirms iestāšanās augstskola, vai arī pēc tās beigšanas. Taču tas nav iespējams. Septiņpadsmitgadīgos iesaukt armijā nedrīkst — medicīna kategoriski ir pret to. Bet, ja orientētos uz augstskolas pabeigšanu, no kā gan piecus gadus tiktu veidoti mūsu Bruņotie Spēki. Tāpat nebūtu saprātīgi jauno speciālistu, kas nule kā saņēmis diplomu, atraut no prakses, neļaujot viņam nostiprināt zināšanas.

Vārdu sakot, viss rūpīgi jāizsver. Steidzami jānodibina kārtība virsnieku dienestā un virsnieku sagatavošanā tieši augstskolās. Vēlējumi, lai tiktu nodrošināta virsnieku sastāva sagatavošana atbilstoši studentu profesionālajam profilam, tiks nodots mūsu militārajām instancēm. Tāpat jārisina jautājumi, kas saistīti ar izdienējušo personu sagatavošanu par virsniekiem augstākajās mācību iestādēs.

Tas viss ir izskatīšanas stadijā. Lēmumi tiks pieņemti tuvākajā laikā.

Sarežģītā situācijā ir mūsu kolēģi, kas strādā sabiedrisko zinātņu katedrās. Sarežģītā pirmām kārtām tāpēc, ka ārkārtīgi straujos tempos mainās mūsu priekšstati, mūsdienu problēmu, vēsturisko procesu izpratne. Priekšstati par mūsu tālākā ceļa mērķiem un perspektīvām.

Mēģinājums formulēt šos priekšstatus tika izdarīts partijas XIX Vissavienības konferencē. Nevarētu teikt, ka mūsu bruņojumā nekā nav. Mēs esam bruņoti, taču mācību darbam ar to, protams, nepietiek.

Augstskolu filozofijas mācību grāmata sagatavota un nodota ražošanā šā gada vidū. Tā iznāks aptuveni pēc diviem trim mēnešiem, varbūt pat agrāk.

Par jauno PSKP vēstures mācību grāmatu, precīzāk, partijas vēstures apcerējumiem, es šodien jau detalizēti runāju ar studentu auditoriju. Atgādināšu tikai, ka patlaban intensīvi strādā PSKP CK Politbiroja komisija represēto cilvēku reabilitēšanai. Nesen sakarā ar pēdējiem pārkārtojumiem CK vadībā mazliet mainīts šīs komisijas sastāvs. Jāizskata daudzas lietas, viss jānoved līdz galam, jāsaliek visi punkti uz «i». Es nezinu, vai ko misija spēs nokļūt līdz katram cilvēkam, kas cietis. Vēl intensīvāk būs jāveic darbs, tajā balstoties uz vietējām iestādēm. Lai cik smagi, skumji un grūti būtu, reabilitēšana jānoved līdz galam. Tas gluži vienkārši ir mūsu pienākums partijas sirdsapziņas priekšā, pienākums vēstures, mūsu tautas un citu valstu tautu priekšā. No tā mēs nekur nevaram aizbēgt.

Tāpēc arī ir nolemts pagaidām nerakstīt PSKP vēstures mācību grāmatu, bet gan apcerējumus, lai PSKP vēsturi varētu studēt augstskolās ne tikai tāpēc, ka tā ir iekļauta mācību plānā kā priekšmets, bet arī tāpēc, ka par to interesējas mūsu jaunatne. Tāpēc, lai cik tas sarežģīti būtu, jo pret sabiedriskajām zinātnēm jāizturas ļoti uzmanīgi, jāizmanto materiāli, ko publicē mūsu periodiskā prese. Kaut gan jāpierod pie tā, ka ne katrs publicētais materiāls ir patiesība pēdējā instancē.

