Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Juris Podnieks. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Augsti godātais kongress, tautasbrāļi, draugi!

Esmu laimīgs, ka esmu bijis liecinieks, un domāju, ka teikšu gan visu jūsu vārdā, gan visu to cilvēku vārdā, kuri šodien klausās radio vai skatās televizoru, ka mēs esam laimīgi, ka esam liecinieki šim brīdim. Esmu laimīgs arī par to, ka esmu liecinieks tam, par ko runāja cienījamā dzejniece. Jau piecas reizes šī gada laikā mēs ar savu kinogrupu esam bijuši gan Armēnijā, gan Azerbaidžānā, gan Karabahā. Mēs mēģinājām būt visos karstākajos mūsu zemes likteņpunktos, un tāpēc gribu ierosināt jums vienu: man šķiet, ka šodien vēlēšanās domāt tikai par mūsu Latvijas likteni, domāt tikai par mūsu iekšējo problēmu ir kļūda. Man liekas — šodien ļoti būtiski ir dibināt tiltus starp šo dažādo jauno kustību, šo pamodušos cilvēku grupām, kuras ir visā mūsu zemē. (Aplausi.)

Armēnijā man mēģināja atņemt kameru, domājot, ka es pārstāvu Centrālo televīziju. Un tad, kad es teicu — nē, es esmu no Rīgas, man atbildēja — labi, filmē, bet jūs jau gribat atdalīties. Es gribu runāt par to, ka šodien vēl arvien ir saglabājusies iespēja manipulēt ar informāciju. Un arī tas ir viens no mūsu frontes uzdevumiem — pārtraukt iespēju manipulēt ar informāciju. Tāpēc mums ir jādibina šie tilti, kanāli, lai varētu apmainīties ar informāciju. Es galvoju, ka gan mūsu Programmas mets, gan arī tā Programma, kuru šodien pieņemsim, ir pietiekami interesanta un ļoti svarīga mūsu brāļiem gan Armēnijā un Karabahā, gan pārējās Padomju Savienības vietās, kur notiek šī grūtā pamošanās. Es domāju, ka mēs daudz varētu no viņiem mācīties, varbūt daudz vairāk saprast sevi, ja mēs labāk zinātu to, kas šodien notiek kaut vai Jaroslavļā vai Armēnijā. Es gribu ierosināt apmainīties ar šo informāciju un, teiksim, arī Rīgas centrā reizi nedēļā vai mēnesī izveidot atklāto tribīni, kur, tāpat kā Erevānas vai Stepanakertas laukumā, mēs varētu rezumēt savu darbu, apmainīties ar informāciju un iet ar kaut kādiem priekšlikumiem tautā. Es domāju — tas ir ļoti būtisks moments šajā atklātības jeb «glasnostj» programmā. (Aplausi.)

Un vēl man šķiet, ka šodien visasāk (to parādīja arī Augstākā Padome un tās pēdējā sesija) mūsu priekšā nostājas kadru jautājums, jo, lai kā es sajūsminātos par situāciju, ka šāda Augstākās Padomes sesija un sēde notika, jo tā bija tomēr ar jaunu seju pret mums vērsta, man tomēr bija arī kauns, ka ar grūtībām tika sameklēti cilvēki, kas kaut cik tekoši varēja nolasīt latviešu valodā, teiksim, pārskata ziņojumu. (Aplausi.) Šeit jau tika runāts par to, ka mums it visi spēki jāveltī mūsu tautas pārstāvjiem tieši padomēs. Ne velti Gorbačovs ir teicis, ka šodien ir par maz sociālisma. Es domāju, ka šodien nav par maz sociālisma, bet vienkārši ir par maz padomju varas, un tāpēc mums būtu jānostājas principiāli un visi spēki jāveltī — vismaz šajā pirmajā periodā — nākamajām vēlēšanām

Manī šaubas izraisa arī cilvēki, kas šodien varbūt pat sēž šajā zālē vai piedalās citās atklātās programmu apstiprinošās sēdēs, bet pavisam nesenā pagātnē vēl pieņēma pavisam citus lēmumus un vērsās pret mums ar pavisam citiem ļoti striktiem norādījumiem vai pat vērtējumiem utt. Es varētu runāt ļoti ilgi par daudzu mūsu Rīgas kinostudijas filmu likteni. Es varētu runāt vispār par Mākslinieku savienības un visu pārējo mākslas pārstāvju kopīgo sāpi. Jūs gribat konkrētus uzvārdus? Es domāju, ka mēs tos visus zinām, un kongress tam nav īstā vieta. Man šķiet, ka šodien mums ir jāiedibina mūsu frontē nodaļa vai sekcija, kas ne tikai izskatītu staļinisma noziedznieku uzvārdus, viņus meklētu, bet arī nodotu atklātībai to daudzo cilvēku vārdus, kuri visā šajā pēdējā laikā ir mēģinājuši mūs bremzēt un stādināt. (Aplausi.)

Ilgu laiku biju prom un pēdējā laikā — Anglijā, kur, izrādās, atrodas 5 tonnas Latvijas zelta. Nav vairāk! Jā, diemžēl vairs nav. Ja es būtu zinājis, es būtu tās sargājis.

Es vairāk saņemu informāciju no preses un laikam ar savu tādu kā stagnāta dabu, kas nepārprotami manī iekavējusies — esmu šī perioda bērns —, visu laiku gaidīju: nu kas tad notiks un cik drīz, un cik ilgi mēs vēl spēsim izturēt šo ātro vilni, kurā šodien veļamies uz priekšu. Protams, man bija bail, ka ar mums notiks tas pats, kas notiks ar Armēniju, ka šeit arī stāvēs tanki un bruņumašīnas un varbūt būs tāpat kā tur, viņu lidostā: kad latvieši, armijas sastāvā būdami, izrēķinājās ar miermīlīgajiem demonstrantiem — sita un šāva, ka tāpat var notikt ar kādu armēņu puisi, kad viņš ieradīsies šeit, Latvijā, ietērpts bruņucepurē un bruņuvestē. Es domāju — tāpēc mums ir vajadzīga šī informācijas apmaiņa, lai tas nevarētu notikt. (Aplausi.) Un pēdējais (es ļoti atvainojos, ka pārkāpju reglamentu). Es domāju, ka ir ļoti būtiski mūsu frontē iedibināt atvērtību pret jaunām idejām un jauniem cilvēkiem. Mani tomēr baida arī fakts, ka uz mani skatās vidējās un varbūt pat vecāki nekā vidējās paaudzes cilvēki. Es gribu, lai mūsu frontē tiktu iedibināts atvērts skats pret jauno cilvēku idejām, lai cik tās būtu trakas, lai cik tās būtu sākumperiodā kļūdainas, jo, ilgu laiku nepieļaudami iespēju kļūdīties mūsu jaunajai paaudzei, mēs esam viņu «razmācījuši» (atvainojiet pat tādu latviešu vārdu) nākt pie mums ar iniciatīvu, domāt un darboties. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)