Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kā pāriesim no deklarativitātes uz konkrētību? Projekts un perspektīvas (1)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Pērnajā rudeni, kad kaislības virmoja ap valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, tūkstošiem vēstuļu papildināja ar kolektīvo pieredzi mūsu personīgos vērojumus par latviešu valodas pašreizējo stāvokli un nākotnes izredzēm. Pat optimistam bija jāsecina: stāvoklis bēdīgs, izredzes vēl bēdīgākas, jo ir sācies mūsu valodas atmiršanas process, tā izspiesta no daudzām lietošanas sfērām un pakāpeniski zaudē vienu funkciju pēc otras.

Saprotams, ka šī procesa apturēšanai nepietiek ar stāvokļa apzināšanos un labu gribu vien, nepieciešami reālāki un arī radikālāki pasākumi. Oktobrī pieņemtais Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par valsts valodas statusu bija pirmais solis uz latviešu valodas atdzimšanu — būtībā vēl samērā dekoratīvs, tomēr nozīmīgs kā impulsa devējs. Lai pārietu no deklarativitātes uz konkrētību, bija un ir nepieciešams likums.

Analoģisku nepieciešamību apzinājušies arī mūsu kaimiņi — lietuvieši un igauņi. Tāpēc šā gada janvārī Lietuvā pieņemts republikas Augstākās Padomes dekrēts, bet Igaunijā — Likums par valodu. Mēs, kā parasti, esam palikuši pēdējie, taču nu beidzot ir publicēts Latvijas PSR Valodu likuma projekts un dzirdētas pirmās — visai pretrunīgās — atsauksmes par to.

Pēdējiem būt ir savas priekšrocības, ir lielākas iespējas mācīties gan no citu veiksmēm, gan kļūdām. Izmantojot šīs iespējas, vispirms īsi ielūkosimies kaimiņrepubliku likumdošanas aktos un pēc tam mēģināsim detalizētāk izvērtēt atsevišķus mūsu likumprojekta pantus.

Lietuvā pieņemtais Lietuvas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Lietuvas PSR valsts valodas lietošanu, kā jau nosaukums rāda, galvenokārt reglamentē lietuviešu valodas lietošanu, atrunājot to, ka netiek ierobežotas citu valodu runātāju konstitucionālās tiesības lietot savu dzimto valodu. Dekrētā noteikts, ka lietuviešu valoda ir republikas iedzīvotāju oficiālās saziņas pamatlīdzeklis. Lietuviešu valodā jānotiek gan valsts varas un valsts pārvaldes orgānu, gan arī iestāžu, organizāciju un uzņēmumu lietvedībai. Tām iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām, kurās iekšējā lietvedība līdz šim bijusi krievu valodā, pārejai uz lietuviešu valodu atvēlēts divus gadus ilgs pārejas posms, ko izņēmuma gadījumos var pagarināt vēl par gadu. Pilsoņu (privātpersonu) valodas izvēles tiesības ar dekrētu nav noteiktas; par vienīgo mājienu šajā virzienā var uzskatīt tēzi, ka jānodrošina iedzīvotāju apkalpošana lietuviešu valodā, bet nepieciešamības gadījumā — arī citā abām pusēm pieņemamā valodā.

Igaunijas PSR Likums par valodu, kā jau likums pretstatā dekrētam, ir ievērojami plašāks un regulējamo jautājumu ziņā daudzpusīgāks, šai ziņā līdzīgs mūsu projektam. Kādā televīzijas raidījumā izskanēja doma, ka šis likums no pamatnāciju tiesību aizstāvības viedokļa ir veiksmīgāks par mūsu likumprojektu. Šim vērtējumam varētu tikai pievienoties, ja salīdzinātu savulaik publicēto Igaunijas likumprojektu ar mūsu projektu. Ja turpretim salīdzinājumā iekļaujam Igaunijas PSR Augstākās Padomes sesijā šā gada 18. janvārī pieņemtā Likuma par valodu galīgo, oficiālo tekstu, tad minētais vērtējums kļūst vismaz diskutējams. Lieta tā, ka likuma oficiālajā tekstā iekļautas dažādas atrunas, kas ievērojami vājina šā likuma efektivitāti. (Pretstatā minētajam Lietuvas PSR likumdošanas aktam, kurā tiešām stingri garantētas lietuviešu valodas likumīgās tiesības.) Turklāt tieši šīs atrunas pēdējā brīdī nevēlami ietekmējušas arī Latvijas PSR Valodu likuma projektu.