Pašlaik mēs atradinām lasītājus no iesīkstējušā ieraduma katru iespiesto vārdu uzskatīt par oficiālu partijas nostāju. Jo tas nav pareizi. Taču vienlaikus mēs cenšamies strādāt arī ar mūsu žurnālistiem, lai nepieļautu paviršību un izvairītos no tā, ka uz papīra tiek izlikts viss. kas pagadās. Piemēram, ja kāds publicē, ko kaut kad kaut kur teicis Hruščovs, lasītāji ir spiesti ticēt tam, kā to apraksta viņa tuvākie radinieki. Tiks publicēta arī šāda literatūra. Mēs nedomājam slēgt tai ceļu. Taču pret memuāriem jāizturas tieši kā pret memuāriem, ņemot vērā, ka tas ir subjektīvs skatījums un tīri personiski vērtējumi, kur var būt neprecizitātes un kļūdas.

Agrāk mēs praktizējām visu šādu materiālu vizēšanu, apliecinot to pareizību. Lai šie kontrolējošie orgāni šādu funkciju varētu veikt tagad, tos vajadzētu daudzkārt paplašināt. Pašlaik tas fiziski nav iespējams un nav arī vajadzīgs. Te liela nozīme ir redaktoru un autoru aktīvajai nostājai, viņu pilsoniskajai nostājai. Izraugoties šādus materiālus un nodrošinot, lai sabiedriskajai domai netiktu piedāvātas dažādas mazvērtīgas, subjektivistiskas publikācijas, kādas diemžēl sastopamas. Ar to es domāju centrālo presi. Pašlaik šajā virzienā tiek veikts darbs, kaut kādas pārmaiņas jau ir, tomēr šādas publikācijas šur tur parādās.

Tas īsumā par mācību grāmatām. Un pilnīgi pareizi ir tas, ka svarīgs atbalsts mācību darbā var būt materiālu sagatavošana un publicēšana uz vietas. Nekādas neuzticēšanās mūsu kadriem nedrīkst būt. Mācību grāmatas jāgatavo, līdz pat mācību līdzekļu iespiešanai tipogrāfijās, kaut gan daudzos gadījumos ir lietderīgāk tos iespiest nelielā metienā. Pirms plašas pavairošanas tie jāpārbauda, jāaprobē studentu auditorijā.

Ir sagatavots lēmums atļaut izdevniecībām šāda veida zinātniski metodiskas publikācijas – protams, augstskolu rektoru un attiecīgo savienoto republiku resoru kontrolē.

Tagad par dažiem momentiem, kas saistīti ar sabiedriski politisko situāciju republikā, ar starpnacionālajām problēmām. Ari mūsu tikšanās laikā tās izskanēja ļoti aktuāli.

Starpnacionālo attiecību sfērā mūsu valstī nobriedušas nopietnas problēmas. Nacionālo republiku, arī jūsu republikas, attīstības temats kā vadmotīvs vijas cauri visām tikšanās reizēm un diskusijām, kas šeit notiek pēdējās dienās. Rit nepārtraukts apspriešanas process, un tas ir ļoti labi.

Biedri, kas šeit runāja, analizēja šo problēmu cēloņus un sociāli ekonomiskās perspektīvas. Man šajā sakarā jau ne vienu reizi vien ir nācies izteikties. Tiešām, var saprast jūsu bažas sakarā ar sarežģītajiem demogrāfiskajiem procesiem, kas notiek republikā.

Es tagad neanalizēšu to, kas pie tā ir vainīgs. Uzskatu, ka uzmanība jākoncentrē pareizu šo problēmu pārvarēšanas ceļu meklēšanai, to konstruktīvai atrisināšanai atbilstoši pašreizējā pārbūves brīža īpatnībām.

No strīdiem un diskusijām, no emocijām jāpāriet uz radušos problēmu praktisku risināšanu. Šeit es varētu teikt tikai vienu. Man šķiet, ka nebūtu pareizi censties šīs un citas problēmas atrisināt ar kaut kādām administratīvām metodēm un pat likumdošanas pasākumiem. Kaut gan ir jārisina arī daudzi likumdošanas jautājumi un administratīvie jautājumi. Runa šajā gadījumā ir par to, ka jāpatur redzeslokā procesi, kuri agrāk, kā man šķiet, attīstījās stihiski, nekontrolēti, bez analīzes. Tos vajag analizēt un ietekmēt.

