Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Dainis Īvāns. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Cienījamie delegāti, cienījamie tautieši un visi Latvijas iedzīvotāji!

Man ir tas gods un ārkārtīgs saviļņojums izteikt to, ka tuvojas noslēgumam, manuprāt, Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas vēsturē pirmā demokrātiskā īstā tautas parlamenta sēde. Ar šo brīdi ir nodibināta Latvijas Tautas fronte. (Ilgi aplausi.)

Pirms trim nedēļām man palika trīsdesmit trīs gadi. Tajā brīdī es pat nevarēju nojaust, cik tuvu ir mirklis, kad man būs jānes krusts, kas man uzlikts šodien. Es apzinos šo ārkārtīgo smagumu, apzinos arī to, ka mana grūtuma ierosinātājs bija tas, ka mēs nenobalsojām par vairākiem līdztiesīgiem Tautas frontes priekšsēdētājiem. Bet nu vairs nevar neko mainīt.

Tikko mēs izjutām saviļņojošu mirkli: zālē ienāca Rainis. Tā it kā bija nejaušība, bet man šodien jau visu laiku šķita, ka ar mums ir Raiņa piesauktais Jaunais laiks. Mūsu sirdīs un mūsu zemē ir dzimis Jaunais laiks, ko paši vien esam atveduši. Šis jaunais laiks ir kā mazs, tikko dzimis, sargājams un vēl liels audzējams bērns, bērns, kurš neizdzīvos tikai tādā gadījumā, ja sašķelsimies, palaidīsim cits pret citu rokas — gan latviešu tauta, gan visas tās tautas, kas dzīvo Latvijā. Mēs šodien esam piedzīvojuši savu augsto stundu, savu augsto brīdi. Bet mēs arī kongresa laikā esam piedzīvojuši, vismaz man tā likās, zināmu kaunu, neērtības sajūtu, netīksmi par savu iekšējo neprasmi būt lietišķiem, mērķtiecīgiem, neapjukt neierastās situācijās. Šajos brīžos mūsu pretinieki varēja priecāties. Tomēr Programmas apstiprināšana — šīsdienas sēdes noslēguma daļa īpaši, liecināja, ka viņu cerības uz mūsu sašķelšanos ir veltas… Šodien mūsu kongresa zālē tik tiešām piedzima demokrātiskā kustība. Turklāt ir jāsaprot, ka jebkurš dzimšanas process ir nepievilcīgs, varbūt par neestētisks, un, ja dzemdētāja parasti dzemdē bērnu nostāk no svešu skatieniem, tad, acīm redzot, bija pareizi, ka demokrātija, lai cik nepatīkami varbūt tas mums bija pašiem, dzima tautas acu priekšā.

Šodien tika izteikti ļoti daudzi un dažādi personīgie viedokļi, kas atspoguļoja mūsu sabiedrības apziņas līmeni. Varbūt dažiem cilvēkiem tie varēja būt nepieņemami, dažiem tie varēja būt apvainojoši, aizskaroši, un daži varbūt arī neizprata to, kas šeit tika teikts, kas tika runāts. Tas ir dabiski. Beidzot ir pienācis brīdis, kad mēs vairs neturam akmeni azotē, bet atklāti sakām visu, kas uz sirds. Ja gadījumā kāds no televīzijas skatītājiem vai kāds no klātesošajiem ir jutis kaut kādu aizvainojumu, rūgtumu par to, kas ir noticis šajās dienās, ja viņam to milzīgo gaišo prieku un svētsvinīgumu ir aizēnojis mazs rūgtuma piliens, tad es savā vārdā un, domāju, arī visu klātesošo vārdā šim cilvēkam atvainojos, jo mūsu uzdevums nav atgrūst tautu, atgrūst masas, bet tās piesaistīt.

Mēs esam ļoti priecīgi, ka mūsu latviešu tautas izmisumu un latviešu tautas sāpes saprot arī citas Latvijas tautas, ka mēs šajā ziņā sajūtam ļoti lielu atsaucību no daudziem citu tautību pārstāvjiem, kas dzīvo Latvijā. Es esmu pateicīgs, ka šie citu tautu pārstāvji saprot: nākotnes garantija latviešu tautai nozīmē arī drošību un nākotnes garantiju visiem pārējiem, kas dzīvo Latvijā.

Un es gribētu pateikties tai krievu sievietei, kas šodien Tautas frontes kongresam atsūtīja diezgan senu ģimenes relikviju, kas mums jau kļuvusi dārga un mīļa. Tā ir Kuzņecova porcelāna krūzīte, mākslas darbs, kas veltīts Latvijas valsts desmitgadei 1928. gadā. Un uzraksts uz šīs krūzītes vēstī — Dievs, svētī Latviju! Es gribu turpināt šos svētības vārdus: lai svētība pavada mūs, latviešus, un visas citas Latvijas tautas mūsu republikas uzplaukuma ceļā, ceļā, kurš nodrošinātu patiesu mūsu republikas suverenitāti.

Mūsu skatieni šodien ir vērsti uz mūsu mērķi. Bet mēs vēl neesam sākuši iet. Šajā iešanas brīdī mums ir jācīnās, lai no saviem pleciem tomēr nokratītu mazumā ejošas un iebaidītas nācijas krustu. Ja mēs to neizdarīsim, ja to nespēsim, mūsu ideālu virsotne var pārvērsties par pēdējo latviešu pieresvietu un kapu. Vēl vienu krustā sišanu latviešu tauta vairs nepārdzīvotu.

Mani mīļie! Lai cik smagi mums neklātos šai ceļā, mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu ceļvedim jābūt tikai mūsu tautas stiprajam un sīkstajam garam, kultūrai, saprātam, vienotībai. Vienotībai ar saviem tuvākajiem, tautiešiem, brāļu tautām.

Latvijas Tautas frontes frontinieki! Mēs esam nodibinājuši savu kustību, pieņēmuši tās pamatdokumentus, bet tas vēl nenozīmē, ka organizatoriskais darbs ir beidzies. Šī gada laikā mums vajadzēs praktiski pārbaudīt mūsu organizatorisko dokumentu kompetenci un darbaspējas. Šajā laikā Latvijas Tautas frontei jākļūst par vienojošu, nevis centralizējošu kustību, Tautas frontei jākļūst par iedvesmojošu, nevis deklarējošu un dogmatizējošu spēku. Mūsu pats, pats galvenais mērķis, kā jau šeit vairākkārt runājām, ir tiesiska valsts ar stabilām pilsoņu un nācijas nākotnes garantijām, valsts, kuras pastāvēšanu nodrošinās likums, nevis valsts vadītāju acumirklīga labvēlība vai nelabvēlība.

Es ticu, mēs būsim vienoti. Ticu, mēs būsim augoši. Mēs uzvarēsim, ja ticēsim, ja augsim līdzi savai ticībai. Ja mūsu revolūcija būs un paliks dziesmu, mīlestības un garīgās aktivitātes revolūcija. Paldies jums, mīļie. (Aplausi.)