Pirms likumprojekta atsevišķu pantu analīzes pāris vārdu jāsaka par vispārīgajām nostādnēm, no kurām vadījās komisija jeb darba grupa, kas strādāja pie šī likumprojekta izveides līdz brīdim, kad tas tika nodots apspriešanai republikas Augstākās Padomes Prezidijā. Varētu teikt, ka pamatuzdevums bija — panākt, «lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva» (varbūt pārāk nenopietna analoģija tik nopietnā, no latviešu valodas nākotnes viedokļa pat potenciāli traģiskā situācijā, taču šī analoģija ļoti precīzi atspoguļo reālo problēmu). Un tāpēc likumprojekta veidošanas gaitā īpaši svarīgi šķita divi pamatprincipi: pirmkārt, latviešu valodas noteikta ieviešana visās oficiālajās sfērās (lietvedībā, sēdēs un sanāksmēs, u.tml.) un, otrkārt, valodas maksimāla izvēles brīvība privātajā un neoficiālajā sfērā. Šī izvēles brīvība dažos aspektos var likties apšaubāma, jo tā pieļauj, ka latviešu valodu joprojām var nezināt gan tie nelatvieši, kuru sociālās funkcijas aprobežojas ar privātpersonas lomu (pensionāri, mājsaimnieces), gan arī tie, kas negrasās taisīt karjeru un nav darbā saistīti ar iedzīvotāju apkalpošanu. Taču jāņem vērā, ka analoģiskas valodas izvēles tiesības tiek piešķirtas, protams, arī latviešiem, un, ja tās patiešām realizētos atbilstoši likumprojektam, tad, salīdzinot ar pašreizējo reālo stāvokli, tas jau būtu liels, pat ļoti liels progress. Turklāt minētā privilēģija krievu valodai Latvijā, kas no vēsturiskā taisnīguma viedokļa patiešām var izraisīt diezgan nopietnas šaubas (jo tā realizēsies galvenokārt kā privilēģija neseniem iebraucējiem), ļauj vēl jo noteiktāk noraidīt pretenzijas uz krievu valodas dominējošās lomas saglabāšanu citos līmeņos, pirmkārt, lietvedībā.

Publicētajā likumprojektā šādas pretenzijas ir iemiesojušās 14. pantā. Tie, kas klausījās vai skatījās pārraidi no Žurnālistu savienības kongresa un sestdienas vakarā dzirdēja likumprojekta izstrādāšanas darba grupas vadītājas A. Blinkenas uzstāšanos debatēs, jau zina, ka šis pants (precīzāk, tā otrā un ceturtā rindkopa) projekta tekstā iekļauts pēdējā brīdī, darba grupai par to nekā nezinot, šai grupai jeb komisijai gan ir tikai padomdevēja balsstiesības, taču speciālistu viedokļa uzklausīšana varēja palīdzēt novērst to neapmierinātību sabiedrībā likumprojekta sakarā, kas tagad šķiet neizbēgama. Šis 14. pants, manuprāt, izšķir visu likumprojekta vērtējumu un, ja šis pants saglabāsies pašreiz publicētajā redakcijā, tad Valodu likums neattaisnos uz to liktās cerības. Lūk, šī pašreizējā redakcija:

«Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā esošajās iestādēs, uzņēmumos un organizācijās iekšējās lietvedības valoda ir latviešu valoda.

Krievu valodas lietošanu lietvedībā var turpināt Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija noteiktajā kārtībā, pie tam nosakot termiņu, jāņem vērā reālie priekšnoteikumi pārejai uz lietvedību latviešu valodā. Darbiniekiem jānodrošina dienesta informācija latviešu valodā, kā arī iekšējo dokumentu pieņemšana no viņa latviešu valodā. Struktūrvienībām tajās iestādēs, uzņēmumos un organizācijās, kurās lietvedība turpinās krievu valodā, ir tiesības lietot latviešu valodu.

Sarakstē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem, kā arī savstarpējā sarakstē republikas iestādes, uzņēmumi un organizācijas lieto latviešu valodu.

Iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kuras iekšējā lietvedībā lieto krievu valodu, savstarpējā saskarsmē un saskarsmē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem lieto krievu valodu.

Latvijas PSR iestādes, uzņēmumi un organizācijas sarakstē ar iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām ārpus Latvijas PSR lieto abām pusēm pieņemamu valodu.»