Es piekritu, ka būtu pareizi demogrāfisko problēmu risināšanu saistīt ar krasu sabiedriskās domas pavērsienu. Mainīsies un pilnīgāki un precīzāki kļūs priekšstati par notiekošo, skaidrāks kļūs tas, ko un kā darīt.

Republikas pamatfondi ir vieni no visvecākajiem mūsu zemē. Arī zinātniski tehniskais progress rada nopietnas bažas. Ir nodarbināti loti daudzi cilvēki, pat uzņēmumos, kas iet tehniskā progresa priekšgalā. Tiek apgalvots: tur un tur izmanto tādu tehnoloģiju, ka nav vajadzīgi cilvēki, bet cehos ir pilns ar cilvēkiem. Mums parādīja jaunas ierīces, jaunus mikroelektronikas ražošanas automātus. Taču šajā virzienā droši vien jāstrādā vēl neatlaidīgāk. Nezinu, vai pareizs ir skaitlis, ka 20 līdz 25 procenti kapitālieguldījumu tiek izmantoti uzņēmumu rekonstrukcijai un atjaunināšanai. Ja tas ir tā, tad tas nekur neder. Kur tad ir kurss, vispārējais kurss uz pārorientēšanos kapitālieguldījumu sfērā, uz uzņēmumu atjaunināšanu un rekonstrukciju? Šis skaitlis ir ievērojami mazāks nekā Padomju Savienībā kopumā. Lūk, kur, manuprāt, ir pamats sociālo jautājumu atrisināšanai. Un starpnacionālo problēmu atrisināšanai. Tai skaitā arī nacionālās strādnieku šķiras un zinātniski tehniskās inteliģences paplašinātās atražošanas problēmas atrisināšanai. Ar to ir jānodarbojas visiem, bet republikas vadībai — noteikti.

Apgalvo, ka Savienības ministrijas uzspiežot uzņēmumu celtniecību, neņemot vērā sociālās infrastruktūras attīstību, esošo darbaspēku utt. Tagad stāvoklis mainās. Lūk, saka, kā gan iespējams atrisināt republikas problēmas, ja PSRS Ministru Padomes lēmums ir obligāti izpildāms visā Padomju Savienības teritorijā? Es domāju, ka šī Konstitūcijas norma nav šķērslis tam. lai republika pati risinātu savas problēmas. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad ir jābūt kārtībai, un tā ir visādi jānostiprina: nevienu Ministru Padomes lēmumu, kas skar republiku, nedrīkst pieņemt bez tās piekrišanas. Šāda kārtība formāli pastāvēja arī agrāk, taču acīmredzot netika ievērota.

Tātad lēmumu nedrīkst pieņemt bez piekrišanas. Bet, kad tas ir pieņemts, tas visiem ir jāpilda. Tāpēc arī tiek palielināta republikānisko un vietējo padomju loma. Galvenā jēga slēpjas te, nevis Savienības rūpniecības pilnīgā nodošana republikas rīcībā. Kam jums tas vajadzīgs? Ja rūpniecība aprobežosies tikai ar republikas vajadzību apmierināšanu, studentiem es jau to teicu, tā būs katastrofa zinātniski tehniskajam progresam. Visa pasaules prakse liecina, ka panākumus zinātniski tehniskajā progresā tagad var gūt tikai uz starpreģionālās integrācijas bāzes, pat uz starptautiskās integrācijas bāzes.

Par valodu. Vakar tiekoties ar strādniekiem, es jau izteicos par šo problēmu. Mēs visi pareizi saprotam Ļeņina nostāju nacionālo kultūru, starpnacionālās valodas jautājumos. Tā reducējas uz vienu. Nedrīkst pieļaut nekādu vardarbību, nekādu administratīvu spiedienu šajā smalkajā sfērā, pret kuru katrs cilvēks ir ārkārtīgi jūtīgs. Var saprast latviešu, republikas pamatiedzīvotāju rūpes un sāpi par savu kultūru, par savu valodu. Jā, un visiem pret to ir jāizturas ar pilnīgu izpratni. Tas izriet no Ļeņina nostājas, arī no viņa izteikumiem par lielas un mazas nācijas savstarpējām attiecībām.

Domāju, ka jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai atbalstītu nacionālo kultūru, nacionālo valodu. Ir jārada vislielākās labvēlības režīms, bet tā, lai neaizskartu citu cilvēku valodas un kultūras intereses. Un te nav vajadzīga pārlieka emocionalitāte. Domāju, ka visiem mums, internacionālistiem, jāatrod šajā sfērā pastāvošo praktisko problēmu pareizs risinājums, arī darbā, kas tiks veikts, radot attiecīgus Savienības un republiku likumdošanas aktus.

Par 1939. un 1940. gada notikumiem. Es neesmu speciāli nodarbojies ar šo problemātiku, kaut gan 1939. gada līguma radītās situācijas apspriešanā esmu piedalījies. Biedri, varu apstiprināt vienu: 1939. gada līgums mums bija piespiedu līgums, nepieciešams līgums. Cita lieta, ka mēs varbūt nepratām izmantot tās papildu iespējas savas aizsardzības nostiprināšanai, ko šis līgums mums deva, uz laiku attālinot bruņoto konfliktu ar Vāciju.

1939. gada septembrī tika noslēgts otrs līgums — draudzības līgums. Tā noslēgšanu jau vairs nenoteica tāda stratēģiska un vēsturiska nepieciešamība. Tas jau bija neattaisnojams, nepareizs solis ar ļoti nopietnām ideoloģiskām sekām Attiecībā uz tā dēvētajiem slepenajiem protokoliem varu teikt, ka šo dokumentu oriģināli pie mums nav atrasti ne AM arhīvos, ne arī citos arhīvos, neraugoties uz vairākkārtējiem mēģinājumiem tos uziet. Taču runa nav par to. Runa ir par to, ka 1939. gada līgums tiešām izslēdza Baltijas valstis no vācu kapitālisma ietekmes sfēras un nodrošināja, ka vismaz šī līguma ietvaros nebija iespējama bruņota vai citāda iejaukšanās šo valstu lietās, tas ir, šo līgumu loma ir tāda. ka tie tiešām norobežoja Baltijas valstis no iespējamās imperiālistiskās ietekmes. Notikumu tālākā attīstība noveda pie tā, ka tajās tika nodibināta padomju vara. Ar šiem jautājumiem jānodarbojas vēsturniekiem, šeit taču tika pieļauti arī likumības pārkāpumu kaut kādu principu pārkāpumi un tā tālāk. Tas ir jāpasaka vēsturniekiem. Bet, manuprāt, apšaubīt secinājumu par 1939. un 1940. gada notikumu vēsturisko nepieciešamību un pamatotību nav iemesla. Ir jāveic pētījumi. Jādod vēsturisks novērtējums, kas ir bijis pareizs, kas — nepareizs Visi šie jautājumi jāpēta no sociālisma attīrīšanas pozīcijām. Tas attiecas uz mūsu valsts un mūsu partijas vēsturi.

Es gribētu pateikt, biedri, ka uz jums gulstas milzīga atbildība ne tikai par kadru sagatavošanu republikas tautas saimniecībai, bet arī par sabiedriski politiskās situācijas normalizēšanu un uzlabošanu republikā. Ņemot vērā, ka jūs strādājat ar studentiem, bet viņi ir visatsaucīgākie uz sāpīgajiem jautājumiem, uzaicinājumiem un emocijām, es gribētu jūs aicināt nepieļaut neko tādu, kas varētu pasliktināt starpnacionālās attiecības. Jācenšas studentus apvienot ap pārbūves idejām, ap sociālisma atjaunināšanas idejām. Šajā ziņā ir sevišķi svarīgi atbrīvot un pēc iespējas pasargāt studentus no dažādu galējību, vispirms ekstrēmistisku nacionāla rakstura parādību iespējamās ietekmes gan no vienas, gan no otras puses.

Nobeigumā ļoti īsi un koncentrēti par situāciju, kāda izveidojusies ap Konstitūcijas labojumu projektu un jauna vēlēšanu likuma projektu. Gribu noteikti iebilst pret viedokli, ka tie nozīmējot atkāpšanos no partijas XIX konferences lēmumiem, ka tie izstrādāti nevis mūsu sabiedrības demokratizācijas virzienā, bet gan centrālisma pastiprināšanas un vietējo varas orgānu, republiku tiesību aizskaršanas virzienā utt.