Salīdzinājumam atbilstošā panta tāda redakcija, par kuru vienojās darba grupa:

«Latvijas PSR iestāžu, uzņēmumu un organizāciju (izņemot 18. un 19. pantā norādīto / tur minētas citvalodu mācību iestādes, teātri, nacionālās kultūras biedrības u.tml. — O. B./) gan iekšējās lietvedības, gan sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir latviešu valoda. Šīs valodas nepratēji sēdēs un sanāksmēs var lietot krievu valodu. Nepieciešamības gadījumā jānodrošina tulkojums.»

Un tālāk seko publicētā varianta trešā un piektā rindkopa.

Likumprojekta pārgrozīšana pēdējā brīdī ir radījusi pat kuriozu: šobrīd 14. pants ir pilnīgi pretrunā ar vienlaicīgi publicētā lēmuma projekta «Par Latvijas PSR Valodu likuma spēkā stāšanās kārtību» 2. punktu, kurā tām iestādēm, organizācijām utt., kurās latviešu valoda vēl nav lietvedības valoda, paredzēts triju gadu pārejas posms, nevis juridiski netveramie «reālie priekšnoteikumi». Un vēl viens neliels kuriozs: iedziļinoties likumprojekta 14. panta ceturtās rindkopas tekstā, jāsecina, ka, piemēram, Krievu drāmas teātris nemaz nedrīkst Kultūras komitejai vai pilsētas izpildkomitejai rakstīt latviski.

Tomēr ne jau par kurioziem šoreiz jāuztraucas. Un arī ne par dažām organizācijām, kurās krievu valodas lietošana lietvedībā varbūt tiešām būtu pieļaujama (un, protams, neviens neapšauba 18. un 19. pantā minēto iestāžu un organizāciju tiesības). Daudz, daudz sliktāk ir kas cits: ja šāds pants paliks likuma oficiālajā tekstā, tad tas pieļaus pilnīgu patvaļu (un pat ļaunprātīgu sabotāžu) latviešu valodas ieviešanā lietvedībā. Jo par to, vai reāli priekšnoteikumi pārejai uz latviešu valodu ir vai nav, pirmām kārtām spriedīs katras iestādes, uzņēmuma vai organizācijas vadītājs, un ne jau Augstākās Padomes Prezidijs spēs katru reizi nopietni pārbaudīt vadītāja argumentu pamatotību. Tātad, ja vadītājs negribēs latviešu valodu ieviest, tad viņš to arī nedarīs, un likums būs šāda vadītāja pusē.

Likumprojekta 14. panta (publicētajā variantā) iniciatoru un aizstāvju galvenais arguments acīmredzot būtu tas, ka šā panta visapstrīdamākā daļa — otrā rindkopa — ir vārds vārdā pārrakstīta no Igaunijas PSR Likuma par valodu. Tā jau ir, bet atcerēsimies, ka mūsu republikā situācija atšķiras gan no Igaunijas, gan no Lietuvas, kā to pēdējā laikā vairākkārt atgādinājuši arī mūsu partijas organizācijas līderi. Latviešu valodas stāvoklis ir viskritiskākais, un tāpēc mūsu valodas aizstāvībai nepieciešami relatīvi stingrāki pasākumi, kategoriskāki noteikumi. Valodu likuma virsuzdevums taču ir — nevis adekvāti atspoguļot labi zināmo iemeslu dēļ šobrīd Latvijā izveidojušos nenormālo demogrāfisko situāciju, bet gan — radīt priekšnoteikumus latviešu valodas glābšanai no iznīcības. Turklāt jāpasaka atklāti arī tas, ka attiecīgais pants Igaunijas likumā, mūsuprāt, ir neveiksmīgi formulēts un apdraud igauņu valodas nākotnes izredzes.

Paliekot tepat uz grēcīgās zemes, gan laikam būs jāatzīst, ka dažām organizācijām (piemēram, dzelzceļam) jāpiešķir zināmas privilēģijas krievu valodas lietošanā (Lietuvas PSR dekrētā tas gan tomēr nav darīts). Taču tādā gadījumā šīs organizācijas likumā jānosauc maksimāli konkrēti, lai neradītu iespēju ļaunprātīgai interpretācijai. Nav pieļaujama šādu privilēģiju piešķiršana visiem Vissavienības pakļautības uzņēmumiem (šāda iespēja darba grupā tika

(Turpinājums 2. lpp.)