Arī tiekoties ar studentiem, es sastapos ar tādu pašu neizpratni. Redzu, ka jums rodas šaubas. Biedri, šim priekšstatam, šai versijai nav ne mazākā pamata. Šie divi projekti nepretendē uz visu konferences lēmumu realizēšanu. Tie netraktē jautājumus, kas saistīti ar pilnvaru sadalīšanu starp centru un republikām. Tur ir runa par pilnvarām, taču par pilnvaru sadalīšanu starp centrā lajiem orgāniem, jo tie tiek izveidoti no jauna. Nebija Tautas deputātu kongresa — tas tiek izveidots. Lai cilvēki zinātu, par ko viņi balso, vajag taču paskaidrot, ar ko nodarbosies šis kongress, kāda būs tā kompetence. Augstākā Padome būs pilnīgi citāds orgāns nekā tagad. Tikai nosaukums saglabāsies. Bet tas faktiski būs pastāvīgi funkcionējošs konstitucionāls valsts varas orgāns — augstākais orgāns Tautas deputātu kongresa sēžu starplaikos. Tas darbosies pastāvīgi, mainīsies tā kvantitatīvais sastāvs. Jānosaka tā kompetence un jāsadala kompetence starp Tautas deputātu kongresu, Augstāko Padomi, Augstākās Padomes Prezidiju un Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju. Nevienas jaunas pilnvaras, nevienas jaunas kompetences nebūs. Starp četriem orgāniem tiek sadalīts tikai tas, kas līdz šim sadalīts starp diviem orgāniem. Te netiek skarts jautājums par Savienības kompetenci un republiku kompetenci. Tas viss vēl ir priekšā. Būs jāizstrādā republiku konstitūcijas.

Es nesaprotu, kālab un kam ir ievajadzējies iztēlot likumprojektu tādu, kāds tas īstenībā nav, un uzkurināt ap to tādas kaislības. Pie tam ultimatīvās rezolūcijas un vēstules, kas tiek sūtītas uz Centrālo Komiteju, — pārtraukt projekta apspriešanu sakarā ar to, ka tas esot pretrunā ar partijas XIX konferenci, ir pilnīgi nepamatotas. Tikai vienā gadījumā notikusi, tā sakot, atkāpšanās no tā, kas tika runāts konferencē. Tas ir jautājums, kā ievēlēt tiesnešus. Konferencē bija runa par to, ka tiesneši jāievēlē augstākai padomei, un juridiskajās un valsts lietās gudri cilvēki nākuši pie secinājuma, ka gadījumā, ja mēs padomēm nodosim reālu varu, ja tās darbosies demokrātiskā tautas kontrolē, tad. atļaujot ievēlēt tiesnešus nevis attiecīgajai padomei, bet augstākai padomei it kā tiks parādīta neuzticība šai padomei. Jaunajos apstākļos tai ir jāuzticas.

Tāpēc tika nolemts atkāpties no tā, kas tika runāts konferencē, un ieviest demokrātiskāku normu: tiesnesi izvirza nevis no augšas, bet gan pati padome. Šī, tā sakot, ir vienīgā atkāpšanās no tā, kas tika runāts konferencē. Un jāteic, es uzskatu, ka arī šī atkāpšanās nav pamatota. Jāļauj jaunajai sistēmai pastrādāt, lai padomes tiešām apliecinātu sevi kā pilntiesīgus varas orgānus, kas pakļauti demokrātiskai tautas kontrolei. Un pēc tam, ja būs redzams, ka tas tā ir, varētu arī grozīt tiesnešu ievēlēšanas kārtību. Nekādas citas pat vismazākās novirzes no konferences lēmumiem nav notikušas.

Pārsteidz arī kas cits: apspriešanas gaitā diemžēl netiek atzīmēts tas reālais, skaidri un gaiši redzamais solis uz priekšu pa demokratizācijas ceļu, kas ir šajos likumprojektos. Es te domāju tiesības ierakstīt vēlēšanu biļetenā divus vai vairākus kandidātus, īstu — nevis simbolisku, bet reālu — piedalīšanos balsošanā (agrāk cilvēks vienkārši iemeta biļetenu urnā, un viss, bet tagad viņam ir jāapliecina sava izvēle), deputātu tiesību paplašināšana, padomju darbības stila un metožu mainīšana un komisiju funkciju paplašināšana. It kā tā visa nebūtu. Kāpēc tad tā? Vai tā ir objektīva pieeja? Neviļus rodas doma, ka tā biedriem vienkārši bijusi emocionāla reakcija. Vismaz jāatzīmē, ka nav to visu saskatījuši. Vēl vairāk mums liek būt uzmanīgiem tas, ka sākas parakstu vākšanas kampaņa. Uzņēmumos pa radio ziņo: biedri, kas vēl nav parakstījis vēstuli, ieejiet tajā un tajā istabā. Kā tad tā? Ko tas nozīmē? Par to notika vaļsirdīga saruna ar speciālistiem, ar juristiem. Bet tas nav tikai juridisks jautājums vien. Tas ir sabiedriski politisks jautājums. Šādā aspekta arī notika saruna, un es vienkārši gribētu lūgt ņemt to vērā, lai arī te neļautos emocijām. Izlasiet to visu, kā nākas, un uztveriet kopsakarā ar konferences lēmumu realizācijas darba plānu, uzskatot šos divus projektus par pirmo posmu, kurā ir runa par augstāko valsts varas orgānu veidošanu. Ar to ir jāsāk. Visu pārējo mēs risināsim pēc tam.

Kāpēc ir jāsāk ar PSRS Konstitūciju un nevis ar republikas konstitūciju? Mums ir vienota savienota valsts. Tas ierakstīts Konstitūcijā. Mums sava Konstitūcija jāizstrādā kopīgi, nodrošinot ikvienam iespēju izteikt savas domas. Un viss jāizlemj uz vienprātības pamatiem. Neviens jautājums netiek izlemts tik ilgi, kamēr tajā nav panākta visu mūsu Savienības locekļu pilnīga saskaņa.

Es gribētu biedriem pateikties par izteiktajiem priekšlikumiem un piezīmēm. Tie ir ļoti svarīgi un pamācoši. Man šī tikšanas, varu teikt atklāti, bija ļoti interesanta. Tā bija vajadzīga, lai varētu sajust jūsu dzīves pulsu. Augstskolas allaž koncentrējušies sabiedrībā valdošie uzskati un noskaņojums, sabiedriskās domas mezgla punkti. Domāju, ka augstskolām arī turpmāk jāpilda šāda loma. Tas ir sevišķi svarīgi pašreizējā sabiedriskās domas aktivizācijas atmosfērā. Nedomāju, ka jākrīt kaut kāda pesimismā, jādod satraukti, subjektīvi vērtējumi, uz ko mudina daži biedri. Mēs par to runājām arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā. Mēs tāpat pilnīgi uzticamies republikas vadībai. Uzskatām, ka visas problēmas, kas te rodas, tepat demokrātiska ceļā ir arī jāatrisina. Taču komunistiem šai ziņā, dabiski, jāuzņemas aktīvāka loma, lai viņi visur un vienmēr būtu iniciatori. Lai ikviens censtos enerģiski realizēt šos plānus. Jānis Vagris izteicās, ka tiešām arī republikas partijas organizācijai skaidrāk jāieņem sava nostāja visos aktuālajos republikas attīstības jautājumos. Tāpat jāmobilizē partijas aktīvs un visi komunisti drošākai gaitai pa mūsu pārbūves ceļu. Es esmu pārliecināts, ka tas ir mūsu vienīgais ceļš.

Saruna ar augstskolu studentiem un pasniedzējiem bija klāt biedri I. Ķezbers, V. Soboļevs un S. Zukulis, kā arī PSKP CK sektora vadītājs J. Trofimovs.

 

LATINFORM

 

Attēlā: Sarunājoties ar P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes studentiem

B. Koļesņikova foto (LATINFORM)